Sēnes un dzīvnieki

Temats par sēnēm un dzīvniekiem ir ļoti plašs. Ļoti plašs tāpēc, ka ļoti plaša ir dzīvnieku valsts un ka sēņu un dzīvnieku saskares punktu ir ļoti daudz. Kas gan nav sirdījies:

„Tāda skaista baravika, bet „tārpaina” ...” Jā, te cilvēku intereses sēņu izmantošanā krustojas ar kukaiņu interesēm. Bieži cilvēku intereses krustojas arī ar gliemežu interesēm.

Sēnes ir saistītas gan ar bezmugurkaulniekiem, gan mugurkaulniekiem. Taču norobežot šīs saistības brīžiem ir grūti. Bieži vien sēņu saistība ar mugurkaulniekiem realizējas ar bezmugurkaulnieku starpniecību. Sēnes un dzīvnieki – cik dažādi ekoloģijas aspekti gan te neatsedzas! Sēnes – tā ir barība daudziem dzīvniekiem. Dzīvnieki (zīdītāji, putni, tārpi, kukaiņi u. c.) daudzām sēnēm ir to sporu izplatītāji.

Daudzām bezmugurkaulnieku sugām sēņu augļķermeņi ir to dzīves un attīstības vide.

Un izrādās, ka sēņu kultivēšana arī nebūt nav tikai cilvēku monopols.

Sāksim ar kukaiņiem. No kukaiņiem saistība ar sēnēm ir atzīmēta visdažādākajām kukaiņu kārtām. Lai minam kaut vai tādas, kā tauriņus, vaboles plēvspārņus, bet it īpaši – divspārņus. No divspārņiem pirmajā vietā izvirzās sēņodiņu dzimtas sugas, kuru kāpuri ir arī sēņotājiem labi pazīstamie sēņu „tārpi” . Tie dzīvo sēnēs, zem trūdošu koku mizas un trūdvielām bagātā augsnē. Zoologi apgalvo, ka atsevišķas sēnodiņu sugas nav saistāmas ar noteiktām sēņu sugām, citiem vārdiem sakot, šo kukaiņu kāpuri nav sevišķi izvēlīgi. Pauls Lakšēvics 1938. gadā minēja, ka Latvijā sastopamas vairāk nekā 300 sēņodiņu dzimtas un sugas.

Parastās plakanpiepes (Ganoderma applanatum) augļķermeņu apakšpusē bieži vien var atrast divspārņa Agathomyia wankowiczi ierosinātos veidojumus. Kukaiņa kāpuri veido vertikālus dobumus sēnes stobriņu slāni, ierosinot spēcīgu stobriņu augšanu, kuras rezultātā paplašināto, pārveidoto stobriņu atveres paceļas tālu virs normāli attīstīto stobriņu slāņa.

Taču pasaulē dzīvo arī tādi kukaiņi kā, piemēram, Dienvidamerikā Atta ģints skudras, kuras kultivē sēnes. Te neviļus jāatceras biologa J. Smaļinska vērojumi Igaunijā Pelvas rajona Akstes skudru kolonijā, kur ap diviem skudru pūžņiem audzis liels daudzums kailo mieteņu. Vai tā būtu bijusi tikai sagadīšanās? Gan mednieki, gan sēņotāji būs ievērojuši, ka uz sēņu augļķermeņu kātiņiem un cepurītēm bieži redzami gan čaulgliemeži, gan arī kailgliemeži. Šo gliemežu darbības pēdas pamanāmas gan kā paplata gļotaina lente, gan arī kā atsevišķi izgrauzti robi. Mēģinājumi ar pie mums sastopamo tumšo kailgliemezi (Limax cinereo – niger) parādīja, ka no dažādām sēnēm gliemezis dod priekšroku baravikai, baltajai mušmirei (otra indīgākā sēne aiz zaļās mušmires), kā arī pelēkajai mušmirei un, iespējams, citām mušmiru sugām, kamēr no sarkanbrūnās mušmires (Amanita porphyrea), lāču bekas un pienainēm tas centās izvairīties. Cilvēkiem zināmais sēņu indīgums gliemežiem, izrādās, nav nekāds šķērslis.

Literatūrā var atrast datus par to, ka sēnes ēd dažādi meža zvēri: lāči, aļņi, brieži, mežacūkas u. e, Arī grāmatā „Latvijas dzīvnieki” (1988), runājot par to, ko ēd meža dzīvnieki, sēnes minētas vāveru un aļņu barībā. Kas attiecas uz vāverēm, tad vāveres kā sēņu patērētājas ir minētas vairākos darbos. Mūsu cepurīšu sēņu pētīšanas celmlauzis F. E. Štolls savā 1934. gadā publicētajā grāmatā „Latvijas sēnes” raksta par vāveri, kura, nolauzusi priežu beku un uznesusi kokā, grib to apēst.

F. E. Štolls arī min, ka Rietumeiropā un arī Amerikā vairākkārt novērots, ka vāveres savāc dažādu sugu sēnes, nes tās kokos, kur šīs sēnes sasprauž zaru žāklēs vai arī uzsprauž uz zariem. Tur tās izkalst un dzīvnieks var veidot krājumus ziemai. Ziemeļamerikā kādā vāveres ligzdā atrastas 116 žāvētas sēnes, no kurām 22 bijušas baravikas. Secināts, ka kopumā vāvere te savākusi 6 kg svaigu sēņu. Bet krievu dabaszinātņu popularizētājs P. Sigunovs pat izsaka domu, ka sēnes kaltēt ziemai cilvēks varētu būt iemācījies no vāveres...

Kāds sēņotājs arī apraksta gadījumu, kad vāvere sēdējusi uz apšu bekas, lauzusi gabaliņus no sēnes cepurītes un tos ēdusi. No grauzējiem kā sēņu patērētāji tiek minētas arī peles. Man kāds sēņotājs stāstīja; ka redzējis meža skatu, kad pele grauzusi sēni. Peles mikologiem ir pazīstamas kā pazemes sēņu augļķermeņu lietotājas un, protams, līdz ar to arī kā sporu izplatītājas.

Aļņi arī minēti to dzīvnieku skaitā, kuri ēd sēnes. Kad es apjautājos vairākiem medniekiem, vai tas tiešam ir taisnība, tad nesaņēmu noteiktu atbildi. Neesot tiešu datu par to, ka lielie meža dzīvnieki ēstu sēnes. Jā, esot jau redzētas sēnes, no kuru augļķermeņiem palikuši tikai kātiņi. Bet no tā vien jau nevar pateikt, kur palikušas cepurītes.

Stāsta arī, ka aļņi, tuvojoties rudenim, ēdot mušmires, lai atbrīvotos no parazītiskajiem tārpiem. Arvīds Priedītis, kas daudz pētījis lielos meža dzīvniekus, neapšauba faktu, ka aļņi varētu ēst mušmires. Tikai viņš izsaka šaubas par aļņu mērķtiecīgo rīcību, kuru visdrīzāk cilvēks atvasinājis no savas jautājuma izpratnes. Mušmires aļņi visdrīzāk ēd kā vienu no barības elementiem, citiem vārdiem sakot, lai būtu paēduši. Te mums jāpatur vērā cilvēku veidotā jautājuma izpratne, kas var arī neatbilst īstenībai, proti: sarkanās mušmires, protams, var būt aļņiem neindīgas. Bet nekur jau arī nav teikts un nav zināms, ka šis sēnes būtu toksiskas parazītiskajiem tārpiem. Dažādu kukaiņu kāpuriem, kurus ikdienā sauc par sēņu tārpiem, jau arī indīgās sēnes nav kaitīgas. Tāpēc par nepareizu un nepamatotu jāuzskata apgalvojums, ka indīgās sēnes nekad nav „tārpainas” . Arvīds Priedītis atceras gadījumus, kad viņš barojis stirnas ar sēnēm: tās bijušas dažādas sēnes, to starpā arī kailās mietenes.

Ir rakstīts arī par to, ka zvēraudzētavās tādu zvēru kā sabuļu, ūdeļu, sermuļu, polārlapsu u. c. barībai pievieno sēnes.

Savu uzmanību sēnēm veltot arī lāči. Dažreiz nolaužot baraviku vai bērzlapi un protot atrast arī trifeles (pazemes sēnes). Taču priekšroka, neapšaubāmi, tiekot dota dažādām ogam.

Mednieki apgalvo, ka mežacūkas neēdot cepurīšu sēnes. Mūsu rīcībā ir dati par Polijā veikto pētījumu rezultātiem. Pētījumi izdarīti divos paņēmienos: no 1975. gada aprīļa līdz 1976. gada martam un no 1976. gada aprīļa līdz 1977. gada martam. Ziemas periodā trijos pētītajos mežacūku kuņģos atrada pazemes sēņu – briežtrifeļu augļķermeņus, kas aizņēma 36 % no kopējās barības masas, bet 20 ekskrementu paraugos šīs sēnes atliekas aizņēma 10 % no masas. Mūsu novērojumi Latvijā liecina, ka mežacūkas mētrājos, damakšņos u. c. meža tipos rokot, meklē tieši šīs sēnes. Par to liecina tas, ka, rūpīgi pameklējot, šajos rakumos var atrast dažus dzīvnieku neatrastus šo sēņu augļķermeņus. Jāatzīmē, ka ārzemju literatūrā minēts, ka šis sēnes bez mežacūkām labprāt ēdot arī brieži, tās izkārpot. Uz to norāda arī šīs sēņu ģints latīniskais nosaukums „Elaphomyces”, kas nozīmē: briežu sēne. Interesanti, vai arī Latvijā kāds kaut ko tādu ir novērojis?

Dienvidu apgabalos populārās trifeles, kuru augļķermeņi attīstās zemē, meža trūdu kārtā, meklē ar dresētu dzīvnieku – suņu un cūku palīdzību. Kazu dresūra neesot izdevusies.

Bet kā ir ar mājdzīvniekiem? Govis labprāt cienot sēnes. Dr. biol. M. Šteinbergs atcerējās no savas bērnības gadījumus, kad tārpainās baravikas un baraviku stobriņi vienmēr izbaroti govīm. Kāda saimniece zināja stāstīt, ka kaķis ar lielu apetīti notiesājis ceptas sēnes. Ari putni, kā liecina novērojumi, zināmu uzmanību veltī sēnēm. Tā literatūrā minēts gadījums, kad visiem labi pazīstamā žagata nolaidusies uz sarkanās mušmires un ar to „iestiprinājusies” . Arī meža irbe esot redzēta knābājam sēnes. Tieši knābājam: noknābj gabaliņu un nomet, noknābj gabaliņu un nomet. Varbūt meklē „tārpus„? Ar šādiem gadījumiem nākas sastapties, runājot par piepju sēnēm, kurās mājo dažādi kukaiņi, kuri „interesē” putnus. Tā Dr. biol. M. Šteinbergs zināja pastāstīt, ka piepēs masveidā dzīvo vabole Bolitophagus reticulatus. Šī vabole un tās kāpuri atrodami vecās piepēs, sevišķi uz dažādiem lapu kokiem augošajā apmalotajā piepē (Fomitopsis pinicola) un arī uz alkšņiem augošajā starainajā piepē (Inonotus radiatus). Lidzigos apstākļos dzīvo ari vabole Diaperis boleti. Gan pašas vaboles, gan to kāpuri ir iemīļota dzeņu barība. Gan trūdošu lapu koku stumbros, gan arī piepēs mājo tauriņa Scardia polļpori kāpuri. Te, protams, nevar būt runa par to, ka putni ēstu sēnes, taču, kaldami piepju augļķermeņus un ēzdami kukaiņu kāpurus, putni izplata šo piepju sēņu sporas. Un te nu jāapzinās, ka, aizvācot no meža visus vecos, ar piepēm apaugušos kokus, reizē tiek aizvākta arī daudzu putnu barības bāze, kas tālāk neglābjami izraisa dabas biotiskās daudzveidības samazināšanos. Es, protams, negribu apgalvot, ka mūsu mežos jāsaglabā visi piepju bojātie koki, taču atcerēsimies, ka mums jāsaimnieko tā, lai neciestu mūsu dabas daudzveidība.

LDF	Ezeri	Putni	Sugu enciklopēdija	Bioloģiskā daudzveidība	Piekrastes biotopi	Malokologu biedrība	Botānikas biedrība	Sākums	Raksti mums