Sēnes ceļotājas

Pārskatot kādas valsts sēņu sarakstus šodien un agrāk, atklājam, ka ar laiku šajos sarakstos parādās tur agrāk nebijušas jaunas sugas. Jaunas sēņu sugas parādās gan tāpēc, ka, kādu teritoriju sīkāk izpētot, tur atklāj jaunas, agrāk nekonstatētas sēņu sugas, gan arī tāpēc, ka sēnes, tāpat kā augi var ieceļot, t. i. tās var tikt ievestas, to sporas vējš no liela attāluma var atnest pa gaisu. Daudzos gadījumos, it īpaši parazītisko sēņu sporas ieved ar dažādām kravām, stādāmo materiālu. Tāda ir arī sēne Phytophthora infestans, kas izraisa kartupeļu lakstu puvi un vēlāk bojā arī kartupeļu bumbuļus gan augsnē, gan arī bumbuļu glabāšanas laikā pagrabā.

Tā ir sēne, kas uz Eiropu atceļojusi no Ziemeļamerikas. Kartupeļu tīrumos gan tā parādījās vienlaicīgi Eiropā un ASV 1842.-1843. gadā. 1844. gadā sēni konstatēja Beļģijā, Francijā, Anglijā un Skotijā. Dramatisks Eiropas tautām sēnes izraisīto bojājumu dēļ bija 1845.-1846. gads. 1845. gada jūlija vidū ar sēni bija inficēti visi kartupeļu tīrumi Francijā. 1846. gadā Īrijā sēne izplatījās ar ātrumu 50 jūdzes nedēļā, bet 1847. gadā, sakarā ar kartupeļu ražās bojā eju, Īrijā izraisījās bads.

Baltijā un arī Latvijas teritorijā sēne uz kartupeļu lapām parādījās 1846.-1847. gadā izraisot kartupeļu bojā eju. No Baltijas sēne tālāk izplatījās Baltkrievijā un Ziemeļrietumu Krievijā. Bet jau 1848. gadā Rīgas dabaspētnieku biedrības rakstos parādījās akadēmiķa K. Merklina publikācija par kartupeļu slimību Baltijā. Tagad šo sēni varam atrast gandrīz ikvienā kartupeļu tīrumā.

1888. gadā K. Šilberskis Ungārijā atklāja un aprakstīja sēni (Synchytrium endobioticum), kas izraisa ļoti bīstamu kartupeļu slimību – kartupeļu vēzi. Sēne vēlāk izplatījās daudzās Eiropas un Amerikas valstīs izraisot kartupeļu bojā eju. Sevišķi strauji tā izplatījās abu pasaules karu laikā sakarā ar stādāmā materiāla bezkontroles pārvadāšanu. No 1914.-1918. gadam sēne izplatījās gandrīz visā Eiropā aizejot līdz toreizējās Padomju Savienības rietumu robežai. 1939.-1940. gadā atsevišķi šīs sēnes izraisītās slimības perēkļi atklājās Rietumukrainā teritorijās, kuras bija pievienotas Padomju Savienībai. Te slimība galvenokārt parādījās dārziņos, kur kartupeļi bija monokultūra un kur kartupeļus audzēja no gada gadā vienā un tajā pašā vietā. Atcerēsimies, ka šīs sēnes sporas augsnē saglabājas ļoti ilgi, pat 13 un 20 gadus.

Sēni Latvijā pirmo reizi konstatēja 1948. gadā. No tā laika Latvijā konstatēti vairāki simti tās perēkļi no kuriem lielākā daļa ir likvidēti.

Nu jau daudzus gadus uz kokveida karagānas lapām Rīgā parazitē īstās miltrasas sēne Microsphaera palczewskii. Līdzīgā veidā uz sarkanā plūškoka lapām parazītē Microsphaera vanbruntiana. Interesanti, ka Rīgā un tās apkārtnē šī sēne atrasta tikai uz sarkanā, bet ne uz melnā plūškoka lapām, lai gan literatūrā ir norādes par sēnes atrašanu citās valstīs uz abām plūškoka sugām.

Uz ceriņu lapām Rīgā 1996. gadā pirmo reizi atrada īstās miltrasas sēni Microsphaera jaczewskii. Dažādās Rīgas vietās šī sēne vērojama arī turpmākajos gados.

Daudzi gurķu audzētāji jūlija beigās un augustā ir sašutuši ieraugot, ka gurķu dobe izskatās it kā ar vārošu ūdeni aplieta. Tā ir gurķu neīstā miltrasa, kuru izraisa sēne Pseudoperonospora cubensis, kuru Latvijā pirmo reizi atzīmēja 1985. gadā Bauskas rajona kolhozā „Uzvara”, kad tur aizgāja bojā vesels gurķu lauks. Rīgā to pirmo reizi atrada 1986. gadā.

1996. gadā visās Baltijas valstīs pirmo reizi uz alkšņu lapām parādījās rūsa (Melampsoridium sp.). Tagad šo sēni varam atrast visā Latvijā.

Ceļo ne tikai mikroskopiskās sēnes – augu slimību izraisītājas. Ceļo arī makroskopiskās sēns. Viena tāda sēne ir Ravenela mutīne (Mutinus ravenelii). Pēc savas izcelšanās Ravenela mutīni uzskata par ziemeļamerikānieti. Eiropā pirmo reizi to atrada Vācijā pie Berlīnes 1942. gadā. Patiesības labad gan jāsaka, ka jau 19. g. s. beigās tā atrasta Anglijā. Taču šis fakts ir palicis bez tālākām sekām. Izrādās, ka šī sēne satopama arī Japānā un Ķīnā. Tāpēc daži speciālisti apšauba sēnes ienākšanu no Amerikas un izsaka varbūtību, ka tā ievesta no Austrumāzijas. Taču parasti to uzskata par ienācēju no Ziemeļamerikas.

Sākumā šīs sēnes augļķermeņi virs zemes parādās kā mazas baltas oliņas. Tie ir vēl neatvērušies jeb kā dažkārt tēlaini izskatās „neizplaukuši” . To izmēri sasniedz 1,8 - 2 x 1,5 cm. Bieži vien šādas oliņas atrodamas lielākās vai mazākās grupās. Tad šie augļķermeņi plīst un uz augšu izaug nesējs (receptākuls), kurš sasniedz 6 - 11 cm garumu un ap 1,5 cm resnumu. Tas ir gandrīz cilindrisks, uz pamatni un galotni nedaudz sašaurināts, ar dobu vidu, porains, apakšdaļā bālgani iesārts, bet galotnē aveņsarkans. Nesēja galotnē veidojas gandrīz gluda, sākumā pelēkzaļa, vēlāk tumšzaļa masa (gleba) ar spēcīgu nepatīkamu smaku. Šajā masā veidojas sēnes sporas, bet nepatīkamā smaka pievilina dažādus kukaiņus, kuri, ar glebu barodamies, izplata sēnes sporas.

Latvijā šo sēni pirmo reizi pie Rīgas Aconē atrada 50. – os gados. Tur tā auga kādas mājas pagalmā vairākus gadus ik gadu nedaudz mainot savu augļķermeņu augšanas vietu. Pēc tam sēni atrada 1961. gada vasarā Rīgā Kauguru ielā, 1965. gadā Šķirotavas stacijas apkārtnē, 1974. gadā pie Strazdupītes, 1978. gadā Elvīras ielā... Gandrīz ik gadus šo sēni apmeklētāji atnesa uz Dabas muzeja sēņu izstādēm. Kad 1980. gada rudenī laikrakstā „Rīgas Balss” uzrakstījām rakstiņu par Ravenela mutīni un lūdzām lasītājus, kas atraduši šo sēni mums paziņot par to un atrakstīt, saņēmām 78 ziņojumus...Interesanti, ka lielākā daļa ziņojumu bija no Rīgas pilsētas Kurzemes un Zemgales rajoniem. Sēne ir izrādījusies īsta pilsētniece – Latvijā mežos tā nav atrasta. To tiesu tā ciena galvaspilsētu Rīgu un dažas lielākas pilsētas, kā piemēram, Valmieru, Liepāju un izņēmuma kārtā nenosmādējot arī Mērsragu, Jūrmalu, Garciemu, Ropažus, Carnikavu, Dārziņus...

Šī sēne aug zālājos, dārzos – starp avenēm, zemenēm, puķu dobēs – vistiešākā cilvēka tuvumā. Rīgā tā bija izaugusi pat Fizkultūras institūta studentu atpūtas istabā dienvidu efejvīna puķu podā līdzās televizoram.

Tiešā cilvēka tuvumā sēne atrasta ne tikai Latvijā, bet pēc II pasaules kara arī citās valstīs kur tā izplatījusies – Polijā, Holandē, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā. Krievijā tā atrasta lielajās pilsētās un to apkārtnē gan pie Sankt – Pēterburgas, Maskavas, gan arī Habarovskas dendrārijā. Atsevišķos gadījumos tā atrasta arī krūmājos, birztalās, parkos, bet vienmēr cilvēka mītņu un cilvēka darbības tuvumā. Savā laikā uzrakstījām nelielus rakstus par šo sēni Igaunijas un Lietuvas dabaszinātniskajiem žurnāliem. Taču nekādu informāciju par šis sēnes atrašanu nesaņēmām. Ja par Ravenela mutīnes atrašanu Igaunijā ir ziņas, tad par tās atrašanu Lietuvā nekādu datu nav, kas liecina par sava veida nevienmērību tās izplatībā, jo Polijā tā ir atrasta.

Kā gan šī sēne izplatās? Jādomā, ka ar dažādu stādāmo materiālu, kūdru un zemi, kas satur sēnes micēliju. Sava loma tās izplatīšanā neapšaubāmi ir kukaiņiem, kuri barojas ar smirdīgajām gļotām uz sēnes un izplata sēnes sporas, kuras pielīp to kājām un ķermenim.

LDF	Ezeri	Putni	Sugu enciklopēdija	Bioloģiskā daudzveidība	Piekrastes biotopi	Malokologu biedrība	Botānikas biedrība	Sākums	Raksti mums