Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Pavasara sēnes


Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv

Saturs


 

^

Spurdžu ciborija


Pirmās sēnes pavasarī parādās jau tad, kad sāk kust sniegi un parādās pirmie no sniega brīvie zemes laukumiņi. Tad alkšņu un lazdu tuvumā uz šo augu iepriekšējā gada vīrišķo ziedu spurdzēm atrodami spurdzžu ciborijas (Ciboria amentacea) augļķermeņi. Tie ir kausveidīgi, 3 – 7 mm plati, gaišbrūni, ārpusē balti tūbaini ar 3 – 10 mm garu un 0,5 – 0,8 mm resnu kātiņu. Šajos kausveidīgajos augļķermeņos alkšņu un lazdu ziedēšanas laikā nogatavojas sporas. Ar gaisa plūsmām sporas nonāk vīrišķo ziedu spurdzēs. Tur sporas dīgst un inficē spurdzes, kuru audus ātri caurauž smalki sēnes pavedieni – hifas. Inficētās spurdzes ātri vīst, bet vēlāk mumificējas – visas to daļas piepildās ar sēnes hifām. Šādas spurdzes nobirst un saglabājas līdz nākošā gada pavasarim, kad uz tām izaug jauni kausveidīgi augļķermeņi. Saprotams, augļķermeņi var veidoties tikai uz tām spurdzēm, kuras sēne iepriekšējā gadā inficējusi. Mūsu apstākļos spurdžu ciborija šķiet ir pirmā pavasara sēne, jo spēj augt un attīstīties zemā temperatūrā. Dažreiz to var atrast uz spurdzēm no sniega nokusušā laukumiņā, kad apkārt vēl viss ir klāts ar biezu sniega kārtu.

 

^

Košā agrene


Tipiska pavasara sēne ir arī košā agrene (Sarcoscypha coccinea). Tās kausveidīgie augļķermeņi attīstās gan pa vienam, gan arī nelielās grupās uz zemē nokritušiem dažādu lapkoku zariņiem. Parasti šī sēne atrodama avoksnājos vai arī mitrākās meža vietās. Augļķermeņi saniedz 1 – 4 cm platumu. Kausiem pieaugot to malās bieži redzami ieplīsumi. Kausi ne vienmēr ir apaļi – tie var būt nedaudz ausveidīgi, neregulāri. To iekšpuse sarkanīga, bet ārpuse baltgana, nedaudz villaina. Pie mums šo sēni sastop pavasarī, pat agrā pavasarī, bet dienvidu apgabalos tā aug arī ziemā. Sēnei interesants angliskais nosaukums:„scarlet elf cup” , kas burtiskā tulkojumā nozīmē: „spilgti sarkanais elfu kauss”. (elfi – seno ģermāņu mitoloģijā dabas gari; mūsdienu literatūrā – maigi, dzīvespriecīgi gariņi).

Lai gan dažās grāmatās košo agreni raksturo kā ēdamu, mēs to ieteiktu izmantot gluži citiem – dekoratīviem nolūkiem. Atnesiet mājās sēnes augļķermeņus ar zariņiem uz kurien tā aug. Kopā ar zariņiem izvietojat tos kādā lēzenā traukā vai plakanā vāzītē. Kompozīciju papildiniet ar sūnām. Beigās ielejiet traukā ūdeni tā, lai zariņi, uz kuriem aug sēne, būtu ūdenī. Šādi košās agrenes „ziedi” jūs iepriecinās nedēļu vai pat vēl ilgāk. Sēņu valsts ir ne tikai daudzveidīga, interesanta, bet arī skaista.

Bet ja jūs vakarā košās agrenes kausveidīgos augļķermeņus ieliksiet kādā nelielā slēgtā trauciņā un tur tos izturēsiet līdz rītam, tad rītā, atverot pie loga gaismā trauciņu, redzēsiet, ka no tā paceļas mazs baltu putekļu mākonītis. Tās sēnes sporas, kas nogatavojušās, gaismas ietekmē lielā daudzumā izsējas. Šīs sporas jūs varat uztvert uz segstikliņa un aplūkot mikroskopā. Tās ir iegarenas, cilindriskas, galos nedaudz sašaurinātas, 24 – 32 µm garas un 12 – 14 µm platas, katrā galā ar sīku eļļas pilieniņu grupu.

 

^

Bisītes


Vēlāk pavasarī aug arī tādas sēnes, kurām ir spēcīgi attīstīti augļķermeņi ar kātiņu un cepurīti. Tadas sēnes ir bisītes, lāčpurni un ķēvpupi.

No šīm sēnēm populārākās ir bisītes (Gyromitra). Latvijas mežos pavasarī atrodamas bivas bisīšu sugas : parastā bisīte (Gyromitra esculenta) un dižā bisīte (Gyromitra gigas). No šīs sēnu ģints sausos smilšainos priežu mežos jau aprīlī var atrast parasto bisīti. Tā ir sēne, kuru latviešu valodā sauc arī par murķeli, kas nav pareizi. Murķelis ir sakropļots vācu nosaukums „Morcheln” . Taču vācieši šīs sēnes sauc par „Lorcheln” . Par „Morcheln„vācieši sauc lāčpurnus.

Parastās bisītes augļķermeņi ir ar 2 – 10 cm garu un platu sarkan – vai kafijas brūnu cepurīti. Tās daivas vairāk vai mazāk pieaugušas pie kātiņa, veidojot viļņainas krokas, kas pēc savas struktūras atgādina smadzenes. Kātiņš 3 – 9 cm garš un 1,5 – 3 cm resns, pelēkbalts, iedzeltens vai iesārts, vāji pūkains, resns, nekārtni cilindriski saspiests. Sēnes mīkstums vaskveida konsistences, ļoti trausls, ar patīkamu smaržu un garšu.

Par šo sēni literatūrā atrodamas visai pretrunīgas ziņas. Agrākajā literatūrā rakstīts, ka bisītēs ir indīga viela – helvelskābe, kas sēnes vārot pāriet novārījuma ūdenī. 20. gadsimtā ķīmiķi atklāja, ka nekāda helvelskābe neeksistē, bet šajās sēnēs ir ļoti indīgs alkaloīds – giromitrīns, kas vārot nesadalās un novārījuma ūdenī nepāriet. Giromitrīns sadalās žāvētas sēnes glabājot nenoslēgtā traukā pusgadu. Taču arī tad sadalās ne viss giromitrīns, kas ir šajās sēnēs. Tāpēc mēs patreiz iesakām iedzīvotājiem labāk no šo sēņu ēšanas atturēties. Neskatoties uz, to šīs sēnes katru gadu parādās mūsu tirgos, un daudzi cilvēki tās ēd, jo vectēvi un vecmāmiņas tās ir ēduši. Ja nu mēs izšķiramies par šo sēņu ēšanu, tad pirms tam tās obligāti kārtīgi jānovāra un novārījuma ūdens jāizlej. Nedrīkst arī šo sēņu maltītes ēst vairākas reizes pēc kārtas un nedrīkst kopā ar sō sēņu maltīti dzert alkoholiskos dzērienus.

Dižā bisīte ir stipri līdzīga parastajai, bet, kā jau nosaukums rāda, atšķiras ar lielāku augumu: Latvijā šīs sugas augļķermeņi atrasti pat līdz 21 cm augsti un 15 cm plati. To cepurītes ir gaišākas nekā parastajai bisītei – okerbrūnas, olīvdzeltenas vai olīvbrūnas, neregulāras, ieapaļas, veidotas no daudzām viena otru pārsedzošām daivām. Kātiņš baltgans, smalki tūbains vai lipīgs, neregulārs, dažreiz bedrains vai ar gareniskām krokām, gandrīz bumbuļveidīgs, pa lielākai daļai ļoti īss, dobs, 3 – 6 cm garš un plats, bieži dziļi zemē; tāpēc vāji saredzams. Mīkstums dzeltenbalts, vairāk vai mazāk vaskveidīgas konsistences, trausls, ar patīkamu smaržu un garšu. Šo sēni no parastās bisītes visdrošāk var atšķirt pēc sporām, kurām šai sugai galos ir trīsstūraini, iegareni , smaili veidojumi.

Dižā bisīte satopama aprīlī, maijā sūnainos skuju koku mažos, kā arī pie vai uz trūdošiem koku stumbriem. Tā ir atzīta par garšīgu ēdamo sēni, kura diemžēl arī ir indīga. To lieto pēc novārījuma ūdens izliešanas. Taču arī pēc šādiem piesardzības soļiem, sagatavojot bisītes, ir atzīmēti nāvīgas saindēšanās gadījumi. Literatūrā minēts, ka indīgās vielas saturs dižajās bisītēs ir atkarīgs no augtenes un nokrišņiem. Sēnes no mitrām, ar humusu bagātām augtenēm ir indīgākas nekā tās, kas augušas sausās, smilšainās augsnēs. Ar nokrišņiem bagātos gados atzīmē vairāk saindēšnās gadījumu nekā sausos gados. Žāvētas dižās bisītes pēc ilgāka laika zaudē savu indīgumu un ir ēdamas. Taču arī šajos gadījumos norāda, ka giromitrīns simtprocentīgi nesadalās un tāpēc ieteic cilvēkiem no šo sēņu ēšanas atturēties.

Turpretī kā pilnīgi bez jebkādām bažām ēdama ir atzīta rudens bisīte (Gyromitra infula), kuru, tulkojot no vācu valodas, dažkārt godā par bīskapa cepuri. Tās augļķermeņa cepurīte parasti ir ar 2 – 4 galotnēm, sedlveidīga, 5 – 10 cm augsta, līdz 8 cm plata, veidota no viļņainām daivām, kas malās ielocījušās un vairāk vai mazāk saaugušas ar kātiņu; kanēļ – līdz kastaņbrūna, daivu iekšpuse doba, iekšpuses krāsa balta. Kātiņš 4 – 10 cm resns, baltgans vai baltgani pelēks, dažkārt arī baltsārts, smalki tūbains, gluds, taisns vai nedaudz saliekts, pie pamata parasti bedrains. Mīkstuma konsistence vaskveidīga; tas ir ļoti trausls, ar patīkamu smaržu un garšu.

Tā ir laba un garšīga ēdamā sēne, kura dažkārt sasniedz līdz 250 g masu. Taču arī šo sēni pirms tās gatavošanas iesaka novārīt 10 – 15 minūtes un novārījuma ūdeni izliet. Noder lietošanai svaigas veidā; var arī kaltēt. Sastopama rudenī – septembrī, oktobrī skuju koku (priežu) un jauktos mežos, bieži vien uz trūdošas koksnes, degumos.

 

^

Lāčpurni


Lāčpurniem cepurītes ir ovālas, koniskas, iegarenas. To apakšējā mala vienmēr ir saaugusi ar kātiņu. Šeit pastāstīsim par parasto lāčpurnu (Morchella esculenta,), smailo lāčpurnu (Morchella conica) un augsto lāčpurnu (Morchella elata). Tās ir ēdamas sēnes.

Vairāk pazīstams ir parastais lāčpurns. Šīs sēnes cepurīte ir 6 – 12 cm augsta un 4 – 8 cm plata, dzeltenbrūngana, dzeltenpelēka, lodveidīga, olveidīga, ar šūnveidīgām krokām. Kātiņš baltgans līdz gaiši dzeltenīgs, pie pamatnes resnāks, 4 – 8 cm garš un 1 – 2 cm diametrā, dobs. Mīkstums maigs, vaskveidīgs, ļoti trausls, ar patīkamu garšu un smaržu. Sēne sastopama aprīlī, maijā lapkoku mežos, parkos, dārzos, zālājos, visbiežāk kaļķainās, mālainās, retāk smilšainās vietās, dažkārt lielos daudzumos degumos. Ne bieži un ne daudzi eksemplāri kopā.

Laba un garšīga ēdamā sēne. Taču literatūrā ir atzīmēts, ka šī sēne atsevišķām personām var izraisīt vieglu saindēšanos, tāpēc arī parastos lāčpurnus pirms ēdiena gatavošanas 10 – 15 minūtes vajag novārīt un novārījuma ūdeni izliet.

      Smailā lāčpurna cepurīte sasniedz 2 – 7 cm augstumu un 2 – 4 cm platumu. Tā ir iegareni koniska vai iegareni olveidīga, galotnē sašaurināta, ar malu pieaugusi kātiņam, vidū doba, ārpusē ar gareniskām krokām, starp kurām šķērskrokas veido bišu šūnām līdzīgus taisnstūrainus iedobumus, brūna vai melngana. Kātiņš 2 – 4 cm garš un 1 – 1,5 cm resns, cilindrisks, dobs, baltgani dzeltenīgs. Mīkstums balts, maigs, trausls, bez īpašas garšas vai smaržas.

Sastopams skuju un lapkoku mežos, to zālainos laukumiņos un mežmalās uz smilšainas vai mālsmilts augsnes, arī vecos degumos no aprīļa līdz maija beigām.

Laba ēdama sēne. Pirms ēdiena gatavošanas jānovāra 10 – 15 minūtes un novārījuma ūdens jāizlej.

Augstais lāčpurns arī ir ar nosmailoti konisku 4 – 7 cm garu cepurīti ar spēcīgām gareniskām krokām un viļņainām šķērskrokām, apakšējā cepurītes mala pieaugusi kātiņam. Sēnes raksturīga pazīme ir tā, ka cepurīte pie pārejas kātiņā ir tikpat plata kā kātiņš vai tikai nedaudz platāka. Kātiņš 3 – 7 cm garš un 2 – 3 cm resns, dobs, augšdaļā resnāks, balts vai iesārts.

Aug lapu koku mežos, kāpu smiltājos. Laba ēdamā sēne. Iepriekš jānovāra 10 – 15 minūtes, novārījuma ūdens jāizlej.

 

^

Kā audzēt bisītes un lāčpurnus


Ir aprakstīts, kā audzēt bisītes un lāčpurnus. Šim nolūkam izvēlas saulainas vietas uz kāda meža uzkalniņa (ja tāds ir jūsu īpašumā) ar smilšmāla vai mālsmilts augsni. Dobes sagatavo rudenī vai agri pavasarī: tās izvieto šķērseniski nogāzei un to platums sēņu vākšanas ērtuma dēļ nedrīkstētu pārsniegt 1,2 – 1,5 m. Šādās dobēs pasekli iestrādā ābolu apstrādes atkritumus (īpaši pēc sulas izspiešanas) vai arī sasmalcinātus bojātus ābolus. Lai bagātinātu augsni ar kāliju ieteicams uz dobēm sadedzināt papīru, kartonu, salmus un pelnus iestrādāt augsnē. Dobju augsni var bagātināt arī ar zemi no degumiem vai ugunskuru vietām, kur aug mūs interesējošās sēnes. Tad dobes samitrina un ķeras pie sēņu „stādīšanas” . Šim nolūkam izmanto nobriedušas sēņu cepurītes, kuras sasmalcina 0,5 – 1 cm lielos gabaliņos. Tos iekaisa dobēs, kuras pēc tam pārklāj ar 1 – 7,5 cm biezu skuju nobiru kārtu. Tālākā dobju kopšana galvenokārt saistās ar to sistemātisku mitrināšanu, lai nepieļautu sēņotnes izkalšanu. Agrā pavasarī nākošajā gadā šo zemsedzes kārtu noņem un gaida sēņu ražu. Parasti pirmie augļķermeņi parādās jau nākošajā gadā. Raža sasniedz 1,5 – 2 kg no m². Kad sēnes novāktas, dobes atkal piesedz ar zemsedzi un laiku pa laikam samitrina, neļaujot sēņotnei izkalst. Pie atbilstošas kopšanas – mēslošanas, mitrināšanas, ravēšanas un segšanas dobes dod ražu vairākus gadus pēc kārtas. Jāpiezīmē, ka stādāmajam materiālam jāizvēlas labi attīstījušies spēcīgi augļķermeņi. kas nodrošinās arī nākotnē bagātīgas ražas.

 

^

Ķēvpupi


Ķēvpupiem cepurītes apakšējā mala ir brīva. Tā atgādina pirkstā uzvilktu uzpirksteni.. Latvijā biežāk sastopams parastais ķēvpups (Verpa bohemica.)

Tā augļķermeņi sasniedz 14 – 15 cm augstumu. To cepurītes ir 2 – 5 cm augstas un 2 – 5 cm platas, plati zvanveidīgas, pieaugušas kātiņam tikai augšdaļā, gareniski krokainas, dzeltenbrūnas vai okerbrūnas, dažreiz gandrīz dzeltenas ar brūnu apakšējo malu. Kātiņš 6 – 14 cm garš un 1,5 – 2 cm resns, cilindrisks, uz pamatni nedaudz paplašināts,, dobs; sākumā balts, vēlāk nedaudz dzeltenīgs, pūkains vai miltaini zvīņains, trausls. Mīkstums plāns, vaskveidīgs, bez īpašas smaržas vai garšas.

Aug gaišos lapkoku mežos, mežu laukumiņos, mežmalās irdenās, trūdvielām bagātās augsnēs, it īpaši zem apsēm vai to tuvumā. Šai sēnei ir ļoti izteiktas prasības pēc mitruma un siltuma. Ja šo apstākļu nav, tad tā dotajā gadā augļķermeņus gluži vienkārši neveido. Ja šo sēni esam kādā vietā atraduši, tad citos gados to atkal tur atradīsim, ja vien būs atbilstoši klimata apstākļi.

Pirms lietošanas obligāti 10 – 15 minūtes jānovāra un novārījuma ūdens jāizlej.

 

^

Auzene


Garšigām pavasara sēnēm pieder arī viena lapiņsēne – auzene (Calocybe gambosa). Tās cepurīte sasniedz 5 – 12 cm platumu; sākumā tā ir puslodesveida, tad plati zvanveidīga, vēlāk izpletusies, nedaudz pārslaini šķiedraina, krēmkrāsas , gaiši dzeltena vai balta, bieži sausumā ar saplaisājušu virsmu. Kātiņš 5 – 10 cm garš un 1 – 3 cm plats, cilindrisks, šķiedraini svītrains, balts, bez dobuma, klāts ar smalkām pārslām. Lapiņas pieaugušas kātiņam, šauras, biežas, baltganas, vēlāk krēmkrāsā. Mīkstums balts ar spēcīgi izteiktu svaigu miltu vai gurķu smaržu un maigu garšu.

Auzenes parasti parādās maijā, jūnijā parkos, mežmalās, mežu laucēs un meža pļavās bieži veidojot t. s. raganu apļus.

Mazpazīstama, teicamas kvalitātes ēdamā sēne, kuru pēc atnešanas mājās var tūlīt cept kā mēs to darām ar baravikām un apšu bekām. Izmantojama arī zupās, var marinēt.

Sēņotājiem jāuzmanās, lai šo sēni nesajauktu ar indīgo patujāra šķiedrgalvīti.

 


Sākums/Top














 

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «pavasara.shtml» veidoja Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv
sadarbībā ar eko@lanet.lv 2014.08.20-14:58

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *