Neliela aktuāla informācija par sēnēm 2002. gadā

2002. gada karstā un sausā vasara mūs atstāja bez sēnēm vasarā un arī rudenī, vismaz rudens sākumā. jo apstākļi nebija labvēlīgi sēņu augšanai. Laiku pa laikam pat dzirdēja pesimistiskas balsis, ka karstumā un sausumā sēņu micēlijs būs aizgājis bojā un ka turpmāk mūsu mežos sēnes vairāk neaugs. Taču tad pamazām tirgū sāka parādīties baravikas, gailenes, bērzlapes... Pilsētniekiem tirgus ir tā vieta, kur var redzēt vai sēnes mežos aug un vai ir vērts braukt sēņot. Dienu pirms pēkšņās sniega uzkrišanas (19. oktobrī) es tepat Rīgā dārzā nopriecājos atrodot veselu puduri ziemas celmeņu (samtkāta ziemeņu) un vijolīšu pūkaini. Mans prieks gan bija īss, jo nākošajā naktī uzsniga sniegs un vismaz uz kādu laiku sēņu augšana pārtraucās. Bet tagad atkal ziemas celmenes aug un sēņotāji dodas uz mežu, kur atrod arī vēl citas sēnes. Novembra sākumā Jelgavas apkārtnē atrada varenu zelta brūnsardzeni (Phaeolepiota aurea), kuras cepurītes platums bija 26-27 cm, kātiņa garums 20 cm, bet masa 705 g ! Zelta brūnsardzene pieder pie rudens un vēla rudens sēnēm. Tās cepurīte sasniedz 25 un vairāk cm diametrā. Tā ir zeltdzeltena, graudaina. Tās mīkstumam raksturīga rūgto mandeļu smarža, kas liecina par nelielu zilskābes saturu. Dažādos literatūras avotos tā atzīmēta gan kā indīga, gan arī kā ēdama sēne. Lietojot ēšanai šo sēni, to vajadzētu lietot tikai piejaukumā citām sēnēm.

Oktobrī bija dzirdami arī stāsti, ka uz tirgus piedāvātas baravikas par 10 latiem kilogramā, ka Vidzemes jūrmalas piekrastes mežos augot skaistas alksnenes. Tas viss liecināja tikai par to, ka pesimistu pareģojums par sēņu micēlija iznīkšanu nav piepildījies. Tā jau tas ar sēnēm gadās. Esmu vērojis tādas pavasara sēnes, kā parastos ķēvpupus, kuri parādās tā ap 10. maiju, 4-5 dienas uz vienu vai otru pusi. Parādās, ja ir atbilstoši klimata apstākļi. Ja šo apstākļu nav – micēlijs meža trūdu kārtā gaida nākošo pavasari.

Rudens pusē parādījās vēl viena satraucoša ziņa: no vasaras karstuma un sausuma ēdamās sēnes kļuvušas indīgas un pat radioaktīvas... Par radioaktivitāti varētu tikai pasmaidīt un teikt – nu ko gan nerunā. Taču runājot par indīgu vielu uzkrāšanos sēnēs jāatceras, ka sēnes ir produkts, kas ātri bojājas. Ja salasām vecas ēdamās sēnes, kuru augļķermeņi jau sākuši bojāties un kuros norit noārdīšanās procesi, tad šādos augļķermeņos tiešām var būt indīgas vielas. Tas ir tāpat kā ar jebkuriem pārtikas produktiem, kuri ir veci un sabojājušies.

Man kādreiz jautāja: „Vai ar ēdamām sēnēm var saindēties?” un es atbildēju ar pretjautājumu: „Bet vai ar desu var saindēties?”

Tas viss jāņem vērā un pēc sēņošanas, atgriežoties no meža mājā, salasītās sēnes tūlīt ir jāapstrādā, jo atstājot šo darbu uz rītu, sēnes var sākt bojāties un izraisīt nepatīkamas sekas.

Pieturoties mitram un relatīvi siltam laikam turpinās augt ziemas celmenes. Tās ir sēnes, kuras aug pat ziemā atkušņu laikā. Tās ir ar medus dzeltenu, vidusdaļā tumšāku cepurīti, kas mitrā laikā ir spīdīga un nedaudz lipīga. Tās lapiņas dzeltenīgas, bet kātiņš samērā tievs, dzeltenīgs, apakšējā daļā samtains, ar brūniem, brūnmelniem matiņiem. Ziemas celmenes var nest mājās arī sasalušas. Lietošanai derīgas gan ir tikai to cepurītes, jo kātiņi ir sīksti. Taču kur šī sēne aug, tur tā aug lielā daudzumā pušķos gan uz augošu, gan arī uz jau atmirušu koku stumbriem. Ziemas celmenes vēlā rudenī un ziemā, kad nav citu sēņu var mums sagādāt garšīgu sēņu maltīti.

Vācot sēnes vēlā rudenī un ziemā arī jāatceras, ka nedrīkstam vākt sēnes pārtikai gar ceļiem un tur, kur dabā nonāk rūpnīcu izmeši.

Par to vai 2002. gada vasarā un rudenī ir bijuši saindēšanās gadījumi ar sēnēm konsultējāmies Gaiļezera slimnīcas saindēšanās informācijas centrā. Tā vadītājs Viesturs Liguts pastāstīja, ka šoruden tādi gadījumi nav atzīmēti.

LDF	Ezeri	Putni	Sugu enciklopēdija	Bioloģiskā daudzveidība	Piekrastes biotopi	Malokologu biedrība	Botānikas biedrība	Sākums	Raksti mums