Latvijas ķērpju flora

Lihenoloģiskie pētījumi Latvijā. Vēsturisks apskats

Apkopojuma sastādīšanai izmantotie literatūras avoti

Pirmie pētījumi sākās 18. gadsimta otrajā pusē un tos aizsāka baltvācu izcelsmes dabas pētnieki, vispārīga rakstura dabaszinātniskās grāmatās paralēli faunas un ziedaugu floras, kā arī klimata, ģeoloģijas u.c. aprakstiem iekļaujot arī informāciju par šeit augošajām ķērpju sugām.
Tā Baltijas vācu zinātnieks J. Fišers savā 1778. gadā izdotajā darba "Versuch einer Naturgeschichte von Livland" pirmajā izdevumā minējis 7 ķērpju sugas: Lichen candelaris, L. pulmonarius, L. uncialis, L. saxatilis, L. sanguinarius, L. calcareus, L. cocciferus. Autora sniegtie sugu apraksti ir ļoti nepilnīgi, tāpēc pēc tiem grūti spriest, kādas sugas viņš aprakstījis. Jau minētā darba papildinājumā 1784. gadā J. Fišers apraksta vēl 18 ķērpju sugas, arī šoreiz apraksti ir nepilnīgi. Darba otrajā izdevumā 1791. gadā atzīmētas 28 ķērpju sugas.
D. Grindelis darbā "Botanisches Taschenbuch fur Liv-, Cur- und Ehstland", kurš iznāca 1803. gadā, starp citu augu aprakstiem min arī 38 ķērpju sugas, katrai no tām pievienojot arī īsu augšanas apstākļu aprakstu, piemēram, "uz mūra sienas" u.t.t.
V. Frībe, 1805. gadā rakstot par Baltijas augu saimniecisko izmantošanu, minējis 7 ķērpju sugas un katrai no tām aprakstījis un ieteicis to saimniecisko izmantošanu.
Visi trīs minētie autori vadījušies pēc K. Linneja augu klasifikācijas sistēmas un ķērpjus ierindojuši 24. klasē - Cryptogamia.
Pēc šiem pirmajiem mēģinājumiem iestājās samērā ilgs pārtraukums un ķērpju flora netika pētīta. Plašāki lihenoloģiskie ziņojumi parādījās 1845. gadā dibinātās Rīgas Dabaspētnieku biedrības rakstos (1846.-1869.), kuru autori bija aptiekārs K. Heigelis un Dr. Millers. Viņu darbi bija galvenokārt floristiska rakstura un veltīti Rīgas apkārtnē ievāktajiem ķērpjiem. Minētie autori savos ziņojumos aprakstījuši 157 ķērpju sugas.
1847. gadā Rīgas Dabas pētnieku biedrības rakstos tika publicēts K. Heigeļa un K. Millera ziņojums "Beitrag zur Flora von Livland", tajā minētas 20 ķērpju sugas.
1855. un 1857. gadā K. Heigelis publicē darbu "Beitrag zur Kryptogamenkunde der Ostsee-Gouvernements Russlands", kur aprakstīja un norādīja, ka mūsu florā droši var skaitīt 65 ķērpju sugas ar vairākām varietātēm, kas ievāktas Rīgas apkārtnē. Darbā minēti īsi katras sugas apraksti, kā arī augšanas apstākļi un ievākšanas vieta.
1858. gadā iznāk A. Dītriha (Dietrich, 1858) darbs "Blicke in die Cryptogamenwelt der Ostseeprovinzen". Šajā darbā autors min 86 ķērpju sugas, bet ķērpji vākti Igaunijā.
Dr. Millers 1862. gadā publicē pielikumu Baltijas provinču kriptogāmu florai (Muller, 1862), kurā minētas 11 ķērpju sugas.
K. Lūkass 1862. gadā publicēja ķērpju un sūnu sarakstu (Lucas, 1862), kurā minētas 54 ķērpju sugas ar vairākām varietātēm. Ķērpji ievākti galvenokārt Inčukalna kā arī Siguldas, Krimuldas un Majoru apkārtnē.
Šajā laikā tiek izdots K. Heigeļa plašs darbs "Zur Flechtenkunde der Ostseeprovinzen Russlands" (Heugel,1869), kurā aprakstītas 140 ķērpju sugas ar vairākām varietātēm un formām. Ķērpji ievākti galvenokārt Tartu, Tallinas, Kokneses un Saarema salā. Visus tolaik Baltijā zināmos ķērpjus viņš sakārto sistemātiskā kārtībā pēc G. Kerbera (G. Korber,1885) sistēmas (Systema Lichenum Germaniae). Pielikumā autors norāda vēl 17 ķērpju sugas, kuras netika ietvertas kopējā darbā. Šajā darbā daudz vērtīgu norādījumu sniedzis arī A. Brutāns.
A. Brutāns (1827.-1893.), vācu lihenologa Kerbera skolnieks, uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta ķērpju pētniekiem Latvijā un Igaunijā. Brutāns vācis ķērpjus gan Igaunijas, gan Latvijas teritorijā. 1869. gadā Tartu Dabaspētnieku biedrības sēžu ziņojumos parādījās A. Brutāna ziņojums par lihenoloģisko ekskursiju uz Kurzemi un Vidzemi. Viņš ceļojis gar Rīgas līča piekrasti no Ķemeriem līdz Dundagai, apmeklējis arī Kokneses apkārtni. Ķemeriem un to apkārtnei Brutāns min Thelotrema lepadinum, Pertusaria wulfenii (tagad - Pertusaria hymenea), Verrucaria carpinea, Lecidea premnea, Lecidea dolosa, Biatora quernea, Calycium lenticulare, Zwackhia involuta u.c.
Dundagas apkārtnei Brutāns min tādas sugas kā Goniocarpum gregarinum, Sticta amplissima, Sticta scrobiculata, Pannaria triptophylla, Pannaria plumbea. Pavisam viņa ziņojumā minētas 26 ķērpju sugas (Bruttan,1869).
1870. gadā tiek izdots Brutāna plašākais darbs par Baltijas ķērpjiem "Lichenen Est-, Liv- und Kurland" (Bruttan,1870), kurš ir pamatā Igaunijas un Latvijas ķērpju pētījumiem. Izdotais darbs ir ķērpju flora ar atsevišķu augu morfoloģiskiem un anatomiskiem aprakstiem, bet bez precīzām sugu noteikšanas tabulām. Sugu skaits grāmatā visumā tomēr nav pārāk liels- 394, turklāt daudzas darbā minētās sugas ir sastopamas tikai Igaunijā, bet nav Latvijā.
1889. gadā A. Brutāns publicē nelielu darbu par Baltijas ķērpjiem (minētas 56 sugas), kas ir papildinājums iepriekšējam darbam. Latvijas teritorijā pēc A. Brutāna datiem sastopamas 362 ķērpju sugas. Latvijā ķērpji vākti Vējavas, Mazsalacas, Cēsu, Siguldas, Valkas, Kokneses, Jaunpiebalgas, Ķemeru apkārtnē un posmā no Ķērpjiem līdz Dundagai gar Rīgas līča piekrasti u.c. vietās.
Pirms pirmā pasaules kara Tallinā vairākas vasaras pavadīja Kazaņas universitātes profesors K. Merežkovskis, šajā laikā viņš arī vāca ķērpjus Tallinas apkārtnē. 1913. gadā Merežkovskis publicēja Baltijas ķērpju sarakstu, kurā Baltijai minētas 516 ķērpju sugas.
1918. gadā laikraksta "Līdums" pielikumā iznāk K. Ašmaņa raksts, kurā viņš aicina jaunos dabaszinātniekus pievērsties ķērpju pētījumiem. Autors norāda uz ķērpju nozīmi dabā, kā arī iesaka to praktisko izmantošanu. Pavisam rakstā minētas 12 ķērpju sugas, tām arī doti latviski nosaukumi (piemēram, Cladonia coccifera - sarkangalvītes).
Pirmais zinātnieks, kurš ietvēra ķērpjus ģeobotāniskajos pētījumos bija K. Kupfers. 1909. gadā iznāca viņa pirmais darbs, kurā atzīmētas četras ķērpju sugas : Cladonia rangiferina, C. stellaris, Evernia furfuracea, Usnea barbata, kuras pētītas Olaines apkārtnē. Darbā atspoguļota to sastopamība dažādos veģetācijas tipos un raksturoti to augtenes apstākļi - apgaismojums, augsnes un mitruma apstākļi. Publikācijā "Die Naturschonstatte Moritzholm", kura tika izdota 1931. gadā, aprakstītas 54 ķērpju sugas, kuras Kupfers Moricsalā ievācis 1912. un 1913. gadā.
1924. gadā Kupfers publicē rakstu par vienkāršo smilts ķērpja Stereonema chthonoblastes atrašanu Rīgas apkārtnē. 16 ķērpju sugas minētas Kupfera darbā "Grundzuge der Pflanzengeographie des Ostbaltischen Gebiets", kurš publicēts 1925. gadā. Kupfera ķērpju vākumi salīdzinot at viņa ziedaugu vākumiem ir pavisam niecīgi - pavisam 300 paraugu.
Interesanti ir N. Maltas pētījumi par Latvijas smilšakmens kriptogāmu floru (Malta,1926), kur autors min 36 ķērpju sugas, no tām 12 - jaunas Austrumbaltijas apgabalam: Opegrapha cesareensis, Diploschistes bryophilus, Cystocoleus ebeneus, Lecidea fusca, Bacidia muscorum v. terrestris, Baeomyces rufus, Pannaria pezizoides, Lecanora coerulescens v. umbrina, Placodium chrysodetum, P. vitellinum, Alectoria bicolor, Crocynia membranacea.
1933. gadā H. Skuja un M. Ore publicē plašu pētījumu darbu par ķērpi Coenogonium nigrum (Huds.) Zahlbr. un tā gonīdiju izolēšanu un izpētīšanu tīrkultūrā. No H. Skujas plašākiem darbiem minams raksts "Ķērpji" izdevumā "Latvijas zeme, daba un tauta" (Skuja,1936), kur sniegts vispārējs Latvijas ķērpju raksturojums. Autors, sniedzot izplatītāko un ģeogrāfiski interesantāko ķērpju formu apskatu, vadās no ekoloģiskā principa, proti, grupē tos pēc augtenēm. Kopumā darbā minētas 133 ķērpju sugas, pēc autora domām to kopskaits Latvijas teritorijā ir ap 500 sugu.
Ķērpji atzīmēti arī V. Eiches rakstā "Latvijas meži" (Eiche,1936). Tajā minēti parastākie meža ķērpji.
Plašus pētījumus par Rīgas apkārtnē sastopamajām kladoniju ģints sugām veicis K. Miške. Savā diplomdarbā "Materiāli Rīgas apkārtnes kladoniju florai" (Miške,1939) viņš apraksta 45 kladoniju sugas. No Latvijā atrastām 50 sugām Rīgas apkārtnei droši konstatētas 45 sugas. Darbā aprakstītas 8 Latvijas ķērpju florai jaunas sugas: Cladonia tenuis, C. impexa, C. incrassata, C. grayi, C. conista, C. nemoxyna, C. pityrea un C. strepsilis.
Lielu ķērpju herbāriju ar aptuveni 1600 paraugiem ievākuši K. un H. Starci, tomēr tie ievākti gandrīz tikai Vidzemes centrālās augstienes apvidū. Herbārija pamatuzdevums bija kalpot kā apmaiņas materiālam ar ārzemju botāniķiem.
2. pasaules kara laikā un pēckara periodā gandrīz nav publikāciju par ķērpju floru, veģetāciju, ekoloģiju u.c. problēmām. Šajā laikā iznākušajās publikācijās minētas tikai atsevišķas ķērpju sugas. Tikai 1959. gadā iznāca A. Āboliņas un E. Vimbas "Latvijas PSR mežu ķērpju un sūnu noteicējs", kurā ietvertas 145 meža ķērpju sugas. Šis bija pirmais un joprojām ir vienīgais ķērpju noteicējs latviešu valodā.
1961. gadā parādījās neliels raksts par Menegazzia pertusa (pēc tagadējās klasifikācijas - Menegazzia terebrata) izplatību Latvijas PSR (Piterāns,1961).
Turpmākajos gados lihenoloģiskie pētījumi fokusējušies uz aizsargājamo teritoriju ķērpju floras izpēti, mazāk detalizēti, fragmentāri pētījumi veikti pārējās Latvijas vietās.
Kā nozīmīgākā publikācija jāmin 1982. gadā krievu valodā iznākusī monogrāfija "Latvijas ķērpji" (1982), kurā aprakstītas visas tobrīd Latvijas teritorijā zināmās ķērpju sugas.