Latvijā līdz šim konstatētas 1080 cepurīšu sēņu sugas. No tām par indīgām atzītas nedaudz vairāk par 30 sugām. Lielum lielais vairums cepurīšu sēņu ir ēdamas. Daudzu cepurīšu sēņu augļķermeņi ir ar nenoskaidrotu nozīmi pārtikā (ēdami, neēdami vai indīgi) vai arī pārtikai ir nenozīmīgi vai mazvērtīgi.
Ikvienam sēņotājam jāpatur vērā noteikums, ka ēšanai drīkst vākt tikai tās sēnes, kuras labi pazīstamas kā ēdamas. Nedrīkst būt nekādas paļaušanās uz vispārējām ēdamo un indīgo sēņu pazīmēm, jo kopīgu, tikai vienām vai otrām raksturīgu pazīšanas pazīmju nav. Jāpazīst katra sēne, atsevišķi ņemta. Pretējā gadījumā var notikt saindēšanās, turklāt ar letālām sekām. 1991. un 1992. gadā masveida saindēšanās ar sēnēm notika Krievijā. Lūk, ko par šo saindēšanos Krievijas dabas enciklopēdijā par sēnēm 1997. gadā rakstīja Maskavas universitātes mikologi: „1991.-1992.gadā Krievijas dienvidu apgabalos reģistrēja daudzus masveidīgus saindēšanās gadījumus ar „ēdamām” sēnēm. Tas izraisīja zinātniski nepamatotu publikāciju parādīšanos presē. Taču ēdienu atliekās atrada lielā daudzumā zaļās mušmires sporas un amatoksīnus, kas liecināja, ka sēņotāji bija ēduši šo augsti toksisko sēni”.
Jāatgādina, ka saindēšanās var notikt ne tikai ar indīgām sēnēm, bet arī ar ēdamām sēnēm, kuras nepareizi sagatavotas vai bojājušās. Pareiza sēņu sagatavošana it īpaši jāņem vērā, ja ir salasītas t.s. nosacīti ēdamās sēnes, kuras pirms gatavošanas īpaši jāapstrādā, jānovāra, novārījuma ūdeni obligāti izlejot, kā arī tās sēnes, kuras iesāla un kuras pēc iesālīšanas noteiktu laiku jāiztur. Lai nenotiktu saindēšanās ar ēdamām sēnēm, tās nedrīkst lasīt legālo un nelegālo izgāztuvju apkārtnē, bijušajos padomju armijas mežos, lielo transporta ceļu un rūpnīcu tuvumā, kur tās var būt ar transporta un rūpniecības piesārņojumu. Sēnes jālasa arī tīros mežos, kur nav lietoti pesticīdi kaitēkļu un slimību apkarošanai.
Lai izvairītos no nepatīkamiem saindēšanās gadījumiem, jānovāra ir gandrīz visas sēnes (sēņu novārījuma ūdeni izlejot), izņemot dažādās bekas (izņemot raganu beku), čigānenes, dižsardzenes, atmatenes (šampinjonus), kuras pēc to notīrīšanas un nomazgāšanas var tūlīt cept.
Attiecībā uz sēņu lietošanu svaigā veidā, piemēram, salātos vai arī lielo dižsardzeni mežā uzgriežot uz sviestmaizes, jānorāda, ka šīs sēnes var saturēt vielas, kuras jutīgiem cilvēkiem var izraisīt vieglu saindēšanos. Tas, protams, neattiecas uz kultivētajām atmatenēm (šampinjoniem).
Jāatzīmē, ka grāmatās par sēnēm ir pārāk maz informācijas par pareizu sēņu apstrādi un sagatavošanu.
Bezatbildīgi ir dažu autoru presē lasītie raksti par sarkanās mušmires iekšķīgu lietošanu ārstnieciskos nolūkos.
Sēnes, kuras cilvēka organismā izraisa nepatīkamas sajūtas vai pat saindēšanos, iedala trīs grupās:
1. nosacīti ēdamās sēnes,
2. neēdamās sēnes,
3. indīgās sēnes.
Nosacīti ēdamas ir tās sēnes, kuras satur indīgas vielas, bet, attiecīgi apstrādājot, šīs vielas sadalās. Pie šādām sēnēm ilgu laiku pieskaitīja arī parasto un dižo bisīti. Tagad šīs sēnes pieskaita pie indīgām sēnēm.
Pie nosacīti ēdamajām sēnēm pieder daudzas pienaines un bērzlapes, kurām ir dedzinoša vai rūgta garša. Tādas sēnes ir baltā krimilde (Lactarius bertillonii, sin. L. vellereus), cūcene (Lactarius necator), piparu krimilde (Lactarius piperatus), sīvā krimilde (Lactarius pergamenus), saldūksne (Lactarius resimus), parastais vilnītis (Lactarius torminosus) un daudzas citas. Tāpēc tās var izmantot tikai pēc iepriekšējas apstrādes - vārīšanas, mērcēšanas, sālīšanas un izturēšanas. . Dažas no šīm sēnēm ilgstoši jāmērcē sāls ūdenī ( baltā krimilde - Lactarius bertillonii, smirdīgā bērzlape - Russula foetens) u.c.
2. grupa ir neēdamās sēnes. Tās ir sēnes, kuras nesatur indīgas vielas. Taču tās satur vielas, kuras izdala nepatīkamu smaku vai arī ir rūgtas vai ar dedzinošu garšu. Viena no pazīstamākajām šādām sēnēm ir parastā žultsbeka (Tylopilus felleus), kura ir rūgta un tāpēc ēdienā nebaudāma, jo rūgtvielas saglabājas arī pēc vārīšanas un cepšanas. Ja mežā rodas šaubas, vai tā ir baravika vai žultsbeka, tad droši varat to pārbaudīt pagaršojot mazu sēnes augļķermeņa gabaliņu, kuru pēc tam nenorijot vajag izspļaut. Šo metodi gan nedrīkst lietot garšojot nezināmas sēnes, kas var būt ļoti indīgas un no kuru gabaliņiem mutes gļotādā var uzsūkties un nonākt organismā indīgas vielas.
3. grupa ir indīgās sēnes - tās sēnes, kuru augļķermeņi satur indīgas (toksiskas) vielas, kuras, nonākušas cilvēka organismā, izraisa tā saindēšanos un pat nāvi.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |