Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Latvijas fiziskā ģeogrāfija

Oļģerts Nikodemus

Saturs


 

^

Ģeogrāfiskais stāvoklis


Latvija Republikas vēsturi un ekonomisko attīstību daudzu tūkstošu gadu garumā noteicis tās ģeogrāfiskai stāvoklis – Baltijas jūras austrumu piekraste. Dziļi valsts sauszemē iestiepjas seklais Rīgas jūras līcis. Latvijas valsts robežas kopējais garums ir 1840 km. Valsts jūras robežas garums ir 490 km. 12 jūras jūdžu (22,4 km) platumā, skaitot no maksimālā bēguma līnijas, ūdeņi gar Latvijas piekrasti ir Latvijas Republikas teritoriālā jūra. Jūras akvatorija, kas atrodas aiz teritoriālās jūras robežām un sniedzas līdz Igaunijas Republikas, Lietuvas Republikas un Zviedrijas Karalistes robežām ir Latvijas Republikas ekskluzīvā ekonomiskā zona, bet jūras dibena virsma un tā dzīles ir Latvijas Republikas kontinentālais šelfs.

1350 km valsts robeža iet pa sauszemi. Latvijai sauszemes robeža ir ar 4 valstīm: ziemeļos – ar Igaunijas Republiku (343 km), austrumos – ar Krievijas Federāciju (276 km), dienvidaustrumos – ar Baltkrievijas Republiku (161 km) un dienvidos ar Lietuvas Republiku (576 km).

Garā jūras robeža, neaizsalstošās ostas un Atlantijas okeāna ar saviem jūras ceļiem tuvums ir noteicis un nosaka arī patreiz Latvijas valsts nozīmi Eiropas valstu vidū. Latviju šķērso izdevīgi kravu transportēšanas ceļi, kas savieno Krieviju un citas Austrumeiropas valstis ar Rietumeiropas valstīm. Stratēģiskā novietojuma Baltijas jūras krastā dēļ valsts teritorija bieži ir kļuvusi par lielo kaimiņvalstu strīda objektu.

 

^
1.tabula Latvijas Republikas galvenie ģeogrāfiskie raksturlielumi

Teritorija 64 600 km²
Iedzīvotāju skaits2 493 400

Dabas apstākļus Latvijā nosaka tās ģeogrāfiskais novietojums Austrumeiropas līdzenuma rietumu daļā. Plašās teritorijās raksturīgais līdzenuma reljefs ļauj no dažādām debess pusēm ieplūst atšķirīgām gaisa masām, kas rada straujas laika apstākļu izmaiņas. Līdzenais reljefs noteicis plaša sazarota upju tīkla izveidošanos. Upju tīkls jebkuru Latvijas vietu savieno ar Baltijas jūru. Latvija ir pieskaitāma pie Baltijas jūras baseina valstīm, jo visa valsts teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā. Jebkurā Latvijas vietā dzīvojošs valsts iedzīvotājs līdz ar to ir atbildīgs par Baltijas jūras tīrību, jo ūdens piesārņojums laiku gaitā pa upēm var nonākt jūrā.

Principiāli svarīgs dabas daudzveidības faktors ir Latvijas atrašanās mērenā klimata joslā jaukto mežu zonā. Atrašanās starp taigas zonu un platlapju mežu zonu nosaka, ka Latvijā ir liela dabas daudzveidība, kurā novērojamas gan taigas pazīmes (egļu meži), gan platlapju mežu (ozolu meži) dabas zonas pazīmes.

Uzskatu dažādība ilgu laiku nav varējusi atrast Latvijas ģeogrāfisko vietu Eiropā. Latvija kopā ar saviem ziemeļu un dienvidu kaimiņiem, tas ir Igauniju un Lietuvu, Eiropā un pasaulē tiek saprastas kā Baltijas valstis. Ģeogrāfiski Baltijas valstis atrodas pašā Eiropas centrā, jo nevienā virzienā Baltijas valstu attālums līdz Eiropas robežām nav mazāks par 800 km. Politiski Latvija pieskaita sevi pie Ziemeļeiropas.

 

^

Teritorijas ģeoloģiskā attīstība un uzbūve


 

^

Kristāliskais pamatklintājs un pamatieži


Teritorijas ģeoloģiskā attīstības vēsture un uzbūve mums jāzina, pirmkārt, lai izprastu mūsu zemes un tās dabas apstākļu attīstības vēsturi, evolūciju. Zemes vēstures dažādajos laikmetos izveidojušies ieži ar savām īpašībām, sagulumu raksturu un šajā laikā dzīvojošo organismu ieslēgumiem glabā un atspoguļo bagātu informāciju par noteiktā perioda dabas apstākļiem. Mierīgos saguluma apstākļos, kad nogulumu veidošanos netraucē intensīvas zemes garozas kustības, vecākus, senāk radušos nogulumus secīgi pārklāj aizvien jaunāki un jaunāki. Tā veidojas dažāda vecuma slāņa spektrs – ģeoloģiskais griezums, kas kopumā sniedz pilnu ainu par zemes attīstības vēsturi.

Otrkārt, tādēļ ka zemes ģeoloģiskā uzbūve ietekmē mūsdienu zemes dabas kompleksu. Šī ietekme var būt tieša (piemēram, dziļāko iežu slāņiem atsedzoties zemes virsū), vai netieša. Jo tuvāk zemes virsai atrodas ģeoloģiskie veidojumi, jo aktuālāka ir to loma šodienas ainavā.

Treškārt, tādēļ ka zemes ģeoloģiskā uzbūve nosaka vienu no cilvēces svarīgāko dabas resursu – derīgo izrakteņu sastopamību.

Latvijas teritorijas ģeoloģiskās attīstības vēsture ir cieši saistīta ar visas Zemes ģeoloģiskajiem procesiem. Teritorijas ģeoloģiskās attīstības vēsture atspoguļojas atsegtajos iežos upes ielejās, jūras krastos un karjeros. Zinošam cilvēkam jebkurš iežu atsegums var būt sava veida ģeoloģijas muzejs, te atrastie minerāli, iežu gabali vai pārakmeņojumi – nozīmīgi šī muzeja eksponāti.

Liepas karjera (Cēsu rajonā) devona māla nogulumos sastopamās bruņuzivju atliekas liecina, ka māla nogulumi veidojušies jūras apstākļos, kurā dzīvojušas bruņuzivis.


Atceries!
Daudzi ģeoloģiskie atsegumi ir valsts aizsargāti dabas pieminekļi. Tie veido Latvijas ainavu un ir Latvijas dabas bagātības. Tāpēc mums jācenšas tos saglabāt, lai par tiem varētu priecāties un smelties zināšanas arī nākošās paaudzes.

Latvijas teritorija ir senās Austrumeiropas platformas sastāvdaļa, kuras ģeoloģiskajā griezumā izdala divus atšķirīgus stāvus: kristālisko pamatklintāju un platformas segu, kas ietver arī jaunākos kvartāra nogulumus.


Platforma ģeoloģijā ir kontinentālās Zemes garozas struktūras pamatelements. Planetārajā mērogā platformas ir relatīvi stabili Zemes garozas apgabali, kam raksturīgas nelielas tektoniskās kustības.

Latvijas teritorijā iežu slāņi saguļ slīpi. Visdziļāk kristāliskais pamatklintājs atrodas Latvijas rietumdaļā, pakāpeniski tuvojoties zemes virsai austrumu un ziemeļu virzienā. Vistuvāk zemes virspusē pamatklintāja ieži iznāk Skandināvijā un Somijā. Nogulumiežu slāņi arī saguļ slīpi, kā rezultātā zem kvartāra virsmu veido dažāda vecuma un sastāva ieži.

 

^

Kristāliskais pamatklintājs


Kristāliskais pamatklintājs sastāv no visvecāko ģeoloģisko ēru – arhaja un proterozoja iežiem – gan magmatiskajiem (piemēram; granītiem), gan metamorfajiem (gneisiem, kristāliskajiem slānekļiem). Tie veidojušies intensīvas kalnu veidošanās un vulkānisma apstākļos. Šajā laikā valsts teritorijā valdīja sauszemes apstākļi. Turpmākajos periodos, sauszemei iegrimstot, Latviju pārklāja jūras ūdeņi un tāpēc pamatklintāju pārklāj biezs nogulumiežu slānis. Atsevišķos urbumos Staicelē un Gārsenē (uz D no Jēkabpils) kristāliskajā pamatklintājā konstatētas bagātas dzelzsrūdas iegulas. Tā kā tās atrodas ļoti dziļi (688 m Staicelē un 945 m Garsenē), patreiz to ieguve nav ekonomiski izdevīga.

 

^

Pamatieži, to veidošanās un izmantošana


Pēdējos pusotra miljarda gados Latvijas teritorijā lielas ģeoloģiskās katastrofas nav bijušas. Izmaiņas teritorijā šajā periodā ir saistītas ar lēnu zemes garozas grimšanu un pacelšanos un līdz ar to arī jūras uzvirzīšanos vai atkāpšanos. Jūras apstākļos no Skandināvijas kalniem ar ūdens straumēm tika atnesti smilts materiāls. Nogulumiežu biezums un raksturs mainījās atkarībā no jūras dziļuma, klimatiskajiem un citiem apstākļiem.

Latvijas kristālisko pamatklintāju klāj jaunāko periodu nogulumi: kembrija, ordovika, silūra, devona, karbona un perma nogulumi un Kurzemes dienvidrietumos mezozoja ēras triasa un juras periodu nogulumi.

Nogulumsegas pamatnē ieguļ kembrija smilšakmeņi un māli. Tiem ir nozīmīga loma tautsaimniecībā. Porainie kembrija smilšakmeņi Rīgas rajona Inčukalna apkārtnē jau no 1968. gada tiek izmantots kā pazemes dabas gāzes krātuve no Krievijas eksportētās gāzes uzglabāšanai. Piemērotas ģeoloģiskās struktūras pazemes gāzes krātuvju iekārtošanai atklātas Rīgas, Cēsu, Saldus, Dobeles un Kuldīgas rajonos.

Kembrija vecuma nogulumi ir nozīmīgi arī kā iespējamie ģeotermālās enerģijas ieguves avots. Termālie pazemes ūdeņi sastopami Latvijas dienvidrietumos (dienvidos no Liepājas) un zonā no Jelgavas līdz Elejai. Pateicoties Zemes dzīlēs akumulētam siltumam Latvijā Rucavas apkārtnē kembrija ūdeņi ir samērā karsti – 50 - 62o C. Perspektīvā tautsaimniecībā nozīmīgi varētu būt arī bromu saturošie rūpnieciskie minerālūdeņi.

Kembrija nogulumus sedz ordovika un silūra vecuma nogulumi: kaļķakmeņi, māli, merģeļi, smilšakmeņi un dolomīti. Kembrija un ordovika vecuma nogulumi Latvijas rietumdaļā un Baltijas jūras akvatorijā satur naftu. Šobrīd Latvijā Kuldīgas rajonā ir atklāta viena neliela naftas atradne, kuras izpētītie krājumi ir 770 tūkst.t. Ģeofizikālo pētījumu rezultātā ir konstatēti vairāki lokāli pacēlumi – tā saucamie „naftas slazdi” . 20 pacēlumus Latvijas šelfa daļā speciālisti atzīst par perspektīvām naftas iegulas vietām.

Devona sistēmas nogulumi: smilšakmens, dolomīts, māls un ģipšakmens izplatīti visā Latvijas teritorijā. Lielākajā valsts daļā to nogulumi veido zemkvartāra nogulumu virsmu un atsevišķās vietās, galvenokārt Gaujas, Salacas, Daugavas, Ventas, Abavas upju ielejās un Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē tie atsedzas, veidojot vizuāli pievilcīgus un zinātniski interesantus atsegumus. Liela daļā šo atsegumu ir iekļauti valsts nozīmes aizsargājamo ģeoloģisko pieminekļu sarakstā. Vienlaicīgi tie ir nozīmīgi tūrisma resursi.

Devona smilšakmens nogulumi veidojušies seklā jūrā, kas aizņēma lielāko Latvijas daļu. Devona vecuma smilšakmeņi nesatur kalcija karbonātus un tāpēc Latvijā ziemeļos un dienvidaustrumos ir izveidojies devona bezkarbonātisko iežu apgabals.

Smilšakmens radies ar dzelzs oksīdiem, māla daļiņām, retāk ar kalciju karbonātu sacementējoties smilts graudiņiem. Atkarībā no dzelzs satura un cementācijas pakāpes mainās iežu blīvums un nokrāsa – sākot ar irdenu, bālganu smilti un beidzot ar dzeltenu vai rūsgani sārtu smilšakmeni. Ērgļu klintis veido dzeltens smilšakmens, Ķūķu iezi sarkans smilšakmens, bet Lodes Ellīti – balts smilšakmens.

Smilšakmeņi ir poraini ieži, kuru poras satur lielus dzeramā ūdens krājumus. Daudzviet šos ūdeņus izmanto apdzīvoto vietu ūdens apgādē. To izmantošanu pilnībā traucē augstais dzelzs saturs, kas ūdenim dod sarkanu nokrāsu. Pirms šāda ūdens izmantošanas nepieciešams veikt ūdens atdzelžošanu. Patreiz Latvijā ir izstrādāta valsts programma dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanai, kurā ir iekļauta arī ūdens atdzelžošana.

Pazemes ūdeņu plūsmas smilšakmeņos var izskalot smilts graudiņus un ūdeņu izplūdes vietās veidot alas. Šādas izskalojuma alas ir sastopamas smilšakmeņu izplatības apgabalā, it sevišķi Gaujas senlejā un tās pieteku ielejās. Latvijā garākā dabīgi izveidojusies smilšakmens ala ir 330 m gara. Daudziem pazīstama ir Kalēju ala Strīķupītes krastos, Gūtmaņa ala Siguldas apkārtnē, Lībiešu upurala Svētupes krastos, Māras kambari Abavas ielejā un citas smilšakmeņu alas, kas ir nozīmīgi tūrisma objekti.


Atceries!
Alas valsts aizsargā kā ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos objektus, kuriem ir liela zinātniska, izglītojoša un estētiska vērtība, kā zooloģiskus objektus, kurās uzturas un ziemo aizsargājamās sikspārņu sugas, kā botāniskos objektus ar reto sugu atradnēm – alās sastopamas daudzas ķērpju, aļģu, paparžu un sūnu sugas. Alas tiek aizsargātas arī kā arheoloģiskie pieminekļi, jo vismaz 27 Velnalas un Upuralas ir seno Latvijas iedzīvotāju kultu vietas.

Alas smilšakmens nogulumos dažkārt ir izveidojis cilvēks. Vairāku gadsimtu garumā, izmantojot balto smilšakmeni trauku beršanai un istabu izkaisīšanai, kā arī stikla ražošanai, 460 m garu alu labirintu Riežupes kreisā krasta kraujā izveidojuši vietējie iedzīvotāji. Riežupes alas šodien ir vienas no apmeklētākajām alām Latvijā.

Raksturīgi devona bezkarbonātisko iežu derīgie izrakteņi ir kvarca smilts un bezkarbonātiskie māli. Devona kvarca smiltis izmanto stikla ražošanai un kā veidņa smilti. Nozīmīgi kvarca smilts krājumi tuvu zemes virspusei ir Cēsu, Valmieras un Valkas rajonos. To izmantošanu ierobežo, perspektīvo atradņu atrašanās Gaujas nacionālā parka teritorijā un Latvijas rūpniecības nelielais pieprasījums pēc minēto ģeoloģisko resursu.

Nozīmīga vieta tautsaimniecībā ir devona māliem, kas veidojušies jūras baseinam paplašinoties un padziļinoties. Māla augstā kvalitāte dod iespēju to izmantot keramikas, ķieģeļu, keramisko bloku un jumta kārniņu ražošanai. Nozīmīgākā devona māla atradne Latvijā ir Liepas atradne Cēsu rajonā.

Plašā teritorijā Latvijā zem kvartāra segas atrodas apmēram 140 m biezā devona karbonātisko iežu (dolomītu, ģipšakmeņu) slāņkopa. Dolomīti veidojušies seklas jūras apstākļos. Tie devona perioda beigās aizņēma Latviju teritoriju šaurā joslā virzienā no dienvidrietumiem uz austrumiem. Savukārt ģipšakmens veidojās lagūnās strauji iztvaikojot jūras ūdenim.

Karbonātiskie ieži šodien būtiski ietekmē dabas apstākļus. Tie stāvu klinšu sienu veidā atsedzas Daugavas, Abavas, Ventas, Gaujas, Lielupes, Mēmeles un citu upju krastos.

Karbonātiskie ieži ir daudz cietāki nekā smilšakmens un tādēļ upju gultnēs, kur mijas šie atšķirīgie slāņi veidojas ūdenskritumi (Ventas rumba, Abavas rumba, Īvandes ūdenskritums.

Karbonātiskos iežos ir daudz plaisu pa kurā pārvietojas pazemes ūdeņu straumes. Ģipšakmens un dolomīts samērā labi šķīst ūdenī un tādēļ pazemes ūdeņu plūsmas tajos izraisa karsta parādības: izskalo dobumus, virs kuriem, iebrūkot iežiem var veidoties zemes iegruvumi vai kritenes. Šādi iegruvumi apdraud cilvēku veidotās celtnes un arī autoceļus.

Tajās vietās, kur karbonātiem bagātie „cietie” pazemes ūdeņi izplūst virszemē veidojas saldūdens kaļķieži. Tos sauc arī par avotkaļķiem, pļavu kaļķi, ezerkaļķi. Parasti upju ielejās, kur karbonātiem bagātie ūdeņi iznāk virspusē veidojas ar kalciju bagātas augsnes, kas nosaka platlapju mežiem raksturīgu augu augšanu.

Dolomītu jau senos laikos plaši izmantoja būvniecībā. Tas izmantots trešajā – ceturtajā gadsimtā Daugmales pilskalna nostiprināšanā. No dolomīta celtas daudzas pilis, baznīcas, tas lietots senās Rīgas aizsargmūros. Senākās akmens ēkas, kurās plaši izmantots dolomīts ir baznīca (1185.g.) un pils (1186.g.) Ikšķilē un pils Mārtiņsalā (1186.g.). Ēkas no dolomīta ir sastopamas areālā, kur dolomīta slānis iznāk tuvu virspusē. Mūsdienās dolomītu izmanto galvenokārt šķembu ražošanā, kuras savukārt lieto kā betona pildvielas un ceļu būvmateriālus. Dolomītu izmanto arī kā apdares materiālu (Kongresa nams Rīgā), no tā ražo būvkaļķus un dolomītmiltus augsnes kaļķošanai. Dolomīts ir viena no izejvielām akmens vates ražošanai. Latvijā dolomīta krājumi ir ievērojami.

Ģipšakmeni izmanto būvniecībā kā apdares materiālu. Nozīmīgākie ģipšakmens krājumi ir Sauriešu apkārtnē Rīgas rajonā un Saulkalnes apkārtnē Bauskas rajonā. Apdedzinātā veidā ģipsi izmanto kā saistvielu. Visplašāk ražo un izmanto parasto būvģipsi, kuru sauc arī par apmetuma ģipsi.

Devona sistēmas nogulumu ieguve un pārstrāde daudzviet ir bijusi par pamatu apdzīvoto vietu (Liepa, Saurieši) veidošanā un svarīgs faktors iedzīvotāju nodrošināšanai ar darbu. Ar devona nogulumiem saistīti arī bagātīgi dzeramā ūdens un minerālūdeņu resursi.

Karbona, perma, triasa un juras perioda nogulumieži – kaļķakmens, māls, dolomīts un citi Latvijā sastopami tikai Kurzemes dienvidos un dienvidrietumu daļā. Tas saistīts ar jūras aizņemtās platības samazināšanās. Šo periodu laikā jūra aizņēma tikai daļu Kurzemes. Pārējā teritorijā valdīja sauszemes apstākļi. Vislielākā praktiskā nozīme ir perma kaļķakmeņiem un juras sistēmas kvarca smiltīm, kurus plaši var pielietot būvmateriālu ražošanā. Sākot jau ar 13. – 14. gs. Kurzemes mūra piļu celtniecībā, kā saistvielu lietoja no perma kaļķakmeņiem dedzināto kaļķi. Kaļķakmeņu ieguve un pārstrāde bijusi par pamatu Brocēnu pilsētas celtniecībai un attīstībai.

Mezozoja ēras beigās un kainozoja ēras sākumā Latvijas teritorijā bija sauszeme un ģeoloģiskie nogulumi neveidojās līdz pat kvartāra perioda sākumam. Tāpēc Latvijā nav sastopami baltie krīta nogulumi, kas iznāk zemes virspusē daudzās Centrāleiropas un Rietumeiropas valstīs.

 

^

Kvartāra periods


Visjaunākie ir kvartāra sistēmas nogulumi, kas izplatīti visā valsts teritorijā, izņemot nelielas platības upju ielejās. Kvartāra periods sākās aptuveni pirms 1,7 miljonu gadu. Kvartāra perioda sākumā ziemeļu puslodes kontinentos pazeminājās temperatūra. Kalnos un ziemeļu zemēs izveidojās plaši apledojumi, kā rezultātā par 200 m pazeminājās Pasaules okeāna līmenis. Viens no apledojumu centriem bija Skandināvija, kur izveidojās varens ledus vairogs. Kontinentālais apledojums būtiski ir ietekmējis mūsdienu Latvijas reljefu un to veidojušus nogulumus.

No Skandināvijas uz visām pusēm izplūda ledāji, kas pārklāja plašas teritorijas. Maksimālā Elsteres apledojuma laikā ledāja dienvidu robeža sasniedza Vāciju. Latviju šai laikā klāja no 2500 līdz 3000 m bieza ledus sega.

Laika periodos, ka klimats kļuva siltāks ledājs, lēnam kūstot, atkāpās uz ziemeļiem. Klimatam kļūstot vēsākam, ledājs atkal uzvirzījās. Latvijas teritoriju pārklājuši un atstājuši savus nogulumus 4 apledojumi.

Vislielākā loma tagadējo ainavu izveidē bijusi pēdējam jeb Latvijas apledojumam (Vislas pēc Rietumeiropas klasifikācijas). Latvijas apledojuma uzvirzīšanās sākās aptuveni pirms 75 tūkstošiem gadu, bet atkāpšanās aptuveni pirms 16 tūkstošiem gadu.

Pēdējais apledojums ir noteicis kvartāra nogulumu segas sadalījumu Latvijā. Ledājam uzvirzoties tas ierāva sevī iežus un minerālus no teritorijas, kam virzījās pāri. Ledāja plūsmai aprimstot vai ledum izkūstot, tā nestais iežu materiāls nogula uz zemes virsas. Tā radās morēnas jeb ledāja nogulumi, kas patreiz klāj ļoti plašu Latvijas teritoriju.

Morēnas nogulumus veido nešķirots, mehāniski sajaukts smilšmāla, mālsmilts, smilts materiāls. Morēnas nogulumi satur oļus un laukakmeņus, kas traucē zemniekiem lauksaimniecības zemju apstrādē. Pēdējā apledojuma morēnas nogulumiem ir sarkanbrūna krāsa, kas saistīta ar devona smilšakmens noārdīšanu un ieraušanu ledājā. Tāpēc braucot pa Latviju pavasarī, tīrumi ir sarkanbrūnā krāsā. Morēnas nogulumi satur kalcija karbonātu, kā rezultātā Latvijas augsnes ir noturīgākas pret skābajiem nokrišņiem.

Ledus segai kūstot, vispirms atbrīvojās augstienes, pēc tam notika vispārīga ledāja malas atkāpšanās uz ziemeļiem. Ledājam strauji kūstot, veidojās lieli kušanas ūdeņu daudzumi. Ūdens straumes pirmām kārtām plūda pašā ledājā – pārvietojoties pa ledāja virsu, ar lielu ātrumu un spiedienu tecēja pa ledāja plaisām un kanāliem. Izplūduši no ledāja, ūdeņi varenu upju veidā tecēja pa ledus atstāto teritoriju. Straumes nesa sev līdzi iežu daļiņas no ledāja. Ledāja kušanas ūdeņi veidoja divu veidu nogulumus: glaciofluviālos un glaciolimniskos.

Glaciofluviālie nogulumi ir ledājkušanas ūdeņu straumju akumulēti nogulumi, kas sastāv no smilts vai grants. To biezums ir no dažiem līdz pat vairākiem metriem. Latvijā ar tiem saistīti lielākās smilts un grants atradnes. Parasti uz šiem nogulumiem ir sastopami priežu meži.

Glaciolimniskie nogulumi ir ledājkušanas ūdeņu straumju akumulēti nogulumi sprostezeros un ledusezeros. Tie sastāv no labi šķirota māla, putekļiežiem vai smalkas smilts. Uz glaciolimniskiem mālainiem vai putekļainiem iežiem, it sevišķi ja tie ir karbonātiski (kā, piemēram, Zemgales līdzenumā) ir izveidojušās auglīgas augsnes. Māla nogulumus, ja tie nesatur karbonātus daudzviet izmanto kā derīgos izrakteņus.

Leduslaikmeta noslēgumā, kad ledāja mala no Latvijas atkāpās tālu uz ziemeļiem, tagadējo jūras piekrasti un apkārtni apņēma plašs ledājūdeņu baseins – Baltijas ledus ezers. Baltijas ledus ezera maksimālā uzplūduma robeža atdala no pārējās teritorijas Piejūras zemieni – pašu jaunāko mūsu zemes daļu. Ledus ezeram pakāpeniski atkāpjoties tagadējās jūras virzienā, tajās joslās, kur krasts atradies ilgāku laiku veidojās krasta vaļņi, kas mūsdienu ainavā veido kāpas. Jūrai atkāpjoties palika smilts nogulumi. Tāpēc mūsdienās Piejūras zemienē ļoti plašas teritorijas aizņem smiltāju līdzenumi un kāpas.

Pirms 10000 gadiem sākās kvartāra perioda jaunākais posms – pēcleduslaikmets vai holocēns, kas ilgst līdz pat mūsdienām. No ģeoloģiskā laika mēroga viedokļa tas ir īss laika sprīdis, taču var teikt, ka Latvijas daba šajā laikā ir piedzīvojusi lielas izmaiņas. No ledāja atbrīvotajā teritorijā no dienvidiem un austrumiem ienāca augi un dzīvnieki. Sākumā ieviesās tundras augi, vēlāk izveidojās meži, attīstījās purvi, sāka aizaugt ledāja atstātie ezeri.

Ciešā mijiedarbībā ar dzīvo dabu un jauno pēcleduslaikmetu pārveidojās ledāja atstātais zemes virsas reljefs: pārveidojās upju ielejas un gravu tīkls, smiltājos radās kāpas.

Šajā periodā liela nozīme Latvijas dabas veidošanā bija cilvēkam.

