|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv |
 |
Kas ir sēnes? |
Sēnes (Fungi, Mycota) ir liela organismu grupa. Lai gan sēnes pēta īpaša zinātnes nozare – mikoloģija, mācību grāmatās un lekciju kursos tās tomēr tradicionāli apskata botānikas kursā. Nu jau labu laiku sēnes ir atdalītas no augu valsts, jo tās nesatur augiem raksturīgo zaļo pigmentu – hlorofilu un barojas heterotrofi izmantojot vai jau atmirušu organismu vielas (saprotrofās sēnes) vai arī pārtiekot no dzīvu organismu vielām (parazītiskās sēnes). Sēnes pēc sava lieluma un uzbūves ir ļoti daudzveidīgas. Pašām vienkāršākajām sēnēm ķermeni saimniekauga šūnā var pārstāvēt kails protoplasts. Taču parasti, lielum lielajā vairumā gadījumu, sēnes ķermeni veido smalki pavedieni – hifas. Hifas var būt nesadalītas šūnās ( zemāk attīstītajām sēnēm), vai arī būt sadalītas šūnās (augstāk attīstītajām sēnēm). Hifu kopums veido micēliju jeb sēņotni, kas bieži redzama kā balts, pelēcīgs, dzeltens vai retāk sarkanīgs pinums vai tīklojums.
Sēnes vairojas ar sporām, kas veidojas uz sēņotnes izaugumiem vai atzarojumiem kā arī augļķermeņos (īpašos veidojumos) vai uz tiem. Augļķermeņus sadzīvē arī parasti saucam par sēnēm, nemaz nedomājot par sēņotni, kas aug meža trūdu kārtā vai kādā citā substrātā. Bieži vien par sēņu lielumu spriež pēc augļķermeņu izmēriem. Piemēram, atrodot mežā baraviku mēs par tās lielumu spriežam pēc kātiņa un cepurītes izmēriem, nemaz nedomājot par tās sēņotnes izmēriem meža trūdu kārtā. Latvijā lielākais augļķermenis ir zināms milzu apaļpūpēdim (Langermannia gigantea), kas glabājas Valdemārpils meža muzejā. Tā apkārtmērs ir 166 cm, bet masa 700 g. Tas nozīmē, ka svaiga pūpēža masa ir bijusi ap 7 kg.
Pēc sporas veidojošo orgānu lieluma runā par makroskopiskajām un mikroskopiskajām sēnēm. Makroskopiskās sēnes pieder asku un bazīdijsēnēm. Pie asku sēnēm pieder tās sēnes, kurām sporas veidojas īpašās tvertnēs – askos jeb somiņās. Tāpēc arī šīs sēnes sauc par askusēnēm vai somiņsēnēm. Pie bazīdijsēnēm savukārt pieder tās sēnes, kurām sporas veidojas uz īpašiem veidojumiem – bazīdijām. Pie bazīdijsēnēm pieder visas cepurīšu sēnes, piepju sēnes un pūpēži. No mikroskopiskajām sēnēm pie bazīdijsēnēm pieder rūsas sēnes un melnplaukas sēnes.
Sēņu sugu skaitu pasaulē vērtē nedaudz vairāk nekā 56000. Latvijā līdz šim konstatētas apmēram 4100 sēņu sugu, no kurām apmēram 1100 ir cepurīšu sēnes, ap 120 – piepju sēņu, bet ap 50 dažādu pūpēžu sēņu sugu. Pārējās galvenokārt ir dažādas mikroskopiskās sēnes, kuras izraisa augu, dzīvnieku un cilvēka slimības vai arī kā saprotrofas sēnes sastopamas dabā – gaisā, ūdenī un augsnē. Pēdējā pārskatā par Baltijas valstu agarikālēm (galvenokārt cepurīšu sēnēm) 1986. gadā Latvijai minētas tikai 639 sugas. Uz šodienu šis skaitlis ir turpat vai dubultojies. 1986. gadā no Latvijai minētajām 639 sugām 303 bija atzītas par ēdamām, 243 par neēdamām, 33 par indīgām, bet 60 sugām nebija zināms vai tās ir ēdamas, vai indīgas. Tagad, protams, palielinājies arī šo grupu sēņu sugu skaits. Sēņotāji lasa tikai kādas 20-30 sugas. Jāatgādina, ka ēšanai drīkst lasīt tikai tās sēnes par kurām mēs esam pārliecināti, ka tās ir ēdamas. Neēdamas ir tās sēnes, kuru augļķermeņi ir nenozīmīgi pārtikā vai arī atzīti par nevērtīgiem. Tāpat pie neēdamām sēnēm pieskaita tādas, kuras satur rūgtas vai pretīgas vielas, piemēram, parastā žultsbeka, kas nav indīga, bet ir neēdfama sava rūgtuma dēļ. Indīgās sēnes satur cilvēka organismam indīgas jeb toksiskas vielas, kas var izraisīt organisma saindēšanos un pat nāvi.
Daudzu sēņu sēņotne veido ciešu saistību ar dažādu augu saknēm – mikorizu. Ar mikorizas palīdzību sēnes no augiem saņem barības vielas – galvenokārt ogļhidrātus, bet augi ar sēņu palīdzību arī uzņem barības vielas un ūdeni. Ar noteiktām koku sugām ir saistītas noteiktas sēņu sugas. Tas jau parādās arī sēņu latviskajos nosaukumos, piemēram, apšu bekas, bērzu bekas, priežu bekas u.c. Šādu saistību ar meža augiem (kokiem) veido arī dažādas indīgās sēnes (mušmires u.c.).
|
Sēņu iedalījums |
Sistemātiski tos organismus, kurus agrāk iedalīja sēņu valstī, šodien iedala 3 valstīs:
Gļotsēnēm pieder organismi, kuru veģetatīvo ķermeni vaido kails plazmodijs. Šādus plazmodijus bieži var redzēt mežos uz celmiem un citām trūdošām augu atliekām. Plazmodiji parasti ir košās krāsā: tie ir balti, dzelteni, oranži sarkani. Vēlāk no plazmodijos veidojas sporas. Gļotsēnes ir saprotrofi organismi. Tās šodien bieži izmanto dažādos ģenētiskajos pētījumos.
Plazmodioforomicētes ir augstāko augu šūnu parazīti. Latvijā no šīs grupas organismiem sastop Plasmodiophora brassicae, kas izraisa krustziežu sakņu augoņu veidošanos un Spongospora subterranea, kas izraisa kartupeļu irdeno kraupi.
Hromistu valsts organismi no sēņu valsts izslēgti tāpēc, ka to šūnapvalki satur nevis sēnēm raksturīgi hitīnu, bet gan celulozi. Te pieder liela klase – Oomycetes – oomicētes. Tajā ietilpst saprolegnijas, kas sastopamas uz dažādiem ūdens dzīvniekiem ; dažreiz bojā arī zivju ikrus, un peronosporāles jeb neīstās miltrasas sēnes, kas ir plaši izplatīti augu parazīti. No šīm sēnēm plaši izplatīta ir Phytophthora infestans, kas izraisa kartupeļu lakstu puvi.
Tālāk seko sēņu valsts ar četriem nodalījumiem. Sēnes ir gan vienšūnas, gan daudzšūnu organismi. Sēņu veģetatīvo ķermeni veido kails protoplasts vai sēņotne jeb micēlijs. Tas sastāv no smalkiem pavedieniem – hifām, kuras vienkāršākajām sēnēm ir vienšūnas, bet augstāk attīstītajām sēnēm sadalītas šūnās.
Hitrīdijsēņu nodalījumam pieder sēnes ar vienšūnas veģetatīvo ķermeni, kas kā kails protoplasts parazītē dažādu augu šūnās.
Zigosēnēm ir jau labi izveidota sēņotne, kas savas attīstības sākumā ir vienšūnas. Novecojošā sēņotnē šīm sēnēm var parādīties jau arī starpsienas, kas tās pavedienus sadala šūnās. Pie zigosēnēm pieder arī t. s. sporangijpelējumi.
Askusēnēm (atskaitot augus) ir labi izveidota, šūnās sadalīta sēņotne. Dzzimumvairošanās ar sporām, kas attīstās īpašās tvertnēs – askos. Vairākumā gadījumu katrā askā izveidojas 8 askusporas. Daudzām askusēnēm attīstības ciklā veidojas divas stadijas – anamorfa (konīdiju stadija) un teleomorfa (asku stadija). Parazītiskajām formām parasti anamorfa ir parazītiska, tā nodrošina sēnes izplatīšanos veģetācijas periodā ar konīdijām, kas attīstās bezdzimumiski, bet teleomorfa sāk veidoties rudenī vai dažreiz arī pavasarī, kad askusporas no jauna inficē saimniekaugu.
Bazīdijsēnēm arī ir labi izveidota sēņotne, kas sadalīta šūnās. Sporas bazīdijsēnēm veidojas uz bazīdijām – parasti uz katras bazīdijas 4 bazīdijsporas. Pie bazīdijsēnēm pieder cepurīšu sēnes, piepju sēnes, pūpēži, bet no parazītiskajām sēnēm – augu slimību izraisītājām – rūsas sēnes un melnplaukas sēnes.
|
Sēnes Latvijā |
Latvijas mežos plaši izplatītas ir beku (Boletus), bērzlapju (Russula), pienaiņu (Lactarius), sēņtiņu (Mycena), pūkaiņu (Tricholoma) u.c. ģinšu sēnes.
No augu, tai skaitā kultūraugu slimību izraisītājām plaši izplatītas ir īstas miltrasas sēnes, rūsas sēnes, melnplaukas sēnes, nepilnīgi pazīstamās sēnes.
No Latvijā sastopamajām retajām un ļoti retajām sēņu sugām Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītas 38 sēņu sugas, bet valsts aizsardzībā ir 51 sēņu suga.
Jāatgādina, ka, sēņotājiem lasot sēnes, jābūt saudzīgiem un jāsaglabā sēņotne. Tāpēc, meklējot sēņu jaunos augļķermeņus, nedrīkst sajaukt un izvandīt meža dzīvo un nedzīvo zemsedzi. Jāsaudzē arī visas nepazīstamās, neēdamās un indīgās sēnes. Starp šīm sēnēm sēņu pazinēji atradīs labas ēdamās sēnes. Bez tam šis sēnes ir vajadzīgas meža augšanai un attīstībai (mikoriza!) un daudz glītāka taču izskatās nesabradāta mušmiru audze mežmalā nekā sabradāta un samīdīta.
Šajā mājas lapā lasītājus gribam iepazīstināt ar nelielu daļu no Latvijā sastopamās sēņu bagātības. Sēņu sugu apraksti sakārtoti pēc ģinšu un sugu latviskajiem nosaukumiem alfabēta kārtībā. Ģinšu nosaukumi doti treknināti. Ņemot vērā pēdējā laika izmaiņas sēņu sistemātikā un daudzu grupu nenoteikto stāvokli, uzrādīti tikai lielākie sēņu sistemātikas taksoni – askusēņu un bazīdijsēņu nodalījumi to ietvaros sēnes grupējot pēc viegli saskatāmām pazīmēm.
Lai lasītāji varētu izmantot literatūru svešvalodās, dodam arī aprakstīto sēņu nosaukumus angļu, vācu un krievu valodā (kur tādi bija pieejami), kā arī literatūras sarakstu. daudzām sēnēm angļu, vācu un arī krievu valodā publicētajos darbos sēņu nosaukumi gluži vienkārši nav Šādos gadījumos jāizlīdzas ar sēņu sugu zinātniskajiem – latīniskajiem nosaukumiem. Arī daudzām sēnēm (it sevišķi gļotsēnēm) nav izveidoti latvisko nosaukumu. Pēdējā laikā latviskie nosaukumi izveidoti visām Latvijā atrastajām cepurīšu un piepju sēnēm (sk. Latvijas Veģetācija, 5).
Varam sagaidīt Latvijā atrast vēl daudzas interesantas un vērtīgas sēņu sugas. Arī par pašreiz zināmajām sugām daudzos gadījumos mūsu rīcībā ir ļoti trūcīga informācija. Tas it īpaši sakāms par daudzu sēņu izplatību. Šajā ziņā arī jūs varat daudz palīdzēt.
Par sēnēm varat arī konsultēties Latvijas Dabas Muzeja Botānikas nodaļā Rīgā, Kr. Barona ielā 4.
Ziņojot par saviem atradumiem neaizmirstat uzrādīt ievākšanas laiku un vietu, sēnes augtenes aprakstu (zem kādiem vai pie kādiem kokiem, kāda augsne) un arī savu vārdu, uzvārdu, adresi vai telefonu. Ziņojumam ieteicams Ja jūs esiet atradis kādu cepurīšu sēni, tad speciālistiem uz konsultāciju nesiet visu sēni, bet ne tikai cepurīti vai augļķermeņa augšējo daļu. Precīzai sēnes noteikšanai var būt nepieciešamība arī pēc sēnes augļķermeņiem dažādās attīstības stadijās. Ņemat vērā arī to, ka sēnes nevar noteikt tikai pēc fotogrāfijas.
Vēlu jaukus sēņu atradumus Latvijas dabā!
 |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |