|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
|
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts dibināts ar likumu „Par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu” 1997. gada 11. decembrī uz 1990. gadā dibinātā Ziemeļvidzemes reģionālā dabas aizsardzības kompleksa bāzes un iekļauts UNESCO programmas „Cilvēks un Biosfēra” starptautisko biosfēras rezervātu tīklā. Tā platība ir 457600 ha. No šīs platības 116000 ha aizņem Rīgas jūras līča akvatorija līdz 10 m dziļumam Rezervāta teritorija ietilpst Limbažu, Valkas un Valmieras rajona ziemeļdaļā un atrodas Salacas, Vitrupes, Svētupes un Liepupes basainā. Kopumā rezervāta teritorija aizņem 6 % no Latvijas platības un tajā ietilpst arī Salacas ielejas dabas parks, 16 dabas liegumi, 3 dabas liegumu zonas, 4 dendroloģiski stādījumi un 25 ģeoloģiski un ģeomorfoloģiski dabas pieminekļi.
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts (turpmāk ZBR) ir starptautiskas nozīmes aizsargājama dabas teritorija, kura atrodas valsts aizsardzībā. Tā pārvaldi veic administrācija, kas atrodas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā, kura savas kompetences ietvaros īsteno valsts vides aizsardzības politiku.
Sākot ar 2011. gadu ZBR pārvaldi īsteno Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienība – Vidzemes reģionālā administrācija. E-pasts: vidzeme(at)daba.gov.lv.
ZBR mērķis ir nacionālā un starptautiskā nozīmē sasniegt līdzsvaru dabas daudzveidības aizsardzībā, ekonomikas attīstības veicināšanā un kultūras vērtību saglabāšanā, tāpat arī nodrošināt informācijas apriti vides pētījumos, monitoringa un vides izglītības jomā, veidot sabiedrības apziņu par vides un dabas aizsardzību kā arī sekmēt teritorijā degradētu ekosistēmu atjaunošanu. Rezervātā nodalītas 3 zonas: dabas liegumu zona, ainavu aizsardzības zona un neitrālā zona. Dabas liegumu zonā saglabājušās maz pārveidotas dabiskās ekosistēmas. Tādi ir purvu masīvi, Salacas ieleja, Vidzemes akmeņainā jūrmala. Dabas liegumi aizņem 18440 ha. Apkārt izveidotas ainavu aizsardzības zonas. Tās aizņem 160000 ha. To izmantošanas noteikumi saskaņojami ar rezervāta veidošanas mērķiem. Pārējo teritoriju aizņem neitrālā zona, kuras platība ir 162560 ha.
ZBR teritorijā ir sastopami gandrīz visi Latvijas mežu augšanas apstākļu tipi, sūnu purvi ar parasto priedi un pundurbērzu, jūrmalas piekrastes kāpas un pļavas, ūdeņi (upes, ezeri, dzirnavdīķi, Rīgas jūras līča austrumu piekraste).
Rezervāta teritorijā atrodas arī vērtīgi vēstures pieminekļi: viena no pirmajām apdzīvotajām vietām Latvijā – Zvejnieku apmetne un kapulauks (5.-2. g. tūkst. pirms Kr.) kā arī Riņņu kalna apmetne Salacas kreisajā krastā.
Īpaši aizsargājamie dabas objekti Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā:
|
Grīņu dabas rezervāts sākotnēji dibināts 1936. gadā 700 ha platībā. Pēc 1945. gada iekļauts 1. kategorijas mežos, bet 1957. gadā atjaunots rezervāta statuss. Kopš 1979. gada administratīvi pakļauts Slīteres rezervātam, tagad Slīteres nacionālajam parkam. Pašreizējo Grīņu dabas rezervāta statusu nosaka 2000. gada 16 martā pieņemtais Grīņu dabas rezervāta likums. Rezervāts atrodas Liepājas rajona ziemeļdaļā Sakas pagastā starp Pāvilostu un Ziemupi. Tā platība 1454,9 ha.
Rezervāts dibināts, lai saglabātu nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētītu tajās noritošos procesus, kā arī nodrošinātu izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību.
Visā rezervāta teritorijā noteikta regulējamā režīma zona. Tās aizsardzība un apsaimniekošana notiek atbilstoši rezervāta dabas aizsardzības plānam un individuālās aizsardzības un izmantošanas noteikumiem.
Rezervāta teritorijā aizliegts:
Grīņu dabas rezervātā skrajas, mitras priežu un bērzu audzes mijas ar mitrām grīšļu un graudzāļu pļavām. Šāds veģetācijas tips raksturīgs jūras transgresijas teritorijām un Latvijā sastopams tikai dažās vietās Baltijas jūras Kurzemes piekrastē.
Vairākums speciālistu uzskata, ka grīnis, kā Latvijas mežu augšanas apstākļu tips ir veidojies specifisku vides apstākļu ietekmē un cilvēka darbības rezultātā. Te jau kopš seniem laikiem līsti līdumi, veikta nosusināšana, ierīkoti tīrumi, pļavas un ganības. Jau 19. gadsimtā te raksti grāvji, bet smiltis sakrautas kā vaļņi uz kuriem ierīkoti meža ceļi, kurus vietējie iedzīvotāji sauc par dambjiem. Rezervāta dabu un tās attīstību ietekmējuši samērā biežie meža ugunsgrēki, kuri pa lielākai daļai cēlušies no Liepājas-Ventspils dzelzceļa. Pēdējais lielākais ugunsgrēks te bija 1999. gadā.
Izšķir viršu un zāļu grīni.
Viršu grīnis ir līdzens. Tas atrodas augstākās reljefa vietās, nekad nepārplūst. Tā koku stāvu veido priedes un bērzi. Plašus virsājus, kas ainavai piešķir vienmuļību, te aizņem raksturīgākais augs – sila virsis (Calluna vulgaris). Nedaudz sastopama zilganā molīnija (Molinia caerulea), zilene (Vaccinium uliginosum), brūklene (Vaccinium vitis-idaea), retāk purva vaivariņš (Ledum palustre) un dzelzszāle (Carex nigra). Sūnu stāvā no ķērpjiem daudz kladoniju (Cladonia sp.), no sūnām Šrēbera rūsaine (Pleurozium schreberi), dzegužlini (Polytrichum sp.), divzobes (Dicranum sp.).
Zāļu grīnis ir ciņains. Iedobumi starp ciņiem bieži pārplūst ar ūdeni. Tā raksturīgie augi ir zilganā molīnija, dzelzszāle, stāvais retējs (Potentilla recta). Zāļu grīnī aug arī ļoti retā aizsargājamā grīņa sārtene (Erica tetralix). Kā liecina pētījumi, tad bagātīgākās šī auga augtenes atrodas ārpus rezervāta teritorijas. Kādreiz uzskatīja, ka grīņi ir vienīgā vieta Latvijā, kur satopams šis augs. Tagad grīņa sārtene atrasta arī Nīcā, Kolkā un Jelgavas rajonā. Zāļu grīnī aug arī parastā purvmirte (Myrica gale). Vietām aug arī sila virsis, zilene, brūklene. Sūnu stāvā no ķērpjiem sastopamas kladonijas, no sūnām Šrēbera rūsaine, parastais dzegužlins (Polytrichum commune) kā arī sfagni.
Grīņu dabas rezervātā nav veikti speciāli floras un faunas pētījumi. Veģetācijas aprakstos minētas > kā 300 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te sastop grīņa sārteni, krāsu zeltliju (Serratula tinctoria), Sibīrijas skalbi (Iris sibirica), Fuksa (Dactylorhiza fuchsii) un plankumaino (Dactylorhiza maculata) dzegužpirkstīti, smaržīgo naktsvijoli (Platanthera bifolia), parasto vairoglapi (Hydrocotyle vulgaris), skrajo doni (Juncus squarrosus) un sīpoliņu doni (Juncus bulbosus). Rezervātā ir arī viens dižkoks – Gulēnu priede. Tās stumbra apkārtmērs 3,5 m.
Rezervāta faunā dominē meža dzīvnieki – staltbriedis, meža cūka, stirna, pelēkais zaķis, meža cauna, alnis, āpsis, lūsis, vāvere. Putnu faunā nav reti mežirbe un rubenis, ligzdo arī baltais un melnais stārķis.
|
Moricsalas dabas rezervāts atrodas Ventspils rajonā. Tā teritorija aizņem 818 ha. Sākotnēji Moricsala kā aizsargājamu teritoriju („dabas jaukumu apvidu” ) izdalīja 1912. gadā pēc Rīgas dabaspētnieku biedrības ierosinājuma. 1921. gadā Moricsala ieguva dabas pieminekļa, bet 1957. gadā dabas rezervāta statusu. 1957. gadā paplašināja arī rezervāta teritoriju tajā ietverot Luziķērtes līci, bet Lielo Alkšņu salu rezervāta teritorijā ietvēra 1977. gadā. Pašreizējos rezervāta uzdevumus un robežas nosaka 2000. gada 16. martā pieņemtais Moricsalas dabas rezervāta likums.
Rezervāta uzdevums – saglabāt nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētīt tajās notiekošos procesus, kā arī nodrošināt izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību.
Savu nosaukumu sala ieguvusi no Saksijas kūrfirsta Augusta dēla, vēlākā Francijas maršala Morica, kurš 1727. gadā ar nelielu karaspēka nodaļu kādu laiku slēpās salā no Krievijas karaspēka.
Sala un visa Usmas ezera apkārtne raksturojas ar vietvārdu bagātību: katram kalnam, līcim un salas ragam ir savs nosaukums.
Rezervāta teritorijā noteiktas divas funkcionālās zonas:
Singrā režīma zonā ietilpst Moricsala un Lielā Alkšņu sala, bet regulējamā režīma zonā Luziķērtes līcis kā arī salu piekrastes.
Administratīvi Moricsalas dabas rezervāts pakļauts Slīteres nacionālajām parkam.
Rezervāta teritorijā aizliegts:
Moricsalas dabas rezervāts atrodas Piejūras ģeobotāniskajā rajonā, kam raksturīgs maigs piejūras klimats, kā arī īpatnēja flora un fauna. Pilnīgāk izpētīta ir Moricsala, par Luziķērti un Lielo Alkšņu salu ir tikai fragmentāri dati.
90 % Moricsalas teritorijas klāj galvenokārt platlapju mežs ar bagātu floru. Koku stāvu veido ozoli, liepas, kļavas, bet pamežu kādas 20 koku un krūmu sugas (ievas, lazdas, pīlādži u. c.). Visvairāk izplatītas ir ozolu – liepu audzes (30 %), sastop arī ozolu – priežu (10 %) un platlapju – egļu (10 %) audzes. Salas zemākajās, nitrākajās vietās platlapju – melnalkšņu audzes. Pļavas aizņem tikai 5 % no salas kopplatības. Tajās dominē galvenokārt dažādas grīšļu sugas. Pļavu platība samazinājusies 20. gadsimtā.
Salā konstatētas 405 paparžaugu un sēklaugu sugas, 7 no tām ir aizsargājamas, retākās ir dobais cīrulītis (Corydalis cava), laksis jeb mežloks (Allium ursinum), sīpoliņu zobainīte (Dentaria bulbifera) un lielā raganzālīte (Circaea lutetiana). No retākām lakstsaugu sugām salā sastopamas, dūkstu vijolīte (Viola uliginosa) un smaržīgā madara (miešķis) (Galium odoratum) u. c..
Salā atrastas 157 sūnu (15 aizsargājamas), 82 ķērpju (3 aizsargājamas) un 338 sēņu sugas (6 aizsargājamas). Aļģu florā 321 taksons, no tiem 4 zinātnei jaunas sugas, kuras aprakstījis H. Skuja.
Salas dzīvnieki mazāk izpētīti. No zīdītājiem te pastāvīgi sastopami stirna, vāvere, kurmis, peļveidīgie grauzēji, ieklīst meža cūka un alnis. Bezmugurkaulnieku fauna izpētīta pamatīgāk. Tajā konstatētas 320 tauriņu, 33 sauszemes un ūdens gliemju, 210 zirnekļu sugas.
Luziķērtes līcī no retām un aizsargājamajām augu sugām sastopamas lokanā kaulīnija (Najas flexilis), dzeloņsporu (Isoetes echinospora) un gludsporu (Isoetes lacustris) ezerene.
Lielā Alkšņu sala atrodas netālu no Moricsalas, taču tajā nav vairs tā veģetācijas krāšņuma un daudzveidības, kas vērojama Moricsalā. Te interesants objekts ir piramidālo kadiķu audze. Salas piekrastē intensīvi saimnieko bebri.
|
Krustkalnu dabas rezervāts dibināts 1977. gadā. Pašreizējo rezervāta statusu nosaka 2000. gada 5. aprīlī pieņemtais „Krustkalnu dabas rezervāta likums” . Rezervāts atrodas Madonas rajonā. Tā platība 2915 ha. Administratīvi pakļauts Teiču dabas rezervātam.
Krustkalnu dabas rezervāts dibināts, lai saglabātu dabiskā stāvoklī reģionam raksturīgo mežu un ūdeņu ekosistēmu kompleksu, reto augu sugu ģenētisko uin bioloģisko daudzveidību, kā arī ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības.
Rezervāta teritorijā noteiktas divas funkcionālās zonas:
Stingrā režīma zona izveidota, lai nodrošinātu mežu ekosistēmu dabisku attīstību; tajā nav pieļaujama nekāda saimnieciska darbība. To drīkst apmeklēt tikai ar rezervāta administrācijas atļauju zinātniskās izpētes un aizsardzības nolūkos.
Regulējamā režīma zona izveidota, lai nodrošinātu augu un biotopu daudzveidību rezervātā, mežu un mitrzemju ekosistēmu dabisku attīstību, pastāvot minimālai antropogēnajai slodzei, kā arī, lai pētītu ekosistēmu attīstību un to elementus. Arī regulējamā režīma zonā nedrīkst uzturēties bez rezervāta administrācijas atļaujas. Izņēmums ir personas, kas dzīvo rezervāta teritorijā.
Ģeoloģiski Krustkalnu dabas rezervāts atrodas uz Madonas-Trepes vaļņa un Dūku-Svētes ieplakā. Rezervāta teritorija ļoti pauguraina. Cauri rezervātam tek Svētupe un tās pieteka Niedruška, rezervāta rietumu malu norobežo Nirīte. Rezervāta teritorijā ir 13 ezeri, no tiem lielākais ir Dreimaņu jeb Svētes ezers, Lielais un Mazais Plencis. Dažu ezeru krastos izveidojušies saldūdens kaļķu nogulumi, daudz avotu, no tiem pazīstamākie ir Krākas avoti Svētes ezera krastā.
Rezervāta veģetācija raksturojas ar lielu daudzveidību. Pārsvarā ir egļu un priežu meži, vietām arī lapkoku meži. Pārstāvēti gandrīz visi Latvijā sastopamie meža augšanas apstākļu tipi, bet biežāk sastopams damaksnis un vēris. Reljefa pazeminājumos, kur traucēta ūdens notece, veidojas pārpurvoti meži uz slapjām purva augsnēm, lielas platības aizņem arī nosusinātie meži ar priedi un purva bērzu (Betula pubescens). Rezervātā maz pļavu, kas galvenokārt pārstāvētas ar sausieņu un zemieņu pļavām. Maz arī purvu – galvenokārt zemie jeb zāļu, mazāk sūnu purvi.
Florā konstatētas 760 paparžaugu un sēklaugu sugas un pasugas, kā arī apmēram 150 sūnu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te sastop Sibīrijas mēlziedi (Ligularia sibirica), dižo aslapi (Cladium mariscus), šaurlapu lakaci (Pulmonaria angustifolia), pļavas linlapi (Thesium ebracteatum) u. c.. Rezervātā liela orhideju daudzveidība – te konstatētas 17 orhideju dzimtas sugas, starp tām tādas aizsargājamas sugas kā Lēzeļa lipare (Liparis loeselii), trejdaivui koraļsakne (Corallorhiza trifida), purvāja vienlape (Malaxis monophyllos) u. c.
No bezmugurkaulniekiem konstatētas apmēram 460 sugas no 22 kārtām.
No mugurkaulniekiem visbagātāk pārstāvēti putni – te konstatētas 140 sugas no kurām 107 ligzdo. No putniem te ligzdo tādas aizsargājamo putnu sugas kā melnais stārķis (Ciconia nigra), mazais ērglis (Aquila pomarina), apodziņš (Glaucidium passerinum), trīspirkstu dzenis (Picoides tridactylus) u. c..
Zīdītāju faunā atrastas 40 sugas. Vispilnīgāk te pārstāvēti ziemeļu jaukto mežu dzīvnieki: kurmis, meža un mazais cirslis, bebrs, ūdrs, Eiropas ūdele. No platlapju mežu iemītniekiem sastop meža cūku, ežus, meža caunu, stirnu.
Rezervāta ūdeņos konstatēta 21 zivju suga. No abiniekiem konstatētas 6, bet no rāpuļiem 5 sugas.
|
Teiču dabas rezervāts dibināts 1982. gadā. Tas atrodas Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumā Madonas un Jēkabpils rajonā. Tā platība 19337 ha (lielākais Latvijas rezervāts). Rezervātā ietilpst lielākā daļa no Teiču purva. Pašreizējo rezervāta statusu nosaka 2000. gada 16. martā pieņemtais Teiču dabas rezervāta likums. Teiču dabas rezervāts ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama teritorija. Tā iekļauta 1971. gada 2. februāra „Konvencijas par starptautiskiem mitrājiem, īpaši kā putnu dzīves vidi” starptautiskas nozīmes mitrāju sarakstā. Tā ir lielākā Latvijā aizsargāta mitrāju platība. Kopā ar Pelečāres purvu tā ir viena no Ramsāres konvencijas vietām Latvijā. Teiču un Pelečāres purvs ir ierakstīti Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā. Rezervāta administrācija atrodas Ļaudonā, Aiviekstes ielā 3; LV – 4862; fakss: 4848161; E-pasts: teichi@madona. lv
Teiču dabas rezervāts dibināts, lai saglabātu Teiču purvu un ar to ekoloģiski saistīto mitro mežu kompleksu un nodrošinātu ekosistēmu dabisku attīstību un tām raksturīgo bioloģisko daudzveidību.
Rezervātā noteiktas divas funkcionālās zonas:
Stingrā režīma zona izveidota, lai nodrošinātu rezervātam tipisko ekosistēmu dabisku attīstību. Šajā zonā nav pieļaujama nekāda saimnieciskā darbība, ēku un citu būvju celtniecība. Stingrā režīma zonu drīkst apmeklēt tikai ar administrācijas atļauju izpētes un aizsardzības nolūkos.
Regulējamā režīma zona izveidota, lai nodrošinātu sugu un biotopu daudzveidību rezervātā, ekosistēmu dabisku attīstību, pastāvot minimālai antropogēnai slodzei, kā arī lai pētītu ekosistēmu attīstību un to elementus. Regulējamā režīma zonā arī nav atļauts uzturēties bez rezervāta administrācijas atļaujas, izņemot personas, kas rezervātā dzīvo.
Teiču dabas rezervāts ietilpst Austrumlatvijas ģeobotāniskajā rajonā. Tā lielāko daļu aizņem sūnu purvs, vietām sastopams arī zāļu un pārejas purvs. Meži aizņem 3729 ha, turklāt lielākie skujkoku un lapkoku nogabali atrodas rezervāta ziemeļdaļā.
Rezervāta teritorijā daudz akaču un lāmu, kā arī 18 ezeri, kas lielāki par 2 ha. Tie ir distrofi ezeri, kuru ūdens bagāts ar organiskām vielām. No akačiem un lāmām iztek vairākas upes: Ataša, Lisiņa, Teicija u. c.
Rezervāta florā konstatētas 699 paparžaugu un sēklaugu, 212 sūnu un 34 ķērpju sugas. Purva florai raksturīga ārkausa kasandra (Chamaedaphne calyculata). Bieži sastopamas dažādas sfagnu sugas, spilves, vaivariņi, dzērvenes, lācenes, vistenes. No retajām un aizsargājamajām augu sugām te sastop pundurbērzu (Betula nana), mellenāju kārklu (Salix myrtilloides), vairākas orhideju sugas. Purva augu sabiedrības raksturojas ar lielu vienveidību – parasti tās veido 12 - 15 augu sugas. Daudzveidīgāka flora ir purva salās uz minerālaugsnes, kā arī ezeru un upju tuvumā.
Rezervāta bezmugurkaulnieku faunā konstatētas 332 tauriņu, 134 jātnieciņu, 272 divspārņu un 469 vaboļu sugas, no tām daudzas retas un aizsargājamas.
No mugurkaulniekiem visbagātīgāk pārstāvēti putni ar 195 ligzdojošo putnu sugām. No ornitologu viedokļa te ir izcila putnu ligzdošanas un pulcēšanās vieta. Teiču dabas rezervātam un tā apkaimei ir izcila nozīme kā migrējošo putnu, it sevišķi dzērvju un zosu, atpūtas vietai. No ligzdojošām aizsargājamajām putnu sugām te sastop dzērvi (Grus grus), purva piekūnu (Falco columbarius), baltirbi (Lagopus lagopus), lietuvaini (Numenius phaeopus), purva tilbīti (Tringa glareola), dzelteno tārtiņu (Pluvialis apricaria), melno puskuitalu (Limosa limosa), mazo ērgli (Aquila pomarina), klinšu ērgli (Aquila chrysaetos), zivjērgli (Pandion haliaetus) u. c..
No zīdītājiem atzīmēta 41 suga; kā raksturīgākās jāmin alnis un meža cūka. Dabisks purva hidroloģiskā režīma regulētājs ir bebrs.
|
Gaujas nacionālais parks (GNP) dibināts 1973. gada 14. septembrī. Tā pašreizējo statusu nosaka 1999. gada 16. decembrī pieņemtais Gaujas nacionālā parka likums. 2001. gada 7. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma Gaujas nacionālā parka individuālos aizsardzības un izmantošanas noteikumus. Parka platība 91745 ha. Sākotnēji, kad administratīvais iedalījums bija rajoni, tas atradās Valmieras, Cēsu un Rīgas rajonos. Pie patreizējā iedalījuma novados, GNP teritorija ietilpst Amatas, Beverīnas, Cēsu, Inčukalna, Krimuldas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Sējas, Siguldas un Kocēnu novados.
Sākot ar 2011. gadu GNP pārvaldi īsteno Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienība – Vidzemes reģionālā administrācija. E-pasts: vidzeme(at)daba.gov.lv.
Parka mērķis ir aizsargāt mazpārveidotas teritorijas kam raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība, iežu atsegumus, reljefa formas, laukakmeņus, avotus, kā arī tipiskās ainavas, dabas un kultūras pieminekļus un veicināt dabas tūrismu un teritorijas ilgtspejīgu attīstību.
Parka teritorijā izveidotas 5 funkcionālās zonas:
No šīm zonām svarīgākās ir dabas rezervāta un dabas lieguma zona. Dabas rezervāta zona aizņem nelielu, bet īpaši vērtīgu parka daļu. Dabas rezervāta zona izveidota, lai saglabātu bioloģiski daudzveidīgākajās teritorijās dabiskos procesus. Tajā aizliegta jebkāda dabas resursu ieguve, saimnieciskā vai kāda cita darbība izņemot zinātnisko izpēti, meža ugunsdrošības pasākumus dabas rezervāta aizsardzībai un saglabāšanai. Šo zonu var apmeklēt tikai pa noteiktiem maršrutiem parka administrācijas noteiktajā kārtībā.
Dabas lieguma zona ir izveidota, lai saglabātu Gaujas senlejai un Gaujas pieteku ielejām raksturīgo dabisko ainavu ar mazpārveidotas dabas biotopu un cilvēku darbības ietekmētu biotopu mozaīku, kā arī, lai saglabātu šajā teritorijā koncentrētos valsts un vietējās nozīmes ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos dabas pieminekļus un citus dabas pieminekļus.
Ainavu aizsardzības zona ir izveidota, lai saglabātu raksturīgo daudzveidīgo ainavu, nacionālo kultūrvidi un rekreācijas resursus, kā arī nodrošinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību.
Kultūrvēsturiskā zona izveidota, lai nodrošinātu kompleksu aizsardzību īpaši aizsargājamajās kultūrvēsturiskajās teritorijās, kā arī teritorijās, kurās koncentrēti kultūras pieminekļi.
Neitrālā zona ir izveidota, lai veicinātu parkā esošo blīvi apdzīvoto teritoriju vai intensīvi izmantojamo lauksainiecības platību ilgtspējīgu attīstību.
Gaujas nacionālā parka teritorijai cauri stiepjas Gaujas senleja 95,3 km garumā. Tas ir Gaujas ielejas krāšņākais posms, kas raksturojas ar lielu dabas daudzveidību un kultūrvēsturisko pieminekļu klātbūtni. Senlejas dziļums pie Valmieras ir 20 m, bet pie Siguldas 85 m. Platums vietām pārsniedz pat 2,5 km.
Gaujas nacionālā parka teritorijā dominē mežs, kas aizņem 47 % teritorijas. Galvenie meža augšanas apstākļu tipi ir damaksnis, mētrājs un vēris, vietām arī gārša. Upju ielejās aug lapkoku un jauktie meži. Te sastopamas visas Latvijā augošās platlapju koku sugas izņemot parasto skābardi.
Gaujas palienei raksturīgas kārklu un vītolu audzes. Gaujas krastos daudz balto vītolu (Salix alba).
Gaujas nacionālā parka teritorijā konstatētas gandrīz 900 paparžaugu un sēklaugu sugas no kurām daudzas ir retas un aizsargājamas, kā daudzgadīgā mēnesene (Lunaria rediviva), dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus), krustlapu drudzene (Gentiana cruciata), birztalas diždadzis (Arctium nemorosum), Roberta kailpaparde (Gymnocarpium robertianum). Mitrās piekrastēs atrod sakņojošos meldru (Scirpus radicans), smilšainās palienēs neīsto tūsklapi (Petasites spurius), kailo dobspārni (Cenolophium denudatum sin. C. fischeri), krūmājos melnodzeni (Cucubalus baccifer).
Parka teritorijā konstatētas 48 zīdītāju, 149 putnu, 5 rāpuļu, 8 abinieku un 2 apaļmutnieku sugas; te reaklimatizēts bebrs un staltbriedis.
Parka teritorijā atrodas vairāki ezeri no kuriem lielākie ir Unguru ezers – 393,6 ha, Vaidavas ezers – 87,2 ha, Raiskuma ezers – 78,3 ha. Dziļākais ir Kaņepu ezers – 18 m. Vairākos ezeros sastopamas oligotrofas augu sabiedrības, kuras veido tādi aizsargājamie augi kā Dortmana lobēlija (Lobelia dortmanna), gludsporu (Isoetes lacustris) un dzeloņsporu (Isoetes echinospora) ezerene, šaurlapu (Sparganium angustifolium) un zālainā (Sparganium gramineum) ežgalvīte.
Parkā atrodas gandrīz viss Sudas-Zviedru purvs – 2306 ha. Tajā aug tādas retas un aizsargājamas augu sugas kā mellenāju kārkls (Salix myrtilloides), palu staipeknītis (Lycopodiella inundata), pundurbērzs (Betula nana). Šajā purvā ir 33 ezeri no kuriem lielākie ir Ratnieku ezers – 44 ha, Zviedru ezrs – 27,3 ha, Sudas purva ezers – 13,7 ha, Sāls ezers – 9,2 ha un Velna ezers – 5,7 ha. Purvs raksturojas ar bagātu ornitofaunu. Sudas purvs ietverts Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā. Tā ir nozīmīga zosu un dzērvju nakšņošanas vieta. Kā ligzdotājas konstatētas šādas aizsargājamo putnu sugas: melnkakla gārgale ( Gavia arctica), dzērve (Grus grus), dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria), kuitala (Numenius arquata), purva tilbīte (Tringa glareola) u. c.. Tā ir arī viena no labākajām dzērves ligzdošanas vietām Latvijā.
Gaujas nacionālo parku iecienījuši tūristi. Visvairāk tūristu ir Siguldā un Cēsīs, arī Turaidas muzejrezervātā, Līgatnes mācību un atpūtas parkā, Āraišu muzejparkā. Daudzi tūristi apmeklē tādus ģeoloģiskus objektus kā Zvārtas iezis, Ērgļu klintis, Sietiņiezis u. c..
Ūdenstūristu vajadzībām Gaujas, Amatas un Braslas krastos iekārtotas apmetnes, bet autobraucējiem autotūristu maršruti un apmetnes.
|
Ķemeru nacionālais parks dibināts 1997. gada 12. jūnijā ar „Ķemeru nacionālā parka likumu” . Tas atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijas rietumdaļā, Jelgavas rajona Valgundes pagastā, Rīgas rajona Salas pagastā un Tukuma rajona Džūkstes, Engures, Lapmežciema, Slampes un Smārdes pagastos. Tā teritorija aizņem 40692 ha sauszemes un 2100 ha Rīgas jūras līča akvatoriju līdz 10 m dziļumam. Parka administrācija atrodas Ķemeros, „Meža Mājā” , Jūrmala LV – 2012; tālrunis 2765386.
Parkā izdalītas šādas funkcionālās zonas:
Ķemeru nacionālais parks dibināts, lai saglabātu teritorijas dabas, kultūrvēsturiskās un kurortoloģiskās vērtības, lai aizsrgātu minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu veidošanās procesus un veicinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību.
Ieskatoties vēsturē, jāatzīmē, ka jau 1957. gadā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu izveidoja „Ķemeru rezervātu” 47700 ha platībā (Rīgas, Tukuma, Jelgavas un Dobeles rajonā), kurš gan tikai minētajā lēmumā pastāvēja dažus gadus. No 1962. – 1977. gadam šajā teritorijā izveidoja 5 dažādus liegumus, bet no 1980.-1992. gadam dibināts 21 liegums atsevišķu putnu sugu ligzdošanas vietās.
Nacionālā parka teritorijā plaši sastopami pirmsleduslaikmeta nogulumieži: dolomīti, dolomītmerģeļi, ģipšakmeņi. Tiem un plašajiem purvu masīviem ir svarīga loma Ķemeru sērūdeņu veidošanā un Ķemeru kurorta eksistences nodrošināšanā. Teritorijā atrodami sekli piejūras lagūnu tipa ezeri: Kaņieris, Dūņieris un Slokas ezers, kā arī kāpu virkne, kas stiepjas paralēli pašreizējai krasta līnijai vidēji 10 km attālumā. Parka ziemeļrietumu daļā subglaciālā iedobē – šaurā un dziļā ezerdobē atrodas Valguma ezers, kura maksimālais dziļums ir 27 m.
Parkam cauri tek Slocene un Vēršupīte.
No izcilām kāpām jāmin Krāču kalni, kuri sasniedz 33 m augstumu un Zaļā kāpa no kuras paveras plašs skats uz apkārtējiem purviem.
Parka teritorijā atrodas vairāki sūnu purvi no kuriem lielākie ir Ķemeru tīrelis, Zaļais purvs un Raganu purvs.
Ķemeru nacionālais parks raksturojas ar bagātu floru un faunu. Te atrasta 897 (L. Salmiņas dati) paparžaugu un sēklaugu, 202 sūnu, 139 ķērpju un 521 sēņu suga. Parka teritorijā atrasti 25 % no Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītajām augu sugām.
Ķemeru nacionālajā parkā pārstāvēti visi Latvijas mežu tipi izņemot grīni. Lielas platības aizņem melnalkšņu un bērzu dumbrāji un liekņas. Te aug tādas retas un aizsargājamas augu sugas kā purva dievkrēsliņš (Euphorbia palustris), dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus), bālziedu brūnkāte (Orobanche pallidiflora), vietām plašas audzes veido mežloks jeb laksis (Allium ursinum).
Kaņiera un Dūņiera piekrastē, kā arī uz augnēm, kas ir bagātas ar kalciju, veidojas raksturīgas augu sabidrības ar dižo aslapi (Cladium mariscus), rūsgano melnceri (Schoenus ferrugineus) un parasto purvmirti (Myrica gale). Kalcifilās augtenēs zāļu purvos no orhidejām aug Baltijas (Dactylorhiza baltica), stāvlapu (Datylorhiza incarnata), asinssarkanā (Dactylorhiza cruenta) un plankumainā (Dactylorhiza maculata) dzegužpirkstīte. No retākām orhideju sugām sastopama arī Lēzeļa lipare (Liparis loeselii).
No dzīvniekiem visbagātīgāk ir pārstāvēti kukaiņi (3094 sugas) un putni (237 sugas). Bagāta ir arī zirnekļu fauna (191 suga). Tālāk seko molluski ar 93 sugām un zivis ar 19 sugām. No abiniekiem te dzīvo 10, bet rāpuļiem 7 sugas.
Lielajos purvos dzīvo aļņi, bet mežu masīvos mitinās staltbrieži, meža cūkas, stirnas un vilki. Parka mežos bieži sastopams bebrs (Castor fiber).
Ļoti daudzveidīga ir parka putnu fauna. Te konstatēta puse no Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītajām putnu sugām, to skaitā tādi retumi kā melnkakla gārgale (Gavia arctica), jūrasērglis (Haliaetus albicilla), čūskērglis (Circaetus gallicus), lietuvainis (Numenius phaeopus), ūpis (Bubo bubo). Sevišķi labvēlīgi apstākļi parkā ir melnajam stārķim (Ciconia nigra) un mazajam ērglim (Aquila pomarina). Lielupes pļavās ligzdo daudzas griezes (Crex crex) – putns, kas šodien ir jau ierakstīts Pasaules Sarkanajā grāmatā.
Alkšņu dumbrājiem raksrurīga sugām bagāta kukaiņu un zirnekļu fauna. Tāpēc tie ir izcili vidējā (Picoides medius), baltmuguras (Picoides leucotos) un trīspirkstu (Picoides tridactylus) dzeņa biotopi. Kaņiera ezers ar savu ūdensputnu bagātību ir viena no Ramsāres vietām Latvijā.
1999. gada augustā Ķemeru tīrelī plosījās ugunsgrēks, kas iznīcināja vairāk nekā 100 ha.
Ķemeru nacionālā parka teriotorijā atrodas arī divas Putniem starptautiski nozīmīgas vietas.
Viena no tām ir Kaņiera ezers, kas putnu faunas ziņā ir viens no bagātākajiem Latvijas ezeriem. Te ligzdo lielais dumpis (Botaurus stellaris), mazais dumpis (Ixobrychus minutus), jūras ērglis (Haliaetus albicilla), mazais ķīris (Larus minutus), melnais zīriņš (Chelidonias niger) u. c.. Pārceļošanas laikā te uzturas dzērves, gulbji un zosis. Kaņieris ir arī viena no Ramsāres konvencijas vietām Latvijā.
Otra šāda vieta ir Lielais Ķemeru tīrelis, kas būtībā ir viens no lielākajiem sūnu purviem Latvijā. Purvā ligzdo dzērve (Grus grus), dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria), lietuvainis (Numenius phaeopus), kuitala (Numenius arquata), purva tilbīte (Tringa glareola) u. c.. Purvā apmetas arī caurceļojošās dzērves un zosis.
Parka teritorijā atrodas Ķemeru kurortpilsēta, Ķemeru pilsētas parks, prof. E. Laubes projektētā un 1936. gadā uzceltā viesnīca.
Liecības par I pasaules kara kaujām un frontes līniju glabā vecās tranšejas Zaļā purva un Ķemeru tīreļa kāpās, Latvijas armijas karavīru kapi Smārdē un vācu karavīru kapi pie Kalnciema.
|
Slīteres nacionālais parks dibināts 1999. gada 28. decembrī uz Slīteres rezervāta bāzes. Tā pašreizējo statusu noteica 1999. gada 28. decembrī Latvijas Republikas Ministru kabineta pieņemtie „Noteikumi par Šlīteres nacionālo parku” . 2000. gada 16. martā Latvijas Republikas Saeima pieņēma Slīteres nacionālā parka likumu. Parka teritorija aizņem 16360 ha sauszemes un 10130 ha jūras akvatorija līdz 10 m dziļumam Baltijas jūrā un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē. Sākotnēji daļa no šīs teritorijas (1100 ha) 1921. gadā bija izdalīta kā Slīteres dabas piemineklis. 1957. gadā izveidoja Slīteres valsts rezervātu 7861 ha platībā. 1977. gadā to palielināja uz 14882 ha, bet 1979. gadā rezervāts ieguva savu administrāciju un zinātnieku štatus. Slīteres nacionālā parka administrācija atrodas Dundagā, Dakterlejas ielā 3; LV – 3270.
Slīteres nacionālajam parkam administratīvi pakļauti Moricsalas un Grīņu rezervāti.
Slīteres nacionālā parka zonējums un robežas noteiktas 1999. gada 28. decembrī pieņemtajos Ministru kabineta „Noteikumos par Šlīteres nacionālo parku” , bet tā apsaimniekošanas principi formulēti 2001. gada 13. martā pieņemtajos „Slīteres nacionālā parka individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos” .
Ekosistēmu aizsardzības un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai nacionālajā parkā noteiktas 4 funkcionālās zonas:
Dabas rezervāta zonā ietverts Slīteres rezervāts, kura pamatu veido 1921. gadā dibinātais dabas piemineklis, Bažu purva rezervāts un Zviedru meža masīva rezervāts.
Slīteres nacionālajā parkā ietilpst t. s. Dundagas Zilie kalni, kas ir senā Baltijas ledus ezera krasts un puslokā stiepjas cauri visai Kurzemes pussalas ziemeļu daļai. To krauja saniedz 20 - 30 m augstumu un ir apaugusi ar krāšņu un bagātīgu koku un lakstaugu veģetāciju. Starp Zilajiem kalniem un jūru atrodas purvains līdzenums. Tuvojoties jūrai sastopamies ar senām, jūrai paralēlām kāpu grēdām, kuras veido t. s. kangarus un padziļinājumiem starp šīm kāpām – vigām, kas aizaigušas ar sūnu vai zāļu purvu. Vigās bieži ir arī lielāki vai mazāki ezeri. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē ir tipiskas kāpas ar tām raksturīgo veģetāciju.
Slīteres nacionālajā parkā, pamatojoties uz Slīteres rezervātā veiktaajiem pētījumiem, konstatētas 860 paparžaugu un sēklaugu, 128 sūnu, 195 ķērpju, 40 gļotsēņu un 733 sēņu sugas. Daudzas no tām ir retas un aizsargājamas un ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā, kā arī minētas Latvijas Republikas Ministru kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Faunā atklātas 40 zīdītāju sugas, no tām 11 aizsargājamas, teritorijā ligzdo 130 putnu sugas.
No aizsargājamajiem augiem Zilo kalnu nogāzē lielas platības aizņem mežloks jeb laksis (Allium ursinum), te aug parastā īve (Taxus baccata), Baltijas efeja (Hedera helix var. baltica), kalnu veronika (Veronica montana), daivainā (Polystichum aculeatum) un Brauna (Polystichum braunii) cietpaparde, pārējā parka daļā arī sarkanā cefalantēra (Cephalanthera rubra), jūrmalas dedestiņa (Lathyrus maritimus), grīņu sārtene (Erca tetralix), vienkāršā ķekarpaparde (Botrychium simplex) u. c. aizsargājamie augi. Eiropas kāpumiezim (Cuviera europaea) un strupajam donim (Juncus subnodulosus) parka teritorijā atrodas vienīgās augtenes valstī.
No aizsargājamajām sēnēm parkā atrastas vainagotā (Geastrum coronatum) un sekstainā (Geastrum pectinatum) zemeszvaigzne, zeltainā korallene (Ramaria aurea), zarainā dižadatene (Hericium coralloides), krokainā kazbārde (Sparassis crispa), melnsvītras cietpiepe (Phellinus nigrolimitatus) un melnējošā cietpore (Rigidoporus crocatus), skropstainais kātpūpēdis (Tulostoma fimbriatum), smiltāju kaussēne (Peziza ammophila), Hadriāna zemestauki (Phallus hadriani) u. c.
No aizsargājamajiem ķērpjiem te atrodami parastais plaušķērpis (Lobaria pulmonaria) , lodveida sferofora (Sphaerophorus globosus), lapveida kladonija (Cladonia foliacea), Mužo ksantoparmēlija (Xanthoparmelia mougeotii) u. c.
Parkā atrastas 30 aizsargājamo sūnu sugas. Starp tām tādas kā lapsastu krūmīte (Thamnobryum alopecurum), spīdīgā āķīte (Hamatocaulis vernicosus, sin. Drepanocladus vernicosus), zaļā divzobe (Dicranum viride), zaļā buksbaumija (Buxbaumia viridis) u. c. (A. Āboliņas dati).
No pārnadžiem parkā sastopami alnis, staltbriedis, stirna, meža cūka, no plēsējiem – lapsa, jenotsuns, āpsis, vilks un lūsis. Bieži sastopams bebrs.
Slīteres nacionālais parks ietverts Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā. Ļoti bieži te sastopami zvirbuļveidīgo kārtas žubīšu un mušķērāju dzimtas putni. Konstatētas 19 aizsargājamo putnu sugas, starp tām arī Latvijā reti sastopamie čūskērglis (Circaetus gallicus), klinšu ērglis (Aquila chrysaetos), ūpis (Bubo bubo), zivjērglis (Pandion haliaetus). Zilo kalnu nogāzē atzīmēts lielākais ligzdojošo pāru blīvums Latvijā (1000 pāru uz 1 km²). Kolkasragā vērojama ļoti intensīva putnu pavasara migrācija, kad stundā aizlido pat 60000 putnu.
Parka teritorijā dzīvo reti satopamie un aizsargājamie rāpuļi – purva bruņurupucis (Emys orbicularis) un gludenā čūska (Coronella austriaca), bet Kolkas apkārtnē aizsargājams abinieks – smilšu krupis (Bufo calamita).
Parka teritorija vairākkārt cietusi ugunsgrēkos. No tiem lielākais bija 1992. gadā, kad izdega apm. 3300 ha, galvenokārt Bažu purvs un tam tuvākie kangari, it īpaši Viškangars. Purva augu sabiedrības atjaunojas labi, kangaros veģetācija atjaunojas lēnāk, taču arī tur jau aug jaunās priedītes un dažādi lakstaugi.
|
Rāznas nacionālais parks izveidots 2007. gada 1. janvārī ar 2006. 2. novembrī pieņemto likumu „Rāznas nacionālā parka likums” («LV», 183 (3551), 2006.11.15.) [stājas spēkā ar 2007.01.01]). Rāznas nacionālais parks izveidots, lai saglabātu Rāznas ezera un ar to saistīto sugu un biotopu daudzveidību, Latgales kultūrvēsturiskās un ainaviskās vērtības kā arī veicinātu teritoriju nenoplicinošu saimniecisko attīstību, dabas tūrismu un ekoloģisko izglītību.
Rāzna nacionālais parks izveidots uz Rāzna dabas parka bāzes. Ministru kabinets 2003. gadu 18. martā pieņēma noteikumus Nr. 118. „Grozijumi Ministru kabineta 1999. gada 9. marta noteikumos Nr. 83 „Noteikumi par dabas parkiem””, ar kuriem, citu starpā, tiek izveidota jauna īpaši aizsargājama dabas teritorija dabas parks „Rāzna”. Noteikumi stājas spēkā 2003. gada 24. aprīlī, kad tika pieņemti MK noteikumi Nr. 264 „Dabas parka „Razna” individualie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”.
Ar Vides ministrijas 2005. gada 13. aprīļa rikojumu Nr. 102 „Par Latvijas Natura 2000 – Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstu” dabas parks „Razna” iekļauts Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā.
Līdz dabas parka „Rāzna” izveidošanai patreizējā parka teritorijā pastāvēja šādas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas:
Nacionālā parka platība ir 59615 ha. Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un teritorijas saimniecisko attīstību, nacionālā parka teritorijā ir noteiktas trīs funkcionālās zonas:
Nacionālajā parkā konstatēti 14 ES Biotopu direktīvas 1. pielikuma biotopi. 14% no teritorijas (8344 ha) aizņem eitrofi ezeri (ES biotopa kods – 3150 (dabigi eitrofi ezeri)). Parkā ir liela pļavu daudzveidība, tai sakitā 4 Eiropas nozīmes pļavu biotopu tipi – 6210 (sausas pļavas kaļķainās augsnēs), 6230* (sugam bagātās vilkakūlas pļavas smilšainās augsnēs), 6270* (atmatu pļavas) un 6430 (eitrofas augsto lakstaugu audzes). No Eiropas nozīmes mežu biotopiem jātzīmē boreālie meži (9010*), jaukti platlapju meži (9020*), melnalkšnu slapjie meži (9080*), nogāžu un gravu meži (9180*), ozolu meži (9160), purvainie meži (91D0*) un pārmitri platlapju meži (91E0*). Eiropas nozīmes purvu biotopi te ir pārstāvēti ar pārejas purviem un slīkšņām (7140) un mineralvielām bagātiem avotiem un avotu purviem (7160).
Viens no ainaviski izcilākajiem ezeriem ir Ežezers, kurā ir 26 salas. Salās galvenokārt aug platlapu koku, kā arī ar egļu meži. No aizsardzības viedokļa Ežezera salās nozīmīgi ir ozolu meži, boreālie meži un minerālvielām bagātie avoti.
Kopuma nacionālā parka „Razna” teritorijas veģetāciju veido dažāda tipa mežu, purvu, pļavu, kultivēto zālāju, tīrumu un ūdensaugu sabiedrības. Augu sugu sastāvu nosaka gan parka atrašanās Latvijas dienvid-austrumu ģeobotāniskā rajonā, gan raksturīgā mozaīkveida ainava. Pavisam dabas parkā „Rāzna” teritorijā līdz šim konstatētas 23 aizsargājamās augu sugas, no tām 6 ir Padomes direktīvas 92/43/EEK „Par dabisko biotopu un savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzību” sugas (Dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus), Gada staipeknis (Lycopodium annotinum), Vālīšu staipeknis (Lycopodium clavatum), Meža silpurene (Pulsatilla patens), Spilvainais ancītis (Agrimonia pilosa), Lokanā najāda (Najas flejilis)) un 11 ir īpaši aizsargājamās augu sugas Latvijā. Īpaši liela sugu daudzveidība ir konstatēta dabas parka DA daļā Visaldas ezerā un tā apkartnē, kā arī Ežezerā un tā apkartnē.
Dabas parka teritorijā sastopami visu sauszemes zīdītajdzīvnieku kārtu pārstāvji. Konstatētas 12 Latvijā īpaši aizsargājamo zīdītājdzīvnieku sugas. No ES direktīvas un Bernes konvencijas sugām teritorijā uzturas dīķu naktssikspārnis (Myotis dasycneme), bebrs (Castor fiber), vilks (Canis lupus), ūdrs (Lutra lutra), meža cauna (Martes martes) un lūsis (Lynx lunx).
Dabas parka teritorijai raksturiga liela putnu daudzveidība. Sastopami daudz retās un aizsargājamās sugas. Konstatētas 42 Putnu direktīvas, 21 Bernes konvencijas, 28 īpaši aizsargājamās un 14 mikroliegumu putnu sugas.
Teritorijā ir sastopamas septiņas ES direktīvas un Bernes konvencijas abinieku un rāpuļu sugas: zaļais krupis (Bufo viridis), brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus), zaļā varde (Rana esculenta), dīķa varde (Rana lessonae), purva varde (Rana arvalis), parasta varde (Rana temporaria) un sila ķirzaka (Lacerta agilis).
Zivīm visbagātākais ir Rāznas ezers. Tajā konstatētetas 27 zivju sugas, kas ir aptuveni 90 % no Latvijas ezeros mītošajām zivīm. Septiņas zivju sugas – palede (Coregonus peled), sīga (Coregonus lavaretus), repsis (Coregonus albula), spidiļķis (Tinca tinca), akmeņgrauzis (Cobitis taenia), pīkste (Misgurnus fossilis) un platgalve ( Cottus gobio) – ir ES Biotopu Direktivas 92/43/EEC sugas. Trīs sugas – palede (Coregonus peled), siga (Coregonus lavaretus) un repsis (Coregonus albula) – ir Latvijā īpaši aizsargājamās vai ierobežoti izmantojamās zivju sugas.
Nacionālā parkā konstatētas desmit īpaši aizsargajamajam bezmugurkaulnieku sugas. Trīs no tām (zaļā dižspāre (Aeshna viridis), spilgtā purvuspāre (Leucorrhinia pectoralis) un zirgskābeņu zilenītis (Lycaena dispar)) ir ES direktīvas un Bernes konvencijas sugas.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |