Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Liegumi



Saturs
Liegumi

^

Liegumi

Liegumi izdalīti 1999. gada 15. jūnijā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta Noteikumiem Nr. 212 „Noteikumi par dabas liegumiem” .

^

Babītes ezera dabas liegums

Babītes ezera dabas liegums sākotnēji dibināts 1957. gadā kā Babītes ezera ornitoloģiskais liegums 2655 ha platībā. Pašreizējo lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie „Noteikumi par dabas liegumiem” . Babītes ezers iekļauts arī Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.

Tas atrodas Rīgas rajona Babītes un Salas pagastos. Pašlaik lieguma aizsardzība un izmantošana notiek atbilstoši Latvijas Republikas Ministru kabineta 2000. gada 28. martā pieņemtajiem „Dabas lieguma „Babītes ezers” aizsardzības un izmantošanas noteikumiem.” Atbilstoši šiem noteikumiem liegumā izdalītas šādas zonas:

Savukārt sezonas lieguma zonā izšķir:

Stingrā režīma zona ir izveidota, lai nodrošinātu ūdensputniem netraucētu ligzdošanu un atpūtu pavasara migrācijas laikā, bet Gātes daļa, lai nodrošinātu ūdensputniem nepieciešamos apstākļus spalvu mešanas periodā.

Lieguma teritorijā ietilpst Babītes ezers. Tā platība 2556 ha, kopā ar salām 2583 ha; vidējais dziļums 0,9 m, maksimālais dziļums 1,7 m. 1988. gadā ezera austrumu galā izraka Varkaļu kanālu un aizbēra Spuņņupi. Tā, padarot ezeru caurtekošu, uzlaboja tā hidroķīmisko un Lielupes hidroloģisko stāvokli. Pēc kanāla izrakšanas vairākkārt palielinājusies ūdens apmaiņa un samazinājusies ezera aizaugšanas intensitāte. Dažādi ūdensaugi – niedres, vilkvālītes, meldri, kalmes, lēpes, 1931. gadā ūdensputnu barībai ieaudzētā tuskarora (Zizania aquatica) aizņem līdz 60 % no ezera platības un veido grūti izbraucamu ūdensaugu audžu labirintu. Ezers bagāts ar zivīm un ūdensputniem. Rūpnieciskā zveja pārtraukta 1958. gadā. Babītes ezers ir viena no galvenājām medību un makšķerēšanas vietām Latvijā.

Babītes ezerā un tā piekrastes pļavās ligzdo ap 60 putnu sugu. Te ligzdo putni, kas ierakstīti Pasaules Sarkanajā grāmatā: grieze (Crex crex) kā arī Eiropā reti un Latvijā aizsargājami putni: lielais dumpis (Botaurus stellaris), mazais dumpis (Ixobrychus minutus), mazais ormanītis (Porzana parva), niedru lija (Circus aeruginosus), ragainais dūkuris (Podiceps auritus), upes zīriņš (Sterna hirundo), mazais zīriņš (Sterna albifrons), melnais zīriņš (Chlidonias niger), melnā puskuitala (Limosa limosa), lielais ķīris (Larus ridibundus). Taču te ligzdo arī sugas, kas plaši izplatītas, kā laucis (Fulica atra), paugurknābja gulbis (Cygnus olor), cekulainais dūkuris (Podiceps cristatus), ceru kāpelētājķauķis (Acrocephalus schoenobaenus). Babītes ezerā daudz pīļu dzimtas spalvmetēju putnu: meža pīle (Anas platyrhynchos), baltvēderis (Anas penelope), platknābis (Anas clypeata), kā arī ārpus ezera izvestie meža pīles un krīkļa (Anas crecca) perējumi.

Te vērojami arī daudzi caurceļojošie putni: ziemeļu (Cygnus cygnus) un mazais (Cygnus columbianus) gulbis, sējas (Anser fabalis) un baltpieres (Anser albifrons) zoss.

Putnu skaits ezerā samazinājies pagājušā gadsimta 80.-os gados sakarā ar veģetācijas samazināšanos ezera centrālajā un austrumu daļā.

Liegumu apdraud klajo piekrastes ūdeņu aizaugšana, lauksaimniecības intensifikācija, kā arī piesārņojums, ko dod lauksaimniecība un kas nāk arī no Lielupes.

^

Buļļezera dabas liegums

Buļļezera dabas lieguma teritorija sākotnēji ņemta valsts aizsardzībā 1957. gadā 2,8 ha platībā. No 1977. gada aizsargāts kā Buļļezera botāniskais liegums ar pieguļošo teritoriju 17 ha platībā. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Rīgas rajona Garkalnes pagastā. Liegums izveidots diseitrofā ezera un tajā sastopamo reto augu sugu aizsardzībai. No aizsargājamajām augu sugām te ir atrastas Dortmaņa lobēlija (Lobelia dortmanna), gludsporu (Isoetes lacustris) un dzeloņsporu (Isoetes echinospora) ezerene, palu staipeknītis (Lycopodiella inundata). Ezeru ieskauj priežu sils. Gan mežs, gan arī ezers cieš no antropogēnās iedarbības.

^

Čertoka ezera dabas liegums

Čertoka ezera dabas liegums sākotnēji 1977. gadā dibināts kā Čertoka ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums 53 ha platībā. Tā pašreizējo lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie „Noteikumi par dabas liegumiem” . Liegums atrodas Krāslavas rajona Šķeltovas pagastā. Dabas liegums izveidots, lai aizsargātu sufozijas izcelsmes Čertoka ezeru (arī Čortoks, Valnezers). Tā platība 1,9 ha, bet dziļums 17 m. Ūdens ezerā ļoti dzudrs, gaišzaļā krāsā. Ūdenī ļoti maz sāļu, tāpēc ezerā ļoti maz ūdensaugu un dzīvnieku. Apkārtējā lieguma teritorijā atrastas 307 paparžaugu un sēklaugu un 87 sūnu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te atrasta smiltāju neļķe (Dianthus arenarius), meža silpurene (Pulsatilla patens), Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica), smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia).

Liegumā jūtama stipra antropogēnā ietekme.

^

Čužu purva dabas liegums

Čužu purva liegums atrodas Tukuma rajonā Kandavas lauku teritorijā. Tā teritorija daļēji valsts aizsardzībā ņemta jau 1927. gadā ar nosaukumu Kandavas sēravotu mežs 14,5 ha platībā. 1934. gadā platība palielināta līdz 40 ha, bet 1977. gadā, kad objektam piešķīra lieguma statusu, tā platību palielināja līdz 131,1 ha. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie „Noteikumi par dabas liegumiem” .

Čužu purva liegums Latvijā ir vienīgā teritorija kur zināmas krūma čužas dabiskās audzes.

51 % lieguma teritorijas aizņem skujkoku un jauktie meži, 22 % krūma čužas (Pentaphylloides fruticosa, sin. Potentilla fruticosa) audzes, 4,6 % pārejas purvs, 19,2 % – pļavas. Lieguma florā konstatētas 584 paparžaugu un sēklaugu sugas un 100 sūnu sugas. No aizsargājamajiem sēklaugiem atrastas 50 sugas. Bez jau pieminētās krūma čužas te bagātīgi aug Pallasa sausserdis (Lonicera caerulea subsp. pallasii), odu gimnadēnija (Gymnadenia conopsea), bezdelīgactiņa (Primula farinosa) u. c. Te atrastas arī citur ne tik bieži sastopamas augu sugas kā parastā čūskmēlīte (Ophioglossum vulgatum), ārstniecības suņmēle (Cynoglossum officinale) u. c.

1987. gada aprīlī liegums cieta ugunsgrēkā, kad trijās stundās pilnīgi izdega veģetācija vairāku hektāru platībā. Kā liecina no 1987.-1989. gadam veiktie pētījumi lieguma izdegušajā daļā atjaunojās tai raksturīgā veģetācija.

Lieguma teritorijā atrodas arī interesants ģeoloģisks objekts – Čužu sērūdeņu avoti, kuru ūdens satur sērūdeņradi (2 – 20 mg/l). 20. gs. te kādu laiku darbojās Kandavas sēravotu iestāde. Tagad šos ūdeņus balneoloģijā neizmanto. Ar avotu darbību te saistīta arī saldūdens kaļķiežu veidošanās.

^

Daiķu īvju audzes dabas liegums

Daiķu īvju audzes dabas liegums sākotnēji izveidots 1962. gadā kā ļvju stādījumi 7,2 ha platībā. 1977. gadā objekts valdības lēmumā minēts kā Vidāles īvju atrašanās vietas botāniskais liegums 7,5 ha platībā, bet 1987. gadā kā Vīdāles (Daiķu) īvju atradnes botāniskais liegums 51 ha platībā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Talsu rajonā, Dundagas pagastā.

Lieguma virsma līdzena, nedaudz nolaidena. Tuvu augsnes virskārtai atrodas gruntsūdeņi, tāpēc liegumā bieži sastopamas mitras un pārmitras seklas ieplakas. 69 % teritorijas aizņem ošu meži, 11 % egļu meži, 19 % purvs, 1 % – pārējā veģetācija. Daļu teritorijas aizņem ar mežu aizaugušas lauksaimnuecības zemes.

Liegumā konstatētas 210 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajiem augiem te sastopama parastā īve (Taxus baccata), kuras daudzums no 1962. gada līdz tagadnei samazinājies dažādu nelabvēlīgu faktoru ietekmē. No citā aizsargājamajām augu sugām te atrastas Fuksa (Dactylorhiza fuchsii), Baltijas (Dactylorhiza baltica) un plankumainā (Dactylorhiza maculata) dzegužpirkstīte, smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia), purvāju vienlape (Malaxis paludosa), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), parastā kreimule (Pinguicula vulgaris).

^

Daugavgrīvas dabas liegums

Daugavgrīvas dabas liegums sākotnēji dibināts1988. gada 20. maijā 113 ha platībā Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Daugavgrīvas dabas lieguma teritorija ietilpst Piejūras dabas parkā. Liegums atrodas Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā Daugavgrīvas jeb Buļļu salas austrumu daļā.

Lieguma reljefs līdzens ar nelieliem pacēlumiem un ieplakām. Lielākajā lieguma daļā tas ir tikai 1 – 1,5 m virs jūras līmeņa, vienīgi priekškāpu joslā paceļas 6 m augstumā. Liegumā sastopami ļoti daudzveidīgi biotopi: tās ir gan sausas, gan pārpurvotas pļavas, krūmāji, daļēji aizauguši ezeriņi ar niedru, vilkvālīšu un meldru audzēm. Kāpās izklaidus aug kārkli un vītoli, kā arī psammofīti – smiltāju augi ar spēcīgu sakņu sistēmu. Liegumā sastopami arī halofīti – sāļaino augšņu augi.

Dabas liegums raksturojas ar lielu retu augu un putnu sugu daudzveidību. Te sastopami 29 % no Latvijā atrasto orhideju sugu skaita. To starpā tādas aizsargājamās orhideju sugas kā Baltijas (Dactylorhiza baltica), stāvlapu (Dactylorhiza incarnata) un asinssarkanā (Dactylorhiza cruenta) dzegužpirkstīte, Lēzeļa lipare (Liparis loeselii), purvāju vienlape (Malaxis monophyllos), vienguma hermīnija (Herminium monorchis), smaržīgā nakstsvijole (Platanthera bifolia). No tipiskiem jūrmalas halofītiem te aug aizsargājamais zemeņu āboliņš (Trifolium fragiferum), kā arī citas aizsargājamo augu sugas: rūgtā drudzenīte (Gentianella amarella), skaistais augstiņš (Centaurium pulchellum) un Žerāra donis (Juncus gerardii).

Liegumā konstatētas vairāk nekā 60 putnu sugas. No aizsargājamajām putnu sugām liegumā sastopami lielais dumpis (Botaurus stellaris), mazais dumpis (Ixobrychus minutus), meža zoss (Anser anser), niedru lija (Circus aeruginosus), pļavu lija (Circus pygargus), dzērve (Grus grus), mazais ormanītis (Porzana parva), grieze (Crex crex), Šinca šņībītis (Calidris alpina schinzii), mazais zīriņš (Sterna albifrons), somzīlīte (Remiz pendulinus). bārdzīlīte (Panurus biarmicus). Liegumā sastopamas arī citas Latvijā retas putnu sugas.

Lieguma ezeriņos atrasta reta gliemju suga Musculinum lacustre.

Liegumu apdraud gan dabas, gan antropogēnie faktori. No dabas faktoriem jāmin iespējamā priekškāpas noskalošana un jūras sāļo ūdeņu ieplūšana niedrājos un ezeriņos, kā arī gruntsūdens līmeņa celšanās un tai sekojoša teritorijas pārpurvošanās un aizaugšana ar krūmiem.

No nevēlamiem antropogēniem faktoriem jāatzīmē teritorijas piesārņošana un pielūžņošana, kā arī putnu dzīves traucēšana.

^

Dižkalnu dabas liegums

Dižkalnu dabas liegums sākotnēji izveidots 1987. gadā kā Dižkalnu parastās īves atradnes botāniskais liegums 50 ha platībā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Liegums atrodas Talsu rajonā. Dundagas pagastā. Tas izveidots parastās īves (Taxus baccata) aizsardzībai un saglabāšanai. Lieguma teritorijā ietilpst gan daļa Baltijas ledus ezera senkrasta jeb Zilo kalnu kraujas, gan arī daļa Piejūras līdzenuma. Zilo kalnu nogāzi vietām pārtrauc gravas. Nogāzē atsedzas smilšmāla un māla nogulumi.

54 % teritorijas aizņem lapkoku, galvenokārt ošu un melnalkšņu, meži. Pļavas aizņem 44 %, pēdējā laikā tās arvien mazāk izpļauj. Tāpēc novērojama pļavu aizaugšana ar ošiem un melnalkšņiem. Nākotnē, liegumu apsaimniekojot, nepieciešams nodrošināt pļavu pļaušanu.

Liegumā konstatētas 330 paparžaugu un sēklaugu sugas. Mežos no aizsargājamajiem augiem sastop parasto īvi (Taxus baccata), sīpoliņu zobainīti (Dentaria bulbifera), lielas audzes veido mežloks jeb laksis (Allium ursinum). No citām aizsargājamajām augu sugām te atrastas bezdalīgactiņa (Primula farinosa), Fuksa (Dactylorhiza fuchsii) un stāvlapu (Dactylorhiza incarnata) dzegužpirkstīte, bruņcepuru (Orchis militaris) un vīru (Orchis mascula) dzegužpuķe, smaržīgā (Platanthera bifolia) un zaļziedu (Platanthera chlorantha) naktsvijole, izlocītā ķērsa (Cardamine flexuosa) un lielā raganzālīte (Circaea lutetiana).

^

Dunikas dabas liegums

Dunikas dabas liegums sākotnēji izdalīts 1957. gadā 11ha platībā kā Luknes skābaržu audzes. 1977. gadā nogabals izdalīts kā Luknas skābaržu audzes botāniskais liegums 161 ha platībā. Pašreizējo lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Liepājas rajonā, Dunikas pagastā. Tagadējā dabas lieguma platība ir 1669 ha. Lielākā lieguma daļa (84 %) ietilpst Putniem starptautiski nozīmīgā vietā – Dunikas tīrelī, kura platība ir 1945 ha. Tīrelī rudeņos migrācijas laikā apmetas dzērves un zosis. Kā ligzdotāji konstatēti rubenis (Tetrao tetrix), dzērve (Grus grus), dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria), purva tilbīte (Tringa glareola), melnais stārķis (Ciconia nigra), mazais ērglis (Aquila pomarina).

Parastā skābarža (Carpinus betulus) tīraudzes liegumā aizņem 4 ha. Daudz plašākā teritorijā tas atrodams paaugā un arī otrajā koku stāvā. Parastais skābardis liegumā atrodas pie izplatības apgabala ziemeļu robežas.

Pētot 1977. gadā apstiprinātā botāniskā lieguma teritoriju tajā atrastas 418 paparžaugu un sēklaugu sugas. Lielas platības aizņem melnalkšņu un bērzu mežs. Mazākās platībās sastopami egļu meži.

No aizsargājamajām augu sugām liegumā sastopama bezdelīgactiņa (Primula farinosa), ciņu mazmeldrs (Trichophorum caespitosum), dižā jāņeglīte (Pedicularis sceptrum – carolinum), izlocītā ķērsa (Cardamine flexuosa), meža auzene (Festuca altissima), mieturu mugurene (Polygonatum verticillatum), odu gimnadēnija (Gymnadebia conopsea), parastā kreimule (Pinguicula vulgaris), smaržīgā (Platanthera bifolia) un zaļziedu (Platanthera chlorantha) naktsvijole, trejdaivu koraļsakne (Corallorhiza trifida), vīru dzegužpuķe (Orchis mascula), Fuksa (Dactylorhiza fuchsii), stāvlapu (Dactylorhiza incarnata) un plankumainā (Dactylorhiza maculata) dzegužpirkstīte, sīpoliņu donis (Juncus bulbosus), Buksbauma grīslis (Carex buxbaumii). Dunikas tīreļa ziemeļdaļā atrasts aizsargājamais palu staipeknītis (Lycopodiella inundata).

^

Ežezera dabas liegums

Ežezera dabas lieguma pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Krāslavas rajona Ezernieku un Andzeļu pagastā un ietilpst Ezernieku aizsargājamajā ainavu apvidū. Dabas liegumā ietilpst Ežezers ar salām, Piloru ozolu audze un Pahatnieku pussala. Vienpadsmit Ežezera salas jau no 1928. gada atrodas valsts aizsardzībā kā dabas piemineklis. Kopš 1977. gada visas salas 75,2 ha platībā bija valsts aizsardzībā kā botānisks liegums. Piloru ozolu audze bija valsts aizsardzībā kopš 1928. gada. Kopš 1977. gada bija izdalīts Piloru ozolu audzes botāniskais liegums 19,6 ha platībā. Arī Pahatnieku pussalas ozolu audze bija valsts aizsardzībā jau no 1928. gada. Kopš 1977. gada 4,7 ha platībā bija izdalīts Pahatnieku pussalas ozolu audzes botāniskais liegums.

Ežezers – viens no skaistākajiem Latgales ezeriem. Tā platība 9,88 km², bet kopā ar salā 10,65 km². Tā vidējais dziļums 6,4 m, bet lielākais dziļums 21 m. Ežezeram ļoti izroboti krasti. Līdz ar to veidojas daudzi līči un pussalas. Īstu salu ezerā ap 35. Pārspīlēts ir literatūrā minētais Ežezera salu skaits – 69, pat 70.

Ežezera salas ir ļoti dažādas pēc sava veida un uzbūves. Lielākajām salām vietējie iedzīvotāji devuši nosaukumus, kas atspoguļo gan to formu, reljefu, veģetāciju vai arī kādreizējos izmantošanas veidus. Tādas ir Lielā Lāča sala ( 46,4 ha), Lielā Tilta sala (3,0 ha), Siena sala (2,8 ha), Lielā Teļu sala (2,7 ha), Apšu sala (2,7 ha), Kārklu sala (1,4 ha), Jāņogu sala (1,3 ha), Apaļā sala (1,2 ha), Liepu sala (1,1 ha), Vilkaste (1 ha).

Daudzās salās sastopama bagātīga pirmatnējā veģetācija ar gandrīz visām Latvijas koku un krūmu sugām. Salu zemākajās vietās un uz mazākajām salām aug galvenokārt melnalkšņi un kārkli. Uz salām, kur zemi agrāk izmantoja lauksaimniecībā (Lielā Lāča sala, Ežu sala jeb Jeršovka), sastopamas daudzas ruderālas augu sugas.

Apaļajā, Jāņogu, Liepu un Lielajā Tilta salā aug platlapju mežs (dominē liepa). No aizsargājamajām augu sugām salās atrastas melnā klintene (Cotoneaster niger), dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus), bālziedu brūnkāte (Orobanche pallidiflora). Pavisam salās konstatētas apmēram 400 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām sēnēm salās konstatēta zeltainā korallene (Ramaria aurea).

Piloru ozolu audzi veido vecas ozolu audzes ar bagātīgu lazdu un pīlādžu pamežu. No aizsargājamajām sēnēm te atrasta daivainā čemurene (Grifola frondosa). Piloru ozolu audzi Ežezera krastā stipri ietekmē cilvēka darbība.

Pahatnieku pussala agrāk bijusi sala. Tās augstākā daļa klāta ar mežu, kurā dominē ozoli un oši mistrojumā ar liepu. Pussalā konstatētas 163 paparžaugu un sēklaugu sugas. salā bagāta lakstaugu veģetācija.

^

Garākalna smilšu krupja atradnes dabas liegums

Garākalna smilšu krupja atradnes dabas liegums sākotnēji dibināts kā Garākalna smilšu krupja atradnes zooloģiskais liegums 1987. gadā 34,9 ha platībā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Liegums atrodas Dobeles rajona Bēnes pagastā izmantotā smilts un grants karjerā. Tas izveidots aizsargājamā dzīvnieka – smilšu krupja (Bufo calamita) aizsardzībai un saglabāšanai. Karjera centrālajā daļā atrodas ūdenskrātuve, kuru izmanto kā peldvietu.

^

Gaviezes āmuļu dabas liegums

Gaviezes āmuļu dabas liegums sākotnēji izdalīts 1977. gadā kā Gaviezes āmuļu atradnes botāniskais liegums 105 ha platībā. Pašreizējo lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Liepājas rajona Gaviezes pagastā. Liegums izveidots pusparazītiskā auga – baltā āmuļa (Viscum album) saglabāšanai. Baltais āmulis aug gan uz skuju, gan arī uz lapu kokiem. Latvijā gan ziņas par baltā āmuļa atrašanu uz skuju kokiem jaunākā laikā trūkst. Latvijā atrodas baltā āmuļa izplatības apgabala ziemeļu robeža.

Lieguma lielāko platību (45 %) aizņem egļu audzes, 37 % bērzu audzes ar lielu liepu un ošu piejaukumu, 17 % ozolu audzes un tikai 1 % ir priežu audzes. Baltais āmulis liegumā atrasts uz parastās liepas (Tilia cordata), parastā pīlādža (Sorbus aucuparia) un parastās kļavas (Acer platanoides); kādā dārzā ārpus lieguma arī uz mājas ābeles (Malus domestica).

Liegumā atrasta 321 paparžaugu un sēklaugu suga. No aizsargājamajām sugām te aug lielā raganzālīte (Circaea lutetiana), Benekena zaķauza (Bromopsis benekenii), krāsu zeltlape (Serratula tinctoria), Fuksa (Dactylorhiza fuchsii) un plankumainā (Dactylorhiza maculata) dzegužpirkstīte, vīru dzegužpuķe (Orchis mascula), smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia).

^

Grebļukalna dabas liegums

Grebļukalna dabas lieguma teritorija sākotnēji valsts aizsardzībā ņemta 1957. gadā 56,8 ha platībā. 1977. gadā tas izdalīts kā botāniskais liegums 212,3 ha platībā. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Ludzas rajona Pasienes pagastā. Lieguma teritorijā atrodas Grebļukalns, kas ir 5 kilometrus gara, līkumaina osu grēda, kuras absolūtais augstums ir 156,4 m vjl., bet relatīvais 15 – 30 m; osa grēdas pamatnes platums 50 – 150 m. Lieguma teritorijā atrodas arī Šešķu ezers (40 ha) un Pintu ezers (36 ha).

Osu grēda apaugusi galvenokārt ar priežu mežu, kurā sastopami stepes floras elementi ar tādām aizsargājamo augu sugām kā smiltāju esparsete (Onobrychis arenaria), Ruiša pūķgalve (Dracocephalum ruyschiana) un melnā klintene (Cotoneaster niger). Grēdas nogāzēs aug egļu mežs, bet ezeru piekrastēs melnalkšņu audzes.

Liegumā bagāta tauriņu fauna. Te atrastas vairāk nekā 500 tauriņu sugas, starp kurām ir gan aizsargājamas, tādas, kā piemēram, esparsetu zilenītis ( Agrodiaetus damon), gan arī retas sugas.

^

Ilziņa ezera dabas liegums

Sākotnēji kā aizsargājamā teritorija 1957. gadā izdalīts „Ilziņa ezers ar peldošajām salām” 29 ha platībā. 1977. gadā izdalīts Ilziņa ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums 75 ha platībā, lai aizsargātu šo ezeru ar periodiski uzpeldošām salām. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Madonas rajona Vestienas pagastā un ietilpst Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Ezera palatība 22,2 ha, tā vidējais dziļums 2,0 m, bet lielākais dziļums 5,3 m. Liegums raksturojas ar krāšņu paugurainu ainavu. Ezerā periodiski uzpeld kūdras salas.

^

Jaunciema dabas liegums

Jaunciema dabas liegums sākotnēji dibināts 1993. gadā 320,7 ha platībā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Liegums atrodas Rīgas pilsētas Ziemeļu rajonā un Vidzemes priekšpilsētā Ķīšezera austrumu piekrastē. No lieguma kopējās platības Ziemeļu rajonā atrodas 101,1 ha, bet Vidzemes priekšpilsētā 210,6 ha.

Lieguma teritoriju aizņem Ķīšezera krasta zemās pļavas, kas tālāk no ezera pāriet vairāk vai mazāk ar kokiem un krūmiem apaugušās kāpās. Lieguma teritorijai raksturīga liela reljefa formu un biotopu daudzveidība. Te atrodamas sausieņu un palieņu pļavas, krūmāji, ūdensaugu audzes ezera piekrastē, arī nelielas kokaudzes.

Liegumā atrastas vairākas aizsargājamo augu sugas: jumstiņu gladiola (Gladiolus imbricatus), jūrmalas armērija (Armeria maritima), Baltijas (Dactylorhiza baltica) un stāvlapu (Dactylorhiza incarnata) dzegužpirkstīte, atvašu saulrietenis (Jovibarba sobolifera).

Liegumā daudz vecu, ainaviski izcilu koku, 12 no tiem reģistrēti kā Rīgas pilsētas nozīmes dižkoki. Liepusalas pussalā aug republikas nozīmes dižozols ar 6,38 m apkārtmēru.

Liegumā konstatēta 51 putnu suga no kurām 40 tur arī ligzdo. No aizsargājamajām putnu sugām jāmin grieze (Crex crex) un somzīlīte (Remiz pendulinus). Agrākajos gados novēroti arī lauka piekūns (Falco tintunculus) un lielā gaura (Mergus merganser). Daudz arī citu Latvijas putnu.

^

Kadiķu noras dabas liegums

Kadiķu noras dabas liegums sākotnēji izdalīts 1987. gadā kā Kadiķu noras botāniskais liegums 3,8 ha platībā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Liegums atrodas Talsu rajona Dundagas pagastā, līdzās Slīteres nacionālajam parkam. Tajā aug ļoti dažādas formas kadiķi. Liegumā konstatētas 120 paparžaugu un sēklaugu sugas, starp tām arī aizsargājmās parastā īve (Taxus baccata) un smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia). Lieguma īpatnējā ainava un floristisais sastāvs izveidojies kādreiz kultivēto tīrumu vietā. Kopš te negana lopus un nepļauj zāli, liegumā bagātīgi saaug parastā ērgļpaparde (Pteridium aquilinum), kas ir ļoti agresīva un arī koki, galvenokārt priede. Tas sekmē kadiķu nokalšanu, ko izraisa nepilnīgi pazīstamā sēne Stigmina juniperina, kuras sīkās, melnās sporu kopas divās rindās uz nokaltušajām kadiķu skujām saskatāmas ar neapbruņotu aci. Kadiķu noras saglabāšanai un apsaimniekošanai nepieciešama ganīšana.

^

Kāla ezera salu dabas liegums

Kāla ezera platība 4,07 km², bet kopā ar salām 4,36 km² .Vidējais dziļums 5,3 m, lielākais dziļums 14,8 m. Ezerā 5 aizsargājamas salas. To lielumu un tajās atrasto sugu skaitu sk. tabulā.


Salas nosaukumsPlatība (ha)Atrasto sugu skaits
Tolkas sala18,6157
Lielā Vestienas sala9,6121
Vistu sala0,6888
Mazā Vestienas sala0,0178
Mazā sala0,00748

Tolkas, Lielā Vestienas un Mazā Vestienas sala valsts aizsardzībā ņemtas jau 1927. gadā. Visas salas 27.2 ha platībā valsts aizsardzībā kopš 1957. gada. Kopš 1977. gada valsts aizsardzībā Kālu ezera salu botāniskais liegums 26 ha platībā. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Madonas rajona Vestienas pagastā un līdz ar Kāla ezeru ietilpst Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Tolkas un Lielajā Vestienas salā aug krāšņs egļu mežs ar ozoliem, liepām un ošiem. Citās salās sastopamas dažādas lapkoku audzes. salās no retajām augu sugām sastopama lielziedu uzpirkstīte (Digitalis grandiflora).

^

Karateru dabas liegums.

Karateru dabas liegums sākotnēji dibināts 1987. gadā kā Karateru smilšu krupja atradnes zooloģiskais liegums 14 ha platībā. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15 jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Liegums atrodas Limbažu rajonā Salacgrīvas lauku teritorijā. Liegums ietilpst arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Tas izveidots izmantotā grants karjerā smilšu krupja (Bufo calamita) populācijas aizsardzībai un saglabāšanai. 1993. gadā liegumā saskaitīti 400 – 500 īpatņi. Saimnieciskā darbība liegumā samazinājusies, vērojama tā aizaugšana.

^

Klaucānu un Priekulānu ezera dabas liegums

Daļa Klaucānu ezera jau kopš 1926. gada bija valsts aizsardzībā. 1957. gadā kā aizsargājamus izdalīja Klaucānu ezeru 25 ha platībā un Priekulānu ezeru 10,5 ha platībā. 1977. gadā izdalīja Klaucānu un Priekulānu ezeru ar apkārtējo teritoriju botānisko liegumu 194 ha platībā, bet 1987. gadā šo platību palielināja uz 205,3 ha. Klaucānu un Priekulānu ezera dabas lieguma pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15 jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Jēkabpils rajona Kalna pagastā. Dabas liegums izveidots, lai saglabātu peldošā ezerrieksta (Trapa natans) populāciju. Peldošais ezerrieksts atrodams abos ezeros. Kā konstatēts 1998. gadā (J. Smaļinska dati) Klaucānu ezerā pēdējā laikā vērojama peldošā ezerrieksta daudzuma samazināšanās, kas izskaidrojama ar bebru darbību un ūdenslīmeņa celšanos. Bagātīga peldošā ezerrieksta populācija konstatēta Priekulānu ezerā. Peldošā ezerrieksta augi, gan jau norauti, atrasti arī Podvāzes upē, kas iztek no Priekulānu ezera ziemeļrietumu gala. Interesants ir arī fakts, ka peldošais ezerrieksts atrasts kādā Priekulānu ezera dienvidrietumu krasta meliorācijas grāvī. Peldošā ezerrieksta populācijas saglabāšanas nodrošināšanai nepieciešams dabas lieguma apsaimniekošanas plāns.

^

Krēmeru dabas liegums

Krēmeru dabas liegums sākotnēji dibināts 1993. gada 18. martā 15 ha platībā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā Daugavas kreisajā krastā starp Daugavu un Beķeru muižu un starp Krēmeru un Voleru apdzīvotajām vietām.

Lieguma centrālo daļu aizņem ar niedrēm un vilkvālītēm aizaugusi ūdenskrātuve, kuras dziļums svārstās ap 0,5 m. Ziemeļos no ūdenskrātuves lieguma teritorija aizaugusi ar krūmiem. Flora liegumā pētīta maz. Te dzīvojamo māju un cilvēka tuvumā vērojama ļoti bagāta putnu fauna. Niedrājā ligzdo 150 – 450 pāru aizsargājamo lielo ķīru (Larus ridibundus). No citām aizsargājamajām putnu sugām te sastop lielo dumpi (Botaurus stellaris), niedru liju (Circus aeruginosus), mazo zīriņu (Sterna albifrons), jūras zīriņu (Sterna paradisaea), melno zīriņu (Chlidonias niger). bārdzīlīti (Panurus biarmicus), mazo dūkuri (Tachybaptus ruficollis), pļavas tilbīti (Tringa totanus), mazo ķīri (Larus minutus). Liegumā ligzdo daudzas citas Latvijas putnu sugas, kā meža pīle (Anas platyrhynchos), brūnkaklis (Aythya ferina), ķīvīte (Vanellus vanellus) u. c..

^

Lielo Kangaru dabas liegums

Lielo Kangaru teritorija kā aizsargājama sākotnēji izdalīta 1957. gadā kā Lielie Kangari no Velna ezera līdz Ķoderēm 630 ha platībā. 1977. gadā Osu grēda „Lielie Kangari” izdalīta kā kompleksais dabas liegums 672 ha platībā. Tā izdalīta kā unikāls ģeoloģisks objekts – republikā lielākā osu grēda ar savdabīgu veģetāciju un retām augu sugām. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Ogres rajona Suntažu pagastā un Rīgas rajona Ropažu pagastā. Tajā ietilpst osu grēda „Lielie Kangari” un tai ziemeļu pusē pieguļošais Lielo Kangaru ezers un Lielkangaru purvs. Lielo Kangaru osa absolūtais augstums ir 78 m vjl., bet relatīvais augstums 27 m. Osa grēdas platums pie pamatnes 60 – 100 m, bet nogāžu slīpums līdz 300. Pa osu grēdas muguru iet Rīgas – Ērgļu ceļš.

Lielajos Kangaros sastopamos jauktos mežus veido galvenokārt priede un egle ar diezgan lielu bērza, kā arī liepas, ozola, kļavas, apses, ošu, gobas un vīksnas līdzdalību. Grēdas augšējo un dienvidu nogāžu lielāko daļu aizņem sausas sila un mētrāja tipa priežu un egļu audzes. Šīm audzēm raksturīgs kadiķu pamežs. Vietām sastopamas nelielas egļu vēra un damakšņa tipa audzes kā arī gāršas nogabali. Grēdas lejasdaļā, kur jūtama mitruma pārpilnība aug dumbrāja, purvāja un liekņas tipa audzes.

Lielo Kangaru sūnu purvs aizņem 832 ha (liegumā ietverta daļa no šīs platības) un sasniedz 9 m dziļumu. Purva centrālajā daļā – slīkšņa – ciešs augu stublāju, sakņu un sakneņu, kā arī sūnu veidots līgans pinums. Gar purva malām aug mežs.

Lielo Kangaru ezers ir tipisks sūnu purvu ezers, kas pamazām aizaug. Ezerā aug sniegbaltā ūdensroze (Nymphaea candida) un mazā lēpe (Nuphar pumila).

Liegums bagāts ar retām un aizsargājamām augu sugām. Grēdas augšdaļā aug tādas aizsargājamo augu sugas kā Ruiša pūķgalve (Dracocephalum ruyschiana), lielā brūnkāte (Orobanche elatios), smiltāju esparsete (Onobrychis arenaria). Lejas daļā, purvainajā mežā aug dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus), sirdsveida divlape (Listera coredata). Sūnu purvā atrod pundurbērzu (Betula nana).

^

Liepājas ezera dabas liegums

Liepājas ezera dabas liegums sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Liepājas ezera ornitoloģiskais liegums 1380 ha platībā. Pašreizējo lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Liepājas rajona Otaņķu, Nīcas, Grobiņas pagastā un Liepājas pilsētas robežās. Jau 1989. gadā ezers iekļauts Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā. Liepājas ezera dabas lieguma aizsardzību un izmantošanu regulē Latvijas Republikas Ministru kabineta 2000. gada 28. martā pieņemtie „Dabas lieguma „Liepājas ezers” aizsardzības un izmantošanas noteikumi” .

Liepājas ezera dabas liegumā ietilpst Liepājas ezers un tam pieguļošās pļavas. Liepājas ezera platība 3715 ha, bet kopā ar salām 3751 ha. Tā vidējais dziļums lielāks par 2 m, bet maksimālais dziļums 2,8 m. Ezerā 13 salas. Tas ir eitrofs, stipri aizaudzis (40 %) ezers. Lielā piesārņojuma dēļ notiek intensīva eitrofikācija.

Te ligzdo apmēram 110 putnu sugas, arī Pasaules Sarkanajā grāmatā ierakstītā grieze (Crex crex), kā arī 12 Eiropā apdraudētas un Latvijā aizsargātas putnu sugas: ragainais dūkuris (Podiceps auritus), lielais dumpis (Botaurus stellaris), mazais dumpis ( Ixobrychus minutus), niedru lija (Circus aeruginosus), pļavas lija (Circus pygargus), lielais ormanītis (Porzana porzana), mazais ormanītis (Porzana parva), gugatnis (Philomachus pugnax), melnā puskuitala (Limosa limosa), upes zīriņš (Sterna hirundo), mazais zīriņš (Sterna albifrons), melnais zīriņš (Chlidonias niger), lielais ķīris (Larus ridibundus). Ezerā ligzdo arī biežāk sastopami putni, kā dažādu sugu pīles, paugurknābja gulbis (Cygnus olor), cekulainais dūkuris (Podiceps cristatus), laucis (Fulica atra). Spalvu mešanas laikā te uzturas daudz meža pīļu. Rudeņos un pavasaros Liepājas ezers ir nozīmīga barošanās vieta caurceļojošiem gulbjiem, zosīm un pīlēm, bet siltās ziemās te uzturās daudz ziemojošo putnu (piemēram, paugurknābja gulbju).

Ezera piekrastē sastopami aizsargājamie augi, kā jūrmalas miķelīte (Tripolium vulgare), zemeņu āboliņš (Trifolium fragiferum) u. c..

Liepājas ezera dabas liegumu apdraud Liepājas pilsētas paplašināšanās un ar to saistītā nemiera faktora pieaugums, kā arī notekūdeņu radītais piesārņojums. Ezera ekosistēmām kaitē arī ūdens ņemšana no ezera un zvejošana.

^

Papes ezera dabas liegums

Papes ezera dabas liegums sākotnēji izveidots 1977. gadā kā Papes ezera ornitoloģiskais liegums 2205 ha platībā ligzdojošo un caurceļojošo putnu aizsardzībai. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Liepājas rajona Nīcas un Rucavas pagastā. Liegumā ietilpst Papes ezers un tā piekrastes mitraines. Papes ezera platība 12,05 km² ( pēc citiem datiem 6,9 km²) . Tā vidējais dziļums 0,5 m, lielākais dziļums 1,1 m. Tas ir līčains Piejūras zemienes lagūnu ezers ar ļoti izrobotu krastu līniju, zemiem, galvenokārt smilšainiem krastiem un daudzām pussalām. Atkarībā no ūdenslīmeņa augstuma ezerā ir 5 – 12 salas. No jūras ezeru atdala 1 – 2 km plata josla ar kāpām. Dienvidu galā kanāls savieno ezeru ar jūru.

Papes ezers ietverts putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā Latvijā. Liegumā ligzdo tādas aizsargājamo putnu sugas kā mazais dumpis ( Ixobrychus minutus), lielais dumpis (Botaurus stellaris), pļavu lija (Circus pygargus), ormanītis (Porzana porzana), mazais ormanītis (Porzana parva), dzērve (Grus grus). arī grieze (Crex crex). Pavasaros ezerā lielā skaitā pulcējas ziemeļu gulbji (Cygnus cygnus), bet rudeņos arī dzērves. Rudeņos ezerā sastopamas arī sējas (Anser fabalis) un baltpieres (Anser albifrons) zoss. Rudeņos tūkstošiem putnu migrē virs šaurās sauszemes joslas starp ezeru un jūru.

Kāpās ziemeļos no Papes ciema kopš 1966. gada darbojas LU Bioloģijas institūta Ornitoloģiskais stacionārs. Tajā veic sistemātisku putnu novērošanu, ķeršanu un gredzenošanu.

1999. gada jūlijā Papes ezera piekrastes pļavās pēc Pasaules dabas fonda Latvijas projekta „Papes ezera dabīgo pļavu atjaunošana” atveda un palaida 18 ‘Konik’ šķirnes savvaļas zirgus. Projekta mērķis atjaunot lielo zālēdāju dzīvnieku nozīmi dabīgo pļavu ekosistēmas veidošanā un saglabāšanā.

^

Piešdangas dabas liegums

Piešdangas dabas liegums sākotnēji dibināts 1977. gadā kā botāniskais liegums 7 ha platībā. Tas atrodas Ventspils rajona Zlēku pagastā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15 jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” .

Liegumā ietilpst avoksnājs Ventas labā krasta nogāzē, kur aug lielā kosa (Equisetum telmateja, sin. Equisetum maximum) un tam pieguļošā teritorija. Piešdangas avoksnājs Latvijā ir vienīgā vieta, kur aug lielā kosa. Ar lielo kosu kopā aug parastais miežabrālis (Phalaroides arundinaceus), pūkainā kazroze (Epilobium hirsutum), meža zirdzene (Angelica sylvestris) u. c. augi. Liegumā konstatētas 366 paparžaugu un sēklaugu sugas. Starp tām arī tādas aizsargājamas sugas kā spārnainā cūknātre (Scrophularia umbrosa, sin. Scrophularia alata), zirņveida dedestiņa (Lathyrus pisiformis), Baltijas (Dactylorhiza baltica) un Fuksa (Dactylorhiza fuchsii) dzegužpirkstīte. Liegumā jūtama intensīva bebru darbība.

^

Pirtsmeža purva dabas liegums

Pirtsmeža purva dabas liegums dibināts ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumiem par dabas liegumiem” . Tas atrodas Staiceles lauku teritorijā.

Lieguma teritorijā ietilpst Pirtsmeža purvs – savdabīgs sūnu purvs, kura centrālajā daļā atrodas daudzi mazi ezeriņi un ciņu – lāmu komplekss. Purvu ietver meži un lauksaimniecības zemes. Lieguma teritorijā no aizsargājamajiem augiem atrasta smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), ciņu mazmeldrs (Trichophorum caespitosum).

Te ligzdo tādas aizsargājamo putnu sugas kā purva tilbīte (Tringa glareola), dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria), lietuvainis (Numenius phaeopus), kuitala (Numenius arquata), purva apmales mežos arī melnais stārķis (Ciconia nigra).

Purvs atzīts par nozīmīgu Ziemeļlatvijas – Igaunijas purvu kompleksa daļu.

^

Pokrotas ezera dabas liegums

Pokrotas ezera dabas liegums sākotnēji dibināts 1957. gadā kā aizsargājama teritorija 10,5 ha platībā. 1977. gadā tas iegūst Pokrotas ezera ar apkārtējo ainavu botāniskā lieguma statusu 29,3 ha platībā. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15 jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Liegums atrodas Balvu rajona Rugāju pagastā. Pokrotas ezera platība 10 ha. Tam un arī liegumam cauri tek Pokratiņa. Liegums izveidots, lai saglabātu peldošā ezerrieksta (Trapa natans) populāciju. Šī ezerrieksta atradne Eiropā atrodas vistālāk uz ziemeļiem. 20. gadsimta 80.-ajos gados salīdzinot ar 1932. gada datiem peldošā ezerriektsa daudzums šajā ezerā samazinājies 5 – 6 rezes. Reliktajam augam galvenokārt kaitē zvejošana ar tīkliem, kā arī ezera piesārņošana ar minerālmēsliem un straujā aizaugšana.

^

Randu pļavu dabas liegums

Sākotnēji valsts aizsardzībā ņemts 1962. gadā kā botānisks liegums 198,2 ha platībā. 1987. gadā šajā rajonā izveidots zooloģisks liegums 673 ha platībā tajā ietverot jūras piekrasti no Kuivižiem līdz Ainažiem. 1993. gadā šī teritorija ietverta Starptautiski nozīmīgo putnu vietu sarakstā. Pašreizējo Randu pļavu dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Limbažu rajonā Ainažu pilsētā un Salacgrīvas lauku teritorijā Rīgas jūras līča piekrastē starp Ainažiem un Kuivižiem. Liegums ietilpst arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Tas aizņem 4,5 km garu Rīgas jūras līča piekrastes joslu starp Vēverupi ( Krožupi) un Kuivižiem. Randu pļavas ir unikāls botānisks un zooloģisks dabas liegums. Tajā tūlīt aiz Rīgas jūras līča liedaga un priekškāpas ir 200 – 500 m plata josla, kuru aizņem piejūras pļavas un niedrāji, zāļu purvi, ielīči un to lagūnas. Aiz pļavu joslas vietām seko melnalkšņu dumbrāji vai arī kāpas ar priežu mežu.

Ūdens līmenis ielīčos un lagūnās bieži ceļas un appludina piegulošos lieguma iecirkņus bagātinot augsni ar sāļiem no jūras ūdens. Tāpēc te sastopami augi – halofīti, kas attīstās sāļainās augsnēs, tādi aizsargājamie augi kā jūrmalas pienzāle (Glaux maritima), jūrmalas ceļteka (Plantago maritima), zemeņu āboliņš (Trifolium fragiferum), Žerāra donis (Juncus gerardii) u. c.

Ielīčos un lagūnās savdabīgu veģetāciju vceido parastās niedres un zilganā meldra (Scirpus tabernaemontani) audzes. Randu pļavas ir vienīgā atradne Latvijā Makenzija grīslim (Carex mackenziei) un zemajai mīkstpienei (Sonchus humilis).

Randu pļavās konstatētas 496 paparžaugu un sēklaugu sugas, starp tām daudzas retas un apdraudētas sugas.

Liegumā ligzdo daudzi bridējputni un ūdensputni: mazais zīriņš (Sterna albifrons), jūras zīriņš (Sterna paradisaea), Šinca šņibītis (Calidris alpina schinzii), jūras žagata (Haematopus ostralegus), smilšu tārtiņš (Charadrius hiaticula), bārdzīlīte (Panurus biarmicus), stepes čipste (Anthus campestris), jūrmalas jeb Sāmsalas dižpīle (Tadorna tadorna) u. c., kā arī parastu pīļu un kaiju sugas. Lieguma teritorija ir barošanās un atpūtas vieta daudziem caurceļotājiem putniem.

Liegumā konstatētas 10 rāpuļu un abinieku sugas.

Pļavas agrāk pļāva, tagad tas nenotiek; tāpēc tās pārpurvojas un aizaug ar krūmiem. Lai nodrošinātu to saglabāšanos, tās nepieciešams pļaut vai ganīt. Nav pieļaujama arī mākslīga hidroloģiskā režīma regulēšana.

^

Ruņupes ielejas dabas liegums

Ruņupes ielejas dabas liegums sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Ruņupes ielejas kompleksais dabas liegums 557 ha platībā. Pašreizējo lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Liepājas rajona Priekules, Gramzdas un Vaiņodes pagastā. Cauri liegumam tek Ruņa, kas ir viena no straujākajām Latvijas upēm – tās kritums ir 117 m jeb 3,8 m/km. Upe ļoti līkumaina, tek pa mazskārtu kanjonveidīgu ieleju, kurā sastopamas platlapju un skujkoku audzes. No aizsargājamajām sēnēm te atrasta melnā zvīņbeka (Strobilomyces floccopus).

^

Vecbuļļu dabas ligums

Vecbuļļu dabas liegums sakotnēji dibināts 1998. gada 18. augustā 58 ha platībā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā Daugavgrīvas jeb Buļļu salas dienvidrietumos. Liegums ietilpst Piejūras parkā.

Lieguma reljefs ļoti vienveidīgs un paceļas tikai 0,4 – 0,9 m virs jūras līmeņa. Arī gruntsūdens atrodas ļoti tuvu zemes virspusei. Ceļoties ūdens līmenim Rīgas jūras līcī applūst daļa lieguma teritorijas. Liegumā sastopamas zemas, applūstošas pļavas, kūdrāji, kāpas, nelielas bērzu un alkšņu audzes.

Tajā konstatētas vairākas aizsargājamo augu sugas: zemeņu āboliņš (Trifolium fragiferum), jūrmalas armērija (Armeria maritima), Baltijas (Dactylorhiza baltica) un stāvlapu (Dactylorhiza incarnata) dzegužpirkstīte, jumstiņu gladiola (Gladiolus imbricatus), purva pienene (Taraxacum palustre), rūgtā drudzenīte (Gentianella amarella).

Nav pētīta lieguma fauna.

Liegumu negatīvi ietekmē cilvēka darbība: apbūve, piesārņojums.

^

Vecdaugavas dabas liegums

Vecdaugavas dabas liegums sākotnēji dibināts 1984. gadā kā kompleksais dabas liegums, 1987. gadā ņemts valsts aizsardzībā 65 ha platībā, bet 1990. gadā paplašināts uz 236 ha. Lieguma pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Rīgas pilsētas Ziemeļu rajonā Vecdaugavas pussalā. Tā ir zema Daugavas smilšaino, dūņaino un kūdraino nogulumu zemes strēle ar līdzenu reljefu Vecdaugavas attekā. Te galvenokārt sastopamas sausieņu un palieņu pļavas, centrālajā daļā virsājs un kāpu veģetācija, pie ūdeņiem niedru audzes un kārklu krūmāji.

Liegumā konstatētas 392 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te aug jūrmalas armērija (Armeria maritima), ūdeņu grīslis (Carex aquatilis), purva diedzene (Zannichellia palustris). jumstiņu gladiola (Gladiolus imbricatus), Sibīrijas skalbe (Iris sibirica), Žerāra donis (Juncus gerardii), pļavas silpurene (Pulsatilla pratensis), atvašu saulrietenis (Jovibarba sobolifera), Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica).

Liegums ir nozīmīga putnu ligzdošanas vieta Rīgas pilsētā. Te konstatētas 40 putnu sugas no kurām 29 liegumā ligzdo. Tādas ir aizsargājamās putnu sugas: ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus), lauka piekūns (Falco tinnunculus), grieze (Crex crex), niedru lija (Circus aeruginosus).

Liegumā redzamas arī kādreizējā Daugavgrīvas klostera viduslaiku nocietinājuma paliekas – t. s. Zviedru skanstis.

^

Ventas ielejas dabas liegums

Ventas ielejas dabas liegums sākotnēji dibināts 1957. gadā kā Ventas senleja no Kuldīgas rumbas līdz Abavas ietekai ieskaitot Režupīti 1200 ha platībā. 1977. gadā šī aizsargājamā teritorija ieguva kompleksā dabas lieguma statusu 1403 ha platībā, bet 1987. gadā kompleksā lieguma teritorija paplašināta uz 1638 ha. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Kuldīgas rajona Pelču, Padures un Rumbas pagastā un Kuldīgas pilsētā. Lieguma teritorija paplašināta ietverot tajā Ventas senleju lejpus Kuldīgas Pelču un Rumbas pagastā.

Tas ir Ventas ielejas posms ar stāvām krastu nogāzēm, kurās vietām atsedzas devona dolomīti un smilšakmeņi (Sarkanā siena). Lieguma teritorija ir mežaina, te sastopami daudzveidīgi meža tipi, retas un aizsargājamas augu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te sastop spārnaino cūknātri (Scrophularia umbrosa, sin. Scrophularia alata), deguma (Orchis ustulata) un zalkšu (Orchis morio) dzegužpuķi, kā arī tādas retas augu sugas kā dzelteno skabiozu jeb krievpogu (Scabiosa ochroleuca), mazo saulkrēsliņu (Thalictrum minus), ārstniecības indaini ( Vincetoxicum hirundinaria, sin. Vincetoxicum officinale, Cynanchum vincetoxicum), dižzirdzeni (Angelica archangelica), kalnu briežsakni (Seseli libanotis, sin. Libanotis montana).

Lieguma teritorijā ietilpst arī Padures un Veckuldīgas pilskalns, Ventas rumba. Ventas ielejas dabas liegums robežojas ar Abavas un Riežupes dabas parku.

^

Ventas un Šķerveļa ielejas dabas liegums

No šī lieguma teritorijas Šķerveļa ieleja no Zoslēniem līdz ietekai Ventā 160 ha platībā jau 1957. gadā izdalīta kā aizsargājams ģeoloģisks objekts. 1977. gadā kā kompleksais dabas liegums izdalīts Ventas un Šķērveļa upju ieleju posms 930 ha platībā, 1987. gadā lieguma platība uzrādīta 953 ha. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Kuldīgas rajona Nīkrāces pagastā un Saldus rajona Skrundas lauku teritorijā un Pampāļu pagastā.

Liegumam raksturīga mazpārveidota, krāšņa ainava ar jauktiem mežiem. Upju ielejās daudz pamatiežu atsegumu. Ventas ielejā tādi atsegumi ir Ātraiskalns, Gobdziņu klintis u. c.

^

Vērenes gobu un vīksnu audzes dabas liegums

Vērenes gobu un vīksnu audzes dabas liegums sākotnēji izveidots 1977. gadā kā Vērenes gobu audzes botāniskais liegums 35 ha platībā. 1987. gadā, izdalot Vērenes gobu un vīksnu audzes botānisko liegumu, tā platība bija 30 ha. Pašreizējo lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Tas atrodas Ogres rajona Madlienas pagastā, Ogres kreisajā krastā. Liegums izveidots, lai aizsargātu un saglabātu Latvijā reti sastopamās gobu un vīksnu audzes.

78 % teritorijas aizņem meži: gobu un vīksnu audzes, baltalkšņu un egļu meži, 16 % pļavas, bet 8 % vecupes un upes stāvkrasti. Baltalkšņu meži izveidojušies gar vecupēm un aizaugot lauksaimniecības zemēm.

Liegumā konstatētas 470 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te atrastas lielā brūnkāte (Orobanche elatior), krustlapu drudzene (Gentiana cruciata), Baltijas (Dactylorhiza baltica), stāvlapu (Dactylorhiza incarnata) un plankumainā (Dactylorhiza maculata) dzegužpirkstīte, vīru (Orchis mascula) un bruņcepuru (Orchis militaris) dzegužpuķe, augstais gaiļpiesis (Delphinium elatum), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), parastā kreimule (Pinguicula vulgaris), zaļziedu naktsvijole (Platanthera chlorantha).

Liegumā jūtama izteikta cilvēka darbība (pļavu pļaušana, govju ganīšana, zvejošana).

^

Ziemeļvidzemes akmeņainās jūrmalas dabas liegums

Sākotnēji kā kompleksais dabas liegums tas dibināts 1977 gadā 1322 ha platībā. Apmēram 3 km garš Rīgas jūras līča posms abpus Ķurmragam kopš 1957. gada bija aizsargājams ģeoloģisks objekts 260 ha platībā. Pašreizējo dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnija „Noteikumi par dabas liegumiem” . Ziemeļvidzemes akmeņainās jūrmalas dabas liegums atrodas Limbažu rajona Salacgrīvas lauku teritorijā un Liepupes pagastā Dabas liegums visā pilnībā ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

Lieguma teritorijā pludmalē, krasta zemūdens nogāzē un tuvējā mežā daudz laukakmeņu. Smilšaini un akmeņaini liedagi mijas ar nelielu piekrastes pļavu un niedrāju fragmentiem. Krastā atsedzas 5 – 7 m augsta krauja, kuru veido devona smilšakmeņi un māli. Vietām smilšakmeņos redzamas viļņu veidotas alas.

Šajā rajonā atrodas tādi īpaši aizsargājami ģeoloģiski objekti kā Krauju akmeņu saliņa un Lielais Krauju jūrakmens.

Veģetāciju te veido savdabīgas halofītu – sālsmīļu audzes, kurās sastop tādas aizsargājamās augu sugas kā jūrmalas pienzāle (Glaux maritima), jūrmalas ceļteka (Plantago maritima), Žerāra donis (Juncus gerardii) u. c.

No putniem te ligzdo jūrmalas jeb Sāmsalas dižpīle (Tadorna tadorna), jūrasžagata (Haematopus ostralegus), smilšu tārtiņš (Charadrius hiaticula), Šinca šņibītis (Calidris alpina schinzii), bārdzīlīte (Panurus biarmicus) u. c.
^

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «liegumi.shtml» veidoja Edgars Vimba, Kārļa Kalviška papildinājumi
sadarbībā ar eko@lanet.lv 2014.08.20-14:58

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *