Alpu kreimule - Pinguicula alpina L.

Pinguicula alpina
© Māra Pakalne

Alpu kreimule ir daudzgadīgs pūsleņu dzimtas lakstaugs. Lapas dzeltenzaļas, rozetē. Tās ir iegareni olveidīgas vai eliptiskas, 1,5-4,5 cm garas un 0,6-1,2 cm platas, gļotainas un spīdīgas. Uz lapām attīstās divējāda tipa dziedzermatiņi: vieni ar garu daudzšūnu kātiņu, otri ar īsu vienšūnas kātiņu. Garo dziedzermatiņu izdalītajās gļotās iestieg kukaiņi un citi sīki bezmugurkaulnieki. Savukārt garie dziedzermatiņi izdala vielu, kas pēc kukaiņu pielipšanas izraisa lapu saritināšanos. Tad uz lapā iekļautajiem kukaiņiem iedarbojas īso dziedzermatiņu izdalītais gremošanas ferments, kas ķīmiski sadala kukaini, bet īso dziedzermatiņu šūnas uzsūc izšķīdinātās barības vielas. Šīs šūnas ir saistītas ar lapas vadaudiem. Kad notvertais kukainis ir sagremots, lapa atkal atritinās. Tādejādi šie augi minerālvielas neiegūst no augsnes, bet satverot un sagremojot sīkus kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Ziednesis viens vai nedaudzi, ar vienu ziedu. Zieda vainags divlūpains, ar piesi, 1-2 cm garš, balts, apakšlūpa ar diviem dzelteniem plankumiem. Zied maijā, jūnijā. Auglis apmēram 1 cm gara pogaļa.

Alpu kreimulei Latvijā bija zināma tikai viena atradne - Staburaga klints uz kuras kaļķainā substrāta lēni plūstošais un iztvaikojošais ūdens kā arī klints novietojums pret ziemeļiem nodrošināja šim augam atbilstošu zemu temperatūru. Šo vietu kā Alpu kreimules atradni pirmo reizi min Fišers un Lindemans 1839. gadā, nezināma kolektora herbārijs saglabājies no 1876. gada, bet pirmā latviešu botāniķa J. Ilstera vāktie augi saglabājušies no 1884. un 1886. gada. Staburaga atradni iznīcināja 1965. gadā, uzpludinot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi.

Dažus Alpu kreimules eksemplārus pārstādīja (jādomā jau 20. gadsimta 40.-ajos gados) uz Raunas Mazā Staburaga kur augam bija līdzīgi apstākļi kā Daugavas Staburagā. Kādu laiku tur bija izveidojusies neliela Alpu kreimules populācija. Pēc nepārbaudītām ziņām Alpu kreimule 2001. gadā tur nav redzēta.

Literatūrā 20. gadsimta 50.-ajos gados minēta Alpu kreimules atradne Priekuļos par kuru vēlāk nav nekādas informācijas. Izteikta varbūtība, ka arī šī atradne bijusi izveidota mākslīgi.

Alpu kreimules biotopi ir avotaini purvi, alpīnās pļavas, klinšu plaisas. Augam ir disjunktais (sadalītais) vispārējās izplatības apgabals: viena daļa atrodas Skandināvijas pussalas ziemeļos, otra - Eiropas kalnos - Alpos un Pirenejos, bet trešā - Himalajos. Atsevišķās atradnes starp šīm izplatības apgabala daļām liecina, ka suga agrāk bijusi ar daudz plašāku izplatību.

Alpu kreimule atzīta par pēcleduslaikmeta subarktiskā laika reliktu(atlieku) Latvijas florā. Toreiz, ledājam atkāpjoties, izveidojās tundrai līdzīga veģetācija, kas, klimatam mainoties, saglabājās tikai nedaudzās vietās, kur patvērās arī Alpu kreimule.

Augs agrāk audzis Igaunijā netālu no Tartu, bet tur iznīcis jau 19. gadsimtā. Šodien Alpu kreimule Igaunijā aug Vīdumē rezervātā Sāmsalā. Lietuvā tā nav atrasta.

Alpu kreimule ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Atbilstoši Ministru kabineta 2001. gada 21. marta „Noteikumiem par zaudējumu atlīdzību par īpaši aizsargājamo sugu indivīdu vai biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu” Alpu kreimule ieskaitīts 2. grupā un par tās iznīcināšanu vai bojāšanu zaudējumus atlīdzina četru minimālo mēnešalgu apmērā par katru indivīdu.

Alpu kreimule ierakstīta Igaunijas Sarkanajā grāmatā II kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.

Uz sākumu Atgriezties uz iepriekšējo lapu