 

^

Reljefs


Latvija atrodas Austrumeiropas līdzenumā. Tās virsma veidojusies pēdējā – Latvijas – apledojuma laikā, bet piekrastes daļa – uzvirzoties un atkāpjoties Baltijas jūrai un tās attīstības stadijām. Pēc reljefa formu lieluma Latvijā izdala šādas reljefa formas: lielformas, vidējformas un mikroformas.

Latvijas reljefa lielformas ir augstienes un zemienes. Tās atšķiras ar augstumu virs jūras līmeņa un reljefa saposmojumu. Par zemieņu un augstieņu robežu uzskatāma 90 m horizontāle. Latvijas rietumdaļā reljefa absolūtie augstumi ir zemāki nekā austrumdaļā, tāpēc augstieņu un zemieņu robeža Kurzemē atrodas zemāk, un tā atbilst 50 m horizontālei, bet Vidzemē un Latgalē tā paceļas līdz 140 m horizontālei. Augstienes aizņem 40 %, bet zemienes 60 % no valsts teritorijas. Lielākās ir Vidzemes, Alūksnes, Latgales, Augšzemes, Rietumkursas, Austrumkursas un Ziemeļkursas augstienes. Latvijā atrodas Piejūras, Kursas, Viduslatvijas, Tālavas, Veļikajas un Austrumlatvijas zemienes.

Augstienēm raksturīgs pauguru un pauguru grēdu reljefs. Paugurus un paugurgrēdas savstarpēji atdala ieplakas un plaši pazeminājumi. Augstienēs reljefam ir liela nozīme zemes izmantošanā. Parasti paceltās lēzenās reljefa daļas, pateicoties relatīvi labiem mitruma apstākļiem, tiek izmantotas lauksaimniecībā. Stāvās pauguru nogāzes ir apaugušas ar mežu, bet pārmitrās starppauguru ieplakās atrodas pļavas, purvi un meži.

Zemienēm raksturīgs līdzens vai viļņots reljefs. Parasti zemienēs ir vai nu plašas lauksaimniecības zemes vai lieli mežu masīvi. Lauksaimniecības zemes atrodas uz auglīgām augsnēm (piemēram, Zemgales līdzenumā, Burtnieku līdzenumā). Meži parasti ir uz mazāk auglīgām smilts vai pārmitrām augsnēm (piemēram, Piejūras zemiene, Kursas zemiene).

Latvijas augstākie virsas punkti ir augstienēs. Latvijā neviena augstiene pēc sava absolūtā augstuma nesasniedz kalnu augstumus, tomēr cilvēki ikdienā augstākos paugurus dēvē par kalniem. Piemēram: Gaiziņkalns, Krievu kalns, Lielais Liepukalns u. c. Augstākie virsas punkti Gaiziņkalns (311,6m) un Sirdskalns (296,8m) atrodas Vidzemes augstienē.


Reljefa formu absolūtais augstums ir attālums pa vertikāli no okeāna vidējā ūdenslīmeņa līdz reljefa formas virsas augstākajam punktam.
Reljefa formu relatīvais augstums ir attālums pa vertikāli no reljefa pacēluma piekājes līdz reljefa formas virsas augstākajam punktam.

 

^
Latvijas augstieņu augstākie virsas punkti

AugstieneVirsas punktsAbsolūtais augstums (m)
Vidzemes augstieneGaiziņkalns311,6
Latgales augstieneLielais Liepukalns289,3
Alūksnes augstieneDēliņkalns271,5
Augšzemes augstieneEgļu kalns220,0
Rietumkursas augstieneKrievu kalns189,5
Ziemeļkursas augstieneKamparkalns173,8
Austrumkursas augstieneKīķeru kalns155,5

Raksturīgākās Latvijas reljefa vidējformas augstienēs ir morēnu pauguri, morēnu paugurgrēdas, platopauguri, kēmi, līdzenumi un zemledāju iegultnes. Morēnu pauguri veidojušies, ledājam uzvirzoties, zemledus apstākļos. Pauguri sastāv no sarkanbrūnas mālsmilts un smilšmāla nogulumiem. Tie ir dažāda lieluma un augstuma, sīki un lieli, zemi un augsti. Tie ir atšķirīgas formas: apaļi un iegareni ar lēzenām un stāvām nogāzēm. Pauguri plaši izplatīti visās Latvijas augstienēs. Pauguru kopas veido pauguraines, kurām raksturīga pauguru un ieplaku mija.

Morēnu paugurgrēdas veidojušās ledāja malās, ledājam atkāpjoties un atkārtoti uzvirzoties. Tāpēc tās veido ledāju kušanas ūdeņu nogulumi – grants un smilts. Morēnu paugurgrēdas sastopamas visās Latvijas augstienēs. Daudzviet Latvijā paugurgrēdās ierīkoti smilts un grants karjeri, kuros iegūst derīgos izrakteņus būvniecībai.

Platopauguriem kodolu veido morēnas nogulumi, bet virskārtu klāj bezakmens māla slānis. Uzskata, ka platopauguriem māla slānis izveidojies ledāja caurkusumos, ledāja kušanas ūdeņiem ieskalojot māla daļiņas no ledāja. Latvijā platopauguri sastopami Vidzemes, Latgales un Alūksnes augstienēs. Tie ir 20 - 40 m augsti, 1 - 4 km gari.

Kēmi veidojušies ledāju caurkusumos, uzkrājoties ledāja kušanas ūdeņu sanestajiem smilts un grants nogulumiem. Kēmi pēc formas ir apaļi ar mežu apauguši 10 - 30m augsti pauguri. Daudzviet kēmu pauguros ierīkoti karjeri, kuros iegūst granti ceļu un ēku būvei. Līdzīgi kā morēnu pauguri, arī kēmi veido pauguraines. Latvijā lielākās kēmu pauguraines ir starp Talsiem un Tukumu Austrumkursas augstienē un Latgales augstienē.

Līdzenumi raksturīgi ir visām augstienēm. Plašākie līdzenumi ir Austrumkursas augstienē. Parasti morēnas smilšmāla un mālsmilts līdzenumi ir labi iekultivēti un tajos dominē lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet smilšainos līdzenumos raksturīgi meži.

Negatīvas reljefa formas augstienēs ir zemledāju iegultnes, kas veidojušās zemledus apstākļos, ledāju kušanas ūdeņiem izskalojot dziļas vagas. Lielākās zemledāju iegultnes ir Vidzemes, Austrumkursas un Alūksnes augstienēs.

Raksturīgākas un Latvijas ainavu veidojošas reljefa vidējformas zemienēs ir plakanie un viļņotie līdzenumi, drumlini, osi un kāpas. Līdzenumi ir dominējošā reljefa forma zemienēs, kas raksturojas ar relatīvi maz saposmotu reljefu. Tiem ir plakana vai viegli viļņota virsa. Līdzenumi veidojušies, pakāpeniski nokūstot ledāja segai, atsedzot zem ledus esošo ledāja atnesto materiālu, vai arī ledāja kušanas ūdeņiem kopā ar smilts un māla daļiņām noplūstot uz pieledāju ezeriem. Zemledus apstākļos veidojušies līdzenumi sastāv no morēnas smilšmāla vai mālsmilts. Bijušo ezeru platībās tagad plešas plaši līdzenumi, kuros ir vai nu smilts vai māla nogulumi. Līdzenumi ir nozīmīgākā reljefa forma visās Latvijas zemienēs un to izmantošanu nosaka nogulumu sastāvs.

Ledāja kustības apstākļos ir veidojušās arī noteiktā virzienā (lielākoties ledāja plūsmas virzienā) orientētas, garumā stieptas reljefa formas. Latvijā šādas reljefa formas ir drumlini. Tie ir šauri līdz 5 km gari un 5 - 20 m augsti vaļņveida pacēlumi ar izteiktām nogāzēm. Drumlini kopā ar tajā pašā virzienā vērstām šaurām un garām ieplakām veido plašus apvidus – tās saucamos drumlinu laukus. Ievērojamākais ir Burtnieku drumlinu lauks, kas plešas no Valmieras uz ziemeļu rietumiem, iesniedzoties Igaunijas teritorijā. Otrs drumlinu lauks atrodas uz dienvidiem no Austrumkursas augstienes Lietuvas pierobežā.

Īpatnējas reljefa formas ir osi. Tās ir šauras, vaļņa veida grēdas ar stāvām nogāzēm, kas daudzreiz, līdzīgi dzelzceļa uzbērumam, paceļas pār apkārtni. Osi ir 5 - 10 m augsti, 0,1 - 10 km gari, sastāv no kārtotiem oļu, grants vai smilts slāņiem. Tie uzkrājušies ledāju plaisās vai zemledus tuneļos. Latvijā pazīstamākie ir t. s. Kangari: Mazie Kangari (Rīgas rajonā pie Allažiem), Lielie Kangari (Rīgas un Ogres rajonā starp Ropažiem un Suntažiem), Ogres Kangari.

Kāpas sastopamas smilšainos līdzenumos. Tās radušās, vējam pārpūšot un noguldot smiltis. Kāpas veidojušās laikā pēc ledāja atkāpšanās, kad smilšainos līdzenumus nav klājusi veģetācija. Vēja veidotām kāpām ir ļoti atšķirīga forma. Tās var būt izliektas, taisnas un apaļas. Vēja veidotās kāpas sastopamas gan Piejūras zemienē, gan Latvijas iekšzemes līdzenumos (piemēram, Trapenes līdzenumā Gulbenes rajonā, Sedas līdzenumā Sedas – Strenču apkārtnē un citur). Nesaudzīgas mežu izciršanas rezultātā Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē 18. un 19. gs. veidojās ceļojošās kāpas, kā rezultātā smiltis vēja iedarbības dēļ pārvietojās no krasta uz zemes iekšieni. Liepājas apkārtnē ceļojošās kāpas apbēra iekoptus tīrumus un 15 zemnieku mājas. Lai apturētu smilts pārvietošanos zemnieki un mežsaimnieki veica smiltāju nostiprināšanu un apmežošanu. Pēdējās ceļojošās kāpas Latvijā apturēja 20. gs. piecdesmitajos gados.


Atceries!
Nepārdomātai cilvēka rīcībai var būt tiešas un netiešas negatīvas sekas. Mežu izciršana jūras piekrastē var atjaunot kāpu pārvietošanos, kas var radīt nopietnas ekoloģiskās un ekonomiskās problēmas.

Piejūras zemienē paralēli viena otrai un krasta līnijai atrodas jūras veidotās kāpas. Katrs kāpu valnis šajā gadījumā parāda jūras atkāpšanās gaitu. Pašreiz jūras un vēja darbības rezultātā aiz pludmales veidojas 1 - 4 m augsta priekškāpa. Tā pasargā krastu no noskalošanas.

 

^

Klimats


Klimatiskie apstākļi ir ļoti nozīmīgi cilvēku dzīvē. Tie nosaka konkrētās vietas ģeogrāfisko ainavu, dzīvnieku valsti un cilvēku dzīvesveidu un ritmu – lauksaimniecības specializāciju, ēku konstrukcijas un apkuri, cilvēku apģērbu un dienaskārtību.


Klimats ir noteiktai vietai vai teritorijai raksturīgs ilggadējais laikapstākļu režīms. Klimatu raksturo meteoroloģiskie elementi – atmosfēras spiediens, vēja ātrums un virziens, gaisa t°, mitrums, nokrišņi, un citi, to atkārtojumu biežums.

Latvija atrodas mērenā klimata joslā. Visai valsts teritorijai kopīgās klimata iezīmes nosaka galvenie klimata veidotāji faktori: saules starojums jeb radiācija un atmosfēras cirkulācija Atlantijas okeāna ziemeļu daļā.

 

^

Saules radiācija


Saules radiācija jeb Saules starojuma daudzums, kas sasniedz Zemi, ir atkarīgs no attāluma starp Zemi un Sauli un no Saules staru krišanas leņķa (jo tas mazāks, jo mazāku starojumu daudzumu saņem laukumu vienība). To ietekmē dienas garums, mākoņainība, atmosfēras dzidrums. Mērenā klimata joslā raksturīgas lielas saules augstuma svārstības attiecībā pret apvārsni gada gaitā, kas izraisa krasas gadalaika maiņas, kā arī nosaka dienas garumu.

Decembrī Saules augstums virs horizonta Latvijā ir 9 - 10° un saules radiācijas daudzums, nepilna 1 kcal/cm² mēnesī, bet jūnijā Saule paceļas virs horizonta 57° un saules radiācijas daudzums sasniedz 15 kcal/cm² mēnesī. Latvijā dienas garums decembrī ir 6 - 7 stundas, bet jūnijā 17 - 18 stundas.

Saules radiācija, ejot cauri atmosfērai, sastopas ar atmosfēras gāzes molekulām, ūdens pilieniem un putekļiem, kā rezultātā daļa staru tiek atstaroti un izkliedēti atpakaļ kosmosā. Mākoņainība ir viens no faktoriem, kas ietekmē pieplūstošās saules radiācijas izmaiņas Latvijā gada un teritoriālā griezumā. Tā decembrī, pateicoties biežajiem cikloniem, kas saistās ar augstu makoņainību pieplūstošā saules radiācija sastāda aptuveni tika 5 % no iespējamās, bet piekrastē jūnijā, kad mākoņu ir maz – vairāk par 60 %. Gadā katrs virsas kvadrātcentimetrs saņem tikai ap 346 kJ, tas ir trešo daļu no saules radiācijas siltuma pieplūduma. Lietuva, kas atrodas uz dienvidiem no Latvijas, saņem nedaudz vairāk saules radiācijas – 356 kJ/cm² Latvijas virsmas saņemtais saules radiācijas daudzums ir nepietiekošs, lai iztvaikotu viss nokrišņu daudzums. Tāpēc Latvijā ir ūdeņiem bagātas upes un ezeri, daudz purvu.

 

^

Atmosfēras cirkulācija


Gaisa masu pārvietošanās ir atkarīga no saules radiācijas un gaisa temperatūras. Ja starp diviem dažādiem zemes virsmas apgabaliem vai vietām rodas atšķirības siltuma apstākļu ziņā, starp tiem izveidojas gaisa cirkulācija. Virs sasilušā apgabala gaiss paceļas augšā, augstākos atmosfēras slāņos noplūst uz vēso teritoriju, tur nogrimst un gar zemes virsu plūst atpakaļ uz silto apgabalu. Siltuma atšķirības var pastāvēt starp dažāda lieluma apgabaliem. Atkarībā no tā veidojas dažāda mēroga gaisa cirkulācijas – globālās, reģionālās un vietējās.

Liela nozīme Latvijas klimata veidošanā ir valsts atrašanās Atlantijas okeāna ietekmes apgabalā. Virs Atlantijas okeāna veidojušās siltās un mitrās jūras gaisa masas rietumu planetārās plūsmas ietekmē virzās no rietumiem uz austrumiem. Pateicoties relatīvi līdzenajam reljefam, tās iespiežas tālu Eiropas kontinentā. Tā rezultātā Latvijā izveidojies maigs un mitrs klimats. Gada vidējā temperatūra Latvijā par 4 - 6°, ziemā pat par 9°, pārsniedz mūsu platumu grādu vidējo temperatūru. Tādējādi Latvijā vairāk nekā citur tajā pašā ģeogrāfiskajā platumā ir izdevīgāki apstākļi lauksaimniecības kultūrām, it sevišķi augļu koku audzēšanai.


Rietumu planetārā plūsma ir valdošā gaisu masu plūsma no rietumiem uz austrumiem vispārējā atmosfēras cirkulācijā. Vidējos platumos tas novērojams troposfērā un stratosfērā.

Jūras gaisu Latvijā atnes cikloni. Cikloni ietekmē laika apstākļus apmēram pusei no dienu skaita gadā. Ciklonu atnestās gaisa masas izraisa apmākušos laiku un nokrišņus. Ziemā tie rada sala samazināšanos un atkusni, bet vasarā – vēsa un mitra laika iestāšanos. Cikloni ir Latvijai raksturīgo neregulāro un kraso laiku apstākļu maiņu galvenais cēlonis. Bieži vien teritorijai plūst pāri viena otrai sekojošas ciklona sērijas. Tad iestājas ilgstošs nokrišņiem bagāts laiks. Sevišķi lietainas vasaras bijuša Latvijas pagātnē, naturālās saimniecības apstākļos, kas atsevišķos gadījumos izraisījušas neražu un bada postu.

Lielākā daļa ciklonu Latvijas teritorijai uzvirzās pāri Baltijas jūrai no Atlantijas okeāna ziemeļu daļas. Atsevišķo gadījumos cikloni var uzvirzīties arī no Barenca jūras vai Vidusjūras puses, dažkārt arī no kontinentālajiem austrumu rajoniem.

Latvijā laika apstākļu maiņu ietekmē atmosfēras frontes. Uzvirzoties siltajām gaisa masām un tām saskaroties ar auksto gaisu, veidojas gaisa masu šķirtne – siltā atmosfēras fronte. Parasti tā veidojas ciklona priekšā. Tuvojoties siltajai frontei, pie debesīm parādās augstie spalvu mākoņi, tad mākoņu sega sabiezē, tā pāriet lietus slāņmākoņos. Veidojas ilgstoši nokrišņi. Siltajai frontei uzvirzoties, laiks kļūst siltāks, it sevišķi ziemā.

Aukstā atmosfēras fronte veidojas vēsajam gaisa masām uzspiežoties siltajām gaisa masām. Parasti tā veidojas ciklona aizmugurē. Debesis pēkšņi apmācas, pastiprinās vēja brāzmas, temperatūra strauji pazeminās. Augsto atmosfēras fronti parasti pavada lietus gubu mākoņi, kas atnes spēcīgas lietus gāzes vai pat krusu un sniegu.

Kontinentālām gaisa masām raksturīgs atmosfēras cirkulācijas veids ir anticiklons. Anticikloni ir maz kustīgi, aizņem plašas teritorijas, kur ilgstoši pastāv skaidrs laiks ar lielām temperatūras svārstībām diennaktī. Anticiklona apstākļos vasaras ir siltas, atsevišķos gadījumos pat karstas bez nokrišņiem. Ilgstošs stabils anticiklons var izraisīt būtisku lauksaimniecības ražas samazināšanos. Ziemā anticiklons atnes skaidru un aukstu laiku ar stipru salu. Latvijas austrumu rajonos temperatūra var pazemināties pat zem -40°C.

Pateicoties novietojumam rietumu planetārās plūsmas ietekmē, Latvijā dominē rietumu virzienu vēji (dienvidrietumu, rietumu, ziemeļrietumu). Ciklonu un anticiklonu nepārtrauktas darbības ietekmē vēja virziens var strauji mainīties. Tomēr kopumā Latvijā tiek saglabāts no rietumiem nākošās plūsmas raksturs.

 

^

Baltijas jūra un Rīgas līcis


Baltijas jūra un dziļi valsts teritorijā esošais Rīgas līcis būtiski ietekmē Latvijas klimatu. Tiešā tā ietekme jūtama jūras tuvumā. Piekrastes rajonos ir mazākas temperatūras svārstības. Pateicoties tam, ka jūras ūdens ir vasarā uzkrājis lielu siltumu daudzumu, ziemas un rudens te ir siltākas nekā dziļāk sauszemē. Savukārt pavasaris un vasara piekrastē, pateicoties apstākļiem, ka jūrā ūdens sasilst lēnāk nekā sauszeme, ir vēsāka. Tāpēc ābeles, ceriņi un citi augi Baltijas jūras piekrastē uzzied daudz vēlāk nekā netālajā Kuldīgā un citās iekšzemes pilsētās un ciemos.

Baltijas jūra un Rīgas līcis ietekmē arī nokrišņu teritoriālo sadalījumu. Vissaulainākais laiks ir Kurzemes piekrastē, kur faktiskais saules spīdēšanas laiks sasniedz 50 % no iespējamā, ja pārējā valsts teritorijā tikai 40 %. Vasarā piekrastē ir lielāks skaidro dienu skaits un mazāk nokrišņu nekā apvidos, kas atrodas tālāk no jūras. Tas sekmē tūrisma un rekreācijas attīstību. Sevišķi optimāli apstākļi atpūtai pie jūras ir jūlijs un augusts, kad jūrā ūdens ir sasilis.

 

^

Reljefs


Nozīmīgs klimata atšķirību veidojošs faktors ir reljefs. No vienas puses, līdzenais reljefs sekmē brīvu gaisu masu ieplūšanu gan no Atlantijas okeāna, gan no citiem zemes apgabaliem. Tā rezultātā novērojamas straujas klimata maiņas.

No otras puses, kaut arī Latvijas augstienes nav pārāk augstas, tās tomēr ietekmē konkrētas vietas temperatūru un nokrišņus. Reljefa ietekmē augstienēs gaisa temperatūra ir par 0,5 - 1,0°C zemāka nekā apkārtējā līdzenumā, bet bezsala periods par 2 nedēļām īsāks. Līdz ar to Vidzemes un Alūksnes augstienēs zemnieki parasti pavasaru sēju var uzsākt vēlāk nekā līdzenumos, bet ražas novākšana jāveic nedaudz ātrāk.

Reljefs ietekmē arī nokrišņu sadalījumu. Augstienēs, sevišķi to rietumu nogāzēs, nokrišņu daudzums un sniega segas biezums ir lielāks nekā līdzenumos. Aizvēja nogāzēs nokrišņu daudzums ir par 10 - 15 % mazāks nekā rietumu nogāzēs. Pārvarot augstienes, gaisa masas, lēnam atdziestot, ceļas uz augšu. Gaisā esošie ūdens tvaiki kondensējas un izveido lietus mākoņus, no kuriem augstienes nogāzēs izkrīt nokrišņi.

 

^

Klimata reģionālās atšķirības


 

^

Temperatūra


Attālums līdz Atlantijas okeānam, Baltijas jūra un Rīgas līcis un reljefa lielformas ir galvenie faktori, kas nosaka klimata reģionālās atšķirības Latvijā. Attālinoties no Atlantijas okeāna un Baltijas jūras, samazinās jūras klimata iezīmes un pieaug kontinentalitātes pazīmes.


Kontinentalitātes pazīmes: palielinās gada gaisa t°C diennakts amplitūda, samazinās nokrišņu daudzums, ziemas kļūst bargākas un vasaras karstākas.

 

^
Gaisa temperatūras rādītāji raksturojoši Latvijas klimata reģionālā atšķirības


Vieta
(novietojums)
Vid. toC janvārīVid. toC jūlijāVid. toC gadātoC gada
amplitūda
Absolūtā
min. toC
Absolūtā
max. toC
Liepāja

(piejūra)

-2,616,86,619,4-32,933,7
Rīga

(Viduslatvija)

-5,017,15,622,1-34,935,0
Daugavpils

(Austrumlatvija)

-6,617,65,424,2-43,236,4
Alūksne

(augstiene)

-7,516,54,224,0-37,433,3

Novietojuma rinda: Liepāja – Rīga – Daugavpils raksturo gaisa temperatūras izmaiņas, kas notiek samazinoties jūras klimata iezīmēm un palielinoties kotinentalitātei. To vislabāk raksturo temperatūras gada amplitūda – starpība starp vissiltākā un visaugstākā mēneša vidējo temperatūru. Salīdzinot Liepāju un Daugavpili, redzams, ka Atlantijas okeāna ietekme spilgti izpaužas ziemā, it sevišķi minimālo temperatūru sadalījumā. Alūksnes meteoroloģisko novērojumu dati raksturo reljefa lielformu ietekmi: visu gadu augstienēs valda zemākas temperatūras nekā apkārtnē.

Gaisa temperatūra ziemā Latvijā mainās virzienā no rietumiem uz austrumiem. Atlantijas okeāna un Baltijas jūras sildošās darbības ietekmē piekrastē ir siltāks nekā valsts austrumu rajonos. Visbargākās ziemas Latvijā parasti ir Vidzemes un Alūksnes augstienē, kur vidējā minimālā temperatūra ir no –24 līdz –28 oC . Piekrastē ziemas ir maigākas un vidējā minimālā temperatūra te ir no –18 līdz –24 oC Aukstākais mēnesis piekrastes rajonos ir februāris, pārējā valsts teritorijā – janvāris. Temperatūras atšķirības ietekmē sniega segas veidošanos un sniega segas sairšanu (apskatiet vēlreiz sniega veidošanās un sairšanas kartes).

Vasaras sezonā visaugstākās temperatūras ir Zemgales līdzenumā, Austrumlatvijas zemienē un Latgales augstienē. Salīdzinot ar ziemu, vasaras mēnešos Latvijā pieaug ģeogrāfiskā platuma zonalitātes nozīme.

 

^

Nokrišņi un sniega sega


Valdošās mitrās jūras gaisa masas nodrošina lielu nokrišņu daudzumu. Vidēji gadā Latvijā izkrīt 600 - 700 mm nokrišņu. Vislielākais nokrišņu daudzums ir Rietumkursas augstienes un Vidzemes augstienes rietumu nogāzēs (750 - 850 mm gadā), vismazākais – Zemgale līdzenuma rietumu daļā, Rīgas līča piekrastē un Lubānas līdzenumā (500 - 600 mm gadā).

Nokrišņu daudzums ziemā ietekmē sniega segas biezumu. Zemā temperatūra un lielais nokrišņu daudzums nosaka, ka parasti visbiezākā sniega sega Latvijā, kas pārsniedz 50 cm biezumu, ir Vidzemes un Alūksnes augstienē. Sniega segas ilgums un lielais biezums sekmē ziemas sporta un tūrisma attīstību šajās augstienēs. Piejūrā, pateicoties siltajām ziemām, sniega sega ir nepastāvīga. Tā ir tikai laiku pa laikam vai arī veidojas ļoti vēlu un ātri nokūst. Latvijas sniega segu ietekmē biežie atkušņi, kas veidojas ieplūstot siltajām gaisa masām no Atlantijas okeāna. Tie nelabvēlīgi ietekmē rudenī iesētos graudaugus (rudzus, kviešus), rada problēmas ziemas sporta un tūrisma centriem, bieži izraisa ziemā plūdus.

 

^

Klimata sezonas


Latvijā ir izteikta gadalaiku maiņa. To izraisa Saules augstuma un dienas garuma maiņa gada gaitā, atbilstoši tai pieplūstošā saules radiācija. Mainās gaisa, augsnes un ūdens temperatūra. Tas kopumā ietekmē gan veģetācijas attīstību, gan arī dzīvnieku uzvedību un pārvietošanos. Gadalaikiem ir liela nozīme arī cilvēku dzīvē.

 

^

Pavasaris


Par pavasaru sākšanos var uzskatīt datumu, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra paceļas un stabili noturas virs 0 oC. Kūst sniega sega un sasalusī augsnes kārta, ūdeņi atbrīvojas no ledus, mostas dzīvā daba. Pavasara atnākšana sākumā ap 20. martu novērojama Latvijas dienvidu daļā. Pēc tam tas pakāpeniski uzvirzās augstienēm. Visvēlāk pavasaris sasniedz valsts ziemeļaustrumu daļu.

Pavasarī gada griezumā ir vismazāk nokrišņi. Dominē anticiklons. Maijā ir vismazākais nokrišņu daudzums un visvairāk saulainu dienu gadā. Temperatūras pakāpenisku paaugstināšanos var ietekmēt strauji ieplūstošās arktiskās gaisa masas, kas izraisa temperatūras krasu pazemināšanos, nokrišņus, bieži sniega veidā. Šī iemesla dēļ skaidrās naktīs dārzus un arī pat ozolu un ošu jaunaudzes līdz pat jūnija vidum var apdraudēt salnas.


Atceries!
Zemes virskārtai strauji izšūstot, mežos ātri iestājās ugunsgrēka briesmas. Sevišķi bīstami ir dedzināt pērno zāli – kūlu.

Par veģetācijas perioda sākšanos uzskata aprīli, kad vidējā diennakts temperatūra pārsniedz 5 oC. Tad sākas kokiem sulu cirkulācija un Kurzemē un Zemgalē – pirmie lauku darbi. Intensīva augu augšana sākas ar aktīvo veģetācijas periodu. Šis periods visagrāk ap 5. maiju sākas Latvijas dienvidaustrumos, bet visvēlāk, pateicoties jūras dzesējošai ietekmei, Kurzemes piekrastē.


Laika posmu no pavasara līdz rudenim, kurā diennakts vidējā gaisa temperatūra pārsniedz 10 oC, sauc par aktīvo veģetācijas periodu.

Pavasaris izraisa lielas izmaiņas augu valstī. Marta vidū un beigās atgriežas pirmie gājputni – strazdi, cīruļi u. c. Lapu koku mežos pavasara sākumā uzzied pameža augi: lazdas, baltalkšņi un melnalkšņi. Gaismu steidzas izmantot zilās vizbulītes, baltie un dzeltenie vizbuļi, cīrulīši, zeltstarītes un citi meža augi. Ganībās un pļavās uzzied māllēpes, kuras nomaina pienenes.

 

^

Vasara


Vasara ir vissiltākais gada laiks, kad dabas procesi norit visintensīvāk. Tā sākas jūnija vidū, kad noziedējušas ābeles un ceriņi, un diennakts vidējā temperatūra pārsniedz 15 oC. 21. jūnijā saule paceļas visaugstāk virs apvāršņa un diena ir visgarākā. Pakāpeniski paaugstinās gaisa temperatūra, kas maksimumu sasniedz jūlijā, jūras piekrastē pat augustā.

Laika apstākļi Latvijā mainās atkarībā no ciklona un anticiklona darbības. Pastāvot anticiklonam, dienvidu vai dienvidaustrumu vēji atnes siltu un sausu gaisu. Valda skaidrs silts laiks. Šajā laikā dienas vidū veidojas visaugstākās temperatūras, kas pārsniedz 30 oC.

Vasaras otrajā pusē cikloni atnes mitras gaisa masa no Atlantijas okeāna un Baltijas jūras. Tie parasti veidojas jūlijā un augustā. Šajā laikā strauji pieaug dienu skaits ar nokrišņiem un kopējā nokrišņu summa. Vasaras mēnešos izkrīt 400 - 500 mm nokrišņu, kas ir aptuveni 70 % no gada nokrišņu daudzuma. Tas pilnībā nodrošina kultūraugu prasības pēc mitruma. Atsevišķās vasarās nokrišņi var būt tik intensīvi, ka noslīkst tīrumi un pļavas, kas zemniekiem rada nopietnus ekonomiskos zaudējumus. Piemēram, 2000. gada jūlija beigās Jēkabpils apkārtnē divās diennaktīs nokrišņu daudzums sasniedza 89 mm, kas par 10 mm pārsniedza mēneša normu. Tā rezultātā applūda plašas lauksaimniecības zemju teritorijas. Cikloniem bagātās, vēsās un lietainās vasaras traucē pilnvērtīgi izmantot atpūtas iespējas Latvijas kūrortos un atpūtas vietās.

Raksturīga laika parādība jūlijā un augustā ir pērkona negaisi. Šajā laikā vidēji katra otrā diena ir ar pērkonu. Vismazāk to ir piejūrā, bet visvairāk augstienēs. Pērkona negaisa laikā var izveidoties viesuļvētras, kas var radīt nopietnas problēmas lauksaimniecībai un mežsaimniecībai.

Vasara sākas ar vairums pļavu augu uzziedēšanu. Tiek pļauts siens. Ap Jāņiem apklust daudzu dziedātājputnu balsis. Tie nodarbojas ar mazuļu barošanu. Mežos un laukos nogatavojas pirmās ogas – sākumā zemenes, pēc tam mellenes. Jūlija sākumā uzzied liepas. Jūlija vidū un otrajā pusē dārzos nogatavojas ķirši, avenes, jāņogas, upenes. Jūlija beigās sāk ziedēt virši, kas lielās platībās pārmaina Latvijas smiltāju mežu ainavu. Tuvojoties rudenim, gājputni pulcējas, baros pirms aizlidošanas uz ziemošanas vietām. Tīrumos zemnieki uzsāk ražas novākšanu (graudaugus un kartupeļus).

 

^

Rudens


Par rudens sākumu vēstī pirmās rudens salnas. Tās vispirms septembra sākumā parādās ziemeļaustrumu Latvijā. Pēc tam tās pakāpeniski virzās pāri valsts teritorijai, sasniedzot piejūru tikai septembra beigās. Tādā pat secībā nedaudz vēlāk diennakts vidējā temperatūra noslīd zem 10oC – beidzas aktīvais veģetācijas periods. Novembra otrajā pusē rudens pakāpeniski pāriet ziemā. Ilgstošo rudeni nosaka Atlantijas okeāns un Baltijas jūras sildošā ietekme.

Rudens raksturu nosaka cikloni un anticikloni. Rudens mēnešos novērojama ciklonu darbības aktivizēšanās. Cikloniem, virzoties no Atlantijas okeāna, tie atnes apmākušos laiku, bieži ar nokrišņiem. Gaisam atdziestot, lietu nomaina slapjdraņķis – lietus ar sniegu.

Rudenī var būt arī skaidrs un saulains laiks, ko tautā sauc par „atvasaru” . To parasti nosaka anticiklons, kad no dienvidiem vai dienvidrietumiem septembra beigās vai oktobra sākumā ieplūst silts kontinentāls gaiss. Temperatūra dienā var pacelties līdz 20 oC.

Rudenī pastiprinās vēju ātrums, nereti plosās vētras. Postošās vētras, kad vēja ātrums pārsniedz 20 m/sek., noposta mežus un paralizē ostu darbību.

Rudenī lapu kokiem lapā esošā zaļā krāsviela hlorofils saules gaismā pakāpeniski noārdās. Zaļā krāsa izzūd. Lapā saglabājas dzeltenās un sarkanās krāsvielas, kas liek lapu kokiem iemirdzēties visdažādākajos „rudens zelta” toņos. Lai taupītu ūdens un barības vielu resursus, lapu koki no lapām atbrīvojas, tās nometot. Nobirušās lapas satrūd un bagātina augsnes virskārtu ar augu barības vielām.

Latvijas debesīs redzami zosu un dzērvju kāši, citu putnu sugu bari. Gājputni lido projām uz ziemošanas vietām. Laukos turpinās ražas (griķi, kartupeļi, cukurbietes) novākšana.

 

^

Ziema


Ziema sākas, kad diennakts vidējā temperatūra noslīd un ilgstoši atrodas zem 0 oC. Tad aizsalst ūdenstilpes, sasalst augsnes virskārta un veidojas sniega sega. Parasti pirmais sniegs izkrīt ziemeļaustrumu Latvijā novembra vidū. Ziemas tāpat kā rudens raksturu tik daudz nenosaka saules starojums, cik no rietumiem bieži uzplūstošie cikloni. To ietekmē rodas lielas gaisa temperatūras starpības starp Rietumlatviju un Austrumlatviju.

Gaisa temperatūra ziemas dienās visbiežāk svārstās no +5 oC līdz –10 oC Piejūrā, Austrumlatvijā termometra stabiņš rāda zemāku temperatūru. Ja cikloni atnes siltu jūras gaisu, iestājas atkušņi. Visbiežāk atkušņi ir Piejūrā un kopumā visā Kurzemē. Siltās ziemās atkušņi aptver visu valsts teritoriju. Virzoties pāri cikloniem, rodas lielas temperatūras atšķirības starp zemes virsu un augstākiem gaisa slāņiem, kā rezultātā veidojas miglas. Paaugstināts gaisa mitrums izraisa sarmas veidošanos.

Auksts laiks iestājas, kad teritorijai uzvirzās anticiklons. Valdot austrumu un ziemeļaustrumu vējiem, Latvijas teritorijā ieplūst arktiskais kontinentālais gaiss. Skaidrās naktīs gaiss var atdzist līdz –25 oC un zemāk.

Ziemā augsni un augus klāj sniega sega. Tad grūtākais laiks ir zvēriem un Latvijā ziemojošiem putniem. Bieza sniega sega traucē zaķiem un stirnām iegūt barību, bet sērsna tiem pārvietoties.

 

^

Klimata izmaiņas


Informāciju par klimata izmaiņām iespējams iegūt, apstrādājot un analizējot meteoroloģisko staciju vairāku gadu desmitu datus. Pirmās ziņas par laika apstākļu novērojumiem Latvijā ir no 17. gadsimta.

20. gadsimtā, pateicoties siltumnīcas efektam un dabiskajām klimata izmaiņām, novērojama globāla klimata pasiltināšanās. Latvijā 20. gadsimtā gada vidējā gaisa temperatūra pieaugusi no pusgrāda līdz aptuveni grādam. Vissiltākie 20. gadsimtā Latvijā bijuši deviņdesmitie gadi. Gaisa temperatūras pieaugums novērojams visos gadalaikos, bet vislielākais bijis ziemas sezonā. Ar to daļēji var izskaidrot relatīvi siltās ziemas pēdējā desmitgadē. Klimatam kļūstot siltākam un maigākam, pēdējo piecdesmit gadu laikā ziemas garums samazinājies par 15 dienām.

Temperatūras izmaiņas būtiski ietekmējušas ledus apstākļus Baltijas jūrā. 1942. gadā viss Rīgas līcis un lielākā daļa Baltijas jūra bijusi klāta ar ledu. Pēdējos desmit gados Baltijas jūrā ledus sega nav izveidojusies, bet tikai nedaudz ziemas tā pārklājusi Rīgas līci. Līdz ar to būtiski izmainījušies kuģošanas apstākļi Rīgas līcī. Ja agrāk kuģus cauri Irbes jūras šaurumam un Rīgas līcī ieveda ledlauzis, tad pēdējās desmit ziemās to pakalpojumi bijuši nepieciešami tikai vienu ziemu. Tas palielina Rīgas ostas konkurētspēju ar citām Baltijas jūras ostām.

Klimata izmaiņas ietekmē arī dzīvnieku un augu valsti. Klimatam kļūstot siltākam, Latvijā parādās putnu sugas, kuras agrāk bija sastopamas tikai uz dienvidiem no Latvijas.

Turpinoties klimata pasiltināšanās procesam, Latvijā 21. gadsimtā var iestāties tāds klimats, kāds tas pašreiz ir Rietumeiropā.

 

^

Iekšzemes ūdeņi


Iekšemes ūdeņus iedala pazemes ūdeņos un virszemes ūdeņos. Virszemes ūdeņi veido pastāvīgas ūdensteces (strauti, upes, meliorācijas novadgrāvji) un ūdenstilpnes (ezeri, ūdenskrātuves). Iekšzeems ūdeņu daudzumu un izvietojumu valsts teritorijā nosaka ģeogrāfiskais novietojums, klimats, reljefs un ģeoloģiskā uzbūve. Virszemes ūdeņi un daļa no pazemes ūdeņiem visu laiku atrodas nepārtrauktā kustībā, veidojot kopējo ūdens aprites ciklu. Zināšanas par ūdens aprites ciklu ir nepieciešamas, lai izprastu katra cilvēka atbildību ūdens, tanī skaitā dzeramā ūdens kvalitātes nodrošināšanā.

 

^

Pazemes ūdeņi


Pazemes ūdeņi ir viena no lielākajām Latvijas dabas bagātībām. Gruntsūdeņi ir pazemes ūdeņu virsējais slānis, kas parasti atrodas kvartāra perioda nogulumos virs ūdens mazcaurlaidīgiem iežiem, piemēram māla slāņiem. Ūdenim plūstot pa šiem slāņiem, vietās, kur slāņi iznāk Zemes virspusē, veidojas avoti. Gruntsūdeņus lauku teritorijās un arī daudzviet pilsētās izmanto dzeršanai, ēdienu gatavošanai un citur saimniecībā. Kvartāra ūdens horizonta biezums, kuru izmanto ūdensapgādē svārstās no dažiem metriem līdz 50 m, bet ielejveida iegrauzumos 100 un vairāk metru. Virsējie ūdeņi parasti ir sekli. Ūdens saturošais slānis atrodas 1 - 5m dziļumā un vienīgi paugurainēs tas atrodas 5 - 10 metru dziļumā, vietām sasniedzot 20 m. Tāpēc tie bieži ir pakļauti piesārņošanai. Piesārņojošās vielas (slāpekļa un fosfora savienojumi u. c.) no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, fermām un atkritumu izgāztuvēm nonāk gruntsūdeņos un pazemina dzeramā ūdens kvalitāti. Gadsimtu mijā Latvijā aptuveni 20 % aku ūdens bija piesārņots. Gruntsūdens dabiskais attīrīšanās process norit lēni. Tāpēc daudzviet iedzīvotājiem gruntsūdeņu piesārņojuma vietās, lai nodrošinātu sevi ar labas kvalitātes dzeramo ūdeni, ūdens jāpieved no lielā attālumā esošajām akām, avotiem un urbumiem, vai jāierīko dziļurbumi, kas izmaksā ļoti dārgi.


Atceries!
Nomesti sadzīves atkritumi, nepareizi iekārtotas atkritumu izgāztuves un kūtsmēslu glabātuves, automašīnu mazgāšana tai nepiemērotās vietās var radīt draudus gruntsūdens kvalitātei. Vai Tu pārtikā lieto kvalitatīvu dzeramo ūdeni?

Daudzviet kvartāra nogulumos un dažāda vecuma pirmskvartāra iežos ūdeni saturošu slāni (smilšakmeni, dolomīts u. c.) vienu no otra atdala ūdeni necaurlaidīgs nogulumu slānis (māls u. c.). Tāpēc pazemes ūdeņi te ir zem spiediena. Šos ūdeņus sauc par spiedienūdeņiem vai artēziskajiem ūdeņiem. Tie parasti ir dzidrāki un vēsāki nekā gruntsūdeņi. Pilsētu un ciemu ūdens apgādei izmanto pazemes ūdeņus, kas atrodas devona (smilšakmens, dolomīts) un kvartāra nogulumos (smilts). Latvijā kopumā ir nodrošināta ar dzeramā ūdens resursiem. Tomēr, tie nav teritoriāli izvietoti vienmērīgi. Atsevišķās vietās Kurzemē (Kolkas apkārtnē, Liepājas pilsētā), Zemgales līdzenumā un Rīgas rajonā kvalitatīvi pazemes ūdens resursi ir ierobežoti. Racionāla un taupīga ūdens izmantošana ir katra iedzīvotāju pienākums.

Pazemes ūdeņus iegūst ierīkojot urbumus. Ūdensguves urbums Latvijā var sasniegt 230 m un lielāku dziļumu. Ūdens rezervuārs pie urbuma nepieciešams, lai uzglabātu atsūknēto ūdeni un nodrošinātu to padevi dzīvojamām mājām un citiem ūdens patērētājiem.

Samazinoties ūdens apmaiņai ar atmosfēras ūdeņiem, dziļumā pazemes ūdeņos palielinās sāļu daudzums. Tā rezultātā saldūdeņus Latvijā dziļākajos iežu slāņos nomaina sāļūdeņi. Sāļūdeņi veidojošies pazemes ūdeņiem šķīdinot iežus. Šī maiņa notiek no 100 (Kurzemes ziemeļos) līdz 400m (Vidzemes augstienē) dziļumam. Ārstniecībā un pārtikā izmantojamos sāļūdeņus sauc par minerālūdeņiem. Latvijas minerālūdeņu sāļu sastāvu nosaka ūdens saturošo horizontu iežu sastāvs. Nātrija hlorīda minerālūdeņi izplatīti visā Latvijas teritorijā dažu simtu metru dziļumā. Pie nātrija hlorīda sāļūdeņiem pieder Latvijā pazīstamie Valmieras, Mangaļu, Siguldas, Piltenes un citi minerālūdeņi. Sāļu daudzums šajos ūdeņos ir 1 - 3 g/l. Tos iegūst un pilda pudelēs. Iedzīvotāji tos plaši izmanto ārstniecībā un slāpju veldzēšanā.

Baldones un Ķemeru apkārtnē sastopami sērūdeņi. Tie veidojas ar organiskajā vielām bagātiem purva ūdeņiem nokļūstot ģipša nogulumos. To veidošanā piedalās baktērijas. Sērūdeni kādreiz plaši izmantoja Ķemeru un Baldones kūrortos dažādu slimību ārstēšanā.

Pa iežu slāņiem pazemes ūdeņi nonāk upēs un ezeros, vai arī pauguru un upju ieleju nogāzēs izplūst avotu veidā. Ūdeņiem izplūstot izkliedētā veidā veidojas avoksnājs. Pazemes ūdeņu izplūdes vietās izgulsnējoties ūdenī izšķīdušām vielām daudzviet uzkrājās avotkaļķi jeb saldūdens kaļķieži. Tas kopā veido ļoti savdabīgus biotopus, kur sastopamas daudzas retas augu sugas, kas mīl augt ar kaļķi bagātā augsnē. Te augošās sūnas piedalās avotkaļķu veidošanā. Avotkaļķu veidojumi ir Staburags un Raunas Staburags.

Raunas Staburags. Tas sācis veidoties pirms vairāk kā 8000 gadiem. Tā veidošanās turpinās arī pašreiz. Pazemes ūdeņiem sūcoties cauri iežiem, tie šķīdina kalciju saturošos iežus. Izplūstot ūdenim Raunas ielejas nogāzē, saskaroties ar gaisu veidojas kalciju karbonāts. Svarīga nozīme Staburaga veidošanā ir sūnām, kas pārkaļķojoties veido poraino kaļķiezi. Staigājot ar kājām pa Staburagu, tiek pārtraukta tā veidošanās. Tāpēc šādus vērtīgus dabas objektus skatīsimies tikai ar acīm!

 

^
Latvijas izcilākie avoti


Nr. pk..AvotsAtrašanās vietaRaksturojums
1.Bolēnu avotsMadonas rajonā, 2km no GaiziņkalnaHipsometriski visaugstākais avots Latvijā (262 m)
2.Dāvida dzirnavu avotiCēsu rajonā Vaives krastosNogāzē izplūst 34 avoti
3.Dzērves Bērziņu avotiLiepājas rajona Cīravas pagastāVairāki lieli mutuļojoši avoti
4.Kaļļu strūklu avoti Cēsu rajona Amatas pagastsVieni no lielākajiem avotiem Latvijā
5.Mežmuižas avotsRīgas rajona Allažu pagastāSeptiņi avoti, kas saplūstot kopā veido strautu
6.Rutkaviņas avotiGulbenes rajona Rankas pagastā Gaujas krastāAvotu grupa, kas izplūsto no Gaujas krasta nogāzes veido strautus
7.SaltavotsRīgas rajona Siguldas pagastā Lorupes krastāAgrāk tika uzskatīts par lielāko avotu Latvijā. Ļoti vēss ūdens pat vasarā (5 oC)

Dāvida dzirnavu avoti ir vieni no izcilākajiem avotiem Latvijā. Avotu ūdeņi satur daudz dzelzi, kas nokrāso Vaives ielejas nogāzi rūsganā krāsā.

 

^

Upes


Latvija atrodas mērenā klimata joslā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu. Nokrišņi, kas iztvaikošanas vai transpirācijas rezultātā neatgriežas atpakaļ atmosfērā veido pazemes un virszemes ūdeņu noteci. Mitrā klimata, relatīvu līdzenā reljefa un teritorijas ģeoloģiskā uzbūvēs ietekmē Latvijā izveidojies blīvs upju tīkls. Vidējais upju blīvums ir apmēram 0,6 km/km², tas ir uz katru kvadrātkilometru ir 0,6 km garš upes tecējums. Visblīvākais upju tīkls ir nokrišņiem bagātās augstieņu nogāzēs (Rietumkursas augstienes A nogāzē un Vidzemes augstienes ZR un DA nogāzēs) un nokrišņiem nabadzīgajā, bet ūdeni mazcaurlaidīgajiem māliem klātajā Zemgales līdzenumā.

Latvijas upes ir ģeoloģiski jaunas. Upju ielejas veidojušās 10 - 13 tūkst. gadu atpakaļ pēc ledāja atkāpšanās. Tikai dažu upju (Gaujas, Abavas un Daugavas u. c.).) ieleju atsevišķi posmi veidojušies senāk. Parasti šos posmus sauc par senlejām (Gaujas senleja, Abavas senleja, Amatas senleja u. c.).

Latvijas upju tīklu veido vairāk kā 12 400 upju. Tikai 880 upju garums pārsniedz 10 km, bet lielāko daļu Latvijas upju veido upes, kuru garums ir mazāks par 10 km (to kopgarums ir 51 % no visa Latvijas upju kopgaruma). 17 upju garums ir lielāks par 100 km.

Gada nokrišnu grafisks attēlojums
Katru gadu Latvijā vidēji izkrīt ap 703mm nokrišņu. No tiem iztvaiko 458 mm. 245 mm veido notece, kas pa upēm un pazemes ūdeņiem nonāk Baltijas jūrā. Zemgales līdzenumā nokrišņu daudzums svārstās ap 550 mm, Vidzemes augstienē tas sasniedz 800 mm. Savukārt iztvaikošana attiecīgi 400 - 440mm. Pārējā nokrišņu daļa veido noteci.
Transpirācija – ūdens iztvaikošana no auga.
Notece ir lietus un sniega kušanas ūdeņu notecēšana jūrā vai reljefa pazeminājumos pa zemes virsmu (virszemes notece), pa augsnes un iežu slāņiem (pazemes notece).

Visa Latvijas teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā. Latvijas teritorijas lielāko daļu atūdeņo Daugava, Lielupe, Venta, Gauja un Salaca ar savām pietekām. Latvijas ZA malā ūdeņi pa Zilupi, Ludzu, Rītupi un citām Veļikajas pietekām aizplūst caur Pleskavas un Peipusa ezeriem un tad pa Narvu ietek Somu līcī. Savdabīga sīku upju mozaīka izveidojusies Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē. Te 500 km garajā piekrastes posmā jūrā tieši ietek 114 mazas upes, kuras hidrologi ir apvienojuši 3 atsevišķos baseinos. Tādejādi, Latvijas teritorija ir sadalīta 9 sateces pamatbaseinos.

Sateces baseina klimats, reljefs, ģeoloģiskā uzbūve un zemes izmantošana ietekmē upes ūdenīgumu, tā izmaiņas gada griezumā, ledus segas veidošanos, palus un to biežumu. Latvijas upēm ir jaukta ūdens pieplūde: sniega kušanas, lietus un pazemes ūdeņu. Latvijas upēm kopumā raksturīgi pavasara pali, kas saistīti ar sniega kušanas ūdeņiem. Vasarā un dažkārt arī ziemā mazūdens periodā upes saņem ūdeni galvenokārt no pazemes ūdeņiem. Ziemas sezonā upes parasti aizsalst. Stabila ledus sega izveidojas Zemgales, Vidzemes un Latgales upēm. Kurzemes upēs var arī stabila ledus sega neizveidoties vai arī veidoties vairākkārt, kas izraisa ziemas sezonā palus.

Latvijas lielākajām upēm daļa baseina atrodas citu valstu (Krievijas, Baltkrievijas, Lietuvas un Igaunijas) teritorijā. Līdz ar to saimnieciskās aktivitātes šajās valstīs būtiski var ietekmēt Latvijas ūdens kvalitāti.

 

^

Latvijas mazās upes


Latvijas upju iztekas parasti meklējamas kādā ezerā vai purvā. Citu upju izteka ir saistīta ar konkrētu avotu vai avoksnāju. Savu ieleju un gultni upes ieguvušās pateicoties tekošā ūdens erodējošai (iežu noārdīšana) un akumulējošai (sanešu izgulsnēšana) darbībai. Upes tecējumā ieleja pakāpeniski paplašinās un padziļinās. Atkarībā no upes krituma mainās upju ieleju profils. Upēm ar lielāku kritumu novērojamas dziļākas ielejas, bet ar mazāku kritumu upes gultne veido meandru lokus. Dziļākās ielejas ir upēm augstienē, bet seklākās – zemienēs. Par tipiskām augstieņu upēm var uzskatīt, piemēram, Amatu, Raunu, Vaivi – Vidzemes augstienē, Koju, Dzeldu, Lētižu – Rietumkursas augstienē. Augstieņu upēm raksturīgi ir nelieli sateces baseini, ievērojami kritumi un līdz ar to liels straumes ātrums (2m/s un vairāk). Augstieņu mazajām upēm pat vasarā ūdens ļoti neuzsilst un tā temperatūra nepārsniedz 15o C. Strauji tekošās upēs ūdens plūsma ir virpuļveidīga, tādēļ ūdenim kuļoties tas tiek piesātināts ar skābekli. Šajās upēs ūdens kvalitāte parasti ir labāka nekā lēni tekošās. Tāpēc te augu un dzīvnieku skaits ir lielāks un te sastopamas foreles un pērļu gliemenes, kas ir izcilas ūdens kvalitātes indikatori. Upju krastos parasti atsedzas smilšakmens, dolomīta, māla un smilts atsegumi, kas kopā veido gleznainu ainavu. Augstieņu mazās upes pavasarī, ka tajās ir augsts ūdens līmenis, ir iecīnītas ūdenstūristu vidū. Vasarā, ūdens līmenim pazeminoties, tās vairs ar laivām parasti nav izbraucamas.

Pavisam pretējs raksturs ir zemieņu upēm. Tās ir ar plašām ielejām, maziem kritumiem, lēnu tecējumu un stipri aizaugušas ar zālēm. Zemieņu upēs vasarā ūdens stipri sasilst un tajās ir mazāk skābekļa nekā augstieņu upēs. Daudzviet, veicot meliorāciju, mazās upes gultnes ir iztaisnotas, līdz ar to samazinot ūdens pašattīrīšanās spēju. Lēni tekošajās upēs attiecībā pret skābekli dzīvo mazāk prasīgas dzīvo organismu sugas. Kā tipiskas zemieņu upes var minēt Iecavu, Sedu un Lielirbi un citas, kuras pavasara palu laikā applūdina plašu teritoriju.


Upes kritums ir starpība starp upes iztekas un ietekas ūdens virsmas absolūto augstumu vai arī starpība starp diviem punktiem kādā upes posmā. Upes kritums nosaka straumes ātrumu.
Upju izteka ir vieta, kur skaidri iezīmējās straumes gultne un novērojama pati straume.

Amata ir tipiska augstienes upe ar dziļu ieleju. Upes lejtecē tā plūst pa līdz 50 m dziļu Amatas senleju. Ielejai ir izteikta paliene, vairākas virspalu terases un pamatkrasta nogāzes. Krastā ir daudz vizuāli izteiksmīgu krauju: Zvārtes iezis, Dolomītu krauja, Vanagu iezis u. c. Upei ir ievērojams kritums. Vidējais kritums ir 2,84 m uz km, bet atsevišķos posmos tas sasniedz 8m uz km. Kā augstienes upei tai ir daudz krāces, upes gultnē daudz oļu un akmeņu. Arī vasarā ūdens ir vēss.

Latvijas mazajām upēm ir liela nozīme cilvēku dzīvē. Parasti daudzu upju krastus cilvēki, pateicoties pievilcīgai ainavai, izvēlējušies mājokļa ierīkošanai. Mazās upes ir iecienījuši ūdenstūristi, makšķernieki un citi dabas baudītāji. Pēdējā desmitgadē palielinās mazo upju ūdeņu nozīme elektroenerģijas ieguvē. Ierīkojot mazās hidroelektrostacijas uz upēm, bieži rodas konfliktusituācijas starp vērtīgu dabas objektu un procesu saglabāšanu un elektroenerģijas ieguvi. Būvējot uz upēm aizsprostus, tiek traucēta zivju migrācija, applūdināti reti biotopi un iežu atsegumi. Tāpēc jebkura jaunas mazās hidroelektrostacijas būvniecības jāizvērtē gan no dabas aizsardzības, gan ekonomiskā viedokļa.

 

^

Latvijas lielākās upes


Upes iespējams salīdzināt pēc upes garuma, baseina platības un gada noteces. Ne vienmēr upēm ar lielāko garumu būs lielākais baseins vai gada notece. Vai arī otrādi. Tomēr Latvijā visgarākā upe ar vislielāko baseina platību un gada noteci ir – Daugava. Otra visgarākā upe ir Gauja, bet otrs vislielākais sateces baseins ir Lielupei.

 

^
Latvijas lielākās upes


VārdsBaseina platība (km²)Upes garums (km)Gada notece (km³)
LatvijāKopāLatvijāKopā
Daugava2470087900352100520,45
Lielupe8800176001191193,56
Venta6600118001783462,94
Aiviekste916093001141141,81
Gauja792090804524522,24

 

^

Daugava


Daugava Latvijai un tās tautai ir ne tikai liela un skaista upe, bet arī simbols. Tā tiek apdziedāta dziesmās, saukta par latviešu tautas likteņupi un tieši ar cīņu pret Daugavpils HES būvniecību, kā rezultātā tiktu applūdinata Daugavas ieleja starp Daugavpili un Krāslavu, sākās tautas atmoda, kas atnesa Latvija neatkarību.

Daugava (Krievijā Zapadnaja Dvina, Baltkrievijā Zahodņaja Dvina) ir lielākā Latvijas upe. Tā sākās Krievijā, Valdaja augstienē purvā. Plūstot līdz Latvijai, tā uzņem ūdeņus no Krievijas un Baltkrievijas. Šķērsojot Latvijas robežu, tā jau ir 200 m plata upe. Latvijas teritorijā sākumā tā plūst starp Augšzemes un Latgales augstienēm, veidojot desmit plašus lokus. No Latvijas robežas līdz Daugavpilij ir saglabājusies Daugavas dabiskā ieleja, kurā sastopamas daudzi vērtīgi un interesanti biotopi. Augu sugu sastopamības ziņā tā ir viena no augstvērtīgākajām teritorijām Latvijā. Dabiskā ieleja ir interesanta arī tūristiem. Vizuāli pievilcīgās ainavas, daudzie pilskalni un savdabīgā arhitektūra rada priekšnoteikumus dažāda veida tūrisma un atpūtas attīstībai. Te ir izveidots Augšdaugavas aizsargājamais ainavu apvidus un dabas parks „Daugavas loki” .

Lejpus Daugavpils mazā krituma dēļ upe rāmi plūst zemajos krastos Austrumlatvijas zemienē. Pavasarī un atsevišķos garos atkušņa periodos ziemā te veidojas ledus sastrēgumi, kā rezultātā applūst plašas teritorijas. Lejpus Jēkabpils Daugava plūst pa kanjonveidīgu ieleju, kas izveidojusies dolomītos. Smilšainos krastus nomaina dolomīta atsegumi. Arī upes gultni veido dolomīti. Pirms Pļaviņas HES uzcelšanas te bija pats skaistākais Daugavas ielejas posms. Upes gultnē bija daudz krāces un krastus rotāja augstas klintis – Oliņkals, Avotiņu kalns, Staburags. Pēc Pļaviņu HES aizsprosta uzbūvēšanas ūdenslīmeni upē pacēla pa 40 m, kā rezultātā izveidojas Pļaviņu ūdenskrātuve. Tā ir lielākā ūdenskrātuve Latvijā, kuras platība sasniedz 45 km²Ūdenskrātuves ierīkošanas rezultātā krāčainais un straujais upes posms tika applūdināts.

Lejpus Aizkraukles sākās Ķeguma ūdenskrātuve un zemāk Rīgas ūdenskrātuve. Rīgas ūdenskrātuve kalpo kā Rīgas dzeramā ūdens ņemšanas vieta. Pirms nonākšanās pilsētas ūdensapgādes sistēmā ūdens gan mehāniski, gan ķīmiski tiek no nevēlamajiem piemaisījumiem nopietni attīrīts. Tomēr, neskatoties uz to, jebkurai saimnieciskajai darbībai Daugavas sateces baseinā, kas būtiski var ietekmēt ūdens kvalitāti, jāpievērš vislielākā uzmanība.

Lejpus Doles salas Daugava plūst pa Piejūras zemieni. Ieleju šeit veido irdenie nogulumieži. Rīgas pilsētā krastmalas nostiprinātas ar granīta plāksnēm. Daugavas platums Rīgas pilsētas teritorijā ir 500 - 700 m, bet upes grīvas rajonā sasniedz 1,5 km. Upes dziļums Rīgas tiltu rajonā ir 6 - 7 m, bet lejpus tiem 8 - 15 m. Tas paver iespēju lielajiem pasažieru kuģiem pašā pilsētas centrā pietauvoties pie Rīgas pasažieru stacijas.

Daugavas lejtecē ir daudz salu – Zaķusala, Lucavsala, Kundziņsala, Ķīpsala un citas. Tās padara pilsētas ainavu daudzveidīgu un dod iespēju uz tām izvietot gan ostas infrastruktūru (Kundziņsala), gan sabiedriskās nozīmes celtnes (piemēram; Latvijas televīzija – Zaķusala).

Lielākās Daugavas labā krasta pietekas Latvijas teritorijā ir Aiviekste, Dubna, Ogre, kreisā krasta pietekas – Berezovska un Ziemeļsusēja.

 

^

Aiviekste


Aiviekste ir Daugavas labā krasta pieteka un tās sateces baseins ietilpst Daugavas sateces baseinā. Aiviekste ir vienīgā upe, kas iztek no Lubāna. Tā ir viena no sarežģītākajām un ūdens plūsmas ziņā interesantākajām upēm Latvijā. Augštecē upei ir neliels kritums. Upes gultnē sastopamais dolomīts veido slieksni, kas vienmēr traucējis gultnes padziļināšanos. Nelielais gultnes dziļums, platums un kritums stipri ierobežoja ūdens caurplūdumu. Pavasarī pieplūstošais ūdens daudzums Aiviekstes augštecē 2 - 4 reizes pārsniedz ūdens caurplūduma iespējas. Tā rezultātā pavasaros Aieviekstes augštecē pieplūstošie ūdeņi tecēja nevis uz Daugavu, bet atpakaļ uz Lubānu, kas radīja lielus plūdus. Ūdeņiem bagātajos pavasaros ezers un applūdušie klāni veidoja kopīgu ūdenstilpni 600 km² lielā platībā. Tas ir vismaz 6 reizes lielāku par Lubānu tās dabiskajos krastos. Lai samazinātu applūšanu, pagājušajā gadsimtā Aiviekste tika padziļināta un iztaisnota, bet Lubāns iedambēts. Pēc Lubāna iedambēšanas liela daļa Lubānā ieplūstošo upju pa Meirānu kanālu, apejot Lubānu, tika ievadīti tieši Aiviekstē. Meirānu kanāls ir lielākais Baltijas valstīs. Tā dziļums pārsniedz 10m, bet platums – 80m. Aiviekstes iztekā ūdens pieplūdumu regulē ar slūžām.

Uz Aiviekstes atrodas viena mazā hidroelektrostacija Aiviekstes HES. Līdzīgi kā Daugava arī Aiviekste makšķernieku vidū ir pazīstama ar samu lomiem Lielākā Aiviekstes pietekas ir Pededze un Balupe.

 

^

Lielupe


Lielupe ir lielākā Zemgales upe. Tā veidojas lejpus Bauskas, satekot Mēmelei un Mūsai. Jau satecē tā ir 90m plata ar ūdeņiem bagāta upe. No Bauskas līdz Mežotnei tā plūst pa senleju, kas izveidojusies dolomītos. Lejpus Mežotnes ieleja paplašinās. Upe lēnām plūst pa Zemgales līdzenumu un Piejūras zemieni. Pavasarī, veidojoties ledus sastrēgumiem, Lielupe parasti iziet no krastiem, applūdinot lielas lauksaimniecības zemju platības. Intensīvu nokrišņu rezultātā plūdi iespējami arī vasarā. Tad tie parasti rada lielus zaudējumus zemnieku saimniecībām. Lai samazinātu plūdu apmērus, daudzviet gar upi ir uzbūvēti aizsargdambji.

Senāk Lielupe pa tagadējo Buļļupes gultni ietecēja Daugavā. Tagadējā ieteka Rīgas līcī izveidojusies tikai 1755. gadā, ka pavasara palos upe pārrāva kāpas. Lielupes dziļums lejtecē ir no 5 - 15 m. Tas paver iespēju upes kuģiem sasniegt Jelgavu. Pēdējos gados upes izmantošanu kuģniecībā un jahtu tūrismā un sportā traucē smilts saneši, kas uzkrājās Lielupes grīvā.

Lielupes sateces baseinā ir ļoti blīvs upju tīkls. Lielupē ietek vairāk kā 250 pieteku. Lielākās pietekas ir Mūsa, Mēmele, Iecava un Svēte. Pietekas atūdeņo intensīvi lauksaimniecībā izmantojamo Zemgales līdzenumu. Lauksaimniecības zemju mēslošanas rezultātā Lielupes ūdeņos nonāk daudz slāpekļa un fosfora. Piesārņojošās vielas samazina ūdens kvalitāti, kas atsevišķos gadījumos var izraisīt pat zivju un citu dzīvo organismu bojā eju.

 

^

Gauja


Gauja ir pati garākā upe Latvijas teritorijā. Gauja sākās Vidzemes augstienē Elkas kalna nogāzē. Augštecē tā plūst uz austrumiem, tad plašā lokā apliecot Vidzemes augstieni tās gultne pagriežas Rīgas līča virzienā. Taisnā līnijā izteka no ietekas ir tikai 90 km, bet upes kopējais garums 452 km. Vidzemes augstienē Gauja līkumo starp lielpauguriem, plūst cauri vairākiem ezeriem. Ieleja te nav izteikta, kā rezultātā pavasarī Gauja applūdina plašas palieņu pļavas. Augštecē Gaujā sastopamas daudz līdaku, brekšu un citu zivju, kas pulcē tās krastos daudz makšķernieku.

Lejpus Virešiem Gauja plūst pa 30 m dziļu un plašu ieleju. Krastos vietām atsedzas dolomītu kraujas un baltie smilšakmeņi. Te sākās daudzu ūdenstūristu ceļojuma maršruti.

Pats interesantākā un tūristiem pievilcīgākā ir Gaujas senleja starp Valmieru un Murjāņiem. Ielejas dziļums mainās no 20 m pie Valmieras līdz 85 m pie Siguldas (lielākais Baltijas valstīs). Gaujai meandrējot, tās krastos atsedzas devona sarkanīgie, dzeltenīgie vai pelēki baltie smilšakmeņi un sarkanie māli. Lielākie atsegumu ir Sietiņiezis, Ērgļu klintis, Sarkanās klintis un Ķūķu iezis. Smilšakmeņi parasti ir irdeni un plaisaini, tādēļ viegli izskalojas pazemes ūdeņu darbības ietekmē. Tāpēc Gaujas senlejā ir sastopamas daudzas alas. Piemēram; Gūtmaņala, Lielā Velnala. Senlejas augšdaļā atrodas dolomīti, kas vietām atsedzas Gaujas pieteku krastos. Sekli gulošie dolomīti apgādā augsnes ar karbonātiem un veicina bagāta, daudzveidīga augāja, ieskaitot platlapju veģetāciju attīstību. Gaujas senlejā, mijoties priežu, egļu, ozolu, kļavu un citu koku audzēm, rudenī ir sastopami visdažādākie krāsu toņi, sākot ar skujkoku zaļo līdz kļavu sarkanajam. Senlejas ainavas skaistums katru rudeni vilina uz Siguldu vairāk kā 25 000 tūristu no Latvijas un citām pasaules valstīm. Lai saglabātu Gaujas senlejas dabas vērtības (biotopus, iežu atsegumus, ainavu kopumā) un kultūrvēsturisko mantojumu (Cēsu, Turaidas un Siguldas viduslaiku pilis, arheoloģiskos pieminekļus u.c.) un attīstītu tūrismu 1973. gadā izveidots Gaujas nacionālais parks.

Gauja ir viena no bīstamākajām Latvijas upēm. To nosaka relatīvi lielais straumes ātrums un smiltīm klātā gultne. Ātrā plūduma vietās straume paceļ no gultnes sanešus vai pat to padziļina. Te rodas dziļi iedobumi – dzelmes. Nereti ūdens šādās vietās sāk riņķot – veidojas atvari. Citā vietā, varbūt, tepat blakus dzelmei, kur straume kļūst lēnāka saneši nogulst – rodas sēklis. Gaujai raksturīgi, ka bieži mainās sēkļu un atvaru novietojums, kas rada lielas briesmas peldētājiem.

Gaujas lielākās kreisā krasta pieteka ir Amata, bet labā krasta pieteka Tirza, Mustjegi un Brasla. Gaujā un tās pietekās nārsto laši un taimiņi.

 

^

Venta


Venta ir lielākā Kurzemes upe. Tā izteka atrodas Žemaitijas augstienē Lietuvā. Augštecē Venta plūst pa plašu senleju. Latvijā upes vidustecē tā tek pa šauru senleju starp Rietumkursas un Austrumkursas augstienēm. Pie Nīgrandes Venta ir iegrauzusies permas kaļķakmeņos. No Šķerveļa ietekas Ventas krastos sākās devona vecuma iežu atsegumi, kas ar pārtraukumiem turpinās līdz pat Abavas ietekai Ventā. Ūdenstūristu, kas ceļo pa Ventu, uzmanību parasti saista dolomīta atsegumi – Ātraiskalns (20 m augsts), Gobdziņu klintis un citi. Ventas gultni te veido dolomīti tāpēc daudz krāces un brasli. Pie Kuldīgas atrodas Eiropā platākais ūdenskritums – Ventas rumba. Lejpus Kuldīgas dolomīta atsegumus Ventas krastos nomaina baltie un rūsganie smilšakmens atsegumi. No Zlēkām līdz ietekai jūrā upe tek pa smilšaino Piejūras zemieni. Lejtecē upes plūdums ir lēns. Upes grīvā upe ir 200 m plata. Te atrodas Ventspils osta, kurā pēc Ventas grīvas padziļināšanas var ienākt lielie naftas tankkuģi.

Ventas lielāka pieteka ir Abava. Interesanta un savdabīga ir par „Kurzemes Šveici” dēvētā Abavas senleja. Tā izveidojusies ledāja kušanas ūdeņiem noplūstot uz Baltijas jūru.

Ielejas platums mainās no 2,5km līdz 0,7 km. Tās dziļums vietām sasniedz 58m. Senlejas posms no Kandavas līdz Abavas ietekai Ventā ir iekļauts Abavas senlejas dabas parkā. Senlejas nogāzes saposmo gravas un pieteku ielejas. Krastos ir devona dolomītu un smilšakmens atsegumi un alas. Piemēram; Abavas Velnala, Māras kambari. Lejpus Sabilei atrodas vairākpakāpju ūdenskritums – Abavas rumba. Abavas ielejā mijas priežu un ozolu meži ar lauksaimniecības zemēm. Lejtecē dominē meži. Tas kopā veido krāšņu un daudzveidīgu ainavu. Skaistā ainava ar tālām skatu perspektīvām, Kandavas un Sabiles īpatnējais mazpilsētu kolorīts un kultūrvēsturiskie pieminekļi (Kandavas pilskalns, Matkules pilskalns u. c.) Abavas senlejā saista daudzu tūristu uzmanību.

 

^

Ezeri


Nozīmīgi teritorijas attīstības resursi ir ezeri. Tiem ir liela nozīme apdzīvoto vietu, tūrisma un rekreācijas, zivsaimniecības un citu tautsaimniecības nozaru attīstībā. Ezeri piešķir ainavai sevišķu izteiksmīgumu. Tāpēc daudzi iedzīvotāji izvēlās mājvietai tieši ezeru krastu.

Latvija ir ezeriem bagāta zeme. Valstī ir 2256 ezeri, kuri lielāki par 1ha. Šo ezeru kopplatība ir apmēram 1000 km²Latvijā dominē nelielie ezeri, jo tikai 16 ezeri ir lielāki par 1000 ha vai 10 km², tomēr tas sastāda 42 % no kopējās ezeru platības. Visvairāk ezeru (ap 40 % no kopskaita) ir Latgales un Augšzemes augstienēs. Latgales augstieni dēvē par „zilo ezeru zemi” . Latvijā kopumā raksturīgs, ka augstienēs ir vairāk ezeru, bet mazāk to ir līdzenumos. Vismazāk ezeru ir Zemgales līdzenumā, kur ūdeņiem neļauj uzkrāties līdzenais reljefs un daudzās upes. Ūdeņu bagātību Latvijā vēl papildina ap 800 mākslīgās ūdenstilpes: hidroelektrostaciju ūdenskrātuves, zivju dīķi, saglabājušies dzirnavu dīķi. Latvijā vidējais ezerainums (1,5 %) ir aptuveni tāds pats kā Lietuvā, bet daudz mazāks nekā Igaunijā (5 %), Zviedrijā (8,5 %) un Somijā (9 %).

 

^
Latvijas lielākie ezeri

EzersŪdens virsmas platums (km²)Vidējais dziļums (m)Lielākais dziļums (m)
Lubāns80,71,62,5
Rāznas ezers57,67,017,0
Engures ezers40,50,42,1
Burtnieks40,12,23,3
Usmas ezers37,25,427,0
Liepājas ezers37,22,02,8
Babītes ezers25,60,91,7

Ezerdobes veids:
Glaciālais ezers
Piejūras lagūnas ezers



Ezerainums ir attiecība starp kādas teritorijas ezeru kopplatību un šīs paša teritorijas platību. Minētais rādītājs parāda cik lielu platību teritorijā aizņem ezeri. Vienlaicīgi nepieciešams atzīmēt ka lielu ezerainumu var dot gan viens liels ezers, tā arī daudz mazu ezeru.

Lielais ezeru daudzums Latvijā izskaidrojams ar to, ka vēl nesenā pagātnē zemi klāja apledojums. Ledāja un tā kušanas ūdeņu darbībā te izveidojās daudzveidīgs, pauguriem un ieplakām bagāts reljefs, kas sekmēja ūdeņu noplūdi no pacēlumiem un uzkrāšanos pazeminājumos.

Ezeru veidolu, tā garumu un platumu, krasta līnijas kopējo garumu un izrobotību nosaka ezeru iedobe, kurā uzkrājies ūdens, un tās apkārtnes reljefs. Ezerus pēc ezeru iedobes izcelšanās var iedalīt vairākos veidos. Visizplatītākie ir ledāja veidoto ieplaku ezeri jeb glaciālie ezeri. Tie ir ezeri, kuru ezeru iedobes radušās tieša ledāja darbības rezultātā. Uzvirzoties ledājam, ledus plūsma iegrauzās savā gultnē, izveidojot ezerdobi. Pēc tam to aizpildīja ledāja kušanas ūdeņi. Šādi ir veidojies Burtnieku ezers. Tas ir relatīvi sekls (dziļākā vieta 3m) ledāja kustības virzienā izstiepts ezers. Citi lielie Latvijas ezeri (Lubāns, Usma) līdzenumos arī veidojušies ledāja padziļinātās ieplakās. Līdzenumos ezeru krasti ir lēzeni un parasti tos aizņem pļavas vai arī pārmitri meži. Augstienēs ezeri (Rāznas ezers, Alūksnes ezers, Alauksts u. c.) novietoti starppauguru pazeminājumos, kurus, apledojumam atkāpjoties, aizņēmis neizkusušais ledus blāķis. Klimatam kļūstot siltākam ledus izkusa un ieplaku aizpildīja ledāja kušanas ūdeņi. Starppauguru ieplaku ezeru lielumu, apveidu un krasta līniju izlocījumu nosaka ezera un apkārtnes reljefa saposmojuma pakāpe. Maz saposmota reljefa apstākļos ezeriem ir ieapaļa vai ovāla forma, tie nav sevišķi dziļi. Turpretī sarežģītu reljefa formu paugurainē ezeriem parasti ir izlocīta krastu līnija, daudz pussalu un līču.

Latvijā ļoti raksturīga reljefa forma ir subglaciālās vagas. Šajās vagās atrodas pa vienam vai savirknēti īsākās vai garākās virknēs ezeri. Tie sastopami gan augstienēs, gan zemienēs. Pašreiz vēl nav pilnības skaidrības par šo reljefu formu izcelsmi. Viena daļa zinātnieku uzskata, ka dziļās vagas izspiedis ledājs ar savu masu, bet otra daļa zinātnieku domā, ka tās izskalojušas zem ledus plūstošās upes. Subglaciālās vagās atrodas Latvijā dziļākie ezeri. Visvairāk subglaciālo vagu ezeru atrodas Latgales augstienes dienvidu daļā. Šeit nelielā teritorijā sadrūzmējušies arī daudzi sevišķi dziļi ezeri, proti no 22 Latvijas ezeriem , kas dziļāki par 30 m te atrodas 11. Te atrodas arī mūsu zemes visdziļākais ezers – Drīdzis (65,1m). Ezera dziļums tikai nedaudz atpaliek no Rīgas līča maksimālā dziļuma – 67m, kas konstatēts iepretim Mērsragam.

Piejūras zemienē lielākā daļa ir lagūnu ezeri (Babītes, Engures, Liepājas, Kaņieris, Papes ezeri u.c.). Tie ir daudz jaunāki par glaciālajiem ezeriem. Ezeri veidojušies Litorīnas jūras laikā pirms 2800 - 7500 gadiem, ka jūra aizņēma plašu pašreizējās sauszeme teritorijas daļu. Smilšu sanešu plūsma, kas virzījās līdzīgi kā mūsdienās gar krastu, atdalīja piekrastes lagūnas no jūras akvatorija. Jūrai atkāpjoties, ūdens vairs nevarēja noplūst uz jūru un tāpēc sauszemē izveidojās ezeri. Šie ezeri ir sekli un pašreiz intensīvi aizaug. Tāpēc tieši šie ezeri Latvijā ir viss jutīgākie attiecībā pret cilvēku ietekmi.

Upju ielejās, upēm mainot savu gultni jeb meandrējot, veidojas vecupju ezeri. Tie ir šauri, gareni un sekli. Parasti ātri aizaug. Sevišķi daudz šādu ezeru ir Gaujas, Pededzes un Daugavas ielejās. Šie ezeri ir ļoti nozīmīgi upju ieleju biotopi, kur sastopamas daudzas retas augu un putnu sugas.

Savdabīgi ir karsta – sufoziju ezeri, kas radušies pazemes ūdeņiem šķīdinot ģipšus, dolomītus vai kaļķakmeņus vai arī izskalojot smilšakmeņus. Šādas izcelsmes ezeru ieplakām raksturīga ovāla, piltuveida forma. Latvijā šā tipa ezeri izplatīti Rīgas rajonā Allažu un Baldones pagastos, kā arī Daugavpils rajonā. Pēc izmēra tie ir nelieli ezeriņi, bet tie ir ļoti interesanti pēc izcelšanās un ūdens režīma. Atsevišķos ezeros bieži pēkšņi ūdens pazūd un tad pēkšņi atkal parādās.

Purvos izplatīti ir purvu ezeri, kas saglabājušies aizaugot ezerdobēm vai arī veidojoties akačiem augstajos purvos. Šādu ezeru sevišķi daudz ir Latvijas lielākajos augstajos purvos (Teiču purvā, Ķemeru – Smārdes tīrelī).

Jebkuram ezeram, tāpat kā cilvēkam ir savs noteikts dzīves gājums, ko raksturo noteikti mūža posmi. Ezeru attīstībā izdala piecas attīstības stadijas: jaunība, briedums, vecums, vecuma panīkums un atmiršana. Ezera mūža laikā mainās gan ūdens organisma sastāvs un daudzums, gan ūdens kvalitāte, gan pati ezera ieplaka. Ezeriem attīstoties dabiskos apstākļos, to aizaugšana ir desmitiem tūkstošiem gadu gara evolūcijas procesa likumsakarīgs nobeigums. Cilvēku saimnieciskā darbība šo procesu paātrina. Ieplūdinot ezerā barības vielas (fosforu un slāpekli) no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm un apdzīvotām vietām tiek paātrināta ezeru aizaugšana. Aizaugot ezeram tā vietā izveidojas purvs vai kāds no citiem mitrāja veidiem. Latvijā ezeros novērojama intensīva nogulumu uzkrāšanās, kas liecina, ka ezeri sasnieguši vecuma stadiju.

^

 

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Atsauksmēm un Jautājumiem
LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Raksti mums

Lappusi «Apsveikums.shtml» veidoja Oļģerts Nikodemus
sadarbībā ar karlo@lanet.lv 2014.12.18-09:05

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *