|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba@lanet.lv |
Cepurīte 6 – 30 cm plata, sākumā puslodesveida, vēlāk polsterveida, sudrabpelēka līdz zaļganpelēkai.
Stobriņi līdz 2,5 cm gari, sākumā dzeltenīgi, tad zaļgani dzelteni līdz netīri olīvdzelteni, ievainojumu vietās zilganzaļi. To atveres karmīnsarkanas, retāk sarkanbrūnas.
Kātiņš 4 – 12 cm garš un tikpat resns (ar stipri paresninātu vidusdaļu, gandrīz vai olveida), augšdaļā bāli dzeltens, uz leju karmīnsarkans, apakšdaļā olīvpelēks un dzeltens, ar smalku tīklainu zīmējumu.
Mīkstums bālgans, griezumu vai lauzumu vietās zilē, kātiņā iesārts. Sākumā smarža nepatīkama, vecām sēnēm maitas smaka. Garša saldena, atgādina riekstus.
Sporas 10 – 16 × 5 – 7 µm, elipsoidas, vārpstveida, iedzeltenas, to nobirums olīvzaļgandzeltens.
Bioloģija, nozīme: Mikorizas sēne. Sastopama lapu koku mežos ar kaļķainu augsni no jūlija līdz oktobrim. Indīga.
Vispārējā izplatība: Eiropa, Kaukāzs, Ziemeļamerika.
Izplatība Latvijā: ļoti reti. Sēņotāji velna beku jauc ar raganu beku (Boletus luridus).