[an error occurred while processing this directive]
English version [an error occurred while processing this directive]  Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
[an error occurred while processing this directive]

Vides likumdošana

[an error occurred while processing this directive]
Dr.biol. Guntis Brūmelis moss@latnet.lv

Saturs


 

^

Ilgtspējīga attīstība


      Tehnoloģiskais progress, it sevišķi pēdējā gadu simtenī, attīstītajās valstīs neapšaubāmi ir uzlabojis cilvēku labklājību. Kā piemēru var minēt faktu, ka pēdējos simts gados attīstītajās valstīs jaundzimušo mirstība ir samazinājusies vismaz piecas reizes. Tomēr šī labklājība nav atnākusi bez savām problēmām. Pakāpeniski ir pasliktinājusies vides kvalitāte un samazinājusies bioloģiskā daudzveidība. 1999. gada 12. oktobrī cilvēku skaits pasaulē sasniedza 6 000 000 000, un šis skaits strauji pieaug (Interneta mājas lapā [http://www.ibiblio.org/lunarbin/worldpop] var sekot šim procesam). Strauji samazinās naftas krājumi, un tiek uzskatīts, ka tas izraisīs krīzi jau laikā no 2010. līdz 2020. gadam. Domājams ka šī krīze skars arī Ventspili, kas ir viena no pasaules lielākajām naftas pārkraušanas ostām. Starp dažādām valstīm rodas arvien lielāka plaisa – bagātās valstis paliek bagātākas, bet nabadzīgās valstis – aizvien nabadzīgākas. Daudzas zaļās neformālās organizācijas uzskata, ka tieši tā ir galvenā pasaules globalizācijas procesa problēma.

      20. gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados vides piesārņojumu līmenis bija paaugstinājies tik tālu, ka jau tieši apdraudēja cilvēku veselību. Piemēram, 1952. gadā, temperatūras inversijas laikā bezvēja periodā, smogs Londonā izraisīja aptuveni 2000 cilvēku nāvi. Sešdesmitajos gados zinātnieki jau brīdināja par skābo lietu postošo ietekmi uz dabu, bet valstu varas struktūras attiecīgos lēmumus pieņēma tikai tad, kad dažos Skandināvijas un Kanādas rajonos skābo lieto dēļ bija gājis bojā viss dzīvais pat vairāk nekā 30 % ezeros.

      Rūpniecības attīstības un cilvēku populācijas pieauguma radītās globālās problēmas, iespējams, zinātnieki saprata ātrāk nekā citi.

      Septiņdesmitajos gada Masačūsetas Tehnologijas Institūtā pētnieki izstrādāja modeli, kas prognozēja pasaules nākotni – pie nosacījuma, ka attīstības tempi paliek nemainīgi. Rezultāti, kurus 1972. gadā publicēja „Club of Rome” („Romas klubs”) atskaitē „Limits to Growth” („Pieauguma robežas”), bija satraucoši. Tika prognozēts: „ja pašreizējā sistēmā nebūs būtisku pārmaiņu, populācijas un rūpniecības pieaugums apstāsies vēlākais nākošajā gadu simtenī” . Proti, zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka nākamajos simts gados sāks pietrūkt resursu, un populācijas pieauguma tempu regulēs bads. Kaut gan pašreiz bieži šāda prognoze tiek uzskatīta par pārspīlētu, šī atskaite būtiski mainīja cilvēku attieksmi pret vidi.

      1972. gadā Stokholmā notika pirmā starptautiskā konference par cilvēku radīto vidi. Konferencē tika izstrādāja rīcības plānu un ieteikumus kā mazināt cilvēka ietekmi uz vidi.

      1983. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija Gro Harlem Brundtlandes, toreizējās Norvēģijas Premjerministres, agrākās Vides ministres vadībā izveidoja Pasaules Vides un Attīstības Komisiju. Komisijai uzdeva izstrādāt globālo rīcības plānu, kurā ekonomiskā attīstība būtu sabalansēta ar vides aizsardzības prasībām. Kopā darbojoties 21 pazīstamiem vides aizsardzības speciālistiem, četru gadu laikā izstrādāja ziņojumu ANO, kuru 1987. gadā publicēja ar nosaukumu „Our Common Future” („Mūsu kopējā nākotne”), saukta arī par „Brundtlandes atskaiti” . Šis dokuments vispārīgai lietošanai ieviesa terminu „ilgtspējīga attīstība” , kas tika definēts kā „jebkura attīstība, kas kalpo esošajām vajadzībām, saglabājot nākamajām paaudzēm iespēju dzīvot saskaņā ar viņu vajadzībām” . Pašreiz pastāv vairākas definīcijas ilgtspējīgai attīstībai, bet pamatideja visām viena – attīstībai pastāv robežas. Termiņam „ilgtspējīgā attīstība” (sustainable development) ir vairāki sinonīmi – līdzsvarota attīstība, nenoplicinātā attīstība, sabalansēta attīstība.

      1992. gadā, 179 valstu vadītāji tikās Riodežaneiro, Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par vidi un attīstību, lai pārrunātu galvenās vides un attīstības problēmas, kas tika atspoguļotas Brundtlandes atskaitē.

 

^

Brundtlandes atskaite (Mūsu kopējā nākotne), Pasaules Vides un Attīstības Komisijas ziņojums ANO


      Brundtlandes ziņojumā aprakstītas 6 galvenās problēmas, kurām nepieciešams globāls risinājums:

  1. Cilvēku populācijas straujais pieaugums
  2. Cilvēku nodrošinājums ar pārtiku
  3. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās
  4. Enerģētikas ražošana un tās radītās problēmas (resursu noplicināšana un piesārņojums)
  5. Rūpniecība (resursu noplicināšanu un piesārņojums)
  6. Pilsētu vide (cilvēku labklājība, cilvēku tiesības dzīvot tīrā vidē)

      Pirmo reizi tik augstā līmenī tika atzīts, ka, lai risinātu pasaules vides problēmas, visām valstīm jāstrādā kopā. Neapdomātās attīstības rezultātā vides degradācija ir izaugusi no lokālām problēmām līdz globālai problēmai. Proti, vidē ir radušās tādas pārmaiņas, kas ietekmē cilvēces turpmāko eksistenci. Varat uzskatīt mūsu lielo planētu kā mazu kosmosa kuģi, kurā kosmonautiem jānodrošina visi nepieciešamie elementi viņu dzīvības uzturēšanai. Tādēļ Brundtlandes atskaites rekomendācijas uzsvēra nepieciešamību valstīm kopīgi strādāt pie šādām problēmām:

  1. ekonomiskās attīstības atdzīvināšana;
  2. attīstības kvalitātes uzlabošana, vides un sociālo vajadzību, darba, pārtikas, enerģijas, ūdens un sanitāri higiēnisko prasību nodrošināšana;
  3. dabas resursu saglabāšana un uzlabošana
  4. populācijas pieauguma stabilizēšana;
  5. tehnoloģijas attīstības virzienu maiņa (piemēram, bezatkritumu tehnoloģiju ieviešana) un vides risku novērtēšanas uzlabošana;
  6. vides aizsardzības un ekonomiskās attīstības prasību integrācija valsts politikas un pārvaldes līmenī;
  7. globālās ekonomiskās sadarbības stiprināšana;
  8. starptautisko saišu stiprināšana.

      Varētu likties, ka ne visas šīs rekomendācijas ir saistītas ar vides aizsardzību, tomēr globālā līmenī jebkuras rekomendācijas neievērošana novedīs pie vides aizsardzības stratēģijas neveiksmes. Piemēram, ja netiks nodrošināta ekonomiskā sadarbība starp trūcīgajām un bagātajām valstīm, sekmējot mazattīstīto valstu izaugsmi, mēģinājumi stabilizēt populācijas pieaugumu un novērst straujo resursu noplicināšanu cietīs neveiksmi.

 

^

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1992. gadu konference par vidi un attīstību


      1992. gadā, 179 valstu vadītāji tikās Riodežaneiro, Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par vidi un attīstību, lai pārrunātu galvenās Brundtlandes atskaitē atspoguļotās vides un attīstības problēmas. Tika parakstīti pieci svarīgi dokumenti, kuri radīja pamatu turpmākam darbam samilzušo globālo vides problēmu novēršanā:

  1. Riodežaneiro Deklarācija par Vidi un Attīstību
  2. Visa veida mežu apsaimniekošana, aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības principi
  3. Konvencija par klimatiskām izmaiņām
  4. Konvencija par bioloģisko daudzveidību
  5. Rīcības plāns „Agenda 21”

      Līdztekus savas alternatīvās deklarācijas sagatavoja arī nevalstiskās organizācijas. Tās protams bija daudz asākas, noteiktākas, radikālākas un plašākas, bet bieži vien bez skaidri redzama ceļa mērķa sasniegšanai.

 

^

Riodežaneiro Deklarācija par Vidi un Attīstību


      (Rio Declaration On Environment and Development)

      Deklarācijā norādīti vispārīgie ilgtspējīgās attīstības principi. Ilgtspējīgas attīstības pamatā ir rūpes par cilvēku. „Katram cilvēkam ir tiesības dzīvot veselīgu un produktīvu dzīvi harmonijā ar dabu. Jānodrošina viss, kas esošām un turpmākām paaudzēm nepieciešamas ekonomiskai attīstībai un videi.” Deklarācijā ņemtas vērā un papildinātas Bruntlandes atskaites rekomendācijas. Tiek uzsvērta starptautiskās sadarbības nozīme, it sevišķi, lai mazinātu attīstības līmeņu atšķirības starp attīstītajām un mazattīstajām valstīm. Norādīti arī galvenie piesārņojuma novēršanas principi.

 

^

Paziņojums par visa veida mežu apsaimniekošanas, aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības principiem


      (Non-Legally Binding Authoritative Statement of Principles for a Global Consensus on the Management, Conservation and Sustainable Development of All Types of Forests)

      Šis paziņojums nav valstīm juridiski saistošs un tikai iesaka saprātīgas mežsaimniecības priekšnosacījumus, piemēram, ekoloģiski svarīgo mežu aizsardzību, mežu atjaunošanu pēc nociršanas, aizsardzības noteikumu integrāciju tautsaimniecības attīstības plānos, utt.

 

^

Konvencija par klimata pārmaiņām


      (United Nations Framework Convention on Climate Change)

      Lai mazinātu cilvēku radītu gāzveida izmešu ietekmi uz klimatu, jau 1987. gada Monreālas protokolā, kuru turpmākajos gados parakstīja gandrīz visas pasaules valstis, daļēji tika sākta to ierobežošanas plānošana. Kopš šī brīža no aprites sāka izņemt ozona slāni noārdošas vielas (hloru un fluoru saturošas vielas, piemēram, freonus). Ozona slānis stratosfērā pasargā pasaules dzīvos organismus no kaitīgā ultravioletā starojuma. Kaut gan šajā jomā vēl daudz darāms, šie ierobežojumi būtiski palīdzēja samazināt ozona noārdošo vielu nokļūšanu atmosfēras augšējos slāņos.

      Tomēr Monreālas protokolā netika pievērsta uzmanība vielām, kuras izraisa siltumnīcas efektu, piemēram, oglekļa dioksīdam, slāpekļa oksīdiem un metānam. Oglekļa dioksīds rodas fosilā kurināmā, piemēram, akmeņogļu un naftas, dedzināšanas procesā. Autotransports ir galvenais slāpekļa oksīdu piesārņojuma avots. Konvencija par klimata pārmaiņām radīta, lai sāktu starptautisko sadarbību šo vielu izmešu samazināšanā. Diemžēl tobrīd lielās valstis nebija gatavas būtiski samazināt izmešu daudzumu, jo tas ietekmētu šo valstu ekonomiku. Konvencijai pievienojošās valstis galvenokārt apņēmās inventarizēt savus radītos izmešus, un finansēt pētījumus par šo vielu ietekmi. Kioto protokolā (1997. gadā) katra valsts apņēmās par noteiktiem procentiem samazināt siltumnīcas efektu izraisošo vielu izmešus laika periodā no 2008. līdz 2012. gadam, par izejas līmeni ņemot izmešu daudzumu 1990. gadā. Noteikts, ka izmešu samazinājums katrai valstij būs vismaz par 5 procentiem. Kaut gan 5 % samazinājums ir smieklīgi mazs un būtiski nesamazinās siltumnīcas efektu, dažas lielās valstis, piemēram, ASV, kura saražo 25 % no visas pasaules oglekļa dioksīda daudzumu, vēl arvien nepievienojas šim protokolam. ASV atsakās parakstīt šo dokumentu, pirms to nav izdarījušas dažas mazattīstītās valstis, piemēram, Indija un Ķīna. Interesanti, ka Latvija var lepoties ar oglekļa dioksīda izplūdes samazinājumu kopš 1990. gada, kaut gan šis rezultāts nav vides aizsardzības pasākumu rezultāts, bet gan pēc neatkarības atgūšanas rūpniecības sabrukšanas sekas.

 

^

Konvencija par bioloģisko daudzveidību


      (Convention on Biological Diversity)

      Bioloģiskās daudzveidības konvencijas galvenie mērķi ir: saglabāt bioloģisko daudzveidību, nodrošināt sugu ilgtspējīgu izmantošanu tautsaimniecībā, un visām valstīm nodrošināt vienlīdzīgas iespējas pasaules ģenētisko resursu izmantošanā.

      Valstis, kuras parakstījušas Bioloģiskās daudzveidības konvenciju, ir apņēmušās ilgtspējigi izmantot dabiskos resursus, saglabājot to bioloģisko daudzveidību. Lai to nodrošinātu, katrai valstij jāizstrādā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nacionālā stratēģija (Latvijā saukta par programmu) un rīcības programmas, kas jāintegrē visos nacionālos, tautsaimniecības sektoru (mežsaimniecība, lauksaimniecība, zivsaimniecība, enerģētika, transports) un teritoriālos plānos.

      Konvencijā nosprausti arī vairāki uzdevumi:

 

^

Latvijas Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma


      Lai Latvija izpildītu savas saistības, kuras tā uzņēmusies, parakstot Bioloģiskās daudzveidības konvenciju, ir sagatavota Latvijas Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma, kuras pilns teksts atrodams Vides Aizsardzības un Reģionālās Attīstības Ministrijas (VARAM) mājas lapā – http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/Plani/BD_nac_progr.html

      Programmas stratēģiskie mērķi un to pamatojums ir šādi:

 

^

Agenda 21


      1992. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka ar deklarācijām vien nevar panākt globālo vides problēmu risināšanu, un nepieciešams pāriet no vārdiem uz darbiem. Proti, jāizveido visaptverošs rīcības plāns, kas nospraustu katrai valstiji veicamo pasākumus. Tādēļ pats nozīmīgākais no dokumentiem, kuri tika pieņemti ANO 1992. gada konferencē par vidi un attīstību, bija rīcības plāns „Agenda 21” .

      Rīcības plānā uzsvērts, ka sociālā, ekonomiskā un vides attīstība ir neatdalāmi procesi. Plāns padziļināja jau iesākto globālo demokratizāciju, jo bez globalizācijas nevar atrast risinājumus globālām problēmām. Alternatīva „Agenda 21” ir tikai cilvēku ciešanas un vides degradācija, kā tika progozēts Romas Kluba atskaitē „Pieauguma Robežas (Limits to Growth)” .

      Kopš 1992. gada lielākā daļa demokrātisko valstu ir izstrādājušas savas „Agenda 21” . Latvija to vēl nav paveikusi. Arī nesen 2000. gadā izstrādātā „Ilgtspējīgās attīstības koncepcija Latvijā: no vīzijas uz darbību” nav uzskatāma par alternatīvu risinājumu, jo tajā ļoti nedaudz apskatītas vides prasības, un ne tādā kontekstā, kā tas pieņemts starptautiskajā „Agenda 21” . Gandrīz pilnīgi neskarti paliek arī sociālie jautājumi. Šo dokumentu drīzāk var uzskatīt par plānu tautsaimniecības attīstībai ar nepietiekamu vides aizsardzības prasību integrāciju. Tajā pašā laikā visas valstis, kas aptver Baltijas jūru kopā ar Latviju, ir izstrādājušas savu kopīgo „Baltic Agenda 21 (http://www.ee/baltic21/), kas skaidri formulē nepieciešamos uzdevumus. Šeit der atgādināt, ka nevajadzētu no jauna izgudrot divriteni. Meklējot reģionālo problēmu risinājumu, Latvijai jāpieturas pie starptautiskām saistībām, kā tas tiek darīts „Baltic Agenda 21” . Izstrādājot rīcības plānu nacionālā vai rajonu līmenī, būtu konsekventi jāturas pie šī dokumenta. Labs piemērs varētu būt nesen izstrādātais „Rīgas Reģiona Agenda 21” . Jautājums ir, vai visas noteiktās prasības patiešām tiek īstenotas. Piemēram, vai dabas pamatnes teritorijas Rīgā tiek aizsargātas?

      Agenda 21 tiek uzskatīts, ka ilgtspējīgā attīstība ir veids, kā samazināt gan nabadzību, gan vides degradāciju. Jāsniedz palīdzība trūcīgām valstīm, lai tām būtu pieejami ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamie resursi. Valdībām nepieciešama ciešāka sadarbība ar nevalstiskām organizācijām, veidojot nacionālās programmas un panākot globālo demokratizāciju, no vietējām pašvaldībām līdz starptautiskam līmenim.

      Agenda 21 ir 4 nodaļas – Sociālās un ekonomikas dimensijas, Resursu saglabāšana un saimniecība, Atbildības piešķiršana dažādām cilvēku grupām, un Rīcības mehānismi)

 

^

Sociālās un ekonomikas dimensijas


      Visās valstīs ir nepieciešams radīt apstākļus ilgtspējīgai attīstībai. Jāatrod veidi, kā samazināt dzīves līmeņa atšķirības bagātās un nabadzīgās valstīs. Tas nenozīme tikai dzīves standartu celšanu nabadzīgās valstīs; jāmeklē arī mehānismi, kā samazināt resursu izmantošanu bagātās valstīs, kur tie tiek patērēti vairāk nekā nepieciešams. Jārada ilgtspējīga pilsētvide.

 

^

Resursu saglabāšana un saimniecība


      Nozīmīgākās ar resursu izmantošanu saistītas problēmas ir:

 

^

Atbildības piešķiršana dažādām cilvēku grupām


      Lai sekmīgi risināto globālās problēmas, jābūt augstai sabiedrības informētībai un aktīvai līdzdarbībai. Šajā nodaļā raksturoti veidi, kā panākt lielāku interesi problēmu risināšanā šādās cilvēku grupās:

 

^

Rīcības mehānismi


      Norādītas vairākas metodes, kā ieviest ilgtspējīgu attīstību globālā līmenī:

 

^

Starptautiskās dabas aizsardzības konvencijas


      Vides problēmas ir globālas, un, lai tās sekmīgi risinātu, ir nepieciešama starptautiskā sadarbība. Piemēram, lai aizsargātu kādu migrējošo putnu populāciju, nepieciešama aizsardzības pasākumi gan teritorijā, kur populācija ligzdo, gan teritorijā, kur tā pārziemo, gan teritorijās, kurās tā barojas migrācijas laikā.

      Lai sekmētu globālo problēmu risināšanu, valstis savstarpēji vienojas par starptautiskajiem likumiem, kurus sauc par konvencijām. Katras valsts parlaments tad ratificē šīs konvencijas, un pārkārto esošo nacionālo likumdošanu atbilstoši starptautiskajiem likumiem.

      Latvija ir pievienojusies šādām konvencijām (http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/Likumd/Konvencijas.html) par dabas aizsardzību:

 

^

Ramsāres konvencija (1971)


      Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi.

      Katra valsts, kas pievienojas šai konvencijai, iesniedz sarakstu ar putniem nozīmīgiem mitrājiem, kuri atbilst Ramsāras konvencijas noteiktiem kritērijiem, un apņemas tos aizsargāt. Pašlaik 125 valsts ir pievienojošies šai konvencijai, aizsargājot 1078 mitrājus, kura kopējā platība ir 81.9 miljoni hektāru.

      Latvijā trīs teritorijas ir iekļautas Ramsāres konvencijas sarakstā – Engures ezers, Kaņiera ezers, Teiču un Pelečāres purvi. Vēl vismaz 10 teritorijas Latvijā atbilst šīs konvencijas kritērijiem. Jāatzīmē, ka saskaņā ar starptautiskās putnu aizsardzības organizācijas „Birdlife International” un „Wetlands International” programmas „Putniem nozīmīgās vietas Eiropā” noteiktajiem kritērijiem, Latvijā izdalītas 38 putniem īpaši nozīmīgās vietas.

 

^

UNESCO konvencija (1972)


      Par pasaules kultūras un dabas mantojuma saglabāšanu.

      Saskaņā ar Pasaules mantojuma konvenciju, kurai pašlaik pievienojušās vairāk nekā 150 valstis, kultūras mantojums ir piemineklis, ēkas vai vieta ar vēsturisko, arheoloģisko, etnoloģisko vai antropoloģisko vērtību. Dabas mantojumos ieskaita nozīmīgākos fiziskos, bioloģiskos un ģeoloģiskos objektus, aizsargājamo sugu biotopus un vietas ar zinātnisko vai dabas aizsardzības vērtību. Līdzas Lielajam kanjonam Amerikas Savienotajās Valstīs, arī Vecrīgas centrs ir iekļauts šajā sarakstā.

      Papildus šajā konvencijā iekļautām teritorijām, UNESCO programmā „Cilvēks un biosfēra” veido sarakstu ar biosfēras rezervātiem. Šādus rezervātus definē kā teritorijas, kurās iespējams savienot bioloģiskās daudzveidības aizsardzību ar ilgtspējīgo saimniecību. Ziemeļvidzemes biosfēra rezervāts (http://www.biosfera.lv/) ir iekļauts šajā sarakstā.

 

^

CITES (Vašingtonas) konvencija (1973)


      Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētām savvaļas dzīvnieku un augu sugām.

      Saskaņā ar CITES konvenciju, starptautiskā tirdzniecība ar šīs konvencijas pielikumos uzskaitītām dzīvnieku un augu sugām ir aizliegta. Daudzas sugas ir apdraudētas kādā valstī tikai tādēļ, ka cilvēki vēlas tās izmantot, piemēram audzēt eksotiskus dzīvniekus, iegūt medicīniskus preparātus, medījumu trofejas, un tamlīdzīgi.

 

^

Bernes konvencija (1979)


      Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu.

      Bernes konvencijas pielikumos iekļautas Eiropas aizsargājamās sugas. Eiropas valstis, kuras pievienojas šai konvencijai, apņemas aizsargāt šo sugu dzīvotnes. Valsts arī apsola izplatīt informāciju par šim sugām sabiedrībā, un uzlabot izglītību vispārīgo savvaļas sugu un to biotopu aizsardzību. Konvencijā ir vairāki pielikumi, kuros uzskaitīti īpaši aizsargājamās augu sugas, īpaši aizsargājamās dzīvnieku sugas, aizsargājamās dzīvnieku sugas, un aizliegtie nonāvēšanas, gūstīšanas un citādas izmantošanas līdzekļi un paņēmieni. Šie sugu saraksti tiek regulāri pārskatīti un papildināti, un 1996. gadā konvencija tika papildināta ar apdraudēto biotopu sarakstu. Aizsargājamo sugu piemēri ir smilšu krupis, lūsis un grieze. Aizsargājamo biotopu piemēri ir kāpas, piekrastes lagūnas, gravu meži.

 

^

Bonnas konvencija


      Par migrējošo savvaļas dzīvnieku aizsardzību.

      Bonnas konvencijas mērķis ir aizsargāt migrējošs putnus visā to areālā. Pašlaik 79 valstis ir pievienojušās šai konvencijai. Konvencijas pielikumos uzskaitītas apdraudētās un citas migrējošās sugas, uz kurām šī konvencija attiecas. Ir parakstīti arī citi specifiski līgumi par atsevišķiem dzīvniekiem, piemēram, par sikspārņiem Eiropā. Latvija vēl nav šos līgumus parakstījusi, bet parasti paiet zināms laiks, kamēr atsevišķas valstis sagatavojas šādiem likumiem, jo, lai izpildītu līguma prasības, valstij nepieciešami arī sugu aizsardzības plāni, kuru sagatavošana prasa laiku un naudu.

 

^

Riodežaneiro konvencija (1992)


      Par bioloģisko daudzveidību.

      Deklarācijā norādīti vispārīgie ilgtspējīgās attīstības principi. Ilgtspējīgas attīstības pamatā ir rūpes par cilvēku. „Katram cilvēkam ir tiesības dzīvot veselīgu un produktīvu dzīvi harmonijā ar dabu. Jānodrošina viss, kas esošām un turpmākām paaudzēm nepieciešams ekonomiskai attīstībai un videi,.” Deklarācijā ņemtas vērā un papildinātas Bruntlandes atskaites rekomendācijas. Uzsvērta starptautiskās sadarbības nozīme, it sevišķi, lai mazinātu attīstības līmeņu atšķirības starp attīstītajām un mazattīstītajām valstīm. Norādīti arī galvenie piesārņojumu novēršanas principi.

 

^

Helsinku konvencija (1974, 1992)


      Par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību.

      Helsinku konvencija apvieno visas valstis, kuras apdzīvo Baltijas jūras krastu, kopīgai cīņai pret jūras piesārņojumu. Kaut gan konvencija parakstīta jau 1974. gadā, jaunu neatkarīgo valstu tapšana (Latvija Lietuva, Igaunija) 1999. gadā izraisīja nepieciešamību konvencijas jaunai redakcijai. Tagad Eiropas Savienība arī ir parakstījusi šo dokumentu. Konvencijas mērķis ir dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība Baltijas jūrā. Lai šo mērķi panāktu, nepieciešama sadarbība, lai kontrolētu piesārņojumu visas sateces baseina teritorijā. Helsinku komisija (HELCOM) ir šīs konvencijas administratīvā institūcija, kura pieņem lēmumus pēc vienprātības principa. Šie lēmumi izpaužas kā rekomendācijas, kurām faktiski ir liela ietekme katras valsts likumdošanā un pārvaldē. 1992. gadā HELCOM pieņēma „Baltijas jūras komplekso vides aizsardzības rīcības programmu” kurā sadarbojas pārējās Baltijas jūras sateces baseina valstis (Baltkrievija, Čehija, Norvēģija, Slovākija, un Ukraina). Rīcības programmā, kurai plānoti iztērēt 18 miljardu ECU divdesmit gadu laikā, ir sešas nodaļas:

  1. Likumdošana
  2. Pārvaldes uzlabošana un efektīva cilvēku resursu izmantošanu.
  3. Investīcijas piesārņojuma avotu samazināšanai
  4. Piejūras lagūnu un mitrāju apsaimniekošanas programmas.
  5. Zinātne
  6. Vides izglītība

      Lielāko daļu naudas izmanto, lai likvidētu piesārņojuma „karstos punktus” . Daudz kas arī ir paveikts pēdējo 10 gadu laikā. Piemēram, ieguldījumi Rīgas ūdens saimniecībā ir jau pārsnieguši 40 miljonus latu. Notekūdeņi no Rīgas attīrīšanas iekārtām jau tagad atbilst HELCOM ūdens kvalitātes rekomendācijām. Tomēr visas ūdens saimniecības problēmas Rīgā vēl nav atrisinātas.

 

^

Eiropas Savienības Vides Likumdošana


      Eiropas Savienībā pastāv vienoti likumi, kuri ir saistoši visās tās dalībvalstīs. Šie likumdošanas akti skar dažādas dzīves jomas, sākot ar naudas politiku līdz cilvēktiesībām.

      Eiropas Savienībā (ES) pastāv trīs veidu likumdošanas akti. Galvenais likumdošanas aktu veids ir direktīvas. Katrai valstij ir pienākums saskaņot savu nacionālo likumdošanu ar šīm direktīvām.

      ES Noteikumi un Lēmumi tiek izmantoti, lai veidotu vienotas sistēmas (fondi, iestādes, apdraudēto sugu saraksts) vai arī lai noteiktu administratīvas prasības šo sistēmu izveidei un uzturēšanai. Noteikumi un Lēmumi ir saistoši visās ES dalībvalstīs bez attiecīgo nacionālo likumdošanas aktu pieņemšanas, bet katrai valstij ir jāatceļ tie likumi, kas ir pretrunā ar ES Noteikumiem un Lēmumiem, un jāveido attiecīgās pārvaldes iestādes. Ja Latvija vēlas iestāties Eiropas Savienībā, tad vispirms tai jāpieņem jauni likumi, kas noteiktu Latvijā visas tās prasības, kas minētas Direktīvās, un nepieciešamās izmaiņas Satversmē, kuras noteiktu, ka ES noteiktie Noteikumi un Lēmumi ir spēkā pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā.

      Vides aizsardzības jomā ES ir apmēram 70 direktīvas. Latvijai nebūs viegli izpildīt visas šo direktīvu vides aizsardzības prasības, jo daudzas no tām ir daudz stingrākas nekā līdz šim Latvijā esošās. ES prasību izpildei nepieciešami arī lieli naudas līdzekļi. Ir aprēķināts, ka visu ES direktīvu prasību ieviešanai Latvijā nepieciešami apmēram 1 700 000 000 latu. Piemēram, 100 000 000 latu bija nepieciešams, lai uzlabotu Rīgas dzeramā ūdens un notekūdeņu saimniecību.

      ES likumdošanu var sadalīt šādās nozarēs:

 

^

Horizontālā likumdošana (likumdošana, kura skar visas nozares)


 

^

Ietekmes uz Vidi Novērtējums


      Pirms tiek būvēta kāda lielāka rūpnīca, osta, elektrostacija vai plānota cita darbība, kura varētu būtiski ietekmēt vidi, nepieciešams novērtēt, kāda un cik liela būs šī ietekme – nepieciešams veikt ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūru (IVN).

      IVN parasti veic dažādas firmas, bet visu darbu koordinē Ietekmes uz vidi novērtēšanas birojs. Šajā procesā tiek izpētīta plānotās būvniecības vieta, un kā vidi ietekmēs gan objekta būvēšana, gan tā darbība; tiek noskaidrots arī sabiedrības viedoklis par šo objektu. Pēc IVN procesa pabeigšanas iecerētā objekta būve var tikt arī atcelta. Piemēram, IVN birojs ir devis negatīvu atzinumu HES būvēšanai Staicelē, jo šī HES darbība ir pretrunā ar Latvijas likumdošanu un varētu nelabvēlīgi ietekmēt lašu nārstus upē.

 

^

Vides informācija


      Jebkurai informācijai par vides stāvokli ir jābūt brīvi pieejamai visai sabiedrībai. Piemēram, Latvijas lielākajās pilsētās nepārtraukti tiek mērīts gaisa piesārņojums, un informācijai par to jābūt pieejamai jebkuram, kas to pieprasa attiecīgās iestādēs.

 

^

Eiropas Vides Aģentūra


      Lai efektīgi darbotos vides pārvalde Eiropas Savienībā, nepieciešams, lai vides aizsardzības iestāžu struktūra un darbības atsevišķās valstīs būtu līdzīgas. Tādēļ Latvijā vairākas atsevišķas vides pārvaldes organizācijas tiek apvienotas Latvijas Vides Aģentūrā. Tas palīdzēs arī samazināt darbu dublēšanu šajās iestādēs.

 

^

Dabas aizsardzība


      ES dabas aizsardzības direktīvu iekļaušana Latvijas likumdošanā prasa ilgāku laiku, jo mums nav tam sagatavotas pārvaldes sistēmas. Nepietiek, ka uz papīra ir izskaidrots, kādas sugas un biotopi ir aizsargājami. Sugu un biotopu aizsardzībai ir nepieciešamas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, un katrai šai teritorijai ir nepieciešams savs dabas aizsardzības un apsaimniekošanas plāns, kurā izskaidroti nepieciešamie aizsardzības pasākumi, un neatļautās darbības.

      Eiropas Savienības likumdošanā par dabas aizsardzību pastāv divas direktīvas: direktīva „Par dabisko biotopu, savvaļas sugu un dzīvnieku aizsardzību” un direktīva „Par savvaļas putnu aizsardzību” .

      (šo direktīvu pilni teksti atrodami Vides Aizsardzības un Reģionālās Attīstības ministrijas mājas lapā http://www.varam.gov.lv/):

 

^

Par dabisko biotopu, savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzību


      On the conservation of natural habitats and of wild fauna and flora (92/43/EEC)

      Saīsināti saukta arī par Biotopu direktīvu

      Biotopu direktīva aizsargā Eiropā retās sugas un biotopus. Direktīvai vairāki pielikumi, kuros uzskaitītas šīs sugas un biotopi. Īpaši atzīmēti ir prioritārie biotopi un sugas – tādas, kurām draud izzušana.

      No 198 biotopiem, kuri atzīti par apdraudētiem Eiropā, 58 ir sastopami arī Latvijā. Pie tiem pieder, piemēram, jūrmalas pļavas, mežainas jūrmalas kāpas, neskarti augstie purvi, smilšakmens atsegumi un upju straujteces.

      Pie mums sastopamas arī 6 sūnu, 14 vaskulāro augu un 20 dzīvnieku sugas no direktīvā minētajām. Aizsargājamo sugu piemēri ir dzeltenā dzegužkurpīte, meža silpurene, ziemeļu upespērlene, dižā briežvabole, sarkanvēdera ugunskrupis un purva bruņrupucis.

      Pēc vienotas metodes ikviena valsts nosaka, kurās teritorijās ir sastopami šie biotopi un sugas, tā veidojot vienotu aizsargājamo teritoriju tīklu, kas tiek saukts par NATURA 2000. Pašlaik (2001. un 2002. gadā) Latvijā tiek noskaidrots, kurās vietās sastopami šie ES aizsargājamie biotopi. Tiek apsekotas arī līdz šim pastāvējušās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas – liegumi, dabas parki, nacionālie parki un rezervāti. Šīs teritorijas tiek novērtētas pēc vienotas metodikas, lai līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā arī mums būtu jau izveidots NATURA 2000 aizsargājamo dabas teritoriju tīkls.

      Visām teritorijām, kurās sastopamas ES aizsargājamās sugas un biotopi, ir jāparedz īpašs aizsardzības statuss. Tomēr, lai kādu sugu paglābtu no izzušanas, nepietiek ar to, ka tās atradnei tiek pielikts uzraksts „aizsargājama teritorija” . Ir nepieciešami šīs teritorijas aizsardzības un apsaimniekošanas plāni. Šajos plānos noskaidro, kādi faktori šo sugu ietekmē, kādi pasākumi nepieciešami tās saglabāšanai, un ko nedrīkst šajā vietā darīt. Diemžēl Latvijai pašlaik nepietiek speciālistu un naudas, lai īsā laikā izveidotu aizsardzības un apsaimniekošanas plānus visām aizsargājamām teritorijām un sugām.

      Jāuzsver, ka līdzās ES biotopiem un sugām katra valsts aizsargā arī savas vietējās nozīmes sugas, kurām nepieciešama aizsardzība. Piemēram, jūrmalas zilpodze pie mums ir ļoti reta un aizsargājama suga – Latvijā tai ir tikai dažas atradnes. Taču vairākās citās Eiropas valstīs tā ir visai parasta suga, tādēļ tā nav minēta Biotopu direktīvas pielikumos. Iespējami arī otrādi gadījumi, kad Eiropā ļoti reta suga pie mums ir bieža, un tās īpaša aizsardzība radītu problēmas. Piemēram, bebri un vilki Eiropā ir aizsargājami, taču Latvijā tie vietām ir sastopami tik lielā skaitā, ka to populācijas lieluma regulēšanai tiek izmantota medīšana. Šādā gadījumā ir iespējams pieprasīt izņēmumu – neiekļaut kādu sugu vai biotopu vispārējos aizsardzības noteikumos. Vēl ir iespējams gadījums, kad kāds ES aizsargājamais biotops vai suga ir plaši sastopams vienā no ES valstīm, bet pārējās nav gandrīz nemaz. Tādā gadījumā tas tomēr paliek aizsargāts Eiropas līmenī.

      Ja kāds aizsargājamais biotops vai suga kādā valstī netiek aizsargāts, un tā teritorija tiek iznīcināta, piemēram, uzbūvējot rūpnīcu vai vasarnīcu, tad jebkurš pilsonis var iesniegt prasību Eiropas Justīcijas Tiesā, prasot lai valsts atjauno šīs teritorijas vai kompensē tās izzušanu. Eiropā jau ir notikušas vairākas šādas tiesas. Jāsecina, ka tas ir iedarbīgs līdzeklis vainīgo sodīšanai.

 

^

Par savvaļas putnu aizsardzību


      On the conservation of wild birds (79/409/EC)

      Saīsināti saukta arī par Putnu direktīvu

      Direktīva par savvaļas putnu aizsardzību pieņemta, lai novērstu putnu populāciju samazināšanos Eiropā. Pirmajā pielikumā tiek uzskaitīti tie īpaši aizsargājamie putni, kuru populāciju uzturēšanai nepieciešami īpaši pasākumi – aizsargājamo teritoriju izveide, biotopu atjaunošana vai veidošana, biotopu apsaimniekošana ārpus aizsargājamām teritorijām. Tā kā vairākām Eiropā apdraudētām putnu sugām Latvijas populācijas veido ievērojumu daļu no kopējā indivīdu skaita, Latvijai ir liela atbildība šo sugu aizsardzībā. Piemēri ir melnie stārķi, griezes, melnās dzilnas, mazie ērgļi un dzērves. Latvijā ir sastopami apmēram 15 % no visas Eiropas mazajiem ērgļiem.

      Otrajā pielikumā ir uzskaitītas sugas, kuras visā Eiropā vai tikai atsevišķās valstīs drīkst medīt, taču to medīšana pieļaujama tikai tādā apjomā, kas garantē šo sugu populāciju nesamazināšanos.

      Trešajā pielikumā iekļautās sugas ir aizliegts medīt, un turklāt aizliegts tirgoties ar to gaļu. Šis saraksts ir īss, no Latvijā sastopamajām sugām kuras iekļautas šajā sarakstā jāmin meža pīle un lauka balodis.

 

^

Latvijas Republikas likumi


      Pieci likumi apskata dabas aizsardzības problēmas Latvijā:

      Likumi ir dokumenti, kas nosaka galvenos pamatprincipus kādas problēmas risināšanai. Pamatprincipos aprakstīti likuma mērķi, noteikts, kas par ko ir atbildīgs, un noteiktas nepieciešamās, atļautās un aizliegtās darbības. Tālāk šie pamatprincipi tiek precizēti Ministru Kabineta un atsevišķu ministriju izdotajos noteikumos un normās.

      Piemēram, Sugu un biotopu likumā ir noteikts, kāda ir organizāciju un privātpersonu atbildība par sugu un biotopu aizsardzību. Taču šo aizsargājamo biotopu un sugu saraksti ir publicēti atsevišķos noteikumos, un tāpat arī kārtība, kā iegūt atlīdzību par aizsargājamajiem biotopiem un sugām nodarītajiem bojājumiem. Tātad katrs likums saistīts ar veselu normatīvo aktu virkni.

      Tā kā pašlaik Latvija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, notiek ļoti intensīvs darbs vides likumdošanas uzlabošanai. Likumi un normatīvie akti tiek pārveidoti tā, lai tie saskanētu ar Eiropas Savienības prasībām.

      Tālākajā tekstā tiks raksturoti galvenie ar dabas aizsardzību saistītie likumi.

 

^

Likums Par vides aizsardzību (1991)


      Likuma galvenie uzdevumi ir:

      Likuma pamatprincipi ir:

      No uzskaitītajiem uzdevumiem un pamatprincipiem redzams, ka Latvija cieši seko tam, kas teikts Bruntlandes atskaitē (piemēram, ilgtspējīga attīstība) un Agenda 21 rīcības plānā. Likums par vides aizsardzību Latvijā ir ļoti nozīmīgs – tas nosaka Latvijas vides politikas galvenos principus un to, kādi citi likumi un institūcijas ir nepieciešami sekmīgai vides aizsardzībai. Šo likumu var saukt arī par „jumta likumu” vides aizsardzībā, jo pārējie dabas aizsardzības likumi ir pakārtoti šim likumam.

      Pašvaldību organizācijām tiek nodota atbildība par vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu savā administratīvajā teritorijā. Saeima un Ministru Kabinets pieņem likumus un noteikumus, bet pašvaldības ir atbildīgas par to izpildi.

      Likums par vides aizsardzību nosaka, ka Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības saņemt informāciju par vides kvalitāti no atbildīgajām valsts pārvaldes institūcijām. Likumā arī teikts, ka ikviens cilvēks var protestēt pret kādas amatpersonas lēmumu vai rīkojumu: „griezties tiesībaizsardzības iestādēs ar prasību atcelt vai apturēt valsts pārvaldes institūciju un to amatpersonu lēmumus un rīkojumus, kas pieņemti, ignorējot iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju tiesības un likumīgās intereses” .

      Diemžēl šādai likuma prasībai jābūt saskaņotai ar citiem likumiem un noteikumiem. Pašlaik attiecīgā likumdošana, kas nodrošinātu šo procesu, vēl nav pieņemta, un cilvēki var tikai noskatīties, kā Rīgā tiek zāģēti koki autostāvvietu būvēšanai, vai kā valsts amatpersonas ceļ milzīgus žogus tauvas joslā gar Lielupi, Baltezeru vai citiem ūdeņiem. Ja mūsu valsts vēlas iestāties Eiropas Savienībā, tad tai būs patiešām jānodrošina sistēma, kurā ikviens cilvēks ar tiesas palīdzību var apstrīdēt kādu rīkojumu vides aizsardzības jomā.

      No problēmām, kas saistītas ar dabas aizsardzību un ir minētas Likumā par vides aizsardzību, vēl jāmin:

      Likums par vides aizsardzību apskata arī daudzas citas jomas, piemēram, piesārņojumu, bīstamo vielu glabāšanu un transportu.

 

^

Likums Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (1993)


      Aizsargājamās teritorijas ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kuras atrodas īpašā valsts aizsardzībā. To izveidošanai, aizsardzībai un apsaimniekošanai ir vairāki mērķi:

      Īpaši aizsargājamās teritorijas var iekļaut arī zemi, kas pieder privātpersonai. Šajos gadījumos valstij pastāv pirmpirkuma tiesības. Ja zemes īpašnieks ignorē dabas aizsardzības noteikumus viņam piederošajā teritorijā, valstij ir tiesības atsavināt šo zemi.

      Arī pastāv vesela virkne likumi, noteikumi un dabas aizsardzības plāni (http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/Likumdosana.html) par atsevišķām aizsargājamām teritorijām.

      Aizsargājamās teritorijas iedala šādās kategorijās: dabas rezervāti, nacionālie parki, biosfēras rezervāti, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamo ainavu apvidi. Likumā par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir izskaidrots, ar ko šīs teritorijas atšķiras viena no otras.

 

^

Dabas rezervāti


      Dabas rezervāti ir cilvēka darbības neskartas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. Dabas rezervātos var noteikt stingrā režīma zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un cita veida darbības. Dabas rezervātu teritorijā var būt zonas, kurās atļauta ierobežota saimnieciskā, rekreācijas, izglītojošā vai citāda darbība, kas neapdraud dabas etalonu saglabāšanos un nav pretrunā ar aizsardzības un izmantošanas noteikumiem un rezervāta izveidošanas mērķi.

      Latvijā ir 4 dabas rezervāti: Moricsalas, Grīņu, Krustkalnu, Teiču.

 

^

Nacionālie parki


      Nacionālie parki ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības.

      Nacionālo parku galvenais uzdevums ir dabas aizsardzība, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, zinātniskās izpētes, izglītošanas un atpūtas organizēšana, kuru ierobežo dabas un kultūrvides aizsardzības mērķi. Nacionālo parku teritoriju atbilstoši aizsardzības un izmantošanas mērķiem iedala funkcionālās zonās. Nacionālajos parkos ir zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un citādas darbības. Pārējā nacionālo parku teritorijā atļauta tikai tāda saimnieciskā darbība, kas būtiski nemaina vēsturiski izveidojušās ainavas struktūru.

      Latvijā ir 3 nacionālie parki: Ķemeru, Slīteres, Gaujas.

 

^

Biosfēras rezervāti


      Biosfēras rezervāti ir plašas teritorijas, kurās atrodas starptautiski nozīmīgas ainavas un ekosistēmas. Biosfēras rezervātu izveidošanas mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidības saglabāšanu un veicināt ilgtspējīgu teritorijas sociālo un ekonomisko attīstību.

      Latvijā ir viens - Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts.

 

^

Dabas parki


      Dabas parki ir teritorijas, kas pārstāv noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskās vērtības un kas ir piemērotas sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai. Atpūtas organizēšana un saimnieciskā darbība dabas parkos veicama, nodrošinot tajos esošo dabas un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu. Dabas parkos, tāpat kā nacionālajos parkos, pēc nepieciešamības var noteikt zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un citādas darbības.

      Latvijā ir 21 dabas parki.

 

^

Dabas pieminekļi


      Dabas pieminekļi ir atsevišķi, savrupi dabas veidojumi: koki, dendroloģiskie stādījumi, alas, avoti, gravas, klintis, ūdenskritumi, akmeņi un citi dabas retumi, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība. Lai nodrošinātu dabas veidojuma saglabāšanu un tā apskates iespēju, aizsargāta tiek arī dabas pieminekļa tuvākā apkārtne.

      Dižkoki ir atsevišķi aizsargājamie koki, kuri sasnieguši noteiktu apkārtmēru vai augstumu. Kokus var iekļaut aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā arī tad, ja viņi ir unikāli kādas citas īpašības dēļ (kutūrvēsturiska nozīme, savdabīgas, retas sugas).

      Ir noteikti sodu apjomi par dabas pieminekļa bojāšanu vai iznīcināšanu. Piemēram, sods par vārdu gravēšanu Gūtmaņa alas smilšakmens sienā ir 50 līdz 500 Ls.

 

^

Dabas liegumi


      Dabas liegumi ir teritorijas, kas pārstāv cilvēka darbības mazpārveidotus vai dažādā pakāpē pārveidotus dabas kompleksus, reto un izzūdošo vietējo savvaļas augu atradnes, dažādiem Latvijas novadiem raksturīgas vai unikālas kultūrainavas, izcili skaistas dabas vietas. Dabas liegumos atļauta saimnieciskā darbība, kas nav pretrunā ar lieguma izveidošanas mērķiem. Katrā liegumā atļautās un neatļautās darbības ir raksturotas individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumos un dabas aizsardzības plānos. Dažas darbības vispār nav dabas liegumos atļautas. Piemēram, liegumos, kas izveidoti apdraudēto augu sugu vai biotopu aizsardzībai, nav atļauta šo augu sugu ievākšana. Dabas liegumi ir mazāki par citām aizsargājamām teritorijām un tie var atrasties dabas rezervātos, nacionālos parkos vai biosfēras rezervātā.

      Latvijā ir 211 dabas liegumi. Lielākajai daļai dabas liegumu vēl nav izveidoti atsevišķie noteikumi, bet šis process ir iesākts un virzās uz priekšu cik vien ātri iespējams ar ierobežotiem līdzekļiem.

 

^

Aizsargājamo ainavu apvidi


      Aizsargājamo ainavu apvidi ir teritorijas, kas izceļas ar savdabīgu vai daudzveidīgu ainavu un īpašu skaistumu. To mērķis ir aizsargāt un saglabāt Latvijai raksturīgo kultūrvidi un ainavu tās daudzveidībā, kā arī nodrošināt sabiedrības atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu pielietošanu. Viena un tā pati teritorija var būt aizsargāta kā ainavu apvidus, gan kā cita aizsargājamā teritorijas kategorija, piemēram, dabas liegums.

      Latvija ir 6 aizsargājamo ainavu apvidi: Veclaicene, Vecpiebalga, Augšdaugava, Augšzeme, Ezernieki un Vestiena.

 

^

Aizsargjoslu likums (1997)


      Aizsargjosla ir teritorija ar uzdevumu aizsargāt dabīgus un mākslīgus objektus no nevēlamas ārējās darbības, vai arī pasargāt vidi un cilvēkus no kāda objekta kaitīgās ietekmes. Piemēram, aizsargjoslas gar upēm aizsargā upes no piesārņoto virszemes ūdeņu noteces ietekmes un no krasta erozijas. Aizsargjoslas gar ceļiem aizsargā cilvēkus no autotransporta izdalītā piesārņojuma. Aizsargjoslas ap pilsētām (zaļās zonas, meža parki) ir ļoti nozīmīgas, lai attīrītu gaisu no veselībai kaitīgām vielām.

      Likums paredz dažādu veidu aizsargjoslas, bet šajā mājas lapā tiek raksturotas tikai vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas. Ir pavisam sešu veidu vides un dabas resursu aizsargjoslas:

      Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē tiek izdalīta:

      Krasta kāpu aizsargjoslā aizliegts:

      Vietās, kur šī josla ir jau apbūvēta, nav paredzēta māju nojaukšana. Taču nepārmainītās dabiskās teritorijas tiek aizsargātas no apbūves. Katrai pašvaldībai ir plānojumos jānosaka, kurās teritorijas apbūve nav paredzēta. Tā kā skaisti priežu meži pie jūras ir arī iecienītas vietas privātmāju un viesnīcu celtniecībai, tiek izmantotas visādas metodes, lai tiktu pie būvniecības atļaujām. Nereti redzams, ka dabiskās, ar likumu aizsargātās teritorijas tiek apbūvētas. Dažkārt pašvaldības pilnīgi neņem vērā likumus, citreiz atkal mēģina apiet likumu ar līkumu, mainot dabisko teritoriju robežas, vai pat nodarbojas ar melošanu, atļaujot būvēt milzīgu māju uz veciem, praktiski nesaskatāmiem pamatiem, tēlojot, ka būvniecība notiek vietā, kur kādreiz jau kāda ēka ir bijusi.

      Ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslu platums ir atkarīgs no upes vai ezera lieluma, piemēram, Daugavas aizsargjosla ir 500 m plata, bet mazam, līdz 10 ha lielam ezeram – 10 m plata. 50 metru platā joslā ir aizliegtas kailcirtes, bet ne izlases cirtes. 10 metru platā joslā nav atļauta apbūve. Papildus Aizsargjoslu likumam, arī Zvejniecības likums nosaka aizliegumu tauvas joslā traucēt cilvēku brīvu pārvietošanos. Diemžēl pat dažas valsts amatpersonas klaji ignorē šo likumu.

 

^

Sugu un biotopu aizsardzības likums (2000)


      Sugu un biotopu aizsardzības likums regulē jautājumus, kas saistīti ar aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzību. Šeit biotopi definēti kā dabiskas vai daļēji dabiskas izcelsmes sauszemes vai ūdens teritorijas, ko raksturo noteiktas ģeogrāfiskas, abiotiskas un biotiskas pazīmes. Likums attiecas uz tām sugām un biotopiem, kuri minēti atsevišķi tam paredzētos noteikumos (Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojami aizsargājamo sugu sarakstu, Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu). Piemēri no aizsargājamiem biotopiem ir: priežu meži ar meža silpureni; akmeņu sakopojumi upēs; pelēkās kāpas ar krūmiem un kokiem; augsto lakstaugu jūrmalas pļavas; smilšakmens iežu atsegumi.

      Aizsargājamos dzīvniekus aizliegts ķert, nogalināt vai traucēt. Īpaši aizsargājamo sugu augus, sēnes un ķērpjus ir aizliegts ievākt, audzēt, transportēt, pārdot vai bojāt to dzīvotni. Tomēr cilvēku nezināšanas dēļ šis likums tiek bieži pārkāpts. Nereti var redzēt, ka aizsargājamās augu sugas tiek tirgoti ziedu kompozīcijās vai kā ārstniecības augi.

      Lai sekmētu aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzību, atsevišķās teritorijās tiem izveido mikroliegumus, 0,1 - 20 ha platībā, atbilstoši Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumiem. Izveidošanas procesā, zemes īpašnieks tiek informēts, ka viņam piederošajā zemē atrodas reta suga vai biotops, kam izveidojams mikroliegums. Tad īpašniekam ir tiesības iesniegt priekšlikumus. Kad mikroliegums jau ir izveidots, zemes īpašniekam tiek uzlikts pienākums veicināt sugu un biotopu daudzveidības saglabāšanu, un saimnieciskā darbība šeit tiek ierobežota atbilstoši mikroliegumu izveidošanas mērķiem. Tomēr, lai šī sistēma efektīgi darbotos, būtu jāparedz īpašnieku kompensāciju par neatļautām darbībām, vai arī valstij būtu jāpiedāvā atpirkt vai mainīt zemi, kas atrodas mikrolieguma teritorijā.

 

^

Meža likums (2000)


      Meži klāj gandrīz pusi no Latvijas teritorijas un tas ir visbagātākais atjaunojamais resurss mūsu valstī. Meži Latvijai dod netikai koksni, ko var izmantot būvmateriālu un celulozes ražošanai, bet ir izmantojami arī daudziem citiem mērķiem:

      Ja mēs vienā gadā nocirstu visus mežus, tad Latvijas iedzīvotāju labklājība ievērojami uzlabotos, bet tikai uz īsu laiku. Taču, ja mēs katru gadu nocirstu tikai tādu koksnes daudzumu, cik katru gadu mežos izaug klāt, tad mežu pietiktu arī nākamajām paaudzēm.

      Tomēr nenoplicinošai mežu apsaimniekošanai nepietiek tikai ar izaugušās un nocērtamās koksnes daudzuma salīdzinājumu. Viens no ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nosacījumiem arī ir viendabīga mežu vecuma struktūra.

      Mežu likums regulē visu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, gan valsts, gan privāto īpašnieku mežos. Šis likums apraksta divus dažādus ciršanas veidus – galveno cirti un kopšanas cirti.

      Galvenā cirte ir galvenās koksnes ražas ievākšana, nocērtot visu kokus vienā paņēmienā (kailcirte), vai vairākos paņēmienos (izlases cirte). Galveno cirti drīkst veikt tikai tad, kad koki ir sasnieguši noteiktu vecumu – cirtmetu. Priedei tas ir 101 - 121, eglei 81, bērzam 51 - 71 gads. Galvenās cirtes aizliegtas dabas rezervātos un nacionālo parku dabas rezervātu teritorijās, dabas liegumos, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā 300 metru platumā, un īpaši aizsargājamos meža iecirkņos (mikroliegumos).

      Kopšanas cirti veic, kamēr mežaudze attīstās, lai mežaudze īsākā laikā veidotu lielāku koksnes ražu. Ar šādu ciršanas veidu tiek retinātas audzes, izvākti bojātie koki un izcirstas nevēlamās sugas kas varētu konkurēt ar mērķa koku sugu. Šeit jāpiebilst, ka tieši mirusī koksne nodrošina bagātu bioloģisko daudzveidību mežos, un ka šie koki netraucē iegūt augstvērtīgu koksnes ražu.

      Meža īpašnieka pienākums ir ne vēlāk kā triju gadu laikā pēc cirtes veikšanas atjaunot mežaudzi, un nodrošināt atjaunotās mežaudzes kopšanu. Likumā pašreiz nav paredzēta kārtība, kā varētu piespiest privātos mežu īpašniekus atjaunot savus izcirstos mežus. Tomēr, ja meža īpašnieks to nedara, tad viņam tiek ierobežotas tiesības saņemt atļauju citu savu mežu ciršanai.

      Meža īpašnieks nedrīkst savu mežu izcirst, tiklīdz pats to vēlas. Kaut arī viņam pieder mežs, tā ciršanai viņam ir jāsaņem atļauja no valsts. Tās saņemšanai vispirms ir nepieciešama meža inventarizācija, kurā noskaidro, kādu sugu koki aug mežā, cik veca ir mežaudze un cik kubikmetru koksnes atrodas mežā. Šo inventarizāciju veic cilvēki ar attiecīgu kvalifikāciju - meža taksatori. Pēc tam tiek izstrādāts meža apsaimniekošanas plāns, kurā meža zemes tiek sadalītas samērā viendabīgās audzēs, un katrai tiek noteikta turpmākā apsaimniekošanas gaita, ieskaitot ciršanu un atjaunošanu pēc ciršanas.

      Tad meža īpašnieks var pieteikties ciršana apliecinājuma saņemšanai vietējā mežniecībā. Pastāv arī vesela virkne citu ierobežojumu, kuri aprakstīti Noteikumos par koku ciršanu meža zemēs. Piemēram, maksimālā kailcirtes platība priežu mežā ir 5 hektāri. Ja uz katru hektāru tiek atstāti vismaz 40 sēklas koku (pieaugušas priedes), tad likuma paredzētā maksimālā kailcirtes platība varbūt pat 10 hektāri!

      Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai mežos tiek izdalīti īpaši aizsargājami meža iecirkņi – mikroliegumi. Īpaši nozīmīgi mežaudzes struktūras elementi ir saglabājami visu veidu cirtēs.

      Dabas aizsardzības noteikumos par meža apsaimniekošanu ir aprakstītas prasības, kas jāievēro mežu ciršanā. Ap aizsargājamo putnu (medņa, vidējā ērgļa, melnā stārķa, un citu) mikroliegumiem tiek veidotas buferjoslas, lai mazinātu saimnieciskās darbības ietekmi. Aizsargjoslās gar ūdeņiem un mitrzemēm ir aizliegta kailcirte. Galvenajā un kopšanas cirtē nedrīkst izcirst pilnīgi visus kokus – ir jāsaglabā vismaz pieci dzīvotspējīgi vecākie un lielāko izmēru koki. Svarīgi atstāt tieši tos kokus, kuri palīdz uzturēt bioloģisko daudzveidību: kokus ar resniem zariem, dobumainos kokus, kokus ar deguma rētām, ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas un kļavas. No cirsmas nedrīkst izvākt kritalas ar lielu diametru. Bez tam cirsmā ir jāsaglabā nokaltušie stāvošie koki un nolauzti koku stumbeņi, ja vien tie neapdraud darba drošību.

      Pašlaik tiek veikta aizsargājamo meža iecirkņu un aizsargājamu meža biotopu inventarizācija – mežu ekologi izstaigā mežus, meklējot īpaši vērtīgos meža nogabalus, kuri ir jāaizsargā. Šie mežu nogabali pēc atbildīgās valsts institūcijas lēmuma tiks aizsargāti kā mikroliegumi.

 

[an error occurred while processing this directive]
English version [an error occurred while processing this directive]  Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

[an error occurred while processing this directive] Lappusi «Apsveikums.shtml» veidoja [an error occurred while processing this directive] Dr.biol. Guntis Brūmelis moss@latnet.lv
sadarbībā ar eko@lanet.lv [an error occurred while processing this directive] (none)

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *