|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba@lanet.lv |
Cepurīte 5 – 20 cm plata, spilvenveida, samtaina, vecām sēnēm gluda, sausa vai nedaudz gļotaina, olīvbrūna, tumšbrūna, dažreiz sarkanīga.
Himenofora stobriņi dzelteni vai zaļgani, spiedumu vietās zilē. To atveres oranži sarkanas vai sarkanas, vēlāk sarkanbrūnas.
Kātiņš 7 – 15 cm garš un 2 – 6 cm resns, pie pamata paplašināts, bez dobuma, dzelteni oranžs ar brūnsarkanu, rupju tīklainu zīmējumu.
Mīkstums bālgani dzeltenīgs ar patīkamu smaržu un garšu, lauzuma vai griezuma vietās zilē. Gliemežu grauzumu vietās mīkstums sārtojas.
Sporas masā zaļganbrūnas, mikroskopā dzeltenīgas, vārpstveida – elipsoidālas, 9 – 17 × 5 – 7 µm.
Bioloģija, nozīme: Mikorizas sēne: veido mikorizu ar ozolu, liepu, bērzu u. c. lapu kokiem. Aug no jūnija līdz oktobrim lapu koku un jauktos mežos, parkos, alejās kaļķainā augsnē. Ēdama sēne – iepriekš obligāti jānovāra. Nejaukt ar velna beku (Boletus satanas), kas Latvijā nav droši konstatēta. Velna bekai raksturīga sudrabaini pelēka cepurīte, vidusdaļā stipri paresnināts kātiņš ar karminsarkanu joslu un smalku tīklveida zīmējumu. Velna bekai ir arī nepatīkama smaka.
Vispārējā izplatība: Eiropa, Āzija (Kaukāzs, Rietumsibīrija, Tālie Austrumi, Japāna), Ziemeļamerika, Austrālija.
Izplatība Latvijā: ne bieži.