Indīgo sēņu toksīni

Saindēšanās ar pirmās grupas toksīniem

Saindēšanās ar otrās grupas toksīniem

Saindēšanās ar trešās grupas toksīniem

Saindēšanās ar ceturtās grupas toksīniem

Saindēšanās ar piektās grupas toksīniem

Saindēšanās ar sestās grupas toksīniem

Indīgo sēņu toksīnus pēc to iedarbības veida uz cilvēka organismu iedalām 6 grupās:

1. toksīni ar gremošanas traktu kairinošu iedarbību,
2. toksīni ar neirotropu iedarbību, kuri izraisa centrālās nervu sistēmas darbības traucējumus,
3. nāvīgi indīgie mušmiru, bisīšu un tīmekleņu toksīni,
4. toksīni, kas izraisa saindēšanos, nākot saskarē ar alkoholu,
5. psilocibīns,
6. hemolītiskie toksīni.

Saindēšanās ar pirmās grupas toksīniem

Pirmās grupas toksīni parasti izraisa gremošanas sistēmas darbības traucējumus. To iedarbība var parādīties jau pēc 15 minūtēm, bet ne vēlāk kā pēc 30-60 minūtēm. Šādus toksīnus satur dažas bērzlapes un pienaines ar kodīgu garšu, kā arī pietiekoši nenovārītas sēnes. Šie toksīni izraisa vieglu saindēšanos, no kuras atveseļojas 2-4 dienās.

Saindēšanās ar otrās grupas toksīniem

Otrās grupas toksīnu izraisītās saindēšanās pazīmes parādās laikā no 30 minūtēm līdz 2 stundām: tās var būt smieklu un raudāšanas lēkmes, halucinācijas, samaņas zaudēšana, gremošanas traucējumi.

Atšķirībā no pirmās grupas toksīniem otrās grupas toksīni ir labi izpētīti. Tie ir sarkanās un panteru mušmires toksīni, tie atrasti arī šķiedrgalvītēs (Inocybe), piltuvenēs (Clitocybe), pūkainēs (Tricholoma), nelielā daudzumā arī bārkstmalēs (Hebeloma) un sārtlapītēs (Entoloma).

Sēņu toksīnus sāka pētīt jau 19.gs. 1869. gadā vācu ķīmiķi Šmīdebergs un Kope no sarkanās mušmires izdalīja alkaloīdu, kas pēc savas darbības bija līdzīgs acetilholīnam, un nosauca to par muskarīnu, domājot, ka tas ir galvenais sarkanās mušmires alkaloīds. Vēlāk gan izrādījās, ka sarkanajā mušmirē šis alkaloīds ir ļoti niecīgā daudzumā - tikai 0,0002 % no svaigas masas. Daudz lielākā daudzumā to atrada Patujāra šķiedrgalvītē - 0,037 %. Muskarīna darbības rezultātā sašaurinās acu zīlītes, palēninās pulss un elpošana, pazeminās asinsspiediens, paaugstinās sviedru dziedzeru sekretorā darbība. Cilvēka organismam nāvīga ir 300-350 mg deva. Tāds muskarīna daudzums ir 40-80 g Patujāra šķiedrgalvītes augļķermeņu un 3-4 kg sarkanās mušmires augļķermeņu. Savlaicīgi ārstējot, no saindēšanās ar sarkano mušmiri atveseļojas 1-2 dienās. Pieminētās parādības izraisa muskarīns. Tas nav atbildīgs par sēnes psihotropo iedarbību, kas vērojama saindēšanās gadījumos ar sarkano un panteru mušmiri. Tālākie sarkanās mušmires toksīnu pētījumi atklāja trīs vielas ar psihotropu iedarbību - ibotēnskābi, muscimolu un muskazonu. Tie ir tuvi radniecīgi savienojumi. Muscimols, kura saturs sarkanajā mušmirē ir 0,03- 0,1 % no svaigas sēnes masas, ir ibotēnskābes atvasinājums. Vēlāk šos toksīnus atrada arī citās sēnēs: panteru mušmirē -ibotēnskabi, bet dažās pūkainēs - triholomskābi, kas arī ir ibotēnskābes atvasinājums. Tieši šie toksīni izraisa tos sarkanās un panteru mušmires simptomus, kas sākotnēji izpaužas kā miegainība, kurai seko apjukuma sajūta, koordinācijas traucējumi, eiforija, dzērājam līdzīga uzvedība, redzes traucējumi, halucinācijas. Jāuzsver, ka saindēšanās ar panteru mušmiri ir smagāka nekā ar sarkano mušmiri.

Saindēšanās gadījumos ar Patujāra šķiedrgalvīti pazīmes parādās no 15 minūtēm līdz pat vienai stundai. Tās izpaužas kā nelabums, auksti sviedri, siekalošanās, acu zīlīšu sašaurināšnās, redzes traucējumi, sāpes vēderā, vemšana un caureja, elpas trūkums; var būt arī asinsrites traucējumi, muskuļu un acu plakstiņu raustīšanās, kas pāriet krampjos.

Saindēšanās ar trešās grupas toksīniem

Trešās grupas toksīnus satur dažas mušmiru sugas, bisītes un dzeltensarkanā tīmeklene. Tie ir ļoti bīstami toksīni. Īpaši bīstami šie toksīni ir ar to, ka to izraisītās saindēšanās pazīmes bieži parādās tikai pēc ilgāka laika - 6-24, parasti pēc 6-12 stundām, bet saindēšanās gadījumos ar orelanīnu pat pēc 3-14 dienām. Tas ir laiks, kurā toksīni jau paspēj iekļūt organisma dažādo orgānu šūnās un tur izraisīt neatgriezeniskus bojājumus.

Amatoksīnus satur zaļā, baltā un violetbrūnā mušmire. Tie ir peptīdi - būtībā komplekss, kas satāv no daudzām komponentēm. Amatoksīni iedarbojas lēnām, tie vispirms iekļūst aknu šūnās, bojā nieru šūnas un izraisa to darbības neatgriezeniskus traucējumus. Cilvēkam letāla deva ir 0,1mg/kg svara, bet jau 100 g svaigas zaļās mušmires augļķermeņu masas satur 10-20 mg amatoksīnu. Līdz ar to letālu iznākumu var dot jau 40-100 g zaļās mušmires apēšana.

Pirmās saindēšanās pazīmes parādās pēc 6-24, biežāk 6-12 stundām. To raksturo slikta dūša, vemšana, stipra ūdeņaina caureja, vēdera sāpes. Vēlāk, 24- 48 stundu laikā šīs izpausmes samazinās, bet rodas aknu un nieru darbības traucējumi. 3. - 5. dienā pēc saindēšanās pastiprinās aknu bojājumi un attīstās aknu mazspēja. Tai pat laikā attīstās nieru mazspēja, parādās krampji, un nāve iestājas 6.-16. dienā aknu un/vai nieru mazspējas dēļ.

 Giromitrīns ir toksīns, kas atrodas mūsu pavasara sēņu - parastās un dižās bisītes augļķermeņos. Par bisītes lietošanu pārtikā ir ļoti pretrunīga informācija. 19. gadsimta beigās no parastās bisītes augļķermeņiem izdalīja toksisku vielu, kuru pēc tā laika sēnes latīniskā nosaukuma, tagad sinonīma (Helvella esculenta), nosauca par helvelskābi. Uzskatīja, ka šī viela, sēnes novārot, pāriet karstajā ūdenī, pēc kura noliešanas sēnes ir lietojamas pārtikā. Taču, neskatoties uz šādiem piesardzības pasākumiem, laiku pa laikam ar šo sēni saindējās, turklāt ar letālu iznākumu. 20. gadsimta vidū atklāja, ka helvelskābe patiesībā ir dažādu organisko skābju maisījums, kura lielākā daļa ir fumarskābe. Ne viss skābju kopums, ne arī kāda atsevišķi ņemta skābe nevar izraisīt šādu saindēšanos. Tad arī atklāja, ka šīs sēnes satur ļoti toksisku vielu - giromitrīnu. Svaigās sēnēs konstatēts 0,125-0,165 % giromitrīna.

Giromitrīns gaisā ātri oksidējas un pamazām noārdās. Uz to pamatojas uzskats, ka pēc 6 mēnešu glabāšanas nenoslēgtā traukā žāvētas bisītes ir bez toksīna. Taču pētījumi ir parādījuši, kā arī šādā gadījumā saglabājas 0,1 - 0,3 % giromitrīna. Tas nozīmē, ka, lietojot arī žāvētas bisītes, iespējama nāvīga saindēšanās.

Pieņēmums, ka vairākkārt novārītas sēnes ir bez toksīna, arī ir apšaubāms. Šādos gadījumos vēl arvien paliek nelielas toksīna atliekas, kas, bisītes atkārtoti ēdot, sumējas un var izraisīt smagu saindēšanos.

Giromitrīns karstā ūdenī sašķeļas - veidojas acetaldehīds, skudrskābe un metilhidrazīns. Pirmās divas vielas sastopamas nelielā daudzumā un tām nav nozīmes sēnes indīgumā. Citādi tas ir ar metilhidrazīnu, kas ir daudz indīgāks. Metilhidrazīns kā gaistoša viela var atrasties sēņu gatavošanas laikā garaiņos un izraisīt saindēšanos. Cilvēkam aprēķinātā nāvīgā metilhidrazīna deva ir 10-50 mg/kg.

Saindēšanās pazīmes parādās 6-10, reti līdz 48 stundas pēc sēņu ēšanas. Sākumā parādās slikta dūša, vemšana, caureja,vēdera sāpes, kam vēlāk pievienojas stipras galvassāpes, nespēks, apjukums, reibonis, muskuļu koordinācijas traucējumi, krampji, dzelte, aknu, nieru un sirds mazspēja, kas izraisa nāvi. Ņemot vērā teikto, sēņu speciālisti (mikologi) iesaka no parastās un dižās bisītes izmantošanas pārtikā atturēties.

 Orelanīnu - dzeltensarkanās tīmeklenes indīgo vielu kā pirmais 1961. gadā izdalīja Gržimala un nosauca to par orelanīnu. Tālākie orelanīna pētījumi parādīja, ka tas ir vismaz kādu 10 dažādu indīgu vielu maisījums, no kurām galvenās ir gržimalīns, benzonīns un kortinarīns - vielas, kuras ir polipeptīdi. Šī indīgās vielas nenoārdās augstā temperatūrā. Sēnes indīgās īpašības saglabājas gan pēc vārīšanas, gan arī pēc žāvēšanas.

Speciālisti uzskata, ka dzeltensarkanā tīmeklene līdz ar zaļo mušmiri pieder pie indīgākajām sēnēm. Saindēšanās ar šo sēni izraisa patoloģiskas izmaiņas aknās. Pazīmes gan parādās tikai 3-14 dienas pēc sēnes ēšanas. Dzeltensarkanā tīmeklene tādēļ arī ir sevišķi bīstama. Pazīmes izpaužas kā stipras slāpes, sausuma un dedzināšanas sajūta mutē, nelabums, vemšana, sāpes vēderā. Slimība ilgst no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem un smagos saindēšanās gadījumos beidzas ar nāvi. Nāve no nieru mazspējas iestājas 6-100 dienas pēc saindēšanās.

Saindēšanās ar ceturtās grupas toksīniem

4. grupas toksīni izraisa saindēšanos nākot saskarē ar alkoholu Tāda viela ir koprīns. Tas sastopams pelēkās tintenes (Coprinus atramentarius) augļķermeņos. Līdzīgu reakciju izraisa arī tādas sēnes kā biezkāta piltuvene (Clitocybe clavipes), raganu beka (Boletus luridus), parastā smiltene (Tricholoma equestre) un vijolīšu pūkaine jeb aplocene (Tricholoma irinum).

Pēc alkohola lietošanas kopā ar šīm sēnēm organismā ir bremzēta fermentu darbība, kas nodrošina alkohola noārdīšanos. Uzkrājas acetaldehids, kas arī izraisa dažādas izmaiņas organismā. Šajā gadījumā koprīna un citās sēnēs sastopamo vielu iedarbība ir līdzīga to preparātu darbībai, kurus medicīnā lieto organisma sensibilizācijai pret alkoholu. Tādi preparāti ir disulfirams (pazīstams arī kā antabus vai teturāms), ciamīds ( tempozils) u.c. Organisma izmaiņas parādās sākot no dažām minūtēm līdz pat 5 stundām. Tās var parādīties arī tad, ja alkoholu lieto nākamajās dienās (pat līdz 5 dienām) un pat gadījumos, kad lieto zāles, kuru sastāvā ir alkohols.

Organisma saindēšanās izpaužas kā asinsrites traucējumi - karstuma sajūta, sejas apsarkums, pulsa paātrināšanās, reibonis. Smagos saindēšanās gadījumos apsārtums pārņem arī muguru, krūšu kurvi, vēderu. Acis pieplūst ar asinīm. Retos gadījumos parādās arī slikta dūša un vemšana.

Saindēšanās ar piektās grupas toksīniem

5.grupa - psilocibīns. Psilocibīnu un pēc ķīmiskās uzbūves, gan arī darbības tuvo psilocīnu satur kailgalvju (Psilocybe) ģints sēnes. Tādas ir Kubas kailgalve (Psilocybe cubensis), Meksikas kailgalve (Psilocybe mexicana), acteku kailgalve (Psilocybe actecorum) u.c. Šīs kailgalvju sugas Eiropā brīvā dabā nav sastopamas. Tās plaši izplatītas gan Jaunās, gan Vecās pasaules tropu joslā. Latvijā sastopamās kailgalvju sugas nesatur vērā liekamus psilocibīna daudzumus. Tropu apgabalos sastopamo kailgalvju svaigi augļķermeņi satur ap 0,25 % psilocibīna (psilocīna saturs ir ļoti niecīgs). Psilocibīns un psilocīns ķīmiski pieder indoliem. Tās ir termostabilas vielas, kas nesadalās, termiski apstrādājot. Tropu apgabalos sastopamās kailgalves pieder halucinogēnām sēnēm, kuru ievešana un audzēšana Latvijā aizliegta ar likumu.

Saindēšanās ar kailgalvēm iespējama ne tādēļ, ka tās tiktu lietotas pārtikā, bet gan tādēļ, ka, lietojot šīs halucinogēnās sēnes, pārdozēta pieļaujamā psilocibīna deva. Jau 4 mg psilocibīna var izraisīt vidēji izteiktu saindēšanos.

Saindēšanās izpausmes parādās 30-60 minūtes pēc psilocibīna iekļūšanas organismā un ilgst 4-12 stundas: tas ir muskuļu vājums, acu zīlīšu paplašināšanās, sausuma sajūta mutē, slikta dūša un vemšana. Parādās arī reibonis, kustību koordinācijas traucējumi, jušanas traucējumi, bērniem arī krampji un paaugstināta temperatūra. Lielākas devas var izraisīt dažādas halucinācijas (redzes un dzirdes), dažādus sajūtu kropļojumus, bailes. Halucinācijas var arī atkārtoties no 2 nedēļām līdz pat 4 mēnešiem pēc toksisko kailgalvju lietošanas.

Saindēšanās ar sestās grupas toksīniem

6. grupa - hemolītiskie toksīni, kas izraisa sarkano asins ķermenīšu noārdīšanos. Hemolītiskās indes bojā eritrocītu šūnapvalkus. No šādiem bojātiem eritrocītiem izplūst hemoglobīns. Spēcīga hemolītiska inde ir fallolizīns, kas izdalīts no zaļās mušmires. Taču šis toksīns jau 62-64° C temperatūrā zaudē savu aktivitāti. Līdz ar to saindēšanās gadījumos ar kulināri sagatavotu zaļo mušmiri tam nav nozīmes.

Ar hemolītisko toksīnu klātbūtni galvenokārt saista kailās mietenes indīgumu. Jautājums par kailās mietenes indīgumu ir visai neskaidrs, jo šo sēni tāpat kā parasto bisīti ilgu laiku lietoja un arī vēl tagad daži cilvēki lieto pārtikā. Turklāt daudzi cilvēki šo sēni ir ēduši bez jebkādām sliktām sekām. Literatūrā gan ir minēts, ka zināmi 300 saindēšanās gadījumi ar šo sēni. Zināmi arī 5 nāves gadījumi (1975. gada dati). Nav nekāda pamata kādreiz izteiktajiem un vairākkārt populārajā literatūrā pārrakstītajiem apgalvojumiem, ka kailā mietene izraisa cilvēka organismā antivielu uzkrāšanos, kas vēlāk noved pie letālām sekām.

Rezumējot šodien zināmo par kailo mieteni, varam teikt, ka tās augļķermeņi nesatur toksīnus parastā nozīmē. Tās vielas, kas izraisa saindēšanos, lietojot svaigas kailās mietenes, noārdās, sēni pareizi sagatavojot. Runa ir par cilvēka ķermeņa sensibilizēšanu, ko izraisa sēnes alergēni. Cilvēka organisma jutība pret šiem alergēniem, tiem darbojoties atkārtoti (pēc atkārtotas sēņu ēšanas), var paaugstināties un izraisīt smagu organisma reakciju, kas var beigties pat ar nāvi.

Vieglos saindēšanās gadījumos ir nelaba dūša, reibonis, sāpes vēderā, caureja.

Smagos saindēšanās gadījumos ar kailo mieteni parādās drudzis un paaugstināta temperatūra (pat līdz 40° C), urīnā no bojātajiem eritrocītiem (sarkanajiem asinsķermenīšiem) nonāk hemoglobīns, nieres nespēj tikt galā ar savām funkcijām, un iestājas nieru mazspēja. Šajā saindēšanās fāzē var iestāties arī nāve, ja saindējušos cilvēku nekavējoties nenogādā slimnīcā.

Saindēšanās gadījumos ar sēnēm cietušo novieto gultā un izsauc ātro ārsta palīdzību. Nav pieļaujama paša slimnieka došanās uz ārstniecības iestādi, jo saindēšanās var izraisīt gan asinsrites, gan arī sirdsdarbības traucējumus. Pirms ārsta ierašanās ieteicams skalot kuņģi, izraisot vemšanu. To panāk, dodot dzert 4-5 glāzes vārīta ūdens istabas temperatūrā, sodas šķīdumu ( 1 tējkaroti sodas uz glāzi ūdens) vai arī vāju (0,05- 0,1 % t.i. viegli sārtu ) kālija permanganāta šķīdumu un pēc tam izraisot vemšanu, kairinot rīkles galu. Šādu procedūru atkārto vairākas reizes. Toksīnu izdalīšanai no zarnu trakta iesaka izraisīt caureju, dodot dzert magnija sulfāta šķīdumu.

Uz sākumu     Uz saturu

 


 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «toksini.shtml» veidoja E. Vimba, R. Birziņa
sadarbībā ar eko@lanet.lv 2004.08.

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *