|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Vija Znotiņa |
Lapu koku mežiem raksturīga bagāta epifītisko („uz koku stumbriem augošo”) sūnu un ķērpju flora. Pa stumbru uz leju plūst lietus ūdens. Tekot pa koku mizu, tas bagātinās ar barības vielām. Tās izmanto uz koka augošās sugas. Katrai sugai ir citas prasības pēc gaismas un mitruma, un tādēļ katra aizņem savu vietu uz koka stumbra. Tuvāk koka galotnei ir vairāk gaismas, taču trūkst mitruma. Šeit apmetas gaismu mīlošās sugas, galvenokārt tie ir ķērpji. Tuvāk zemei ir vairāk mitruma, un tas ir vajadzīgs sūnām. Koka stumbra pamatni klāj „sūnu zābaks”. Stumbra ēnainākā puse (parasti tas ir ziemeļos) mazāk izžūst saulē, tādēļ šeit „sūnu zābaks” nereti ir augstāks. Tomēr ir arī sūnu sugas, kas labprātāk izvēlas stumbra saulaino pusi un augšdaļu.
Lai uz stumbra varētu augt daudz sūnu un ķērpju sugu, ir svarīgi, kāda ir koka miza. Pievērsiet uzmanību stumbriem ar biezu, rievainu mizu. Mizas rievās ir vieglāk „nostiprināties” un tās lēnāk izžūst, tādēļ šeit atradīsiet īpaši daudz sugu. Šāda miza ir raksturīga veciem kokiem, tādēļ tie ir īpaši svarīgi meža bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.
Sūnu un ķērpju sugas atšķiras arī starp koku sugām, galvenokārt tādēļ, ka atšķiras koku mizas ķīmiskais sastāvs. Priedes, egles un bērza miza ir barības vielām nabadzīga un samērā skāba (zems pH). Apšu, ošu, ozolu, kļavu un vītolu miza ir bagātāka ar barības vielām, tādēļ uz šiem kokiem ir daudz lielāka sūnu un ķērpju sugu daudzveidība.
Lapu koku mežos uz koku stumbriem un zariem sastopamas arī pie citiem biotopiem aprakstītās ķērpju sugas, piemēram, pūslīšu hipogimnija, klijainā pseidevernija, zilganzaļā platismatija, evernijas, pertuzārijas.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |