Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Sēņu augšana


Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv

Saturs


 

^

Kā aug sēnes?


Uzskata, ka sēnes aug ļoti ātri. Literatūrā lasāmi sēņotāju stāsti par sēņu augšanu, pie tam par sēņu augšanu pat ar troksni. Tā kāds sēņotājs stāvējis klajā laukumiņā priežu silā. Apkārt valdījis tāds klusums, ka bijis dzirdams, kā no priežu zaļajām skujām krīt rasas pilieni. Pēkšņi viņš sadzirdējis neskaidru troksnīti, kaut ko līdzīgu tam, kā zem zemes alā skrubinās peles. Taču tuvumā nekas tāds nav bijis redzams. Bet troksnītis atkal atkārtojies, un sēņotājs ieraudzījis, ka līdzās zemē noliktajam sēņu grozam uz augšu kā sīks tornītis ceļas brūnas priežu skujas – tad tās attālinās un spraugā, kas bija radusies, parādās tumša sīka baravikas cepurīte...

Tas viss jau varētu būt arī patiesība, jo sēnes augļķermeņa aizmetnim, sasniedzot noteiktu attīstības fāzi, ir jāizlaužas cauri meža sūnu vai arī nedzīvajai zemsedzei. Protams, pēc tam vēl notiek ievērojama augļķermeņu augšana. Nav nekāda pamata dzirdētajam apgalvojumam, ka sēnes augļķermenis, kuru redzējis cilvēks, vairāk neaug. Ka tas tā nav, to liecina gan literatūrā atrodamie dati, gan arī mūsu novērojumi. Tā literatūrā minēts, ka novērota apšubeku augšana, un konstatēts, ka tās kātiņš no 2. līdz 11. novērojuma dienai pastiepies garumā no 4 līdz 22 cm, bet cepurītes diametrs no 4 līdz 16 cm.

Mēs 1988. gada vasarā Kazdangas parkā mērijām augošus sarkstošās un zaļās mušmires augļķermeņus. Iegūtie dati redzami tabulā.

Sarkstošā mušmire
Augļķermeņa Nr.21. VII22. VII23. VII24. VII
15,2 : 3,89,5 : 5,711,7 : 9,010,0 : 9,4
22,0 : 1,76,4 : 3,08,3 : 6,29,5 : 7,4
32,0 : 2,57,8 : 3,610,3 : 7,411,9 : 8,5
46,0 : 3,511,3 : 7,211,5 : 9,211,5 : 8,8
510,0 : 8,0126 : 11,513,0 : 11,411,0 : 10,0
Zaļā mušmire
16,5 : 410,5 : 11,513,0 : 11,411,0 : 10,0

Pirmais skaitlis rāda kātiņa garumu, bet otrs – cepurītes diametru centimetros.

Kā redzams, novērotajām mušmirēm lielākais augļķermeņu pieaugums vērojams starp 1. un 2. novērojumu dienu. To acīmredzot sekmēja arī lietainais laiks, kas pieturējās arī vēl 3. novērojumu dienā. 4. novērojumu dienā pieaugums bija niecīgs; ir pat vērojama augļķermeņu „samazināšanās”, kas izskaidrojama ar to sakalšanu sausā, saulainā un karstā laika ietekmē. Pēc 4. dienas novērojumi vairs netika turpināti, bet, augteni apmeklējot 27. jūlijā, t. i., 7. dienā, varējam konstatēt, ka visi augļķermeņi sapuvuši – no tiem bija palikušas pāri tikai niecīgas atliekas.

Ikvienas sēnes augšana sākas ar sporas dīgšanu. Dīgstot sporām, izveidojas tīmekļains, pūkains, vatei līdzīgs pavedienu kopums, kas veido micēliju jeb sēņotni. Tā dzīves ilgums var būt gan viena vai divas nedēļas, gan arī gads vai pat vairāki gadi. Ir pat zināmi gadījumi, kur sēņotne augsnē dzīvo gadu desmitiem. Uz micēlija noteiktā attīstības fāzē veidojas sporas producējošie orgāni vai arī augļķermeņi, kādus mēs pazīstam cepurīšu sēnēm, piepju sēnēm vai pūpēžiem. Mikroskopiskajām sēnēm tas notiek ļoti ātri. Audzējot kādu peniciliju sugu uz mākslīgas barotnes tīrkultūrā, sēņotne sākumā ir balta un pūkaina, bet jau pēc 4 - 5 dienām vai pat vēl ātrāk maina savu krāsu – kļūst zaļa vai zilgana un putekļaina no sporām, kas uz tās izveidojušās.

Makroskopisko sēņu micēlijs attīstās substrātā (meža nobiru kārtā, augsnē) un parasti ir daudzgadīgs un veido augļķermeņus.

Dažas sēnes augļķermeņus veido katru gadu, bet dažas – ar noteiktu starplaiku. Vienas sēnes augļķermeņus veido tikai reizi gadā, Tādas ir visiem labi pazīstamās pavasara sēnes – lāčpurni, bisītes, ķēvpupi. Kā liecina novērojumi, tad šo sēņu augļķermeņu paradīšanās, piemēram, ķēvpupiem, ir cieši saistīta ar klimata apstākļiem: ir atbilstoši klimata apstākļi – šis sēnes parādās, nav šo apstākļu šo sēņu micēlijs, visā pilnībā saglabājot savu dzīvotspēju, „dus” augsnē līdz nākamajam pavasarim. Dažām sēnēm vienā veģetācijas periodā var veidoties vairākas augļķermeņu paaudzes dažādos laikos. Tad runā par sēņu parādīšanās viļņiem. Starp šiem viļņiem sēņotne it kā atpūšas un uzkrāj barības vielas savai tālākai darbībai. Taču var būt arī citādas likumsakarības. Tā krievu mikologs B. Vasiļkovs savā darbā, kas veltīts speciāli baravikai, raksta, ka šis sēnes augļķermeņi parādās ar 2 - 4 gadu atstarpi.

Ir tāda sīka tintene, kas aug pie celmiem vai augošu koku stumbru pamatnes. Dažreiz tās augļķermeņi izaug milzīgos daudzumos. Tāpēc arī šī sēne ieguvusi dižbara tintenes (Coprinus disseminatus) nosaukumu. 1994. gada veģetācijas perioda šī sēne uz celma ozolu alejā pie Nacionālā teātra augļķermeņus veidoja 4 reizes: pirmo reizi 6. jūnijā, bet pēdējo -16. septembrī.

1995. gadā šīs sēnes augļķermeņu veidošanos šajā vietā novērojam tikai divas reizes: varētu domāt, ka 1995. gada klimata apstākļi nav šīs sēnes augšanai bijuši tik piemēroti vai arī sēnes micēlijs, veikdams noteiktu darbu koksnes noārdīšanā, ir izsmēlis te pieejamās barības vielu rezerves.

Ir arī tādas sēnes, kuru micēlijs atbilstošos klimata apstākļos gandrīz nepārtraukti veido augļķermeņus. Tāda ir pie mums no Ziemeļamerikas caur Viduseiropu ieceļojusī Ravenela mutīne.

Vairumam mikroskopisko sēņu augļķermeņi attīstās ļoti ātri: no aizmetņa parādīšanās laika līdz augšanas beigām paiet tikai 10 - 15 dienas, Sporu veidošanās sākas jau 5. – 7. dienā. Pēc savas nogatavošanās šo sēņu augļķermeņi saglabājas dažādu laiku: dažām sīkajām tintenēm – no dažām stundām līdz dažām dienām. Mums pazīstamo ēdamo sēņu augļķermeņu dzīves laiks aptver vairākas dienas, pat nedēļu un vairāk, bet piepju sēņu augļķermeņi saglabājas un veido sporas dažus mēnešus, vienu sezonu vai pat vairākus gadus, katru gadu dodot jaunu augļķermeņa pieaugumu, pēc kura joslu skaita, tāpat kā pēc koku stumbru gadskārtām, var noteikt augļķermeņa vecumu.

 

^

Mazākās un lielākās sēnes


Vismazākās varētu būt vairākas – tās būtu tās parazītiskās sēnes, kas sastopamas ziedaugu vai aļģu šūnās. Pie tam katrā saimniekauga šūnā viena mikroskopiska sēne. Kopā, protams, vesela sēņu grupa. Nu kaut vai sēne, kas izraisa kartupeļu vēzi (Synchytrium endobioticum). Inficētajās kartupeļu bumbuļu šūnās attīstās kaila šīs sēnes šūna bez apvalka, kas vēlāk sadalās sporās, kuras izplatās un inficē veselās kartupeļu bumbuļu šūnas. Cik liela tad ir šāda sēne ? Tās ziemojošās sporas ir lodveidīgas un sasniedz 33 - 76 µm diametrā, vai arī elipsoidālas 35 - 45 x 52 - 76 µm . Atgādināsim, ka viens µm ir milimetra tūkstošdaļa. Šī pat ģints sēne – vizbuļa sinhītrija (Synchytrium anemones) parazītē baltā vizbuļa (Anemone nemorosa) lapās. Pavasaros bieži vien uz šī auga lapām varam redzēt sīkas melnvioletas, pat melnas ar zilganu nokrāsu, kopā saplūstošas pangas, kurās vizbuļa šūnās veidojas parazītiskās sēnes ilgsporas.

Ļoti interesanta un neparasta sēne ir pūpēžu sēnēm piederošā zvaigžņainā lodmete (Sphaerobolus stellatus ). Šīs sēnes augļķermeņi ir ap 2 mm diametrā . To perīdijs (apvalks) ir 4 - 5 slāņains. Ārpusē tas ir balti tūbains, iekšpusē gluds, oranžīgs. Ārējie slāņi ir biezi, gludi, gaļīgi, zvaigžņveidīgi saplaisā 5 - 8 daivās, bet iekšējie plāni, caurspīdīgi, oranžīgi, nogatavojoties sporām, izvirzās uz āru kā lodveidīga, spīdīga, sarkanīgi oranža vai brūngana 0,7 - 1,4 mm diametra peridiola: tā ir lodveidīga augļķermeņa daļa, kurā attīstās sporas. Kopumā šīs peridiolas ar ārējo saplaisājušo apvalku atgādina kādreiz fotogrāfijās redzētās iekārtas Zemes mākslīgo pavadoņu palaišanai ar visiem pavadoņiem.

Sēne atrodama uz trūdošas koksnes mežos, tīrumos un pagalmos no pavasara līdz vēlam rudenim un pat ziemā atkušņu laikā. Latvijā to nevarētu saukt par īpaši retu, bet par neievērotu un nepamanītu gan.

Pati lielākā Latvijā līdz šim pēc sava augļķermeņa masas atrastā sēne ir brūnā čemurpūkaine (Lyophyllum decastes). To 1980. gada rudenī atrada Sauriešos. Laimīgie atradēji pastāstīja, ka apmēram vienu trešo daļu no augļķermeņa, kas sastāvēja no daudzām kopā saaugušām cepurītēm, viņi ir jau apēduši. Bija atlikuši 10,5 kg. Tas bija kopā saaugušu sēņu cepurīšu puduris, kura apkārtmērs bija 150 cm, bet augstums 25 cm. Visā šajā pudurī tika saskaitītas 340 cepurītes.

Brūnā čemurpūkaine ir ēdama sēne. Tās cepurītes sasniedz 5 - 10 cm platumu, tās ir gaiši brūnas vai tumši okerbrūnas, zīdainas, nedaudz staraini svītrainas, sākumā viļņainu, dažreiz balti apsarmotu malu. Mīkstums gandrīz balts, tam patīkama garša un smarža. Sēne sastopama rudeņos no augusta lidz novembrim lielākos vai mazākos ceros lapu koku mežos, arī parkos un dārzos.

Otrajā vietā pēc augļķermeņu masas Latvijā ierindojams milzu apaļpūpēdis (Langermannia gigantea). Tā lielākais zināmais augļķermenis atrasts 1972. gadā Emburgas apkārtnē. Tas glabājas Valdemārpils Mežu muzejā. Šī augļķermeņa apkārtmērs ir 166 cm, bet masa 700 g. Ja ņemam vērā, ka svaigi sēņu augļķermeņi satur līdz 90 % ūdens, tad viegli varam izrēķināt, ka šāda lieluma svaiga augļķermeņa masa bija ap 7 kg. Tai pat laikā neatbildēts paliek jautājums : cik liela šādam augļķermenim ir sēņotne jeb micēlijs, kas atrodas augsnē jeb tās trūdu kārtā un kāda ir tā masa ?

Šādi lieli pūpēži Latvijā nav sevišķs retums. Arī Latvijas Universitātes Botānikas un ekoloģijas katedrā glabājas vairāki šī pūpēža eksemplāri. Viens no tiem atrasts 1922. gada septembrī Rīgā psihiatriskās slimnīcas dārzā. Svaiga augļķermeņa apkārtmērs ir bijis 103 cm, bet masa 5,8 kg. 1979. gadā milzu apaļpūpēdi ievācām Reņģes upītes pļavā Bukaišos un atvedām uz Rīgu. Tā apkārtmērs – 120 cm. Palu ūdeņi iepriekšējā gada augļķermeni bija atnesuši un noguldījuši pļavā Zemgaļu māju tuvumā. Paejot gar upīti uz augšu, atradām arī jaunos augļķermeņus. Kā mums stāstīja, šie augļķermeņi regulāri pavasara palos peldot pa Reņģes upīti. Tas liecina, ka šie augļķermeņi kādā upītes augšteces pļavā katru gadu no augsnē esošā micēlija aug no jauna.

Par vienu interesantu milzu apaļpūpēžu augteni 1993. gadā Lauku Avīzē rakstīja LU herbārija fondu glabātāja I. Berga. Viņai bija zināma šī pūpēža atradne Brunavas pagasta Kraučuku māju ābeļdārzā jau no septiņdesmito gadu vidus. Parasti katru gadu izauguši 4 - 6 augļķermeņi, bet 1993. gada septembra sākumā to bijis 45. No tiem lielākajam apkārtmērs bijis 150 cm, bet par ļoti iespaidīgiem bijuši atzīstami arī augļķermeņi ar apkārtmēru robežās no 78 - 125 cm. Taču 1994. gadā, kad vasaras beigās pēc lielā sausuma mežos mūs priecēja baraviku, priežu sviestbeku (makaviču) bagātība, milzu apaļpūpēža micēlijs Brunavā " atpūtās " no iepriekšējā gada lielajiem darbiem un deva tikai vienu augļķermeni.

Milzu apaļpūpēža augļķermeņi ir ēdami, kamēr to iekšējā masa ir balta un nav kļuvusi dzeltenīga. Tādiem augļķermeņiem novelk apvalku (perīdiju), sagriež šķēlītēs, panē un cep. Kas šādu cepumu garšojuši – atzīst to par ļoti labu un visiem iesaka pamēģināt. Sajaukt milzu apaļpūpēdi ar kādu citu pūpēdi praktiski gandrīz neiespējami. Zināma līdzība varētu būt ar zaķu pūpēdi (Calvatia uteriformis), taču tas nedaudz atšķiras ar augļķermeņa formu : tā nav lodveida, bet ir plati olveidīga, pat plati bumbierveida ar sterilu pamatni. To diametrs nepārsniedz 5 - 12 (20) cm, bet augstums 12 - 16 cm. Milzu apaļpūpēdis atrodams pļavās krūmājos uz dažādām augsnēm.

Bēdīgs ir fakts, ka cilvēki bieži vien milzu apaļpūpēdim neļauj izaugt : to saspārda un samīda tikko tas sācis tā kārtīgi augt.

Lielus augļķermeņus veido arī dažas citas Latvijā sastopamas sēnes. No aizsargājamajām, Latvijas Sarkanajā Grāmatā ierakstītajām sēnēm tādas ir čemurenes. Tās pieder piepju sēnēm. Latvijā minētas trīs šo sēņu sugas : čemurainā čemurene (Polyporus umbellatus), daivainā čemurene (Grifola frondosa) un milzu čemurene (Grifola gigantea). Atškirt šīs sēņu sugas var pēc cepurītes izveidojuma: čemurainajai čemurenei tās ir nelielas, tikai 1,5 - 4 cm diametrā, daivainajai čemurenei 4 - 10 cm diametrā, bet milzu čemurenei 20 - 30 cm platas. Savukārt visas šīs cepurītes ir saaugušas kopā vienā lielā kopaugļķermenī, kas var sasniegt ievērojamus izmērus. Tā 1979. gada 29. septembrī Dundagas parkā zem ozoliem atradām daivaino čemureni, kuras apkārmērs bija 133 cm, bet masa 5,6 kg. Daivaino un milzu čemurenes var atšķirt arī pēc sporām : daivainajai čemurenei sporas ir plati elipsoidālas, pie pamata nosmailotas 5 - 6 x 3,5 - 4,5 µm ar graudainu saturu. Milzu čemurenes sporas ir gandrīz lodveida, vai plati elipsoidālas ar tikko jūtamu izstiepumu pie pamata, 5 - 6 x 4,5 - 5,5 µm.

Latvijā čemurenes sastopamas ne sevišķi bieži. Biežāk sastopama daivainā čemurene, retāk čemurainā čemurene, bet milzu čemurene ir ļoti reta. Šodien speciālistu rīcībā nav materiālu, kas apstiprinātu tās atrašanu latvijā.

Daivainā čemurene ir atrasta pat Rīgā ozolu alejā pie Nacionālā teātra u. c. vietās, kur speciālistiem tagad ir laba iespēja sekot augļķermeņu parādīšanās laikiem un periodiskumam.

Mežos un parkos čemurenes atrodamas zem ozoliem. Parasti to augļķermeņi parādās vasaras beigās – augustā, septembrī. Taču to micēlijs ir daudzgadīgs un dzīvo ozolu saknēs un tām tuvējā augsnē. Tāpēc arī šo sēņu augļķermeņi vienā un tai pat vietā parādās no gada gadā ja vien ir atbilstoši klimata apstākļi. Interesanta ir čemurainā čemurene, kurai veidojas melni zaraini, pirkstveidīgi sklerociji – blīvi sēņotnes pinumi, kuri vietās, kur šī sēne sastopama, atrodami uz augsnes virsmas.

Pavasaros izaug arī ievērojama lieluma pavasara sēņu augļķermeņi. Tā 1974. gada 31. maijā Gaujas nacionālā parka teritorijā Daudas upītes gravas kreisajā krastā lejpus Raganu katla atradām divus lielus dižās bisītes (Gyromitra gigas) augļķermeņus. No tiem lielākais bija 21 cm augsts ar 15 cm platu cepurīti un tā masa bija 603 g. Mazākā augstums bija 20 cm, platums 19 cm, bet masa 614 g.

1986. gada junijā Dzintaros Aigars Dobelnieks jaunbūvē zem dēļu kaudzes atrada divus augstā lāčpurna (Morchella elata) augļķermeņus. No tiem lielākais sasniedza 29 cm garumu, vidū bija 14 cm, bet galotnē 3 cm plats. Tā masa bija 220 g.

 

^

Kāpu smiltāju sēnes



Hadriāna zemestauki
(Phallus hadriani)


Smiltāju kaussēne
(Peziza ammophila)


Smiltāju spīgulite
(Psathyrella ammophila)


Smiltāju sepultārija
(Sepultaria arenicola)

Parasti mēs sēnes saistām ar mežu. Mežs un sēnes – mūsu apziņā divas cieši saistītas lietas. Taču sēnes aug arī citur un cik tas arī nebūtu neparasti – aug tīrās kāpu smiltīs. Turklāt runa nav par kāpām, kuras apaugušas ar mežu un kur sēņojot var atrast gan bērzlapes, gan sviestbekas, smiltenes un vēl daudzas citas sēnes.

Ir sēnes, kas aug tīrās kāpu smiltis – priekškāpā – pirmajā kāpā, kas ir no jūras puses, kur vēl vējš dzenā smiltis, kur vietumis sastopami tādi kāpu augi kā čemurainā mauraga, smiltāju kāpuniedre, smiltāju kāpukviesis, smaržīgā vīrcele. Tur cauri karstai saules nokaitētai smiltij izlīduši Hadriāna zemestauki (Phallus hadriani). No kā gan šie zemestauki dabūjuši tik neparastu sugas nosaukumu? Kas bijis šis Hadriāns, kura vārdā sēne nosaukta? Ar nelielu atkāpi jāpaskaidro, ka Hadriāna zemestauki ir pasaulē pirmā zinātnē aprakstītā zemestauku suga un to ir izdarījis holandiešu ārsts Adriāns de Jongs (Aadrian de Jonghe), kura latinizētais vārds un uzvārds ir Hadrianus Junius. Tas noticis 1564. gadā – tātad vairāk nekā pirms 400 gadiem. Viņš, protams, sēni nenosauca par Hadriāna zemestaukiem, bet gluži vienkārši par „Phallus” t. i., fallu, nedodot nemaz sugas apzīmējumu.

Taču spriežot pēc dotā apraksta – sarkanīgās peridijas (apvalka), kā arī, spriežot pēc dotās augtenes, Hadrianus Junius ir aprakstījis tieši šo sugu. Hadriāna vārdu tai piešķira franču mikologs Vantenā (Ventenat) 1798. gadā un vēlāk 1801. gadā akceptēja holandiešu mikologs Hristiāns Hendriks Persons – viens no zinātniskās mikoloģijas pamatlicējiem. Hadriāna zemestauki ir vistiešākā radniecībā ar mūsu lapu koku un jauktajos mežos sastopamajiem parastajiem zemestaukiem. Hadriāna zemestauki kā reta suga ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā, tie ierakstīti arī Latvijas Republikas Ministru kabineta īpēši aizsargājamo sugu sarakstā. To jaunie augļķermeņi, kas attīstās smiltis, ir iegareni olveidīgi vai lodveidīgi, 4 - 8 cm gari, 3 - 4 cm plati, gludi, ar krokām pie pamatnes, iesārti. Vēlāk tiem plīstot izveidojas 10 - 18 cm garš un līdz 3 cm resns nesējs (receptākuls). Tas ir cilindrisks, pie pamatnes sašaurinās, šūnains, balts, dzeltenīgi balts vai violeti iesārts. Tā galā cilindriska, 3,5 - 4 cm gara tīklaini bedraina, uzpirkstenim līdzīga cepurīte, kura pie kātiņa pieaugusi tikai savā augšdaļā. Gleba uz cepurītes olīvkrāsā ar vāju nepatīkamu smaku, kura pievilina kukaiņus – sēnes sporu izplatītājus. Vēlāk, kad kukaiņi sporas iznēsājuši un cepurīte saulē sakaltusi, tā kļūst tumša, pat melna.

Latvijā Hadriāna zemestauki atrasti jūrmalas kāpās gan Rīgas jūras līča, gan arī Baltijas jūras Kurzemes piekrastē. Retāk tie sastopami smilšainās vietās attālāk no jūras. Tā, piemēram, šī sēne atrasta arī Rīgā, Pārdaugavā, smilšainā ielas malā. Kādas tad ir šis sēnes vieglāk pamanāmās atšķirības pazīmes no parastajiem zemestaukiem? Pirmkārt: jauno augļķermeņu krāsa, kas parastajiem zemestaukiem ir tīri balta, turpretim Hadriāna zemestaukiem – iesārta un otrkārt – augtene. Hadriāna zemestauki ir tipiski kāpu smiltāju apdzīvotāji, kas nekad nav atrodami mežos.

Priekškāpas smiltīs atrodama arī smiltāju kaussēne (Peziza ammophila). Tās augļķemeņi ir 2 - 3 cm plati, kausveidīgi, vairāk vai mazāk iegrimuši smiltīs. Uz smilšu virsmas redzamas šo augļķermeņu atveres, kas zvaigžņveidīgi saplaisā. Augļķermeņu apakšējā daļa izstiepta 2 - 2,5 cm garā kātiņā, kas aplipis ar smiltīm. Latvijā sēne sastopama reti Baltijās jūras un Rīgas jūras līča kāpās. Sēne ietverta Latvijas Republikas Ministru Kabineta īpaši aizsargākamo sugu sarakstā. Tā ierakstīta arī Lietuvas Sarkanajā grāmatā.

Priekškāpā var atrast arī tādu interesantu cepurīšu sēni kā smiltāju spiguliti (Psathyrella ammophila). Tās cepurīte sasniedz 1 - 2,5 cm diametrā, malā pelēcīgi brūna, vidū dzeltenīgi brūna, tumšāka, ar svītrainu maliņu un ar smilšu graudiņiem. Lapiņas tumšbrūnas. Kātiņš baltgans vai brūngans, 6 - 8,5 cm garš un līdz 0,5 cm resns; uz pamatni paplašināts. Tā lielākā daļa atrodas smiltīs, kur sasniedz smilšu slāņus, kuros jau ir mitrums. Gan šis fakts, gan arī tas, ka šis sēnes micēlija pavedieni smiltis ir saistīti ar kāpu graudzālēm, izskaidro šis sēnes spēju attīstīties kāpu smiltājos.

Pie kāpu un smiltāju apdzīvotājām pieder tādas sēnes kā sepultārijas. Šīm sēnēm augļķermeņi sākotnēji ir lodveidīgi un attīstās smilšu virsējā kārtā. Tikai tad, kad nogatavojas sporas un tām vajag izsēties un izkaisīties uz smilšu virsmas kļūst redzama augļķermeņu atvere, kas ir vairāk vai mazāk izvirzīta uz augšu. Kāpu smiltājos, gan ne priekškāpā, bet mazliet tālāk, tur, kur aug smilšu kārkls un citas kārklu sugas, sastop smilšu sepultāriju (Sepultaria arenosa). Tās kausveidīgie augļķermeņi ir ap 1 cm plati, attīstības sākumā lodveidīgi, atrodas pilnīgi smiltīs, bet kd atveras – puslodesveidīgi, ar redzamu atveri uz smilšu virsmas. Sporas 18 - 24 x 12 - 15 µm, ar vienu eļļas pilienu.

Retumis iekšzemes smiltājos, mežmalās, ceļmalās un līdzīgās augtenēs var atrast smiltāju sepultāriju (Sepultaria arenicola). Tās augļķermeņi ir lielāki, 1 - 4 cm plati, pilnīgi iegrimuši smiltīs, ārpusē ar brūniem matiņiem. Sporas 23 - 30 × 14 - 16 µm, ar diviem eļās pilieniem.

Jau kāpu aizvējā vai kāpu augiem apaugušās kāpas klajākās vietās, atrodams tāds neparasts pūpēdis kā ziemas kātpūpēdi (Tulostoma brumale). Mūsu priekšstatos pūpēži ir sēnes, kuru augļķermeņi veidojas tieši uz zemes. Kātpūpēžiem, to skaitā arī ziemas kātpūpēdim, izveidojas neliels, 3 - 6 cm garš, cilindrisks kātiņš, kura galā, dažus centimetrus virs zemes, attīstās lodveida auglīgā augļķermeņa daļa, kura sasniedz 0,5 - 1,0 (1,5) cm diametrā. Tās apvalks ir sauss, papīrveida vai ādains, baltgans vai brūngani dzeltenīgs. Atvere augļķermeņa galotnē stobrveidīga, ap 2 mm plata, apaļa, ar veselu vai zobainu apmali. Gleba (augļķermeņa iekšējais saturs, kurā attīstās sporas) rūsgana, sporu masa māla krāsā. Aug sausos smiltājos ne tikai jūras tuvumā, bet arī attālāk no jūras, piemēram, Rigas pilsētas smiltājos, Ziepniekkalna ielas rajonā un citur.

Kāpu smiltājos Latvijā atrasta zinātnei jauna cepurīšu sēņu suga – kāpu tintene – (Coprinus dunarum Stoll). To 1929. gadā kā zinātnei jaunu sugu no ceļojošās kāpas Garciema apkārtnē aprakstījis Baltijas vācu zinātnieks Ferdinands Erdmans štolls. Tas pats Štolls, kura spalvai piederēja grāmata „Latvijas sēnes”, kas 1934. gadā iznāca toreiz tik populārajā Jaunā zinātnieka sērijā, ko izdeva Valters un Rapa un kuru vēl tagad atceras vecākā paaudze. Šo sēni Garciema ceļojošajā kāpā no 1925. gada līdz 1929. gadam novēroja F. E. Štolls. Tās cepurīte ir 4 - 5 cm augsta un 2 - 7 cm plata, sākumā balta, tad baltgana, pelēkbalta, pelēka, vēlāk dzeltenīga, vidū tumši brūngana. Jaunās cepurītes parasti klātas ar plānu smilšu kārtiņu, nedaudz šķiedrainas, zvanveida, ar ieplaisājušām malām. Lapiņas sākumā baltas, tad kļūst melnas, kātiņš 8 - 9 (12) cm garš un 0,5 - 1,5 cm resns, balts, pieskaroties viegli brūnē, škiedrains, ar plīvura gredzenveida atliekām, pie pamatnes sašaurināts. Šī sēne kopš 20. gadsimta 20. – iem gadiem Latvijā vairs nav atrasta. 1977. gadā to Lietuvā, Kuršu kāpā Palangas apkārtnē atrada lietuviešu mikologs V. Urbons. Ārpus Baltijas citur pasaulē kāpu tintene nav atrasta un nav arī zināma.

Visas šis sēnes pieder pie sēnēm – kserofītiem jeb latviski varētu arī teikt – sausaudžiem, tās ir sauso smiltāju apdzīvotājas. Galvenokārt tās ir dažādas pūpēžu sēnes, bet, kā redzējām, šādu augteni izvēlas arī dažas cepurīšu sēnes. Tās visas lieliski pielāgojušās dzīvei sausumā, iztiekot ar minimālu mitruma daudzumu. To micēlija pavedieni stiepjas dziļākos zemes slāņos, no kurienes saņem mitrumu. Šim sēnēm ir saistība ar apkārt augošajiem ziedaugiem, kuriem ir ļoti dziļas un spēcīgas sakņu sistēmas. Un vēl jāatzīmē kāda interesanta pielāgotība, kas konstatēta šim sēnēm, proti, sēņotnes pavedieni izdala lipīgu vietu, kura, salīmējot smilšu graudiņus ap sēņotnes pavedienu, veido it kā sīku kapilāru, pa kuru ūdens no dziļākiem zemes slāņiem viegli paceļas uz augšu, kur tas nepieciešams sēņu augļķermeņu veidošanai sausās smiltis.

 

^

Sēnes ugunskuru vietās un meždedzēs


Ne tikai izdegušu ugunskuru vietās, bet arī pēc mežu ugunsgrēkiem paliek pelni ar bagātīgu barības vielu krājumu un vairāk vai mazāk sterilizēta augsne. Izdegušajās vietās jeb degumos attīstās savdabīgas sēnes un sūnas., Pavasaros degumos bieži atrodami lāčpurni. Sēnes, kas attīstās degumos, sauc par karbofilām sēnēm. Latviski varētu teikt arī deguma sēnes. Tā ir samērā liela sēņu ekoloģiskā grupa, kas, no vienas puses ņemot ir pielāgojusies apstākļiem degumos, bet, no otras puses – aizpilda ekoloģisko nišu, kas rodas, degšanas rezultātā izzūdot citiem organismiem (ziedaugiem, sūnām) un sagatavo augsni tiem organismiem, kas te attīstīsies vēlāk.. Degušo vietu kolonizācijā vērojama noteikta secība. Tā pirmās pēc degšanas parādās pironēmas, tad zemeskausiņi, vēlāk otrajā gadā saknenes, zvīnenes un citas sēnes.

Šīs sēnes ir ļoti jutīgas pret augsnē sastopamajiem mikroorganismiem. Tāpēc to dzīves laiks degumos ilgst kamēr tajos atgriežas attiecīgajam meža tipam raksturīgie mikroorganismi un kamēr tās izspiež citas, šādām augtenēm raksturīgās, jau degumiem nespecifiskās sēnes. Degumos augošās sēnes mēdz būt ļoti dažādas: tās var būt raksturīgas tikai degumiem, tās var būt tādas, kas atrodamas gan degumos, gan ārpus tiem, tās var būt atrodamas degumos tikai gadījuma pēc.

Ārzemes veiktajos pētījumos degumu sēņu sarakstos minēti vairāki simti sēņu sugu.

Tālāk aplūkotas mūsu apstākļos biežāk sastopamās degumu sēnes. Slīteres valsts rezervāta teritorijā 1992. gada jūlijā jau 10 dienas pēc ugunsgrēka smilšainā augsne daudzās vietās pārklājās ar pironemas (Pyronema confluens) augļķeŗmeņu grupējumiem. Šis sēnes saistība ar degumiem konstatēta jau sen, Tas atspoguļojas arī šīs sēnes zinātniskajā nosaukumā, kas veidots no diviem grieķu vārdiem: piros – uguns un nema – pavediens. Citiem vārdiem sakot, uguns pavedieni, kas seko pa pēdām ugunij. Pironēmas mazie, ieapaļie diskveida apotēciji (augļķermeņi) pēc degšanas attīstās lielās masās uz baltas, tīmekļainas sēņotnes. Tie ir tikai dažus milimetrus diametrā, parasti oranži, oranži dzeltenīgi un saplūst kopā, uz degušās augsnes veidojot veselas blīvas garoziņas.

Šai sēņu grupai pieder ari uzpūstā saknene (Rhizina undulata), sēne, kuras augļķermeņi vidusdaļā ir nedaudz izliekti un sasniedz 4 - 12 cm diametrā un 2 - 8 cm augstumā. Tie ir ar nelīdzenu grumbuļainu virsmu, riekstu brūni vai pat melni ar gaišu apmali. Tā ir sēne, kas sevišķi mēdz attīstīties mežos uguskuru vietās, kā arī tur, kur ir bijis ugunsgrēks. 1993. gada vasarā (gadu pēc ugunsgrēka) šo sēni masveidā augam varēja atrast Slīteres valsts rezervāta izdegušajā daļā. Neskatoties uz to, ka šīs sēnes augļķermeņi ir makroskopiski un, ka sēne atrodama lielos daudzumos, tā ļr atzīta par neēdamu un pārtikā nav lietojama. Tai ir slikta slava mežsaimniecībā, jo tā spēj parazitēt uz skuju koku saknēm. Sēne spēj inficēt sējeņus un kokus vecumā no 20 līdz 50 gadiem, mūsu apstākļos – priedi. Lapu koku saknes neinficē. Skuju koku sējeņiem tā ir ļoti bīstama un spēcīgas infekcijas gadījumā var aiziet bojā pat pilnīgi visi sējeņi. Tas īpaši attiecas uz priežu stādījumiem mežu platībās pēc ugunsgrēkiem.

Kāpēc šī sēne attīstās pēc mežu ugunsgrēkiem un ugunskuru vietās? Ir izpētīts, ka zemē pie +38° – 45°C temperatūras šīs sēnes sporas saņem pozitīvu siltuma šoku, kas sekmē tās attīstību. Turklāt, kā jau minējam iepriekš, degšana iznīcina daudzas citas sēnes un mikroorganismus, kas varētu būt uzpūstās saknenes konkurenti.

Bieži degumos atrod arī ogļu zemeskausiņus (Geopyxis carbonaria). To kausveida augļķeŗmeņi sasniedz 0,3 - 2 cm diametrā un ir uz 1 - 5 mm gara un 1 - 1,5 mm resna kātiņa. Tie ir pelēcīgi dzeltenīgi no ārpuses, ar tumšāku iekšpusi un baltganu, nelīdzenu apmali.

Ogļu zvīnene (Pholiota carbonaria) ir cepurīšu sēne, kas atrodama tikai degumos. Tās cepurīte sākumā ir pusapaļa, 1,5 - 5 cm plata, brūngana, brūngani dzeltenīga, vēlāk – plakani izliekta Kātiņš – dzeltenbrūns, ar dobumu. Lapiņas cepurītes apakšpusē māla krāsā, vēlāk – tumši brūnas ar baltu sķautni.

Bez minētajām sēnēm degumos, protams, sastop vēl daudzas citas sēnes. Jāatzīmē, ka pēc degšanas pastāv noteikta sēņu secība. Dažāds ir arī šo sēņu augšanas ilgums.

Jau minēts, ka pirmās parādās pironēmas, tad gadus divus aug uzpūstā saknene, vēl ilgāk – gadus trīs – ogļu zemeskausiņš, bet ogļu zvīnene dzīvo pat veselus četrus gadus.

 

^

Raganu apļi


Par raganu apļiem (sadzīvē – arī par raganu riņķiem) sauc veidojumus, kad sēņu augļķermeņi aug apļu veidā. Tie rodas kādā vietā labvēlīgos apstākļos izdīgstot sēnes sporai un no tās radiāli uz visām pusēm izaugot sēņotnei, kura ar laiku sāk veidot augļķermeņus. Šie veidojumi pa lielākai daļai ir regulāri apļi, dažreiz arī neregulāri vai pārtraukti. Vislabākās attīstības iespējas šiem apļiem ir atklātās vietās – pļavās, stepēs. Tāpēc arī raganu apļi plaši sastopami gan Eiropas, gan citu kontinentu zālājos. Šādos apļos var būt ļoti daudz augļķermeņu. Literatūrā minēts sarkstošās dižsardzenes aplis, kurā saskaitīti ap 400 augļķermeņu. Vairums šo sēņu neietekmē apkārt augošo augu veģetāciju. Tas visā pilnībā attiecas uz mežu sēnēm, bet daļēji arī uz atklāto vietu – dažādu zālāju sēnēm. Taču ir arī tādas raganu apļu sēnes, kuru veidoto apļu abās pusēs novēro spēcīgu augu augšanu: augi te ir tumšāki, pat zilzaļi, ar spēcīgu augumu. Pētījumi ar pļavu vīteni ir parādījuši, ka šī sēne atbrīvo slāpekli, kas rodas, noārdot augu atliekas gan arī noārdoties atmirstošajai sēņotnei. Taču sēņotne, intensīvi augot un veidojot augļķermeņus izmanto augsnē esošās barības vielas un ūdeni. Visu šo procesu rezultātā bieži vien pēc sākotnējās veģetācijas attīstības stimulācijas, seko pilnīga augu iznīkšana. Rodas 10 - 100 cm plata nekrotiskā (atmiršanas) josla, kurā atmirst visi augi, lai gan abpus šai joslai redzama veģetācijas stimulācija. Nekrotiskā josla norāda uz ūdens trūkumu, jo augļķermeņu veidošanās vietās sēņotne ir tik blīva un tik intensīvi uzņem ūdeni, ka lietus ūdens pie augu saknēm vairs nenonāk un tie nokalst. Šajā nekrotiskajā joslā novēro vēl arī pazeminātu augsnes skābumu, te samazinās augsnes baktēriju, aktinomicēšu un augsnes mikroskopisko sēņu daudzums. Šādas nekrotiskās joslas veidojas milzu baltmietenes, auzenes, pļavu vītenes, uzpūstās saknenes un vairoga sārtlapītes raganu apļos.

Senatnē tās bija neizprotamas parādības. Tāpēc ar raganu apļiem pasaulē ir saistījušies dažādi ticējumi un leģendas. Tā domāja, ka vietās, kur iznīkusi zāle, dejojušas raganas vai meža gari. No tā arī veidoti raganu apļu nosaukumi citās valodās, piemēram, vācu valodā Hexenringe vai Elfenringe, angļu valodā fairy rings vai fairy circles u. c.. Raganu apļu veidošanos saistīja arī ar nelabā darbību vai zibens spērienu. Holandē bija ticējums, ka šajās vietās velns pa nakti kūlis sviestu untāpēc govis, ēdot šo apļu zāli, dos sliktu pienu. Izejot no teiktā, skaidrs, kāpēc senatnē cilvēki no raganu apļiem pat baidījās. Tā Zviedrijā uzskatīja, ka raganun apļus ar saviem zābaciņiem sabradājuši ļauni gari – pundurīši. Bērni nedrīkstējuši šiem apļiem tuvoties, lai nesaslimtu. Austrijā domāja, ka pāri zemei lidojis uguns pūķis Albērs un ar savu asti pieskāroties zālei to apdedzinājis. Ir arī nostāsti, ka zem raganu apļiem apraktas bagātības, kuras varot izrakt gan tikai veicot īpašus burvestību rituālus.

Taču arī šodien senatne nav aizmirsta. Cik tas arī nebūtu neparasti, cilvēki vēl mūsu dienās domā, ka raganu apļu parādīšanās ir saistīta ar kādu zemes enerģiju, velna āderi vai, būsim gluži mūsdienīgi, ar NLO darbību !

Tā 1997. gadā Neatkarīgā Rīta Avīze publicēja rakstu „Mistika Strautu pagalmā” . Raksta kopsavilkumā bija teikts: „Valkas rajona Brantu pagasta Strautu māju pagalmu apciemojuši neizskaidrojami dabas spēki dīvaina apļa izskatā.” Bet raksta nobeigumā secināts: „Tiek pieļauta doma, ka Strautos savdabīgi izpaužas zemes enerģijas spēks, tomēr pietiek piekritēju arī prātojumiem par velna āderi vai raganu loku.” Jau 21. oktobra numurā šajā pat avīzē mikoloģe Inita Avota šo „mistiku” izskaidroja. Minētajās Strautu mājās raganu aplis sasniedzis 1,5 m diametru un saimniece zinājusi stāstīt, ka sēne tur aug jau 4 - 5 gadus. Spriežot pēc apraksta un fotogrāfijas, jādomā, ka tā ir milzu baltmietene (Leucopaxillus giganteus).

Milzu baltmietenes raganu apļi bija izauguši 2001. gada vasarā LU Botāniskajā dārzā, Vidzemes jūrmalā u. c.

Raganu apļi bija izauguši 1995. gada oktobrī Ķeguma lauku teritorijā Daugavas kreisajā krastā pie Valdkrastu mājām bērzu un kārklu krūmājā. Te divās vietās auga 6 raganu apļi: vienā vietā trīs un otrā arī trīs. Pirmajā vietā lielākajam aplim bija 3,5 m diametrs un tajā auga apmēram 90 augļķermeņi. Otrajā vietā lielākā apļa diametrs bija 6 m. Šos apļus veidoja vijolīšu pūkaine (Tricholoma irinum).

Raganu apļus var veidot visdažādākās sēnes. Pa lielākai daļai tās ir saprofītiskas sēnes, bet dažkārt var būt arī mikorizas veidotājas: bekas, tīmeklenes, pienaines, bērzlapes, pūkaines, pat zaļā mušmire. Dažas sēņu sugas šādus apļus veido tikai atsevišķos gadījumos, dažas bieži, bet vēl dažām šis augšanas veids ir tik raksturīgs, ka atspoguļojas pat sēņu tautas un zinātniskajos nosaukumos. Tāda piemēram ir vijolīšu pūkaine (Tricholoma irinum), kuras agrākais sinonīms ir Tricholoma cyclophilum – t. i. apļus mīlošā pūkaine (sēne, kas 1995. gada okrtobrī bija izaugusi Ķeguma lauku teritorijā). Savukārt latviešu valodā Lepista ģints sēnes ieguvušas aploceņu nosaukumu, jo tās bieži veido šos apļus. Mēs jau dažas esam minējuši. Šo sarakstu var papildināt ar tādām sēnēm kā sarkanā mušmire, auzene, ieritinātā kudonija, priežu sviestbeka, parastais vilnītis, kailā mietene, parastā gailene.

Apļu lielums var būt ļoti dažāds. Ieritinātās kudonijas apļi ir ap 50 cm un vairāk diametrā. Vairumam sēņu tie svārstās robežās no 1 - 6 m, bet Francijā milzu baltmietenes (Leucopaxillus giganteus) raganu aplis sasniedzis 300 m diametrā. Šie apļi mums dod arī priekšstatu par sēņotnes lielumu augsnē, bet no to izmēriem, zinot sēņotnes vidējo pieaugumu gadā, var aprēķināt apļa vecumu. Kā liecina novērojumi, tad sēņotne gadā pieaug no 8 - 12 cm līdz pat 75 - 80 cm (milzu baltmietenei). Ja sēņotnei ceļā gadās akmeņi vai skudru pūžņi, tad aplī veidojas pārtraukums, kas vēlāk atkal sakļaujas. Jau pieminētā, Francijā atrastā milzu piltuvenes raganu apļa vecumu vērtē ap 700 gadu. Pasaulē atzīmēti raganu apļi, kuru vecums vērtēts ap 160, 220, 400 un pat 650 gadu. Sēņotnes pieaugums ir atkarīgs no klimata apstākļiem – galvenokārt no mitruma un temperatūras. Nelabvēlīgos apstākļos pieauguma nav. Saglabājas tikai sēņotne. Dažām sugām atzīmēts, ka viens aplis gadā divas reizes veido augļķermeņus.

Eiropā zināmas vairāk nekā 100 sēņu sugas, kuras veido raganu apļus. Visas šajā rakstā minētās sēnes ir sastopamas Latvijā un nav jābaidās raganu apļus veidojošo ēdamo sēņu augļķermeņus lietot pārtikā.

Lieli un veci raganu apļi būtu uzskatāmi par aizsargājamiem dabas objektiem un saudzējami.

 

^

Pazemes sēnes


Pazemes sēnes ir viena no interesantākajām sēņu ekoloģiskajām grupām. Tās ir sēnes, kuru augļķermeņi attīstās meža trūdu kārtā vai augsnes virsējā slānī. Zināms, ka visām sēnēm augļķermeņi sāk veidoties meža trūdu kārtā vai augsnē, kur atrodas to sēņotne un tikai tad gailenes, bekas vai citas sēnes iznāk dienas gaismā. Turpretī pazemes sēnēm visa dzīve norit augsnē vai trūdu kārtā.

Pazemes sēņu augļķermeņiem nav cepurīšu un kātiņu, tie atrodami kā mazāki vai lielāki dažādas formas un krāsas bumbuļiem līdzīgi veidojumi. Arī no sēņu sistemātikas viedokļa šīs sēnes pieder dažādām sēņu grupām.

No pazemes sēnēm pasaulē populārākās ir trifeles (Tuber). Tulkojumā šis ģints nosaukums burtiski nozīmē „bumbulis” .Tās ir ļoti populāras ēdamās sēnes, kuras satopamas galvenokārt dienvidu apgabalos (Dienvideiropā, Dienvidkrievijā), kur tās lasa ar dresētu dzīvnieku – suņu un cūku palīdzību. Taču Latvijā ēdamās trifeles nav sastopamas. Tiesa, vecākajā literatūrā ir norāde, ka Ķemeros kādreiz atrasta ziemas trifele (Tuber brumale), kas ir ļoti garšīga ēdamā sēne. Tās augļķermeņi ir brūni, iekšpusē pelnpelēki vai violeti pelēki, caurausti ar baltām dzīslām. Aug augsnē zem ozoliem. No ēdamajām trifelēm Lietuvā Klaipēdas apgabalā agrāk atrasta baltā trifele (Choiromyces meandriformis), kas arī pēdējā laikā vairs nav atrasta.

No trifeļu ģints Latvijā atrastas trīs dažādas trifeļu sugas: sīkā trifele (Tuber puberulum), rutku trifele (Tuber rapaeodorum) un rudā trifele (Tuber rufum). Tās ir sēnes ar nelieliem, vairāk vai mazāk lodveidīgiem augļķermeņiem, kuru izmēri sasniedz 1 - 2 cm. Atšķirt šīs sēnes un noteikt to sistemātisko piederību var tikai speciālisti.

Latvijas mežos ir sastopamas briežtrifeles (Elaphomyces). Šo sēņu zinātniskais nosaukums tulkojumā nozīmē „briežu sēne” . Tas norāda, ka lielie meža zīdītāji: brieži, aļņi, stirnas, meža cūkas ēd šīs sēnes. Tās mežos attīstās tur, kur beidzas meža trūdu kārta un sākas minerālzeme. Cilvēkiem gan, it īpaši bez pieredzes, šīs sēnes pagrūti atrast. Vieglāk šīs sēnes atrast pārmeklējot meža cūku rakumus. Meža cūkām šīs sēnes gluži labi garšo. Turklāt šie dzīvnieki sajūtot briežtrifeļu aromātu cauri meža trūdu kārtai. Un, kad nu mēs nedaudz „parevidējam” meža cūku rakumu, tad tajos diezgan bieži, sevišķi ja rakumi atrodas kāda ceļa vai takas tuvumā, kur dzīvnieki savā „darbā” ir tikuši izbaidīti, varam atrast šo sēņu augļķermeņus. Tie ir 1 - 4 cm diametrā, klāti ar sīkām piramīdām līdzīgām kārpiņām. Latvijā konstatētas 4 šīs ģints sēņu sugas. No tām visbiežāk ir sastopama skarbā briežtrifele (Elaphomyces asperulus). Ārēji dažādo brižtrifeļu sugu augļķermeņi ir visai līdzīgi un to piederību tai vai citai sugai var noteikt tikai speciālists ar mikroskopa palīdzību. Bieži mežā paceļot uz augšu sūnu segu varam redzēt dzeltenu sēņotni, kas pieder briežtrifelēm. Briežtrifeles ir mikorizas sēnes un veido mikorizu ar skuju (priede, egle) un lapu kokiem.

Tautā briežtrifeles sauktas arī par buļļu riekstiem un izbarotas govīm pret ālavību. Šajā sakarībā literatūrā ir interesanti norādījumi, ka šo sēņu augļķermeņi meža dzīvniekiem izraisa seksuālu uzbudinājumu.

Meža cūku pārtikas racionā briežtrifeles var sastādīt ievērojamu daļu. Tā 70 – os gados Polijā veiktajos pētījumos, analizējot 3 meža cūku kuņģu saturu, konstatēts, ka 36 % no kopējās barības masas bija šo sēņu augļķermeņi.

Latvijā lielas iespējas ir sastapties ar tādām pazemes sēnēm kā jumjupūpēži (Rhizopogon). No šīs sēņu ģints atzīmēsim iedzelteno (Rhizopogon luteolus) un iesārto (Rhizopogon roseolus) jumjupūpēdi. To augļķermeņi ir bumbuļveida, iegareni, 2 - 6 cm lieli un, kā rāda nosaukums, atšķiras ar savu krāsu. Iedzeltenā jumjupūpēža augļķermeņi iespiedumu vietās nekļūst sarkani, bet iesārtā jumjupūpēža augļķermeņi – kļūst sarkani. Jāatzīmē arī, ka, atšķirībā no briežtrifelēm, jumjupūpēžu augļķermeņi ir gludi, bez kārpiņām. Iedzeltenā jumjupūpēža augļķermeņiem ir stiprs, bet iesārtā jumjupūpēža augļķermeņiem vājš ķiploku aromāts. Gan iedzeltenais, gan arī iesārtais jumjupūpēži atrodami smilšainos priežu mežos, kur tie attīstās augsnē vai tuvu tās virskārtai un bieži vien attīstības beigās jau izspraucas virs augsnes. Sevišķi bieži jumjupūpēži ir atrodami kāpu vai tām tuvajos priežu mežos. Literatūrā norādīts, ka jumjupūpēži ir ēdamas un garšīgas sēnes.

Tāpat literatūrā ir norādes, ka dažādu pazemes sēņu augļķermeņi garšo pelēm, kuras tos ēdot izplata šo sēņu sporas.

Latvijā ir atrastas arī citas pazemes sēnes, kā piemēram, Tilāna zemesriekstene (Hydnotria tulasnei) – Krimuldā, Kolkā, pūkainā geneja (Genea hispidula) – smilšakmens alās, platsporu balzāmija (Balsamia platyspora) – Tērvetē. Taču tās ir retas un grūti pamanāmas pazemes sēnes.

 


Sākums/Top














 

 

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Atsauksmēm un Jautājumiem
LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Raksti mums

Lappusi «augsana.shtml» veidoja Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv
sadarbībā ar karlo@lanet.lv 2014.08.20-14:58

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *