Bruņcepures dzegužpuķe - Orchis militaris L.


© Edgars Vimba

Bruņcepures dzegužpuķe ir daudzgadīgs lakstaugs ar olveidīgiem vai gandrīz lodveidīgiem gumiem ar pavedienveidīgām piesaknēm. Stublājs gaišzaļš, 20-50 cm garš ar 3-7 spīdīgi zaļām lapām, kuras atrodas stublāja apakšdaļā. Ziedkopa blīva, 4-10 cm gara un 3,5-5 cm plata piramidāla, vēlāk cilindriska vārpa. Pieziedlapas plēvainas, violeti sārtas. Apziedņa ārējā gredzena lapas ārpusē bālganas, iekšpusē violetas ar 3 purpursarkanām dzīslām. Ziediem samanāma kumarīna smarža. Visas apziedņa lapas, izņemot lūpu, satuvinātas un veido smailu, olveidīgu ķiveri. No tās arī augs dabūjis savu nosaukumu. Ķivere iekšpusē bālgani sārta, reti balta, iekšpusē violeta ar purpursarkanām dzīslām. Lūpa 10-14 mm gara, šķelta 3 daļās. Piesis divreiz īsāks par sēklotni, strups, baltgans vai bāli sārts. Zied maijā, jūnijā.

Aug mitrās pļavās, laucēs, atmatās, mežmalās. Latvijas teritorijā šo augu pirmo reizi atradis K. Heigels Rīgas apkārtnē 19.gs. vidū. Augs sastopams izklaidus visā valsts teritorijā, galvenokārt Kurzemes vidus un dienvidu daļā, Zemgalē, Vidzemē. Nav zināmas tā atradnes no Latgales vidusdaļas. Šodien herbārijos atrodamie bruņcepures dzegužpuķes vākumi ir 70-90 gadus veci, maz jaunu materiālu; vērojama šī auga atradņu izzušana kam par iemeslu ir gan zemju meliorācija, vides piesārņojums u.c. faktori. Arī cilvēki ar savu darbību sekmē šī retā un skaistā auga iznīcināšanu to izrokot un izplūcot.

Auga izplatības apgabals aptver gandrīz visu Eiropu, Kaukāzu, Mazāziju, Irānu, Mongolijas ziemeļdaļu, Rietumu un Austrumu Sibīriju.

Augs ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas III kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Tā aizsardzībai jāveido mikroliegums. Augs ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Lietuvas Sarkanās grāmatas I kategorijā un Igaunijas sarkanās grāmatas IV kategorijā.

Uz sākumu Atgriezties uz iepriekšējo lapu