Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

No šīm sēnēm jāpiesargās


Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv

Saturs


 

^

Indīgās sēnes


Atcerēsimies, ka vākt ēšanai drīkstam tikai tās sēnes, kuras droši pazīstam. Pārējās atstāsim mežā nebojātas, jo tās var būt vajadzīgas meža ekosistēmai; tās var iepriecināt citus sēņotājus, kas ir labāki sēņu pazinēji nekā mēs. Taču mums nepietiek tikai ar to, ka pazīstam tikai ēdamās sēnes. Mums jāpazīst arī indīgās sēnes – tās sēnes, kuras neuzmanības vai nezināšanas dēl iekļuvušas sēņu grozā un sēņu maltītē var nodarīt lielu un nelabojamu kaitējumu mūsu veselībai un pat dzīvībai.

 

^

Mušmires


Viena tāda populāru indīgu sēņu ģints ir mušmires. Tiesa, starp mušmirēm ir arī dažas ēdamās sēnes, tādas kā Latvijā sastopamās sarkstošā (Amanita rubescens) un pelēkā (Amanita excelsa) mušmires. Taču šīs sēnes vākt var atļauties tikai ļoti labi sēņu pazinēji. Mēs tālāk iepazīstināsim ar galvenajām indīgajām mušmiru sugām no kurām pirmo vietu ieņem zaļā mušmire (Amanita phalloides). Tās cepurīte ir 4 – 15 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk plakani izliekta, olīvkrāsā vai olīvzaļa, vidū parasti tumšāka, ar gludu malu. Kātiņš 5 – 15 cm garš un 0,8 – 2,2 cm resns, cilindrisks, sākumā šūnains, vēlāk ar dobumu, balts ar izlocītām, bālganzaļām joslām, kuras veidojas ārējai audu kārtiņai saplaisājot. Augšdaļā kātiņš rievains, tam vairāk vai mazāk piekļāvies gredzentiņš. Pie pamatnes kātiņš bumbuļveidīgi paresnināts; šo paresninājumu ietver 3 – 4 daivaina maksts. Lapiņas cepurītes apakšpusē – baltas, vēlāk ar zaļganu apsarmi. Mīkstums balts, maigs, ar patīkamu medus smaržu un riekstu garšu. Vecu sēņu augļķermeņi ar pretīgu smaku.

Sēne sastopama no jūlija līdz oktobrim lapu koku mežos, parkos un dārzos zem ozoliem. Zaļā mušmire ir Latvijas indīgākā sēne.

Otrā vietā pēc indīguma liekama baltā mušmire (Amanita virosa). Tās cepurīte ir 3 – 7 cm plata, sākumā puslodesveidīga, ieapaļi ķīļveidīga, vēlāk izpletusies, ar ieliektu malu, pilnīgi balta. Tās kātiņš 5 – 12 cm garš un 0,8 – 2 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes ar bumbuļveidīgu paresninājumu un bālu, cieši piegulošu maksti. Gredzens plats, balti zīdains, vēlāk izzūdošs. Mīkstums ar pretīgu smaku un nepatīkamu garšu.

Sastop skuju, retāk lapu koku mežos no jūlija līdz oktobrim. Ļoti indīga sēne !

No citām indīgo mušmiru sugām vēl aplūkosim panteru mušmiri (Amanita pantherina), violetbrūno mušmiri (Amanita porphyria), sarkano mušmiri (Amanita muscaria) un bālo mušmiri (Amanita citrina).

Panteru mušmires cepurīte sasniedz 4 – 10 cm platumu, tā sākumā ir puslodesveidīga, vēlāk izliekti plakana, izplesta, jauna gļotaina, ar svītrainu malu, brūna, dzeltenbrūna, pelēkbrūna ar daudzām baltām plēksnēm koncentriskās joslās. Kātiņš 5 – 12 cm garš un 0,5 – 2 cm resns, sākumā blīvs, vēlāk ar dobumu, balts, augšdaļā ar platu baltu nokarenu gredzentiņu, apakšdaļā paplašināts, ietverts baltā makstī ar strupu malu, virs kuras redzamas viena vai divas neskaidras jostas. Lapiņas baltas. Mīkstums balts ar nepatīkamu rutku smaku.

Sēne satopama ļoti bieži gan skuju, gan arī lapu koku mežos no jūlija līdz septembrim.

Violetbrūnās mušmires cepurīte sasniedz 3 – 11 cm platumu, tā ir gaļīga, sākumā puslodesveidīga, zvanveidīga, vēlāk izpletusies ar gludu vai nedaudz svītrainu apmali, purpurkrāsā vai pelēkbrūna ar zili violetu nokrāsu un retām baltām vai tumšām plēksnēm vai bez tām. Kātiņš 6 – 10 cm garš un 0,6 – 1 cm resns, cilindrisks, slaids, galotnē sašaurināts, ar baltganu gredzenu, sākumā bez, vēlāk ar dobumu, pie pamatnes ar lielu, gandrīz lodveidīgu bumbuļveida paresninājumu, ko ietver maksts. Lapiņas baltas. Mīkstums balts, zem virsmiziņas violets ar asu smaržu un garšu.

Aug skuju un jauktu koku mežos , sevišķi zem priedēm, no augusta līdz novembrim, ļoti bieži. Literatūrā minēta kā vāji indīga sēne.

Sarkanā mušmire ir pazīstamākā mušmire. Tās cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu; sākumā tā ir gandrīz lodveidīga, vēlāk izpletusies – plakana, koši sarkana vai sarkanīgi dzeltena ar lielām baltām vai dzeltenīgām plēksnēm. Kātiņš 5 – 25 cm garš un 1 – 3 cm resns, balts vai nedaudz dzeltenīgs ar biezu baltu vai dzeltenīgu nokarenu gredzenu augšdaļā. Pie pamatnes kātiņš bumbuļveidīgi paresnināts, ar biezu maksti, kuru veido vairākās koncentriskās rindās novietotas baltas vai dzeltenas plēksnes. Lapiņas baltas. Mīkstums balts, bet tieši zem cepurītes virsmiziņas gaiši oranžs vai dzeltenīgs, ar saldenu garšu, bet bez īpašas smaržas.

Aug skuju koku un lapu koku mežos gan pa vienai, gan arī veidojot lielākas vai mazākas grupas.

Bālās mušmires (nejaukt ar balto mušmiri !) cepurīte ir 5 – 10 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies plakana, dzeltenzaļa, vecām sēnēm izbalējusi, netīri balta ar diezgan lielām biezām izcilnētām baltpelēkām plēksnēm. Kātiņš 5 – 15 cm plats un 1 – 2 cm resns, gluds, cepurītes krāsā vai gaišāks, sākumā blīvs, vēlāk ar dobumu, augšdaļā ar nokarenu iedzeltenu gredzenu, pie pamatnes ar bumbuļveida paresninājumu. Lapiņas sākumā baltas, vēlāk dzeltenīgas. Mīkstums balts, ar nepatīkamu svaigu kartupeļu vai rutku smaržu.

Sastop dažāda tipa mežos ļoti bieži no jūlija līdz novembrim.

 

^

Patujāra šķiedrgalvīte


Patujāra šķiedrgalvīte (Inocybe patouillardi) cepurīte ir 5 – 8 cm plata, sākumā tā ir zvanveidīga, vēlāk izpletusies, ar izcilni cepurītes vidū, šķiedraina, malās radiāli ieplaisājusi, sākumā balta vai krēmkrāsā, vēlāk sarkanīga vai sarkanbrūna. Kātiņš 2 – 10 cm garš un 0,8 – 1,5 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes paplašināts un dažkārt nedaudz saliekts, gluds, tādā pat krāsā kā cepurīte. Lapiņas sākumā iesārtas, vēlāk brūnganas ar sarkanīgiem plankumiem. Mīkstums balts, lauzumā krāsu nemaina, bet kātiņā viegli sārtojas, ar patīkamu garšu un svaigu augļu smaržu, kas vēlāk kļūst nepatīkama.

Patujāra šķiedrgalvīte ir mūsu agrākā indīgā sēne, kura aug no maija līdz augustam lapu un jauktu koku mežos, dārzos un parkos, it īpaši zem liepām, ozoliem, eglēm kaļķainā augsnē. Maijā un jūnijā sēņotājiem jāuzmanās, lai šo sēni nesajauktu ar auzeni. Pēdējās augļķermeņiem nekad nav sarkanīgu toņu.

 

^

Kailā mietene


Kailās mietenes (Paxillus involutus) cepurīte sasniedz 5 – 18 cm platumu, tā ir bieza, gaļīga, sākumā izliekta, vēlāk izpletusies, līdzena vai plati piltuvveidīga, ar ielocītu malu, dzeltenbrūna, brūna, vāji tūbaina. Kātiņš 4 – 6 cm garš un 1 – 1,5 cm resns, cilindrisks, bez dobuma, gareniski šķiedrains, tādā pat krāsā kā cepurīte vai gaišāks. Lapiņas biezas, nolaidenas, dzeltenbrūnas vai okerkrāsā, spiedumu vietās kļūst melnas. Mīkstums irdens, bez īpašas smaržas, ievainojumu vietās sākumā dzeltē, tad brūnē.

Kailā mietene sastopama lapu koku, skuju koku un jauktos mežos no jūnija līdz novembrim, ļoti bieži.

Kailo mieteni agrāk uzskatīja par ēdamu sēni. Par indīgu tā atzīta tikai pēdējā laikā. Tā satur antigēnu, kurš, nonācis cilvēka organismā, izraisa antiķermeņu veidošanos asinīs. Antiķermeņi, uzkrājoties asinīs, var apdraudēt ne tikai veselību, bet arī dzīvību. Bez tam kailā mietene pastiprināti uzkrāj smago metālu savienojumus, kas nonākuši atmosfērā un augsnē.

 

^

Sērsēnes


Rūgtās sērsēnes (Hypholoma fasciculare) cepurīte ir 3 – 7 cm plata, plāna, sākumā izliekta, vēlāk vairāk vai mazāk izplesta, centrā ar izcilni, sēra dzeltena, centrā tumšāka, ar sarkanīgu vai oranžīgu nokrāsu. Kātiņš 5 – 10 cm garš un līdz 0,5 cm resns, sēra dzeltens, vēlāk ar rūsas krāsas šķiedrām. Lapiņas sākumā sēra dzeltenas, tad zaļas vai olīvkrāsā, ļoti ciešas. Mīkstums sēra dzeltens, kātiņā nedaudz brūngans ar ļoti rūgtu garšu.

Sastopama dažāda tipa mežos, dārzos un parkos uz lapu un skuju koku celmiem pušķos, ļoti bieži, no maija līdz novembrim. Literatūrā vērtēta gan kā ļoti indīga, gan arī vienkārši kā neēdama.

 

^

Ko darīt, ja notikusi saindēšanās ar sēnēm


Saindēšanās var notikt gan ar indīgām sēnēm, gan arī ar vecām un nepareizi apstrādātām un sagatavotām ēdamajām sēnēm. Pirmie saindēšanās simptomi atkarībā no tā, ar kādām sēnēm šī saindēšanās notikusi var parādīties sākot no 1 – 2 līdz 8 stundām un vēl vēlāk. Kad ir notikusi saindēšanās ar sēnēm, nekavējoties jāizsauc ārsts. Taču pirms ārsta ierašanās cietušais jānovieto gultā un, lai izskalotu kuņģi, tam jādod dzert ar nelieliem malkiem 4 – 5 glāzes vārīta ūdens, ņemot vienu tējkaroti sodas uz glāzi ūdens. Var dzert arī vāju (iesārtu) kālija permanganāta šķīdumu. Tad ar karotes kātu vai pirkstu, uzspiežot uz mēles pamatnes, izraisa vemšanu. Šādu kuņģa skalošanu atkārto vairākas reizes. Zarnu traktu attīra izdarot klizmu – pieaugušiem ņemot 1,2 l ūdens, bet bērnam – 1 glāzi. Vēlams lietot aktivētu ogli kā arī dzert daudz siltu ūdeni, bet nekādā gadījumā alkoholu vai skābus dzērienus. Ārstēšanās izdodas labāk, ja ir zināms, ar kādu sēni saindēšanās notikusi. Tāpēc jāsaglabā neapēstās sēnes un arī tās sēnes, kuras izskalotas no kuņģa un zarnu trakta, lai varētu noteikt sēni, kas izraisījusi saindēšanos, un izvēlēties pareizu ārstēšanu.

Ārsts arī izlems, vai cietušais atstājams mājās, vai ievietojams slimnīcā.

 

^

Piepju sēnes


Tās ir sēnes kuru sēņotne attīstās vai nu augošu vai arī jau nokaltušu un nocirstu koku, dažreiz arī jau apstrādātā koksnē. Tādejādi piepju sēnes var būt gan saprotrofi, gan arī parazīti. Kā parazīti tās traucē normālus koku fizioloģiskos procesus, kā saprotrofi noārda koksni, izrasisot tās trupēšanu (ne pūšanu!). Latvijā bieži sastopamas šādas piepju sēnes:

parastā dūmaineBjerkandera adusta
parastā apmalpiepeFomitopsis pinicola
parastā posaspiepeFomes fomentarius
alkšņu spulgpiepeInonotus radiatus
meelnā spulgpiepeInonotus obliquus
augļkoku cietpiepePhellinus pomaceus
zvīņaina kātiņpiepePolyporus squamosus
sarainā tauriņpiepeTrametes hirsuta
dažādkrāsu tauriņpiepeTrametes versicolor

 

^

Parazītiskās sēnes


Parazītiskās sēnes izraisa augu, dzīvnieku un cilvēku slimības. Tās galvenokārt ir dažādas mikroskopiskās sēnes, kuras pieder oomicētēm, hitrīdijsēnēm, zigosēnēm, askusēnēm, bazīdijsēnēm un nepilnīgi pazīstamajām sēnēm. Augiem kā nozīmīgākās parazītisko sēņu grupas ir minamas neīstās miltrasas sēnes, daudzas asku sēnes, starp tām īstās miltrasas sēnes u. c., dažādas bazīdijsēnes: melnplaukas sēnes, rūsas sēnes un nepilnīgi pazīstamās (mitosporās) sēnes.

Neīstās miltrasas sēnes (Peronosporales), kuras tagad skaita pie hromistu valsts oomicēšu klases, izraisa daudzas augu slimības. To sporu kopas galvenokārt attīstās bojāto lapu apakšpusē. Tās var izraisīt ne tikai lapu nokalšanu, bet, ieskalojoties augsnē, bojāt arī augu apakšzemes daļas. piemēram, kartupeļu bumbuļus.

Latvijā bieži sastopamas šādas šo sēņu izraisītās slimības:

Hitrīdijsēnes izraisa gan savvaļās, gan arī kultūraugu slimības. Sevišķi bīstams ir kartupeļu vēzis, kuru izraisa sēne Synchytrium endobioticum. Tas ir augu karantīnas objekts Latvijā. Latvijas teritorijā šī sēne ienāca II Pasaules kara laikā. Šī sēne, attīstoties kartupeļu bumbuļu šūnās, veido lielus izaugumus un iznčina visu ražu.

Lecektīs kāpostu dēstu melnkāju izraisa hitrīdijsēne Olpidium brassicae.

Askusēnes ir daudzu un dažādu augu slimību izraisītājas. To attīstības ciklā veidojas divas stadijas: anamorfa (konīdiju) stadija un teleomorfa (asku) stadija. Anamorfa attīstās veģetācijas perioda laikā, kad sēne ar daudzajām bezdzimumiskajām sporām savairojas un izplatās, bet teleomorfa veidojas veģetācijas perioda beigās, ar to sēne pārlaiž ziemu, pavasarī ar askusporu izveidošanos noslēdzas teleomorfas attīstība. Askusporas pēc izveidošanās, nonāk atkal uz sava saimniekauga un sēnes attīstības cikls sākas no jauna: dīgstot askusporām veidojas sēņotne uz kuras attīstās anamorfa – konīdijas.

Vējslotsēnes ir vienkāršas askusēnes. Tās bojā augu lapas, augļus, zarus, izraisot to deformāciju.

Latvijā sastopamas šādas vējslotšēņu izraisītās slimības:

Lielās vējslotas, kas redzamas priežu un egļu vainagos, neizraisa parazītiskās sēnes, bet gan dažādi citādi ierosinātāji vai apstākļi.

Īstās miltrasas sēnes (Erysiphales) ir liela parazītisko askusēņu grupa. Tās izraisa raksturīgas augu slimības, kuras vienkārši sauc par miltrasām. Tās veido uz bojāto augu daļām (lapām, dzinumiem, augļiem) baltu, miltainu apsarmi. Šo sēņu attīstības ciklā ir divas stadijas: veģetācijas periodā veidojas anamorfa, kad dudzās konīdijas nodrošina sēnes savairošanos un izplatīšanos. Vēlāk rudens pusē uz bojātajām augu daļām redzami tumši punkti – sēnes augļķermeņi., kuros veidojas sporas, kuras nogatavojas nākošā gada pavasarī, un inficē no jauna saimniekaugus.

Latvijā sastopamas:

No citām askusēņu izraisītajām augu slimībām Latvijā sastop:

No bazīdijsēnēm populāras un plaši pazīstamas ir rūsas sēnes (Uredinales) un melnplaukas sēnes (Ustilaginales).

Rūsas sēnes ir plaši izplatītas savvaļas un kultūraugu slimību izraisītājas. Tās attīstās galvenokārt uz augu lapām, retāk uz stublājiem (stiebriem), vai citām augu daļām. Rūsas sēnes ir ar sarežģītu attīstības ciklu, kas var noritēt gan ar, gan arī bez saimniekaugu maiņas. Pilnā rūsas sēņu attīstības ciklā veidojas 5 sporu veidi: tās ir piknosporasa, ecīdijsporas jeb pavasara sporas, uredosporas jeb vasaras sporas, teleito – jeb ziemas sporas un bazīdijsporas. Pilns attīstības cikls vērojams graudzāļu svītru rūsai (Puccinia graminis), kura parazītē uz daudzām savvaļas un kultūras graudzālēm nodarōt ievērojamus zaudējumus lauksaimniecībai. Tās attīstības cikls sākas uz parastās bārbeles (Berberis vulgaris) lapām, kur veidojas piknosporas un pavasara sporas. Tad pavasara sporas ar gaisa plūsmām nonāk uz auzu vai citu graudaugu lapām, kur vasarā veidojas vasaras sporas ar kurām sēne izplatās, bet rudenī – ziemas sporas. Ar tām sēne uz augu atliekām ziemo, bet pavasarī, dīgstot ziemas sporām, veidojas bazīdijsporas, kuras nonāk uz bārbeles lapām un cikls sākas no jauna.

Latvijā sastopamas:

Arī melnplaukas sēnes ir plaši sastopamas parazītiskās sēnes. Melnplaukas sēnes galvenokārt pazīstamas kā labības augu ģeneratīvo orgānu slimību izraisītājas. Taču melnplaukas sēnes sastopamas arī uz daudziem savvaļas augiem, piemēram, bojā daudzu grīšļu dzimtas augu ģeneratīvos orgānus. Daudzas melnplaukas sēnes bojā arī augu veģetatīvos orgānus. Tā, piemēram, dāliju lapu apaļplankumainību izraisa melnplaukas sēne Entyloma dahliae, rudzu stiebru melnplauku izraisa Urocystis occulta u. c.. Ja bojāto graudu apvalki kādu laiku saglabājas, tad runā par cietajām melnplaukām, ja bojāto graudu apvalki sairst tīrumā un melnplaukas sporas izkaisās, tad runā par putošajām melnplaukām.

Latvijā sastopamas:

Nepilnīgi pazīstamās sēnes arī izraisa daudzas augu slimības. Šī sēnes bojā visdažādākos augu orgānus gan sēklu dīgšanas, augu augšanas gan arī ražas uzglabāšanas laikā. Tās ir sēnes kuras izraisa dažādas augu plankumainības, apdegumus

Latvijā sastopamas:

Par ēku piepēm jeb ēku sēnēm sauc sēnes, kuru sēņotne attīstās jau iebūvētā koksnē izraisot trupi. No šīm sēnēm nepatīkamākā un bīstamākā ir slapjā ēku piepe (Serpula lacrimans), kuru tautā sauc arī par brantu. Tā izraisa brūno trupi. Sēne bojā ēku koka konstrukcijas paaugstināta mitruma un atbilstošas temperatūras apstākļos. Optimāla tempeeratūra sēnes attīstībai ir 18 – 22 °C, maksimālā 25 – 35 °C, bet minimālā 3 – 4 °C. Savukārt koksnes mitrumam jābūt robežās no 19 – 22 %, bet gaisa mitrumam no 87 – 95 %.

Sēnes augļķermeņi ir plaši, klājeniski no okerdzelteniem un rūsas krāsas līdz tumšbrūniem, ar nelīdzenu virsmu . Sporas elipsoidālas vai gandrīz olveidīgas, gludas, gaišāki vai tumšāki brūnas 9 – 12 x 5 – 6 µm. Labvēlīgos attīstības apstākļos sēne veido baltu, pūkainu, vatei līdzīgu sēņotni, kas vēlāk sablīvējas par netīri pelēcīgām plēvēm. Vēlāk savā attīstībā sēne veido spēcīgas sēņotnes auklas, 0,5 – 1 cm diametrā, kuras var sasniegt vairāku metru garumu. Sākumā tās ir baltas un lokanas, vēlāk saplacinās, kļūst pelnpelēkas, kokainas un trauslas. Ar šo auklu palīdzību sēne var pārvietoties no ēkas vienas koka daļas uz citu. Pa sēņotnes auklām pārvietojas arī barības vielas uz sēnes aktīvās augšanas joslu. Slapjā ēku piepe izplatās ar sporām, sēņotnes gabaliņiem, sēņu auklām un īpašam sporām – oīdijām, kuras veidojas bezdzimumiski. Lai izvairītos no inficēšanās ar sēņotnes gabaliņiem, nav pieļaujama sēnes inficētu koksnes atlieku izmantošana kurināšanai.

Otra mūsu apstākļos bīstama ēku piepe ir pagrabu brūnā klājpiepe (Coniophora puteana). Arī tās augļķermeņi ir klājeniski, baltgani, dzeltenīgi, dzeltenbrūni, vēlāk tumšbrūni ar gaišu šķiedrainu apmali. Spora īsi elipsoidālās, dzeltenbrūnas, 10 – 14 x 6 – 8 µm. Izraisa brūno trupi. Uz koksnes sēne veido plēves un auklas. Plēves plānas, irdenas, tīmēklainas, sākumā gludas, gaiši salmdzeltenas, vēlāk nobrūnē. Auklas ļoti tievas, diegveidīgas, plakanas, retāk ieapaļas, zarainas, bieži vēdekļveidīgas, brūnganas vai gandrīz melnas līdz 1, retāk 2 mm diametrā. Tās pakāpeniski pāriet tīmeklainā, plānā kā papīrs plēvē. Savai attīstībai šī sēne prasa augstāku mitrumu nekā slapjā ēku piepe. Optimālajam koksnes mitrumam jābūt 34 – 46 %. Optimālā sēnes attīstības temperatūra ir ap 23 °C, minimālā – 8 °C, bet maksimālā 37 °C.

 


Sākums/Top














 

 

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Atsauksmēm un Jautājumiem
LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Raksti mums

Lappusi «uzmanies.shtml» veidoja Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv
sadarbībā ar karlo@lanet.lv 2014.08.20-14:58

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *