|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
|
Abavas ielejas dabas parks atrodas Kuldīgas, Ventspils, talsu un Tukuma rajonā. Sākotnēji kā aizsargājama senleja tas dibināts 1957. gadā 2500 ha platībā, kā kompleksais dabas liegums paplašināts 1977. gadā 6697 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie noteikumi „Par dabas parkiem” . Tā teritorija ietver Abavas senleju no Kandavas līdz Abavas ietekai Ventā. Abavas krasti visā tās tecējumā no Kandavas līdz Rendai ir augsti. Vidēji Abavas senlejas dziļums ir 30 - 40 m, bet platums sasniedz 100 - 300 m. Abavas krastu gravas un pietekas saposmo tās senlejas nogāzes. Krastos redzami dolomīta un smilšakmens atsegumi un alas. Sevišķi skaisti smilšakmens atsegumi ir pie Velna alas lejpus Kandavas un Māras kambaros nedaudz augšpus Rendas. Te Abavas krastos vērojama krāšņa veģetācija.
Senlejas posmā no Kandavas līdz Sabilei nogāzes galvenokārt aizņem lauksimniecības zemes, posmā no Sabiles līdz Rendai palielinās mežainums, bet posmā no Rendas līdz Abavas ietekai Ventā dominē mežs. Mežu nogabalos galvenokārt sastopami lapkoki, lapkoku-egļu (parasti gāršas) vai skujkoku meži (vēris, damaksnis). Ielejā daudz vecu simtgadīgu ozolu, upes krastos daudz ievu, kārklu un vītolu. Krūmāju malās un mežmalās daudz ābeļu, kas gan nav īstas mežābeles, bet ir mājas ābēļu sēklaudži. Terašu nogāzēs sastop kalcifilas pļavas, retāk purvainas vai palieņu pļavas.
Ielejā konstatētas 826 paparžaugu un sēklaugu sugas, starp tām arī tādas aizsargājamo augu sugas kā piramidālais cekuliņš (Ajuga pyramidalis), birztalas diždadzis (Arctium nemorosum), mieturu mugurene (Polygonatum verticillatum), zarainā ķekarpaparde (Botrychium matricariaefolium), Devela grīslis (Carex davalliana), krūma čuža (Pentaphylloides fruticosa), daivainā cietpaparde (Polystichum aculeatum) u. c..
Ielejā atrasta relikta, aizsargājama tauriņu suga – cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne). Te ligzdo aizsargājamie baltmuguras dzenis (Picoides leucotos), lielā gaura (Mergus merganser), mazais dzenis (Ixobrychus minutus), zivju dzenītis (Alcedo atthis) u. c..
Dabas parka teritorijā atrodas vairāki īpaši aizsargājami dabas objekti kā, piemēram, dabas liegums Čužupurvs, ģeoloģiski un ģeomorfoloģiski dabas pieminekļi Abavas Velnala u. c.. Gan Abavas, gan tās pieteku krastos atrodas vairāki pilskalni un citi kultūrvēstures pieminekļi.
|
Adamovas ezera dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Adamovas ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums 441 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie noteikumi „Par dabas parkiem” . Tas atrodas Rēzeknes rajona Vērēnu pagastā. Parks izveidots Adamovas ezera aizsardzībai no piesārņojuma un raksturīgās Latgales ainavas saglabāšanai. Adamovas ezers atrodas dabas parka dienviddaļā, tā platība 186,5 ha, bet kopā ar salām 198 ha. Tā vidējais dziļums 3,8 m, lielākais dziļums 7,4 m. Piecas ar mežu apaugušās salas atrodas ezera ziemeļrietumu daļā. Dienidaustrumos un dienvidrietumos ezeram piekļaujas purvaina zemiene. Ezera ziemeļos augsts krasts, te arī atrodas atpūtnieku iecienītās peldvietas. Apkārtne pauguraina, nelieli meža puduri mijas ar lauksaimniecības zemēm. Ezers bagāts ar zivīm (asari, līdakas, līņi, plauži, raudas, sapali, zuši).
|
Beberbeķu dabas parks dibināts 1977. gadā. Tā pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie noteikumi „Par dabas parkiem” . Parks atrodas Rīgas rajona Babītes pagastā. Tā platība 302 ha.
Parka centrālo daļu aizņem ar silu un mētrāju apaugušas kāpas. Parka dienvidrietumu daļā ir Beberbeķu dzirnavezers. Tā platība 10,3 ha, vidējais dziļums 1,7 m, lielākais dziļums 3,5 m. Tas izstiepts austrumu – rietumu virzienā. 1972. gadā iztīrīts un padziļināts. Parka austrumdaļā atrodas mākslīga ūdenskrātuve.
Beberbeķu dabas parks atrodas Rīgas pilsētas zaļajā zonā, tajā, it īpaši vasarās, ir ļoti liels apmeklētāju pieplūdums. Līdz ar to pārmērīgā antropogēnā slodze izraisa meža un tā veģetācijas degradāciju.
|
Ciriša ezera dabas parks sākotnēji kā kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 1298 ha platībā. Pašreizējo Ciriša ezera dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta noteikumi „Par dabas parkiem” . Dabas parks atrodas Preiļu rajona Aglonas pagastā. Apmēram pusi no dabas parka teritorijas aizņem Ciriša un Ruskuļu ezers. Dabas parkā dominē gleznaina, Latgales augstienei raksturīga ezeru ainava ar lauksaimniecībā apgūtām zemēm ezeru krastos. Cirišu ezera Upursala un Ošu sala kā dabas pieminekļi aizsargātas jau no 1931. gada, bet 8 ezera salas no 1977. gada kā botāniskais liegums bija aizsargātas Cirišu ezera un apkārtējās ainavas kompleksajā dabas liegumā. Upursala un Ošu sala ir arī lielākās salas ezerā. Tālāk tabulā dodam pārskatu par Ciriša ezera salu lielumu un tajās atrasto augu sugu skaitu.
| Salas nosaukums | Platība
ha | Augu sugu skaits |
| Upursala | 16 | 264 |
| Ošu sala | 15 | 257 |
| Liepu sala | 1,3 | 108 |
| Alkšņu sala | 1 | 55 |
| M. Alkšņu sala | 0,6 | 62 |
| Laiviņu sala | 0,7 | 52 |
| Akmeņu sala | 0,4 | 38 |
| Jaunā sala | 0,3 | 28 |
Visās salās kopā atrastas 349 paparžaugu un sēklaugu sugas. To starpā Upuru salā arī šaurlapu lakacis (Pulmonaria angustifolia), kas atrodas valsts aizsardzībā. Akmeņu un Jaunā sala ir aizaugusi ar krūmiem un regulāri pārplūst. Dažas nelielu saliņu vietas ezerā apaugušas ar kārkliem.
Cirišu dabas parka dabu stipri ietekmē Aglonas ciemata saimnieciskā darbība, kas sekmē ezera piesārņošanos. To veicina arī lielā rekreācijas slodze un tūrisms.
|
Daugavas ielejas dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā kompleksais dabas liegums 674 ha platībā. No 1987. gada tas ir dabas parks. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas abos Daugavas krastos Aizkraukles rajona Skrīveru lauku teritorijā, Aizkraukles un Sērenes pagastā. Tas dibināts, lai aizsargātu Daugavas ielejas raksturīgāko posmu, kas palicis nepārveidots pēc Pļaviņu HES uzcelšanas. Parka robežās dibināts Ozolkalnu dabas liegums vientuļo bišu un kameņu aizsardzībai. Daugavas labajā krastā parkā ietilpst senlejas pamatkrasta stāvā nogāze līdz Dīvajas ietekai. Kreisajā krastā parka tertitorija sniedzas līdz Jaunjelgavai. Lielākā teritorijas daļā ir saimnieciski apgūta, dabiskā veģetācija aizņem tikai 10 %.
Teritorijā atrastas apmēram 570 paparžaugu un sēklaugu sugas, kas sastāda 60 % no Daugavas ielejas floras. Vietām krastos ir sausās un kalcifilās pļavas, dolomītu atsegumi. No meža augšanas apstākļu tipiem vietām ir sastopams dižsils.
No aizsargājamajiem dzīvniekiem parka teritorijā mīt lielais jeb dižsusuris (Glis glis).
Parka teritorijā atrodas arī Aizkraukles pilskalns, pilsdrupas, senkapi. Aizkraukles un Jaunjelgavas pilsētas ražošanas objekti negatīvi ietekmē parka dabas sistēmas, kavē dabas aizsardzības pasākumu veikšanu un parka veidošanu.
|
Daugavas loku dabas parks sākotnēji dibināts 1990. gadā 129,9 km² platībā. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas abos Daugavas krastos Daugavpils rajona Naujenes, Tabores, Salienas un Vecsalienas pagastā un Krāslavas rajona Kaplavas un Ūdrīšu pagastā.
Parks dibināts, lai saglabātu unikālo un savdabīgo Daugavas vidusteces ielejas ainavu, tās vērtīgos dabas kompleksus, augu un dzīvnieku bioloģisko daudzveidību un kultūrvēsturiskos pieminekļus. Dabas parka raksturīgākie elementi ir 8 Daugavas loki no Krāslavas līdz Naujenei. Loku garums 4 - 8 km, lai gan attālums starp tiem gaisa līnijā ir tikai 2 - 3 km. Lokiem ir savi vietējie nosaukumi: Adamovas (Šķerskānu), Zvejnieku, Tartaka, Daugavsargu, Ververu, Rozališķu, Butišķu un Elernes loks. Dabas parka centrālajai daļai, kur Daugavā ietek Borne, Rudņa, Poguļanka, Mālkalne, Židiņupīte, Balta un Putānu strauts, raksturīgs saposmots, gravu erozijas reljefs. Adamovas lokā, Slutišķu un Ververu kraujā atsedzas devona ieži.
Parka teritorijā, Daugavas labajā krastā lejpus Krāslavas atrodas arī ģeoloģisks dabas aizsardzības objekts – Adamovas krauja. Kraujas pamatā, 7 m virs Daugavas ūdens līmeņa atrodas 1 - 2 m biezs māla un kūdras slānis, kurā atrastas vairāk nekā 50 starpleduslaikmeta augu sugu atliekas.
Meži aizņem 38 % no parka platības; no meža augšanas apstākļu tipiem galvenokārt sastopams lāns, bet uz bagātākām augsnēm arī damaksnis. No floristiskā viedokļa parka teritorija pieder ļoti augstvērtīgām Latvijas teritorijām. No aizsargājamajām augu sugām te sastop mataino grīsli (Carex pilosa), cepuraino neotianti (Neottianthe cucullata), zirņveida dedestiņu (Lathyrus pisiformis), spožo suņburkšķi (Anthriscus nitida), augsto gaiļpiesi (Delphinium elatum), zāļlapu smiltenīti (Arenaria procera) u. c..
No aizsargājamajām putnu sugām te redzēts mazais zīriņš (Sterna albifrons), zaļvārna (Coracius garrulus), grieze (Crex crex), paipala (Coturnix coturnix), zivjdzenis (Alcedo atthis) u. c.
Parka teritorijā atrodas 23 arheoloģiskie pieminekļi, tādi kā Vecpils, Vecračinas Markovas pilskalns, Slutišķu viduslaiku apmetnes vieta, u. c.. Parkā vērojama dažādu tautu kultūru saplūšana, kas izpaužas arhitektūrā, vietvārdos, sadzīvē.
|
Doles salas dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 975 ha platībā. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Salaspils lauku teritorijā Doles salas neappludinātajā rietumu pusē. Tā mērķis saglabāt Doles salas ainavas savdabību, kultūrvēsturiskos pieminekļus un nodrošināt optimālu rekreācijas resursu izmantošanu. Dabas parka centrālo daļu aizņem priežu meži, kuros dominējošais meža augšanas apstākļu tips ir mētrājs. Daugavas terasēs atrodas pļavas un tīrumi.
Bijušās Doles muižas parks ir 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma dārzu mākslas paraugs.
Doles salas dabas parkā ietilpst arī ģeoloģisks objekts – Dolesmuižas atsegums.
No aizsargājamajām augu sugām te atrasta iesārtā zeltstarīte (Gagea erubescens).
Sausās Daugavas krastos un attekā ligzdo daudzi putni. Te ziemo arī paugurknābja gulbis (Cygnus olor).
|
Drīdža ezera dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā 25,2 km² platībā kā Drīdža ezera kmpleksais dabas liegums. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Krāslavas rajona Krāslavas, Kombuļu un Skaistas pagastā. Dabas parkā ietilpst Drīdža ezers ar apkārtējo teritoriju. Dabas parks izveidots, lai saglabātu un aizsargātu Latgales augstienes dienviddaļai raksturīgo ezeru un pauguru ainavu.
Drīdža ezers atrodas dabas parka centrālajā daļā un aizņem 7,53 km² , bet ar salām 7,72 km² .Vidējais ezera dziļums 12,8 m, lielākais 65,1 m. Drīdža ezers ir dziļākais Latvijas ezers. Ezerā 9 salas, no tām lielākā Bernātu sala – 13,9 ha, pārējās salas nelielas. Ezera krasta līnija ļoti izrobota, starp paugurainām pussalām atrodas gari un šauri līči.
No aizsargājamajām augu sugām Drīdža ezerā sastop Dortmana lobēliju (Lobelia dortmanna), mieturu hidrillu (Hydrilla verticillata), vienzieda krasteni (Litorella uniflora).
Dabas parkā atrodas arī Ota ezers, kura platība ir 1,3 km² un citi mazāki ezeriņi kā arī lielāki un mazāki zāļu un pārejas purvi ieplakās.
|
Embūtes dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Embūtes pauguraines kompleksais dabas liegums 232 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Liepājas rajona Embūtes pagastā. Tā ir teritorija ar savdabīgu šļūdoņa erozijas izcelsmes pauguraines ainavu un platlapju mežu nogabaliem.
No aizsargājamajām augu sugām te atrasta mieturu mugurene (Polygonatum verticillatum), Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica), vīru dzegužpuķe (Orchis mascula) u. c.
Embūtes apkārtnē daudz ar vēsturi, teikām un nostāstiem saistītu vietu.
|
Engures ezera dabas parks sākotnēji dibināts kā Engures ezera ornitoloģiskais liegums 1957. gadā 3268 ha platībā. 1977. gadā ap ezeru izveidoja buferzonu, kas austrumu krastā ietvēra mežu starp ezeru un jūru, bet rietumos vairāk nekā 2 km platu joslu. Pašreizējo Engures ezera dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1998. gada 24. februārī pieņemtie Noteikumi par Engures ezera dabas parku. Tā platība 18000 ha. Parks atrodas Talsu rajona Ķūļciema un Mērsraga pagastā un Tukuma rajona Engures un Zentenes pagastā.
Engures ezers ir viena no Ramsāres konvencijas vietām Latvijā. Tas ietverts arī Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.
Engures ezera dabas parkā noteiktas 3 funkcionālās zonas:
Dabas rezervāta zona izveidota, lai nodrošinātu ūdensputnu un Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīto plēsīgo putnu netraucētu ligzdošanu un barosšanos.
Dabas lieguma zona ir izveidota, lai nodrošinātu aizsargājamo augu un putnu sugu dzīvotņu aizsardzību, kā arī Engures ezera piekrastei raksturīgu ainavu un biotopu saglabāšanu.
Neitrālā zona ir izveidota, lai saglabātu Engures ezera piekrastes zvejniekciemu raksturīgo ainavu un nodrošinātu to ilgtspējīgu attīstību, izmantojot vietējos dabas resursus. Neitrālās zonas izmantošanu regulē pagastu ģenerālplāni un apbūves noteikumi.
Lai koordinētu Engures ezera dabas parka aizsardzību, apsaimniekošanu un ilgtspējīgu izmantošanu, izveidota Engures ezera dabas parka padome.
Engures ezers ir lielākais piekrastes ezers Latvijā; tā platība ir 4046 ha, bet kopā ar salām 4131 ha, tā vidējais dziļums 0,4 m, bet lielākais dziļums 2,1 m. Ezers ir stipri aizaudzis; virsūdens veģetācija aizņem 65 % platības. Austrumu krastā starp ezeru un Rīgas jūras līci atrodas mežs, rietumu krasts ir zems un purvains ar plašiem niedrājiem.
Meži aizņem 36,5 % no parka teritorijas, galvenokārt tie ir skuju koku meži – 22,2 %, lapkoku meži – 7,6 %, jaukti meži – 6,7 %, krūmāji – 8,9 %.
Engures ezera dabas parks pēc augu un putnu daudzveidības ir viens no bagātākajiem Latvijā. Tajā konstatētas vairāk nekā 800 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te atrasta mušu ofrīda (Ophrys insectifera), vienkāršā ķekarpaparde (Botrychium simplex), palu staipeknītis (Lycopodiella inundata), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), rūsganā melncere (Schoenus ferrugineus), parastā kreimule (Pinguicula vulgaris) u. c.. Ezerā no aizsargājamajām augu sugām atrasta jūras najāda (Najas marina).
Engures ezera dabas parkā konsatētas 186 ligzdojošo putnu sugas. Tas ir izcila ligzdošanas vieta pelēkvaigu dūkurim (Podiceps grisigena), lielajam dumpim (Botaurus stellaris), brūnkaklim (Aythya ferina), mazajam ķīrim (Larus minutus), melnajam zīriņam (Chlidonias niger), ceru (Acrocephalus schoenobaenus) un ezeru (Acrocephalus scirpaceus) ķauķim. Atzīnēta arī vidējā ērgļa (Aquila clanga) ligzdošana. Vienlaicīgi ezerā var koncentrēties vairāk nekā 20000 putnu. Rudeņos tā ir nozīmīga dzērvju un zosu nakšņošanas vieta.
Cilvēka darbība ezerā saistīta ar zveju un makšķerēšanu, apkārtnē ar medībām, mežsaimniecību, tūrismu un atpūtu. 20. gadsimtā bija vērojama ezera aizaugšana, ko sekmēja apkārtējo lauksaimniecības zemju notekūdeņi. Sakarā ar to, ka pļavas negana un nepļauj, notiek to intensīva aizaugšana. Pastiprinās plēsēju, it sevišķi Amerikas ūdeles negatīvā ietekme uz ūdens putniem.
Engures ezera dabas parka teritorijai izstrādāts dabas aizsardzības plāns, to aptver arī integrētais piekrastes zonas apsamniekošanas plāns Engures-Ķemeru teritorijai.
|
Gaiziņkalna dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 1500 ha platībā. No 1957. gada aizsargāta Gaiziņkalna virsotne, no 1977. gada viss kalns 53 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas Madonas rajona Vestienas, Āronas un Bērzaunes pagastā. Tā ir teritorija, kas aptver Vidzemes augstieni ap Gaiziņkalnu, Talejas un Viešūra (Kaķīša, Tulderu, Vesenberga, Vēžu) ezeru, kā arī vairākus nelielus, sīkus ezeriņus. Te atrodas augstākā vieta Latvijā – Gaiziņkalns – 311,6 m. Gaiziņkalns un apkārtējie pauguri ir ar stāvām nogāzēm, kas noaugušas ar mežu. Teritorijas mežainums 70 %. Tie galvenokārt ir eglāji vai nelielas ozolu vai bērzu birzis. Teritorijā un tās tuvumā atrodas puse no 25 Latvijas augstākajām virsotnēm, kas pārsniedz 270 m vjl. vai arī ir augstākas. Gaiziņkalna dabas parks ietilpst Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū.
Talejas ezera platība 79,7 ha, vidējais dziļums 6,5 m, lielākais dziļums 15,6 m. Vietām ezerā izveidojies līdz 4 m biezs sapropeļa slānis. Talejas ezers atrodas 235,7 m vjl. un ir viens no augstākajiem ezeriem Latvijā. Ezerā ietek divi strauti, bet iztek Taleja. Ezera krasti dienvidu un rietumu pusē apauguši ar mežu, bet ziemeļpusē atrodas lauksaimniecības zemes un mājas.
Viešūra platība ir 176 ha, bet kopā ar salām 176,4 ha. Tā vidējais dziļums 5,2 m, lielākais dziļums 21 m, lai gan ir uzrādīti arī dati 25 un pat 43 m. Ezera krastus izrobo līči un pussalas. Ezerā ir divas salas: Cepurīte un Kaķa sala. Ietek Kuršupīte un Jaunupīte, bet iztek Viešupe.
Populāra ziemas sporta veidu un atpūtas vieta.
|
Istras pauguraines dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Istras pauguraines kompleksais dabas liegums 340 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Ludzas rajona Istras pagastā starp Šķaunes un Maroksnas ezeru. Tā ir teritorija ar morēnu pauguru reljefu, kuru klāj meži un krūmāji. No mežiem galvenokārt sastop egļu un sausus priežu mežus. Te vēl saglabājusies šnoru lauku sistēma un dažas viensētas. Tas ir unikāls vēsturiski ģeogrāfisks komplekss.
|
Medumu ezeraines dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā kompleksais dabas liegums 1375 ha platībā. Pašreizējo Medumu ezeraines dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Dabas parks atrodas Daugavpils rajona Medumu pagastā un ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.
Tam raksturīgs pauguru, vaļņu un grēdu reljefs. Teritorijas lielāko daļu aizņem lauksaimniecības zemes starp kurām atrodas nelielas egļu audzes kā arī jauktu mežu un gāršas nogabali. Ieplakās un ezeru palienēs izveidojušies nelieli zāļu purvi un melnalkšņu audzes. Dabas parks bagāts ar ezeriem – te ir Lielais un Mazais Ilgas ezers, Medumu ezers, Grāveļu ezers u. c.. Augstākie pauguri ir Medumu kalns, Samaņku kalns, Šķirsteņu kalns, Ziediņu kalns.
No aizsargājamajiem augiem te sastop vizuļu grīsli (Carex brizoides), vidējo raganzālīti (Circaea intermedia), kalnu dedestiņu (Lathyrus linifolius, sin. L. montanus), ārstniecības cietsēkli (Lithospermum officinale) u. c..
Parka reljefs ar meža nogabaliem un laukiem veido savdabīgu ainavu.
|
Piejūras dabas parks sākotnēji dibināts 1962. gadā 1629 ha platībā. Pašreizējo Piejūras dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Sākotnēji dabas parks aptvēra teritoriju Rīgas jūras līča piekrastē starp jūru un Rīgas-Skultes elektrificēto dzelzceļa līniju 12,7 km garā posmā no Carnikavas līdz Vecāķiem. Tagadējā Piejūras dabas parka teritorija ir paplašināta tajā ietverot gan teritoriju uz ziemeļiem no Carnikavas līdz Inčupes grīvai, gan arī uz dienvidiem – Vecāķu piekrasti, Mangaļsalas ziemeļdaļu, Mīlestibas un Daugavgrīvas salu. Līdz ar to parka teritorijā ietverti arī Daugavgrīvas un Vakarbuļļu dabas liegumi. Administratīvi Piejūras dabas parks atrodas Saulkrastu lauku teritorijā, Carnikavas pagastā un Rīgas pilsētas teritorijā.
Ģeoloģiski tā ir teritorija, kas aptver no jūras izskaloto smilšu akumulācijas zonu, kurā turpinās savdabīga kāpu veidošanās. No smilšu akumulācijas formām te sastopamas dažāda vecuma un novietojuma kāpu grēdas un grupas. No šādiem veidojumiem savdabīgākie ir Litorīnas vaļņveida kāpas un krasta vaļņi, piemēram, Garciema paraboliskā kāpa, Rožu kāpa, Langas Īsā un Garā kāpa. Parka teritorijā atrodas arī Gaujas lejtece, Vecgauja pie Carnikavas, Vecdaugava pie Vecāķiem.
Parka teritorija pa lielākai daļai klāta ar priežu mežu, daļēji arī ar mežu, kas veidojies apstādot kāpas. Šie meži ietilpst Rīgas zaļajā zonā. Parka mežā sastopami ļoti veci, patdivsimtgadīgi un arī īpatnēji koki. Galvenie meža augšanas apstākļu tipi ir sils, mētrājs, dumbrājs, damaksnis.
Jūras piekrastē aug tādi halofīti kā honkenija (Honckenya peploides) un jūrmalas šķēpene (Cakile maritima), bet kāpās smiltāju augi kā smiltāja kāpsmildzene (Ammophila arenaria) un smiltāja kāpukviesis (Leymus arenarius). No retām augu sugām sastopama ziemeļu linneja (Linnaea borealis) un dažas aizsargājamas orhideju dzimtas sugas. Kāpu smiltājos te atrod aizsargājamos Hadriāna zemestaukus (Phallus hadriani). 1925. gadā Garciema kāpu smiltājos atrasta un aprakstīta zinātnei jauna sēņu suga – kāpu tintene (Coprinus dunarum).
Parka teritorijā atrodas plašas pludmales, kuras vasarā apmeklē lielas pilsētnieku masas. Apkārtējā teritorijā izveidojušās dārziņu kolonijas un vasarnīcu ciemati. Tas viss sekmē strauju dabas resursu degradāciju, augsnes eroziju, veģetācijas postījumus, biogēno piesārņojumu. Piejūras dabas parka teritorijai nepieciešams apsaimniekošanas un dabas aizsardzības plāns.
Riežupes dabas parks
Riežupes dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā 4,18 km² platībā. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas Kuldīgas rajona Rumbas pagastā. Tas izveidots, lai aizsargātu savdabīgo Riežupes ieleju ar vērtīgajiem dabas objektiem un krāšņajām ainavām. Parkā ietverta Riežupes ieleja no Mežvaldes līdz Riežupes ietekai Ventā un tai piegulošās lauksaimniecības zemes. Riežupe dabas parkā ir gan ar stāvām, gan nolaidenām, bieži avotainām nogāzēm. Upes palienā melnalkšņu un baltalkšņu audzes, arī palieņu pļavas. Upes ielejas un sāngravu nogāzēs liepu, gobu un egļu gārša. Ārpus ielejas sastopams priežu lāns un mētrājs. Dabas parkā daudz ozolu, arī dižkoku. No aizsargājamajām augu sugām te sastop daudzgadīgo mēneseni (Lunaria rediviva), dobo cīrulīti (Corydalis cava), laksi jeb mežloku (Allium ursinum).
Parkā daudz bebru un bieži redzami to nograuztie koki.
Riežupes kreisajā krastā atrodas ģeoloģisks dabas piemineklis – Riežupes alas – 480 m garš mākslīgu alu labirints baltajā smilšakmenī.
|
Salacas ielejas dabas parks atrodas Limbažu un Valmieras rajonā. Sākotnēji kā Salacas ielejas kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 53,2 km² platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parka teritorija visā pilnībā ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un ietver Salacas upi no Mazsalacas līdz ietekai jūrā un abu krastu upes ieleju.
Salaca iegrauzusies vidusdevona smilšakmeņos un kvartāra nogulumos. Posmi smilšakmenī paceļas 5 - 15 m augstumā un ir bagāti ar atsegumiem. Bieži šajos smilšakmeņos izveidojušās alas. Smilšakmeņu atsegumi un alas ir nozīmīgi aizsargājami ģeoloģiskie objekti: Skaņais kalns, Bezdelīgu klintis un alas, Dzelveskalna atsegumi un alas, Silmaču iezis un alas, Gudzonu ala u. c.. Ielejas krasti noauguši ar egļu platlapju mežu, avoksnājos melnalkšņu audzes un liekņas, vietām sausieņu pļavas. Viskrāšņāka Salacas ieleja ir Mazsalacas aokārtnē un Skaņkalnes pagastā kā arī Vīķu – Staiceles un Rozēņu – Mērnieku posmā. Salacas krastos atrodas arī Lībiešu un Vīkšēnu pilskalns. Ainaviski ļoti krāšņi Salacas krasti ir Sarkano klinšu rajonā un lejpus tiem, arī pie Mērnieku krācēm.
Ieleja raksturojas ar bagātu floru. No aizsargājamajām augu sugām te sastop mežloku jeb laksi (Allium ursinum), atvašu saulrieteni (Jovibarba sobolifera), daudzgadīgo mēneseni (Lunaria rediviva), vairākas dzegužpirkstīšu sugas (Dactylorhiza spp.), bezdelīgactiņu (Primula farinosa), uz smilšakmens atsegumiem Roberta kailpapardi (Gymnocarpium robertianum) u. c..
Upē bieži sastopama baltā ūdensroze (Nymphaea alba), bet pašā piekrastē un krasta krūmājos vietām ieviesusies vītolu miķelīte (Aster salignus).
No aizsargājamajiem putniem Salacas ielejā sastopams baltmugurdzenis (Picoides leucotos), lielā gaura (Mergus merganser), zivjērglis (Pandion haliaetus) un zivjdzenītis (Alcedo atthis).
Upe ir nozīmīga kā lašu, taimiņu un nēģu nārsta un migrācijas vieta. Salacu iecienījuši ūdenstūristi.
|
Salāju (Solovja) ezera dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Salāju ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums 4,1 km² platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Krāslavas rajona Andrupenes pagastā un Rēzeknes rajona Mākoņkalna pagastā.
Salāju ezers aizņem dabas parka centrālo daļu, tā platība 1,75 km² , bet ar salām 1,84 km² ; vidējais dziļums 4,8 m, lielākais dziļums 14 m. Ezers izstiepts rietumu – austrumu virzienā. Tam daudz lielāku un mazāku līču un pussalu. Ezerā 10 salas, to platība 9,1 ha. Piekraste aizaugusi ar krūmiem, mežaina. Apkārtējo dabu maz skārusi cilvēka darbība.
|
Saukas dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 53,77 km² platībā. Pašreizējo Saukas dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Saukas dabas parks atrodas Jēkabpils rajona Elkšņu, Rites un Saukas pagastā. Parks aizņem Sēlijas paugurvaļņa augstāko daļu. Tā centrālajā daļā atrodas Saukas ezers no kura austrumos paceļas Ormaņu kalns (165,4 m vjl.). Parka teritorijā vēl ir Klauces upe, nelieli strauti un sīkāki ezeri. Saukas ezera platība ir 7,71 km² . Tā vidējais dziļums 5,1 m, lielākais dziļums 9,5 m. Ezeram iegarena taisnstūra forma ar noapaļotiem stūriem un maz izrobotiem krastiem. Ezerā ietek Klauces upe un vairāki nelieli strauti.
Parka baltalksnāji un bērzu birzes veidojušās sekundāri uz agrāk kultivētajām lauksaimniecības zemēm. Sastopami arī egļu meži, dižkoki un atsevišķi augoši ozoli, priedes u. c. koki.
Tas viss kopumā rada krāšņu, daudzveidīgu ainavu, kuru papildina gravas un avoksnāji.
Parka teritorijā atrodas arī Sēlijas novada kultūrvēsturiskie pieminekļi.
|
Silenes dabas parks sākotnēji kā Riču ezera apkārtnes un Silenes meža kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 37,9 km² platībā. Pašreizējo Silenes dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.
Parkā ietilpst Riču un Sitas ezera daļa, kas atrodas Latvijas teritorijā, Sila ezers, Smiļginas ezers un vēl daži nelieli ezeri, kuri veido savdabīgu ezeru ainavu.
Lielākais ir Riču ezers – 12,86 km² no kuriem Latvijas teritorijā atrodas 5,88 km². Tā vidējais dziļums 9,7 m, bet lielākais dziļums 39,7 m (pēc Baltkrievijas datiem Riču ezers ir otrs dziļākais ezers Balkrievijā – 51,9 m). Arī Baltkrievijā Riču ezers no 1979. gada atrodas valsts aizsardzībā. Riču ezers atrodas nomaļā vietā un ir ar dzidru ūdeni un maz piesārņots. Otrs lielākais ezers parkā ir Sila ezers, kura platība ir 2,62 km² ar lielāko dziļumu 6,8 m. No Sila ezera iztek Silupe, kas ietek Riču ezerā. Starp ezeriem atrodas meža masīvs ar rožu audzēm, sastopamas arī priežu-egļu un egļu – lapkoku audzes, dažuviet arī niedrājs un dumbrājs.
Ezeros atrastas vairākas aizsargājamo augu sugas, kā jūras najāda (Najas marina), gludsporu ezerene (Isoetes lacustris), mieturu hidrilla (Hydrilla verticillata). Mežos ligzdo aizsargājami putni: melnais stārķis (Ciconia nigra), melnā klija (Milvus migrans), mazais ērglis (Aquila pomarina).
|
Sventes dabas parks sākotnēji kā Sventes ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 23,5 km² platībā. Tajā ietilpa arī 1987. gadā izdalītais Sventes ezera salu botāniskais liegums. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū. Tas atrodas Daugavpils rajona Medumu, Sventes, Kalkūnes un Šēderes pagastā. Parka reljefs stipri paugurains; starp atsevišķiem tā elementiem vērojama liela augstuma starpība: tā Sventes ezera līmenis ir 137 m vjl., bet Egļu kalns sasniedz 220 m augstumu.
Sventes dabas parka ainavu veido gan dabas objekti (ezeri, platlapju un egļu meži), gan arī kultūrainava (lauku apdzīvotās vietas un lauksaimniecības zemes).
Teritorijā atrodas Sventes ezers, kura platība ir 7,35 km², bet kopā ar salām 7,39 km². Tā vidējais dziļums ir 7,8 m, bet lielākais dziļums 38 m. Līdz ar to Sventes ezers ir 10 Latvijas dziļāko ezeru skaitā. Ezera trīs salās aug melnalkšņu audzes mistrojumā ar bērziem un apsēm. Ezers ar salām, pussalām un līčiem veido skaistu ainavu. Ezeru apjož niedru josla, vietām sastopamas arī vilkvālītes. No aizsargājamajiem putniem te ligzdo lielais ķīris (Larus ridibundus), lielais (Botaurus stellaris) un mazais (Ixobrychus minutus) dumpis kā arī citas biežāk sastopamas putnu sugas.
|
Talsu pauguraines dabas parks sākotnēji dibināts kā aizsargājamo ainavu apvidus 1977. gadā. Dabas parks kopš 1987. gada. Pašreizējo statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr. 83 „Par dabas parkiem” , kas pieņemti 1999. gada 9. martā. Platība 2827 ha. Dabas parks atrodas Talsu rajona Laidzes, Laucienas un Lībagu pagastā. Tas ir viens no Latvijas skaistākajiem novadiem, kas atrodas Ziemeļkursas augstienes Vanemas pauguraines dienvidrietumu daļā un Rietumlatvijas ģeobotāniskajā rajonā. Dabas parka reljefs izteikti paugurains ar beznoteces ieplakām. Tās bieži ir nepārpurvotas, bet vairākās ir nelieli, ainaviski ļoti gleznaini un krāšņi ezeri, kā, piemēram, Ābeļu ezers – 5,3 ha, Čumals – 5,3 ha, Sirds jeb Sukturu ezers – 2,4 ha, Mācītājmuižas ezers u. c. Šie ezeri ir samērā dziļi: Ābeļu un Sirdsezers – 14,5 m, Čumals – 11,5 m. Tie ir bioloģiski jauni un samērā tīri ezeri.
52 % no dabas parka teritorijas aizņem meži; izplatīti vēris un gārša, vietām arī introducētu koku – dižskābaržu un lapegļu stādījumi.
Parka teritorijā daudz savrup augošu koku – ozolu, liepu, kļavu, mežābeļu, sēklaudžu bumbieru un ābeļu. Dižkoku izmērus sasniedz 6 ozoli, 2 liepas un 2 kļavas. Tīrumu un ceļu malās daudz savvaļas rožu un vilkābeļu.
Talsu dabas parka florā konstatētas 650 sēklaugu un paparžaugu sugas, to starpā arī tāda reta un aizsargājama augu suga kā Benekena zaķauza (Bromopsis benekenii). vairākas vilkābeļu (Crataegus) sugas. No aizsargājamajiem augiem te aug arī smaržīgā (Platanthera bifolia) un zaļziedu (Platantera chlorantha) naktsvijole. Mežos sastopamas saudzējamās staipekņu (Lycopodium) sugas.
Talsu dabas parka teritorija ir samērā blīvi apdzīvota, viegli pieejama un to, it īpaši tās ezerus (piemēram, Ābeļu ezeru) galvenokārt Talsu iedzīvotāji izmanto savai atpūtai. Tāpēc te stipri jūtama cilvēku ietekme. Teritorijas saglabāšanā liela nozīme ir tās labiekārtošanai un kopšanai, īpaši aizsargājamo dabas objektu (dižkoku, aizsargājamo augu atradņu u. c.) aizsardzībai un saglabāšanai. 1997. gadā izstrādāts Talsu pauguraines dabas parka dabas aizsardzības plāns.
|
Tērvetes dabas parks atrodas Dobeles rajona Tērvetes pagastā un Jelgavas rajona Zaļenieku pagastā. Tas dibināts 1977. gadā 1350 ha platībā uz Kalnamuižas sila bāzes. Kalnamuižas sils, kā aizsargājams dabas objekts, kas tagad sastāda parka centrālo daļu, 930 ha platībā atrodas valsts aizsardzībā jau no 1957. gada. Kā aizsargājamu teritoriju dabas parku kategorijā to 1999. gadā apstiprināja Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi „Par dabas parkiem” . Tērvetes dabas parks ietver sevī unikālas dabas bagātības, it īpaši augu valsti, tas saistīts ar Latvijas vēsturi un kultūrvēsturi.
Parka centrālo daļu aizņem Latvijā rets meža tips – dižsils ar lazdu pamežā. Dažu priežu vecumu vērtē uz 270 gadiem. To augstums 40 m un pat vairāk. Vietām pamežu veido kadiķi. Sastopams arī jauktais priežu – platlapju mežs, bet nomalēs mitrs lapukoku mežs.
Parka florā konstatēti 594 paparžaugu un sēklaugu taksoni no kuriem 21 ir introducēta suga, bet 22 sugas ir aizsargājamas. Tērvetes dabas parkā atrodas viena no cepurainās neotiantes (Neottianthe cucullata) atradnēm Latvijā. Masveidā te aug tādas aizsargājamo augu sugas kā lielā zvaigznīte (Astrantia major), villainā gundega (Ranunculus lanuginosus), meža vizbulis (Anemone sylvestris), ziemeļu linneja (Linnaea borealis). No aizsargājamajām sēņu sugām parkā atrastas krokainā kazbārde (Sparassis crispa), ēzeļu ausene (Otidea onotica), rūsganā (Geastrum rufescens) un sekstainā (Geastrum pectinatum) zemeszvaigzne.
Bagāta ir parka putnu fauna. Te sastop bikšaino apogu (Aegolius funereus), kas iekļauts Eiropas reto putnu sarakstā. No citām Latvijā aizsargājamām putnu sugām parkā dzīvo vakarlēpis (Caprimulgus europaeus), melnā dzilna (Dryocopus martius), vidējais dzenis (Picoides medius) u. c.
Tērvetes dabas parka labiekārtošanas darbus 1957. gadā sāka inženieris mežkopis Miķelis Kļaviņš. Parkā iekārtoja celiņus, novietoja skulptūras. Inženieris Raimonds Rozītis darināja pirmo skulptūru – Sprīdīti, kurš ar tēva lāpstu dodas pasaulē meklēt laimi. Vēlāk uzstādītās skulptūras (Anneles Iršu dārzā u. c.) darinājis Krišjānis Kugra. Tās vēlāk atlēja metālā. Metāla skulptūras ievērojami papostīja krāsaino metālu zagļi. Tagad ar Ritvara Kalniņa palīdzību, vadoties pēc K. Kugras oriģināliem, skulptūras ir atjaunotas. Bet pēdējā laikā nākušas klāt vēl jaunas skulptūras. Tāds ir Bērtuļa Bula darinātais Vells, tāds ir Ritvara Kalniņa darinātais Rūķis – malkas zāģētājs. Dibināts pat vesels Rūķu ciems. Tajā daudzus izteiksmīgus Rūķus darinājuši Rīgas amatniecības vidusskolas topošie speciālisti. Dibināts un tiek vēl arvienu papildināts ar dažādām atrakcijām Bērnu laukums.
Purvainajās, neauglīgajās pļavās starp Skujaines un Tērvetes upi 1981. gadā 74 ha platībā izveidoja ūdenskrātuvi, kuru tagad sauc par Gulbju ezeru (dažuviet tā dēvēta par Gulbju dīķi). Ūdenskrātuvē uzbūvēta mājiņa putnu novērošanai. Mežā savukārt ierīkota putnu dzīves izziņas taka.
Tērvetes dabas parks ieskauj daudzus citus interesantus objektus. Tāds ir Tērvetes pilskalns un Svētais jeb Zviedru kalns, kas saistīti ar sirmās senatnes notikumiem. Par Klosterkalnu stāsta teikas.
Tērvetes kapsētā atrodas Annas Brigaderes tēva Krišjāņa Brigadera un latviešu mikrobiologa Kristapa Helmaņa un Tērvetes dabas dabas aizsardzības pioniera Miķeļa Kļaviņa atdusas vieta.
Tērvetes upes kreisajā krastā Sprīdīšos izvietojies Anna Brigaderes memoriālais muzejs, bet upes labajā krastā ir Sprīdīšu dendrārijs, kuru sāka stādīt 1931. gadā. Te aug skaists Kanādas hemlokegles (Tsuga canadensis) eksemplārs ar sīkiem čiekuriņiem, te aug varena Korejas apse (Populus koreana) un citas retas un vērtīgas introducētas koku un krūmu sugas.
Priežu meža ielokā paceļas Tērvetes rehabilitācijas centrs. Tas atrodas 1932. gadā uzceltās Tērvetes tuberkulozes sanatorijas telpās.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |