|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
Vispirms jānoskaidro ko mēs saprotam ar „dabas aizsardzību” – jēdzienu, kurš šodien reti dzirdams, jo runā gandrīz vai tikai par vides aizsardzību. Lai to izprastu nepieciešams neliels ieskats dabas aizsardzības vēsturē.
Pasaulē pirmos pasākumus dabas aizsardzībā veica 19. g.s. vidū Rietumeiropā un ASV. Sākotnēji iezīmējās divi galvenie virzieni. Pirmais – unikālu, zinātniskā, estētiskā vai kultūrvēsturiskā ziņā nozīmīgu teritoriju, aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu izdalīšana; otrais – racionāla dabas resursu izmantošana un saglabāšana. 20. gadsimtā, sakarā ar intensīvu cilvēka saimniecisko darbību, dabu un cilvēka tuvāko apkārtni piesārņoja ar dažādām kaitīgām vielām un fizikāliem faktoriem (radioaktivitāti, elektromagnētisko starojumu, troksni u. c.). Šī cilvēka tuvākā apkārtne ieguva vides nosaukumu. Vides jēdziens laika gaitā paplašinājās un šodien atsevišķi autori bieži vien jēdziena „daba” vietā lieto „vide” . Ar tīras, nepiesārņotas vides saglabāšanu un nodrošināšanu cilvēku darbam un dzīvei nodarbojas trešais dabas aizsardzības virziens (jēdziena šaurākā nozīmē) – vides aizsardzība. Tā kā tīras vides nodrošināšana mūsu dienās ir kļuvusi ļoti aktuāla un ieguvusi prioritāru nozīmi, tad bieži vien termina „dabas aizsardzība” vietā lieto terminu „vides aizsardzība” , lai gan dažādiem autoriem un dažādiem speciālistiem ir ļoti dažāda šī jautājuma izpratne. Tā pazīstamais dabas aizsardzības speciālists Indulis Emsis ar terminu „dabas aizsardzība” saprot tikai īpaši aizsargājamo dabas objektu aizsardzību. Šādā nozīmē par dabas aizsardzību runāsim arī mēs.
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas Latvijā nosaka 1993. gadā pieņemtais likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” . Tur minētas 6 šādu teritoriju kategorijas: dabas rezervāti, nacionālie parki, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamie ainavu apvidi. Šīm kategorijām vēlāk pievienojās septītā – biosfēras rezervāti.
Lēmumus par dabas un biosfēras rezervātu, kā arī nacionālo parku izveidošanu pieņem Saeima, bet pārējo kategoriju aizsargājamās teritorijas izveido ar Ministru kabineta lēmumu. Minētais Likums dod tiesības pašvaldībām pieņemt lēmumus par vietējas nozīmes dabas liegumu, dabas parku un dabas pieminekļu apstiprināšanu.
Atsevišķu aizsargājamo dzīvnieku, augu un sēņu aizsardzībai nepieciešamības gadījumā var izveidot mikroliegumus. To izveidošanas kārtību nosaka 2000. gadā pieņemtie Ministru kabineta „Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi” .
Par dabas rezervātiem izdala cilvēka darbības neskārtas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās nodrošina dabisko procesu netraucētu attīstību, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas.
Biosfēras rezervāti ir plašas teritorijas, kurās atrodas starptautiski nozīmīgas ainavas un ekosistēmas. To izveidošanas mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidības saglabāšanu, veicinot ilgtspējīgu teritorijas sociālo un ekonomisko attīstību.
Nacionālie parki ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības.
Dabas parki ir teritorijas, kas pārstāv noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskas vērtības un kas ir piemērotas sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai.
Dabas pieminekļi ir atsevišķi savrupi dabas veidojumi: koki, alas, avoti, gravas, klintis, ūdenskritumi, akmeņi un citi dabas retumi, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība.
Aizsargājamo ainavu apvidi ir teritorijas, kas izceļas ar savdabīgu vai daudzveidīgu ainavu un īpašu skaistumu. To mērķis ir aizsargāt un saglabāt Latvijai raksturīgo kultūrvidi un ainavu tās daudzveidībā, kā arī nodrošināt sabiedrības atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu pielietošanu.
Dabas liegumi ir teritorijas, kas pārstāv cilvēka darbības mazpārveidotus vai dažādā pakāpē pārveidotus dabas kompleksus, reto un izzūdošo vietējo savvaļas sugu atradnes, dažādiem Latvijas novadiem raksturīgas vai unikālas kultūrainavas, izcili skaistas dabas vietas.
Latvijā ir arī starptautiskas nozīmes īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Tādas ir t. s. Ramsāres vietas, kuras izveidoja 1995. gadā ratificējot jau 1971. gadā pasaulē pieņemto Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīvesvidi” , kas plašāk pazīstama kā „Ramsāres konvencija” . Latvijā šādas Ramsāres vietas ir trīs: Engures ezers, Kaņiera ezers kā arī Teiču un Pelečāres purvi.
Latvijā izdalītas arī putniem starptautiski nozīmīgās vietas.
Pašlaik īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā aizņem 8,6 % no valsts teritorijas.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |