Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Vasaras un rudens sēnes


Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv

Saturs


 

^

Ēdamās sēnes


Pie ēdamājām sēnēm pieder gan stobriņu, gan arī lapiņu sēnes. Te pieder arī sēnes, kurām cepurītes apakšpusē ir adatiņas. Gan stobriņos, gan uz lapiņām un adatiņām veidojas šo sēņu bazīdijas uz kurām attīstās to bazīdijsporas. Populāras ēdamās sēnes ir daudzas stobriņu sēnes: bekas, sviestbekas, lācīši u. c. Taču lielum lielais ēdamo sēņu skaits pieder lapiņu sēnēm. Tādas ir dažādas bērzlapes, atmatenes (šampinjoni), pienaines u. c..ėdamas ir arī dažas piepju sēnes un pūpēži. Tālāk iepazīstināsim ar biežāk sastopamajām ēdamājām sēnēm. Tās sastopamas galvenokārt vasaras otrajā pusē un rudenī, lai gan dažreiz jau arī jūnijā var atrast gailenes, baravikas un citas sēnes.

 

^

Bekas


Baravikas (Boletus edulis) pieder garšīgākajām un vērtīgākajām sēnēm, kuras var ēst un gatavot ļoti dažādā veidā. To cepurītes ir 3 – 15 un pat 25 cm platas. Tās ir biezas, stingras, gaļīgas, puslodesveida, vēlāk izpletušās, gludas. Cepurītes virsma brūna, kastaņbrūna, pat violeti brūna. Krāsa bieži ir atkarīga no augšanas apstākļiem. parasti jaunākām sēnēm cepurīte ir gaišāka, vecākām – tumšāka. Kātiņš 4 – 15 cm garš un 2 – 5 cm resns, apakšdaļā paplašināts vai mucveidīgi izliekts. Kātiņa krāsa mainās no baltganas līdz brūnganai, augšdaļā ar baltu vai gaiši brūnu tīklainu rakstu.

Mīkstums blīvs, balts, lauzumā krāsu nemaina, ar patīkamu sēņu smaržu un garšu. Stobriņu slānis attīstības sākumā balts (tāpēc krievi šo sēni sauc par balto sēni), vēlāk dzeltenīgs. Stobriņu atveres sīkas, apaļas.

Sēne sastopama skuju, jauktos un lapkoku mežos no jūnija līdz oktobrim, novembrim.

Baravikas ir vienas no tām sēnēm, kuras pie mums ievada pirmo sēņu vilni, kas pēdējos gados Latvijā vērojams jau jūnija sākumā vai jūnija vidū.

 

^

Lācīši un apšu bekas


Pie lācīšu ģints pieder sila (Leccinum vulpinum) un ozolu lācītis (Leccinum quercinum), parastā (Leccinum aurantiacum), baltā (Leccinum percandidum) un dzeltenbrūnā (Leccinum testaceoscabrum) apšubekas, parastā (Leccinum scabrum), purva (Leccinum holopus) un melnā (Leccinum melaneum) bērzubekas.

Sila lācītim ir 6 – 20 cm plata sarkanbrūna cepurīte, kas sākumā ir gandrīz puslodesveidīga ar kātiņam cieši piespiestu apmali, vēlāk plakani izplesta, spilvenveida, mataina līdz kaila, gluda. Kātiņš 6 – 13 cm garš un 2 – 4 cm resns ar baltganām zvīņām; zvīņas vēlāk krāsojas sarkanīgas līdz tumšbrūnas, vecas – melnas. Kātiņa augšdaļa sašaurināta, tievāka. Mīkstums cepurītē balts, pārgriežot sārtojas. Kātiņa mīkstums baltgans, pamatnē zilgani zaļš, kātiņa galotnē pakāpeniski kļūst gaiši violets vai brūns. Stobriņi baltpelēki, veci brūngani, atveres mazas apaļas.

Pārtikā lietojama bez iepriekšējas novārīšanas, svaiga. Tā ir noderīga tūlītējai cepšanai kā arī marinēšanai un žāvēšanai.

Ozolu lācītim cepurīte sasniedz 5 – 10 cm platumu, tā ir ķieģeļsarkani brūngana, sākumā lodveidīga, vēlāk puslodesveidīga vai izliekta spilvenveidīga. Kātiņš 8 – 11 cm garš un 2 – 3 cm resns, jaunām sēnēm gandrīz bumbuļveidīgs, vēlāk cilindrisks, uz leju resnāks, blīvs, ar sākumā baltām, vēlāk sarkanbrūnām atstāvošām zvīņām. Stobriņu atveres ieapaļas. Aug pareti zem ozoliem no augusta līdz septembrim. Teicama ēdamā sēne, kas cepama bez iepriekšējas novārīšanas, noderīga arī marinēšanai un žāvēšanai.

Dzeltenbrūnās apšubekas cepurīte sasniedz 4 – 15, pat līdz 20 cm platumu, sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izpletusies spilvenveida, oranždzeltena, dzeltenbrūna, sarkanbrūna, sausa, mitrā laikā nedaudz gļotaina.

Parastajai apšubekai cepurīte sasniedz 4 – 30 cm platumu, sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izliekta vai plati spilvenveidīga, sākumā brūnsarkana, dažreiz oranža, viegli samtaina, gluda. Kātiņš 6 – 22 cm garš un 1,5 – 5 cm ressns. uz pamatni paresnināts, bez dobuma, balts, klāts ar šķērseniski novietotām baltām, vēlāk iesārtām līdz sarkanbrūnām zvīņām. Stobriņu slānis sūkļains, balts vai pelēcīgs. Mīkstums balts, sākumā zilē, tad kļūst violeti melns; ar patīkamu smaržu un garšu.

Parastā apšu beka sastopama no jūnija līdz oktobrim jauktos un lapu koku mežos, pļavās, it īpaši zem apsēm vai to tuvumā. Ļoti garšīga sēne: cepama, vārāma zupās. Noderīga arī sālīšanai un žāvēšanai. Apstrādājot baltais mīkstums kļūst tumšs.

 

^

Bērzubekas


Ir pazīstamas trīs dažādas bērzubekas: parastā bērzubeka (Leccinum scabrum), melnā bērzubeka (Leccinum melaneum) un purva bērzubeka (Leccinum holopus).

Parastās bērzubekas cepurīte ir 2,5 – 20 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izliekusies, spilvenveidīga, pelēka, dzeltenbrūna vai pelēkbrūna, gluda, mitrā laikā lipīga, sausā – sausa. Jauno sēņu cepurītes stingras, cietas, veco – mīkstas, ūdeņainas. Kātiņš 4 – 20 cm garš un 0,5 – 4,5 cm resns., cilindrisks, uz augšu sašaurināts, blīvs, balts, klāts ar šķērseniski novietotām pelēkām, šķiedrainām zvīņām. Stobriņu slānis sūkļains, ar sīkām porām, sākumā gaiši pelēks, vēlāk ar olīvdzeltenu nokrāsu. Mīkstums ātri kļūst irdens un sūkļains, balts vai pelēkbalts ar patīkamu vāji izteiktu sēņu smaržu un garšu.

Aug no jūnija līdz novembrim lapu un jauktu koku mežos, krūmājos, izcirtumos un meža pļavās zem bērziem vai to tuvumā.

Garšīga ēdamā sēne. Cepta un zupās neatpaliek ar savām garšas īpašībām no baravikām. Lietojama arī žāvēšanai, marinēšanai, sālīšanai. Apstrādājot sēnes kļūst melnas.

Melnās bērzubekas cepurīte ir 3 – 15 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies un spilvenveidīga, melnbrūna vai pelēka. Kātiņš 7 – 15 cm garš un 1,8 – 4 cm resns, cilindrisks, augšdaļā sašaurināts, blīvs, bez dobuma, baltgans, ar šķērseniski novietotām melnbrūnām pārslveidīgām šķiedrainām zvīņām. Stobriņu slānis sūkļains, bālgans, vēlāk krēmkrāsā, pieskaroties krāsu nemaina. Atveres sīkas, ieapaļas, stobriņi sākumā balti, vēlāk krēmkrāsā un pelēkbrūni.

Aug noaugusta līdz oktobrim ne bieži uz augsnes mitros bērzu un jauktos mežos. Cepama svaiga. Noderīga arī marinēšanai, sālīšanai un žāvēšanai. Garšas īpašību ziņā maz atpaliek no baravikas.

Purva bērzubekas cepurīte ir 2,5 – 7 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies, spilvenveidīga, balta vai krēmkrāsā, bieži ar pelēkzilganu vai pelēkzaļganu nokrāsu, mitrā laikā nedaudz gļotaina, sausā – sausa, gluda. Kātiņš 4,5 – 12 cm garš un 0,8 – 2,8 cm resns, cilindrisks, uz augšu sašaurināts, baltgans vai pelēcīgs, klāts ar šķērseniski novietotām baltganām zvīņām. Stobriņu slānis sūkļains, stobriņi sākumā balti, vēlāk netīri pelēki, atveres sīkas, ieapaļi stūrainas, baltas. Mīkstums baltgans, kātiņā zilgani zaļgans, lauzumā krāsu nemaina, bez īpašas smaržas, ar skābenu garšu.

Aug augustā, septembrī purvainos, jauktos un lapu koku mežos un sūnu purvos ar bērziem. Ēdama sēne, kas ar savām garšas īpašībām gandrīz neatpaliek no baravikas. Svaiga cepama. Noderīga arī marinēšanai, sālīšanai, žāvēšanai.

 

^

Sviestbekas


Sviestbekas ir labas ēdamas sēnes. Sēņotājiem labi pazīstamas ir parastā (Suillus luteus), graudainā (Suillus granulatus) un priežu (Suillus variegatus) sviestbekas.

Parastās sviestbekas cepurīte ir 4 – 13 cm plata, attīstības sākumā puslodes veida, vēlāk plakani izliekta, tumšbrūna vai dzeltenbrūna ar viegli novelkamu virsmiziņu, mitrā laikā – gļotaina, sausā – zīdaina, spīdīga. Attīstības sākumā cepurītes mala savienota ar kātiņu ar diezgan blīvu baltu plīvuri, kuram, vēlāk plīstot, cepurītes malās paliek bārkstainas atliekas, bet uz kātiņa izveidojas apakšpusē violets gredzentiņš. Ar gredzentiņa klātbūtni parastā sviestbeka atšķiras no tai tuvās graudainās sviestbekas. Kātiņš 3 – 11 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, bez dobuma, baltgans, dzeltenbrūns, virs gredzentiņa miltaini graudains, zem gredzentiņa – šķiedrains. Stobriņu slānis sākumā baltgans, vēlāk dzeltenīgs, pat zeltdzeltens, pieskaroties krāsu nemaina.. Mīkstums balts, maigs, gaiši dzeltens, ar patīkamu augļu smaržu un garšu.

Sēne sastopama galvenokārt smilšainās augsnēs skuju koku mežos zem priedēm no jūlija līdz novembrim, bieži ļoti bagātīgi. Laba ēdama sēne, kurai pirms lietošanas jānovelk virsmiziņa. Cepama svaiga, marinējama, sālāma. Mazāk piemērota žāvēšanai.

Graudainās sviestbekas cepurīte ir 3 – 12 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies, dzeltenīga vai rūsganbrūna, vēlāk tumši brūndzeltena, okerkrāsā, mitrā laikā ar biezu gļotu slāni, sausā laikā spīdīga. Kātiņš 4 – 8 cm garš un 0,8 – 2 cm resns, cilindrisks, bez dobuma, tādā pat krāsā kā cepurīte, bet atšķirībā no iepriekšējās sugas bez gredzentiņa, miltaini graudains, vēlāk ar tumšu punktējumu. Stobriņu slānis sākumā dzeltenīgs, vēlāk tumšbrūni dzeltenīgs. Mīkstums sākumā balts vai dzeltens ar vāju augļu smaržu un patīkamu garšu.

Graudainā sviestbeka aug no jūnija līdz oktobrim galvenokārt smilšainās augsnēs, skuju koku mežos. Pirms lietošanas jānovelk cepurītes virsmiziņa. Cepama svaiga, marinējama, sālāma. Nav ieteicama žāvēšanai.

Priežu sviestbekas (sauktas arī par makavici – no krievu „mohovik” – sēne, kas aug sūnās) cepurīte sasniedz 5 – 15 cm platumu, tā ir puslodesveidīga vai spilvenveidīga, krāsa no dzeltenpelēkas un dzeltenbrūnas līdz tumši okerbrūnai; sausa smalki pūkaini zvīņaina ar izteikti asu malu. Stobriņi ar ļoti sīkām atverēm, sākumā olīvbrūni vai zaļgandzelteni, vēlāk brūngani vai kanēļa krāsā. Kātiņš 7 – 10 cm garš un 1 – 4 cm resns, cilindrisks, dažreiz pie pamatnes paplašināts, gluds, dzeltenīgs. dažreiz ar sarkanīgu vai brūnganu nokrāsu. Mīkstums blīvs, dzeltenīgs, lauzumā vai griezumā zilē; ar sēņu smaržu un garšu.

Aug galvenokārt smilšainās augsnēs no jūlija līdz oktobrim. Var cept svaigu, bet tā noderīga arī marinēšanai, sālīšanai, žāvēšanai.

Priežu sviestbeku dažreiz var viegli sajaukt ar govju beku (Suillus bovinus). Tās cepurīte ir 3 – 10 cm plata, sākumā puslodesveidīga, ar ielocītu malu, vēlāk plakani izliekta, mitrā laikā gļotaina, sausā – sausa un spīdīga, kaila, oranži dzeltenīga vai sarkanbrūna. Stobriņu slānis dzeltenīgs, vēlāk gaiši brūns, gar kātiņu nolaidens; atveres platas stūrainas, lielākas, stobriņi gaišāki nekā priežu sviestbekai. Kātiņš 5 – 10 cm garš un 1 – 2 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes nedaudz sašaurināts, gluds, tādā pat krāsā kā cepurīte vai nedaudz gaišāks. Mīkstums gaišdzeltens, brūngans, lauzumā nedaudz sārtojas, ar patīkamu garšu un vāju augļu smaržu.

Sastop no jūlija līdz oktobrim skuju koku, galvenokārt priežu mežos, pie meža ceļiem, ceļmalās. Bieži aug kopā ar rožsārto zeltkāti (Gomphidius roseus) ar kuru simbiozē. Rožsārtā zeltkāte arī ir ēdama sēne. Govju bekas iesaka sālīt kopā ar citām sēnēm. Daži autori iesaka arī cepšanai un marinēšanai.

Zeltainās sviestbekas (Suillus grevillei) cepurīte sasniedz 3 – 11 cm platumu, sākumā tā ir izliekta, spilvenveidīga, vēlāk izpletusies, plakana, gļotaina mitrā, spīdīga sausā laikā, zeltdzeltena. Kātiņš 4 – 11 cm garš un 1 – 2,5 cm resns, cilindrisks, sākumā tādā pat krāsā kā cepurīte, vēlāk iesarkans, apakšdaļā brūnām šķiedrām. Attīstības sākumā cepurītes malu un kātiņu saista balts vai zeltdzeltens plīvurs, kas vēlāk saplīst un uz kātiņa izveidojas balts vai dzeltenīgs, ātri izzūdošs gredzens. Stobriņu slānis sākumā dzeltenīgs, vēlāk brūngans, gar kātiņu nedaudz nolaidens. Mīkstums balts, gaišdzeltens. Lauzumā nedaudz nobrūnē vai sārtojas.

Sastopama parkos, alejās un mežu stādījumos zem lapeglēm no augusta līdz oktobrim. Sastopama ne bieži, gan atsevišķiem eksemplāriem, gan arī grupās. Garšīga ēdama sēne, kura bez iepriekšējas novārīšanascepama, marinējama, žāvējama. Sēne ātri bojājas, nedrīkst kavēties ar apstrādi.

 

^

Smilšbekas


No smilšbekām Latvijā aug kastaņu smilšbeka (Gyroporus castaneus) un rudzpuķu smilšbeka (Gyroporus cyanescens).

Kastaņu smilšbekas cepurīte ir 4 – 10 cm plata, sākumā puslodesveidīga, pelēldzeltena vēlāk plakani izliekta vai plakana, rūsasbrūna, mitrā laikā lipīga, sausā – samtaina, pilnīgi gluda un kaila. Kātiņš 4 – 8 cm garš un 1,5 – 3 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes nedaudz paplašināts, mazliet samtains vai kails, sākumā vidū ar atsevišķām kamerām tādā pat krāsā kā cepurīte. Mīkstums balts vai gaiši dzeltenīgs, trausls, lauzumā vai griezumā krāsu nemaina, ar patīkamu smaržu un riekstu garšu. Stobriņi sākumā balti, vēlāk krēmkrāsā, atveres sīkas, apaļas.

Aug smilšainā augsnē gaišos lapkoku un jauktos mežos no jūlija līdz septembrim. Laba ēdama sēne, kuru var lietot cepšanai, žāvēšanai, marinēšanai. Latvijā sastopama pareti. To nevar sajaukt ne ar vienu indīgu sēni. Zināma līdzība ir ar lāču beku, kuras kātiņam nav dobuma un mīkstums lauzumā zilē.

Rudzpuķu smilšbekai cepurīte sasniedz 5 – 15 cm platumu. Sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izpletusies, plakana, brūngandzeltena vai pelēkbrūna. Kātiņš 2 – 8 cm garš un 1,5 – 3,5 cm resns, cilindrisks, ar paplašinātu apakšdaļu, vidū porains, vēlāk vietām ar dobumu. Stobriņi sākumā balti, vēlāk krēmkrāsā, atveres sīkas, apaļas. Mīkstums balts, lauzumā tāpat kā cepurīte, kātiņš un stobriņi pieskaroties kļūst rudzpuķu zili. Sēni cepot vai sutinot, zilā krāsa pazūd, un tās kļūst maigi dzeltenas. Aug uz smilšainas augsnes skuju un jauktu koku mežos no jūlija līdz oktobrim. Noderīga cepšanai, žāvēšanai, marinēšanai. Ļoti garšīga sēne. Latvijā sastopama reti.

 

^

Samtbekas


Kazu samtbekas (Xerocomus subtomentosus) cepurīte ir 3 – 12 cm plata, tā ir bieza, sākumā polsterveidīga, vēlāk izliekti izpletusies, pelēka vai olīvdzelteni brūna, samtaina, sēnei pieaugot – kaila. Kātiņš 4 – 10 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, uz pamatni sašaurināts, dažkārt saliekts dzeltenbrūns vai sarkanbrūns, gareniski rievains. Stobriņu slānis sākumā dzeltens, vēlāk zaļgandzeltens vai brūngans, mitrā laikā pirskaroties zilē. Mīkstums cepurītē balts vai baltgans, kātiņā dzeltenīgs, perifērijā sarkanīgs, lauzumā krāsu nemaina vai pēc kāda laika zilē; ar patīkamu smaržu un garšu.

Sastop skuju un jauktu koku mežos no jūnija līdz novembrim, ļoti bieži. Sēne izmantojama bez iepriekšējas novārīšanas cepšanai, žāvēšanai u. c.

Pie samtbekām pieder arī lāču beka (Xerocomus badius). Tās cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu. Sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izliekti izplesta, tumšbrūna vai kastaņbrūna, sausa – spīdīga, veca un lietainā laikā – lipīga. Kātiņš 4 – 12 cm garš un 1 – 4 cm resns, cilindrisks, dažreiz izliekts, bieži vidusdaļā paresnināts, cepurītes krāsā vai nedaudz gaišāks, šķiedrains, bez tīklaina zīmējuma, pieskaroties zilē. Stobriņu slānis sākumā baltgans, vēlāk dzeltenīgs, spiedumu vietās zilganzaļš. Mīkstums balts vai gaiši dzeltenīgs, lauzumā zilē, ar patīkamu svaigu augļu smaržu un garšu, kas atgādina baraviku.

Aug galvenokārt skuju koku mežos zem eglēm no augusta līdz oktobrim, bieži.

Vērtīga un garšīga ēdama sēne, kura bez iepriekšējas novārīšanas cepama. Tā noderīga arī zupām, marinēšanai un žāvēšanai. Tāpat kā baraviku arī lāča beku jāuzmanās nesajaukt ar rūgto parasto žultsbeku, kuras mīkstums lauzumā un spiediena vietās nezilē.

 

^

Dižsardzenes


No dižsardzenēm apskatīsim divas sugas – lielo dižsardzeni (Macrolepiota procera) un sarkstošo dižsardzeni (Macrolepiota rhacodes) .

Lielās dižsardzenes cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu. Sākumā tā ir lod – vai olveidīga, vēlāk zvanveidīga, bet pieaugušām sēnēm izpletusies; atgādina saulessargu, ar izcilni vidū, pelēkbrūna ar tumšāku centrālo daļu, klāta ar stūrainām brūnām zvīņām, gar malu pārslaini – šķiedraina. Kātiņš dobs, 10 – 30 cm garš un 2 – 4 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes ar bumbuļveida paplašinājumu, tādā pat krāsā kā cepurīte, klāts ar tumšbrūnām šķiedrām, galotnē ar platu, kustīgu gredzenu, kas no virspuses ir balts, bet apakšpusē brūngans. Lapiņas platas, mīkstas, baltas. Mīkstums balts, irdens, ar patīkamu riekstu smaržu un garšu.

Sēne sastopama no jūlija līdz oktobrim mežmalās, ceļmalās, dārzos, vairāk vai mazāk atklātās vietās. Dažreiz veido raganu riņķus. Ēšanai ņem cepurītes. Kātiņš ir šķiedrains. Arī vecās sēnes nav garšīgas. Cepurīti lieto svaigu – to var mežā uzgriezt gluži vienkārši uz sviestmaizes. Mājā pārnestu to bez iepriekšējas novārīšanas cep kā karbonādi.

Sarkstošajai dižsardzenei ir mazāka cepurīte – 10 – 18 cm plata. Tā sākumā ir gandrīz lodveidīga, vēlāk – izpletusies saulssargveidīga, pelēcīgi dzeltenbrūna, vidū tumšāka. Cepurītes virsmiziņa ātri saplaisā platās, koncentriskos riņķos dakstiņveidīgi novietotās zvīņās ar atliektām galotnēm. Kātiņš 10 – 25 cm garš un 1,5 – 3 cm resns, dobs, cilindrisks, baltgans vai gaiši brūns, uz pamatni bumbuļveidīgi paplašināts, augšdaļā ar platu, mīkstu, robainu, brūnganu gredzenu. Lapiņas baltas. Mīkstums balts, lauzumā sārtojas (raksturīga pazīme !).

Sēne aug uz trūdvielām bagātā augsnē skuju un lapu koku mežos , bet it īpaši eglājos no augusta līdz oktobrim. Laba ēdamā sēne. Praktiski tāpat kā iepriekšējai sugai ēdamas tikai cepurītes, kas gan nav ēdamas svaigas mežā, bet mājā pēc nomazgāšanas cepamas kā karbonādes.

Sēņotāji jābrīdina šīs sugas nejaukt ar smailzvīņu saulsardzeni (Lepiota acutesquamosa) un dārzu dižsardzeni (Macrolepiota rhacodes var. hortensis). Tās ir sēnes ar apšaubāmu reputāciju. Smailzvīņu saulsardzenes cepurīte ir 4 – 12 cm plata. Ux cepurītes baltās pamatnes atrodas dzelten – līdz tumšbrūnas smailas zvīņas ar atliektiem galiem. Kātiņš 4 – 7 cm garš (tikai !) un 0,7 – 1,2 cm resns, sākumā pilns, vēlāk dobs, galotnē balts ar platu baltu gredzenu, pie pamatnes bumbuļveidīgi paplašināts. Lapiņas ļoti ciešas, sniegbaltas. Mīkstums balts ar nepatīkamu smaku un skābenu garšu.

Sēne sastopama no augusta līdz oktobrim, jauktos mežos, arī dārzos trūdvielām bagātā augsnē, dekoratīvo augu dobēs, bieži. Ja smailzvīņu saulsardzene ir apzīmēta par neēdamu, tad ar dārza dižsardzeni ir bijuši viegli saindēšanās gadījumi. Tās cepurīte ir 10 – 18 cm plata, kātiņš īsāks nekā sarkstošajai dižsardzenei un 1,5 – 2 cm resns. Lapiņas ilgi baltas, tad iesarkani brūnganas, vēl vēlāk ar gaiši brūniem plankumiem. Mīkstums balts, lauzumā nokrāsojas brūns. Latvijā sastopama ļoti reti, atzīmēta tikai siltumnīcās.

 

^

Tintenes


Tās ir sēnes ar baltiem vai pelēcīgiem augļķermeņiem, kuri vēlāk sadalās melnā, tintei līdzīgā masā. Šo sēņu jaunie augļķermeņi ir ēdami. No šīm sēnēm mēs apskatīsim pelēko tinteni (Coprinus atramentarius) un porcelāna tinteni (Coprinus comatus).

Pelēkās tintenes cepurīte ir 5 – 11 cm plata, sākumā ol – vēlāk zvanveidīga, pelnpelēka vai pelēkbrūna, vidū tumšāka. Kātiņš 8 – 20 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, ar dobu vidu, balts, pie pamatnes brūngans, augšdaļā ar ātri izzūdošu gredzenu, kura atliekas redzamas kā neliels valnītis. Lapiņas pelēkas, vēlāk melnas un līdz ar cepurīti pārvēršas melnā šķidrumā. Mīkstums plāns, maigs, ar patīkamu garšu, bet bez īpašas smaržas, sēnei nobriestot nomelnē.

Aug uz mēslotas augsnes dārzos, parkos, zālājos, parasti lielākās vai mazākās grupās no maija līdz novembrim, ļoti bieži.

Sēne ēdama, kamēr vēl ir jauna. Ēdot pelēkās tintenes maltīti, jāatceras, ka nedrīkst lietot alkoholiskos dzērienus – tas izraisīs saindēšanos.

Porcelāna tintenes (Coprinus comatus) jaunie augļķermeņi šauri olveidīgi, cilindriski, vēlāk zvanveidīgi, 5 – 12 cm augsti un līdz 6 cm plati ar atstāvošām biezām zvīņām, malās robaina, gandrīz bez zvīņām, svītraina. Kātiņš 5 – 16 cm garš, pie pamatnes dažkārt paplašināts, ar dobumu, šķiedrains, ar baltu kustīgu gredzenu. Mīkstums balts, ar patīkamu garšu un smaržu. Lapiņas baltas, vēlāk rožsarkanas, ļoti platas (pat līdz 1 cm), biezi novietotas. Mīkstums un lapiņas drīz melnē un pārvēršas melnā šīdrumā. Aug mēslotā augsnē pļavās un zālājos, ceļmalās, dārzos no maija līdz novembrim, parasti lielākās vai mazākās grupās. Mazpazīstama ēdama sēne. Augļķermeņi pārtikā izmantojami kamēr tie jauni un tīri balti un cepurīte vēl cieši pieguļ kātiņam. Šo sēni dažās valstīs rūpnieciski kultivē.

 

^

Celmenes


Celmenes ir sēņu grupa, pie kuras pieder ļoti dažādas sēnes. Kā rāda nosaukums, tās ir sēnes, kuras galvenokārt aug uz koku celmiem un stumbriem. To starpā ir labas un garšīgas ēdamās sērnes, kā parastā celmene (Armillaria mellea) un ziemas celmene (Flammulina velutipes), gan arī neēdamas un pat indīgas sēnes, kā piemēram, rūgtā sērsēne.

Parastās celmenes cepurīte ir 6 – 18 cm plata, sākumā tā ir lodveidīga, slēgta, tad izliekta, izpletusies, dažādā krāsā: medus dzeltena, gaļas sarkana, brūngana līdz melnbrūnai, vidū tumšāka ar sīkām tumšām zvīņām. Kātiņš 6 – 20 cm garš un 1 – 2,5 cm resns, bez dobuma, pie pamatnes nedaudz resnāks, tādā pat krāsā vai nedaudz tumšāks kā cepurīte. Kātiņa augšdaļā balts, svītrains, plats, mīksts gredzens. Lapiņas sākumā baltganas, tad sarkanīgas līdz brūnganas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas. Mīkstums bāls, cepurītē mīksts, kātiņā drīz kļūst sīksts un kokains.

Sastop lielā daudzumā un ļoti bieži uz lapu un skuju koku stumbriem un celmiem mežos, purvos, apstādījumos no jūlija līdz decembrim. Ēdamas jaunās cepurītes, kuras var gatavot bez iepriekšējas novārīšanas. Ieteicama žāvēšanai.

Ziemas celmenes jeb samtainās ziemenes (Flammulina velutipes) cepurīte ir 2 – 10 cm plata, sākumā zvanveida, vēlāk izpletusies, medusdzeltena, vidū parasti tumšāka, kastaņbrūna. Virsmiziņa mitrā laikā lipīga un spīdīga, sākumā pūkaina, vēlāk kaila. Kātiņš 3 – 10 cm garš un 0,4 – 1,5 cm resns, augšdaļā iedzeltens, apakšdaļā kastaņbrūns, gandrīz melns (raksturīga pazīme !). Lapiņas iedzeltenas, platas. Mīkstums balts vai bālgani dzeltenīgs, svaigs ar vāju sārmainu smaržu, vārīts vai cepts ar patīkamu smaržu.

Sastop lielās grupās uz jau atmirušu vai vēl dzīvu lapu koku stumbriem un celmiem cauru gadu, bet it īpaši vēlos rudens mēnešos un ziemā atkušņu laikā. Nevāciet šo sēni pilsētās ielu malās un pie ceļiem! Garšīga ēdamā sēne, kura pirms gatavošanas jānovāra. Ieteicama cepšanai. Ēdamas ir tikai sēnes cepurītes.

Mainīgās pacelmenes (Kuehneromyces mutabilis) cepurīte ir no 3 – 8 cm plata, sākumā tā ir izliekta, vēlāk plakani izliekta, beigās gandrīz pilnīgi izpletusies ar līdzenu izcilni, mitra – rūsganbrūna, sausa okerdzeltena, bet žūstot ar divām dažādas krāsas joslām: tumšāku malu un gaišāku vidusdaļu. Kātiņš 3,5 – 10 cm garš, 0,5 – 0,8cm resns, cilindrisks, apakšdaļā sašaurināts, augšdaļā ar zvīņainu gredzenu, virs tā bālgans, zem gredzena tumši brūns, zvīņains. Lapiņas sākumā gaiši rūsganas, vēlāk tumši rūsganas, brūnas. Mīkstums baltgans, ar patīkamu garšu un svaigas koksnes smaržu.

Aug lielās grupās uz lapu un skuju koku celmiem no maija līdz novembrim, dažkārt arī ziemā, ļoti bieži. Mazpazīstama garšīga ēdama sēne. Bez iepriekšējas novārīšanas gatavojama visdažādākajā veidā. Vācamas tikai cepurītes, jo kātiņi ir šķiedraini un sīksti.

 

^

Atmatenes


Atmatenes sauc arī par šampinjoniem. No 16 Latvijā konstatētām atmateņu sugām sīkāk apskatīsim dzeltējošo (Agaricus silvicola), lauka (Agaricus campestris), meža (Agaricus silvaticus) un tīruma (Agaricus arvensis) atmatenes.

Dzeltējošās atmatenes cepurīte sasniedz 5 – 8 (12) cm platumu. Tā sākumā ir lodveidīga, vēlāk izpletusies, plakana, balta ar sīkām zvīņām, vecām sēnēm iedzeltena, ievainojumu vietās dzeltē. Kātiņš 10 – 15 cm garš un 1 – 2 cm resns, ar dobumu, tādā pat krāsā kā cepurīte, pie pamatnes bumbuļveidīgi paplašināts, augšdaļā ar platu nokarenu, virspusē baltu, apakšpusē brūnganu gredzenu. Lapiņas sākumā pelēksārtas, vēlāk šokolādes brūnas. Mīkstums plāns, balts, ar anīsa smaržu un patīkamu garšu, lauzumā un iespiedumos dzeltē.

Sēne sastopama gan skuju, gan lapu koku mežos no augusta līdz novembrim, bieži. Laba ēdama sēne, kura gatavojama bez iepriekšējas novārīšanas.

Lauka atmatenes cepurīte ir 5 – 15 cm plata, sākumā puslodesveidīga, vēlāk izpletusies ar izliektu vidu, balta vai baltganpelēka, krēmdzeltena, glauda vai ar nedaudzām zvīņām. Kātiņš 3 – 10 cm garš un 1 – 2 cm resns, cilindrisks vai otrādi vālesveida, bez dobuma, baltšķiedrains, ar baltu, dažkārt izzūdošu gredzenu. Mīkstums balts, lauzumā sārtojas, ar vāji izteiktu smaržu. Lapiņas sākumā sārtas, vēlāk šokolādes brūnas.

Sastop ļoti bieži pļavās, mežu laukumiņos, ganībās, dārzos no maija līdz novembrim.

Ļoti laba un garšīga ēdama sēne, kura bez iepriekšējas novārīšanas cepama un marinējama.

Meža atmatenes cepurīte ir 5 – 10 cm plata, sākumā ol – līdz zvanveidīga, bieži ar izcilni, klāta ar tumši brūnām šķiedrainām zvīņām uz balta pamata. Kātiņš 5 – 11 cm garš un 1 – 1,5 cm resns, cilindrisks vai otrādi vālesveida, ar dobumu, balts vai netīri balts, ar šauru plēvainu, bieži izzūdošu gredzenu. lapiņas sārtas, sēnei nobriestot, tumšbrūnas. Mīkstums balts, lauzumā sārtojas, ar vāju smaržu un patīkamu garšu.

Sastop skuju un jauktu koku mežos, it īpaši zem eglēm, no jūlija līdz novembrim; parasti grupās, bieži.

Sēne bez iepriekšējas novārīšanas, cepama, marinējama u. c.

Tīruma atmatenes cepurīte sasniedz 7 – 20 cm platumu, tā sākumā ir lodveidīga, ar nelielu izcilni, vēlāk izpletusies, saulsargveidīga, krēmbalta vai netīri dzeltena, zīdaini spīdīga, iespieduma vietās dzeltē, ar sīkām zvīņām. Kātiņš 5 – 20 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, sākumā blīvs, vēlāk ar dobumu, tādā pat krāsā kā cepurīte, pieskāršanās vietās dzeltē, augšdaļā ar platu atstāvošu gredzenu. Mīkstums balts, zem virsmiziņas gaiši dzeltens, ar izteiktu anīsa vai mandeļu smaršu un riekstu garšu.

Sastopama no jūnija līdz novembrim mežu klajumos, mežmalās, pļavās, ganībās, it īpaši tur, kur ir zirgu mēsli.

Ļoti laba un vērtīga ēdama sēne, kura bez iepriekšējas novārīšanas cepama, žāvējama vai citādi gatavojama.

Bez aprakstītajām atmateņu sugām Latvijā vēl ir sastopamas arī citas, cita starpā, pat indīgas atmateņu sugas, kā, piemēram, indīgā atmatene (Agaricus xanthoderma), kura ir līdzīga tīruma atmatenei. Taču tai nav tīruma atmatenei raksturīgās anīsa smaržas, bet ir īpatnēja pretīga karbola smaka. Jāuzmanās arī, lai mežos dzeltējošo atmateni nesajauktu ar nāvīgi indīgo balto mušmiri, kurai nav anīsa smaržas, bet lapiņas ir baltas.

 

^

Čigānenes


Cirtainās čīgānenes (Rozites caperata) cepurīte sasniedz 4 – 12 cm platumu. Tā sākumā ir puslodesveidīga vai olveidīga, vēlāk plakani izliekta, salmu dzeltena vai dzeltenpelēka, ar baltganu, violetu miltainu apsarmi vidū un bieži ar radiāli saplaisājušu apmali. Kātiņš 4 – 8 cm garš un 1 – 2 cm resns, cilindrisks, dzeltenīgi balts, pie pamatnes nedaudz paplašināts, augšdaļā ar baltu, plēvainu gredzenu. Lapiņas sākumā māla krāsā, vēlāk okerbrūnas. Mīkstums gandrīz balts, lauzumā dzeltē, patīkamu garšu un smaržu.

Sastopama skuju un jauktu koku mežos, galvenokārt uz smilšainas augsnes, no augusta līdz novembrim, ļoti bieži.

Pagatavojama visdažādākajā veidā bez iepriekšējas novārīšanas. Jāuzmanās, lai nesajauktu ar Patujāra šķiedrgalvīti.

 

^

Bērzlapes


Bērzlapes ir liela un daudzveidīga sēņu ģints. Latvijā konstatētas apmēram 100 dažādas bērzlapju sugas, no kurām mēs apskatīsim dažas – biežāk sastopamās un nozīmīgākās. Lielum lielais vairums bērzlapju ir ēdamas. Taču dažāda ir to barības vērtība un dažādas bērzlapju sugas ir dažādi jāsagatavo, lai netiktu zaudētas to vērtīgās vielas. Jaunos bērzlapju augļķermeņus tautā sauc par podiņism vai poķīšiem. Mēs apskatīsim balto (Russula delica), mainīgo (Russula decolorans), plankumaino (Russula vesca), purva (Russula paludosa), sīvo (Russula emetica) un siļķu (Russula xerampelina) bērzlapes.

Baltās bērzlapes cepurīte ir 8 – 15 cm plata, sākumā izliekta, vēlāk piltuvveidīga, sausa ar viļņainu, nelīdzenu malu, balta vai vēlāk okerbrūngana. Kātiņš 2 – 6 cm garš un 2 – 4 cm resns, balts, bieži ar gaiši brūnu nokrāsu. Lapiņas nolaidenas, baltas. Mīkstums balts, ar patīkamu smaržu un garšu. Sastop lapu, skuju un jauktu koku mežos no jūlija līdz oktobrim, bieži. Laba ēdama sēne, kuru pēc novārīšanas izmanto galvenokārt sālīšanai un marinēšanai. Pēc novārīšanas tā izmantojama arī zupām un cepšanai. Baltā bērzlape ir stipri līdzīga baltajai krimildei, no kuras atšķiras ar piensulas iztrūkumu.

Brūnējošās jeb siļķu bērzlapes cepurīte ir 5 – 12 cm plata, sākumā izliekta, vēlāk izpletusies, ar piltuvveidīgu padziļinājumu, purpursarkana, brūna, zaļgana, parasti vidū tumšāka: brūna, melnbrūna. Kātiņš 3 – 10 cm garš un 1,5 – 3 cm resns, blīvs, sārtviolets, sarkanīgs, pieskaroties melnē, gluds vai nedaudz krokains. Lapiņas sākumā baltganas, vēlāk gaišā krēmkrāsā, pieskāršanās vietās brūnē. Mīkstums balts, vecām sēnēm brūnējošs ar maigu garšu un siļķu smaku. Sēne ļoti daudzveidīga. Raksturīgā pazīme – siļķu smaka.

Satopama skuju un lapu koku mežos no augusta līdz novembrim, ļoti bieži.

Ēdama sēne, kas pirms cepšanas un vārīšanas jānovāra.

Mainīgās bērzlapes (sauc arī par priežu bērzlapi) cepurīte sasniedz 5 – 14 cm platumu, sākumā tā ir puslodesveidīga, vēlāk izpletusies ar padziļinājumu vidū, ķieģeļsarkana, dzeltenoranža, dzeltena vai brūngana, ar laiku izbalējot kļūst netīri dzeltenīga, ar vai bez sarkanīgiem plankumiem. Kātiņš 5 – 12 cm garš un 1,2 – 2,5 cm resns, veltenisks, blīvs, sākumā balts, vēlāk pelnu līdz melnpelēks, ievainojumu vietās melnē. Lapiņas sviesta dzeltenas, vēlāk pelēkas. Mīkstums balts, arī vēlāk kļūst pelēks. Šo sēni vārot vai plaucējot, tā vienmēr melnē. Jaunām sēnēm lapiņas mēdz būt sīvas vai rūgtenas.

Sastop skuju un jauktos mežos no jūlija līdz novembrim, bieži.

Ēdama sēne, kas pirms gatavošanas nav jānovāra. Jaunajiem augļķermeņiem ieteicams applaucēt lapiņas. Noderīga cepšanai, marinēšanai, sālīšanai.

Plankumainās bērzlapes cepurīte sasniedz 5 – 12 cm platumu, sākumā tā ir izliekusies, vēlāk izpletusies ar viļņaini izlocītu, nedaudz paceltu, gludu vai robainu apmali: vietām brūngansarkana vai gaļas sarkana. Kātiņš 4 – 8 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, uz pamatni sašaurināts, nedaudz gareniski krokains, balts. Lapiņas biezas, baltas. Mīkstums balts ar saldenu riekstu garšu, bez īpašas smaržas.

Sēne sastopama lapu un skuju koku mežos no jūlija līdz oktobrim, bieži.

Laba ēdama sēne, kura iepriekš nav jānovāra. To var cept, marinēt, sālīt.

Purva bērzlapei cepurīte ir 7 – 16 cm plata, spilgti sarkana, sākumā puslodes vai zvanveidīga, vēlāk izpletusies, vidū ar ieliekumu. Kātiņš 4 – 15 cm garš, 1 – 4 cm resns, balts, sākumā blīvs, vēlāk porains, dažreiz arī dobs. lapiņas baltas, vēlāk sviesta dzeltenas. Mīkstums balts, bez smaržas, ar maigu garšu. lapiņas sīvas vai rūgtenas.

Sastop purvainos skuju koku, galvenokārt priežu mežos no jūlija līdz oktobrim, ļoti bieži.

Sēne gatavojama bez iepriekšējas novārīšanas. taču, ņemot vērā lapiņu garšu, tās iepriekš jāapplaucē. Jaunie augļķermeņi sevišķi piemēroti marinēšanai.

Sīvās bērzlapes cepurīte ir 4 – 12 cm plata, sākumā izliekta, vēlāk plakana vai vidū ar ieliekumu, vairāk vai mazāk spilgti sarkana, rožaini sarkana, ar noapaļotu, rievainu malu. Kātiņš 4 – 8 cm garš un 1 – 2 cm resns, balts vai netīri iesārts, ar gareniskām rievām. Lapiņas blīvas, baltas, vīstot nedaudz dzeltē. Mīkstums balts, zem virsmiziņas sārts, ļoti sīvs, ar augļu smaršu.

Sastop no augusta līdz oktobrim skuju un jauktu koku mežos, ļoti bieži.

Sēni var marinēt vai sālīt, bet tā obligāti iepriekš jānovāra un novārījuma ūdens jāizlej. Dažos literatūras avotos uzrādīta kā neēdama.

 

^

Pienaines


Pienaines ir liela sēņu ģints, pie kuras Latvijā pieder 45 sēņu sugas. To raksturīga īpašība ir piensula, kas izdalās lauzumā. Šī piensula var būt balta, bezkrāsaina, oranža, dzeltenīga. Pienaines gandrīz visas ir izmantojamas pārtikā. Pie pienainēm pieder arī tās sēnes, kuras ir pazīstamas kā krimildes. Latvijā par krimildēm sauc sešas pienaiņu sugas. Trim krimildēm : baltajai krimildei (Lactarius bertilloni), sīvajai krimildei (Lactarius pergameneus) un piparu krimildei (Lactarius piperatus) ir baltas, piltuvveidīgas cepurītes ar, sīvu piensulu. Visas krimildes Latvijā sastopamas diezgan reti, izņemot vienīgi balto krimildi.

Baltās krimildes cepurīte sasniedz 10 – 25 cm platumu, sākumā tā ir izliekta, vēlāk centrā ar padziļinājumu, piltuvveidīga, ar uz leju noliektu apmali, villaini pūkaina, tīri balta, vēlāk dzeltenīga ar brūnganiem plankumiem. Kātiņš 2 – 10 cm garš un 2 – 5 cm resns, īsi cilindrisks, sākumā pūkains, vēlāk kails, balts. lapiņas retas, nolaidenas, sākumā baltas, vēlāk dzeltenīgas. Mīkstums blīvs, balts ar kōdīgi dedzinošu baltu piensulu, bez īpašas smaržas.

Aug lapu un skuju koku mežos no augusta līdz oktobrim. Sēne ēdama, izmantojama sālīšanai. Sīvuma novēršanai baltā (un arī citas krimildes) iepriekš apmēram pusstundu jānovāra sāļā ūdenī, tad vēl ūdeni ikdienas mainot 2 – 3 diennaktis sāļā ūdenī jāmērcē. Tālāk pēc liekā ūdens notecināšanas sēnes sāla un tās kļūst izmantojamas pēc1 – 1,5 mēnešiem.

Pēc ārējā izskata balto krimildi viegli var sajaukt ar balto bērzlapi no kuras tā atšķiras ar balto piensulu.

Sīvās krimildes cepurīte sasniedz 6 – 20 cm platumu, tā sākumā ir izliekta, vēlāk piltuvveidīga, tīri balta vai ziloņkaula krāsā, iespiedumu vietās brūnē. Kātiņš 2 – 5, pat 9 cm garš un 1,5 – 3,5 cm resns, balts vai nedaudz plankumains. Lapiņas ļoti ciešas, nolaidenas, bālganas, vēlāk sniegbaltas, ievainojumu vietās dzeltenbrūnas. Mīkstums balts. Piensula nemainīgi balta, dedzinoši sīva. Sagatavo tāpat kā balto krimildi.

Sastopama skuju un lapu koku mežos no jūlija līdz oktobrim, reti.

Piparu krimildes cepurīte sasniedz 5 – 15 cm platumu, tā sākumā izliekta, vēlāk piltuvveidīga, sākumā bālgana, vēlāk ar netīri dzelteniem plankumiem. Ievainojumu vietās krāsojas zilgan – vai pelēkzaļa. Kātiņš 3 – 8 cm garš un 1 – 4 cm resns, balts, bez dobuma, pie pamata sašaurinās. Lapiņas ciešas, baltas līdz bālganai okera krāsai, ievainojumu vietās rūsganas. Mīkstums balts; piensula balta, tās daudz. Sagatavojama tāpat kā baltā krimilde.

Sastopama lapu un jauktos mežos no augusta līdz oktobrim, bieži.

Pie krimildēm pieder arī t. s. dzeltenā krimilde (Lactarius scrobiculatus). Tās cepurīte sasniedz 5 – 25 cm platumu. Tā ir vidū ieliekta ar piltuvveidīgu padziļinājumu, gļotaina vai lipīga, dzeltena, mala sākumā ieliekta, ar matiņiem. Lapiņas nolaidenas, biežas, dažkārt ar savienojumie, baltas, vēlāk dzeltenīgas vai iesārtas. Mīkstums balts, griezumā dzeltē. Piensula balta, kodīga, gaisā krāsojas sērdzeltena. Kātiņš 3,6 – 6,5 (pat 10) cm garš un 1,5 – 4 cm resns, tādā pat krāsā kā cepurīte, vidū ar dobumu, ārpusē ar iegareniem dobumiņiem (raksturīga pazīme !). Sagatavojama tāpat kā baltā krimilde.

Sastopama skuju koku (egļu) mežos no jūlija līdz oktobrim.

Meduszvīņu krimildes (Lactarius repraesentans) cepurītes sasniedz 6 – 16 cm platumu. Tās vidū ir piltuvveidīgas mitras lipīgas, zdzeltenas, spiedumu vietās violetas. Mīkstums dzeltenīgi balts. Piensula balta, sākumā ar maigu, tad rūgtenu garšu, gaisā kļūst violeta. Kātiņš 5 – 10 cm garš un 1,5 – 3 cm resns. Ēšanai sagatavojama tāpat kā baltā krimilde..

Aug skuju koku (egļu) mežos, pareti, no jūlija līdz oktobrim.

Sestā ir saldā krimilde (Lactarius volemus). Tās cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu. Sākumā tā ir izliekta, vēlāk izpletusies, vidū nedaudz ieliekta, sarkan – vai dzeltenbrūna ar tumšāku vidu, ievainojumu vietās ar tumšiem plankumiem, bez joslām, ar lejup noliektu gaišāku apmali. Lapiņas pieaugušas vai nedaudz nolaidenas, trauslas, biežas, baltganas vai dzeltenīgas, vēlāk – pieskaaroties brūnē. Mīkstums balts, lauzumā brūnē. Piensulas daudz, tā balta, gaisā sakalstot brūnē. Sēne novārāma apm. 10 minūtes sālītā ūdenī, tad 12 stundas jāmērcē aukstā ūdenī, tad sālāma vai marinējama.

Aug lapu un skuju koku mežos, sevišķi zem eglēm no augusta līdz oktobrim, reti.

Cūcenes (Lactarius necator) cepurīte ir 5 – 20 cm plata, sākumā izliekta, vēlāk plati piltuvveidīga, uz leju ielocītu apmali, lipīga, zaļganbrūna vai gandrīz melna ar olīvu nokrāsu, parasti bez vai ar vāji izteiktām koncentriskām joslām. Kātiņš 3 – 8 cm garš un 1,5 – 2, 5 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes sašaurināts, sākumā bez, vēlāk ar dobumu, gluds, vienā krāsā ar cepurīti. Lapiņas nedaudz nolaidenas, plānas, baltganas vai gaiši dzeltenas, pieskaroties, kā arī novecojot, kļūst tumšas. Mīkstums balts, lauzumā kļūst tumšs ar baltu ļoti kodīgu piensulu.

Sastop skuju un jauktos mežos no jūlija līdz oktobrim, ļoti bieži. Izmantojama pēc iepriekšējas novārīšanas un mērcēšanas galvenokārt sālīšanai.

Par cūceni dažuviet mūsu literatūrā (avīzēs, žurnālos) nepareiza tulkojuma no krievu valodas dēļ kļūdaini rakstīts tas, kas faktiski attiecas uz kailo mieteni (indīga, satur muskarīnu u. c.). Pēdējā laikā ziemeļvalstīs (somijā, Zviedrijā) cūceni nevāc un neēd, jo parādījusies informācija, ka šajās sēnēs ir viela, kas izraisa vēzi. Šos datus vairāki citi zinātnieki atkal apstrīd.

Sarkandzeltaines (Lactarius helvus) cepurīte ir 6 – 10 (15) cm plata, sākumā izliekta, vēlāk izpletusies un piltuvveidīga, sausa, zīdaini šķiedraina, ar sīkām zvīņām, pelēksārta vai sārtbrūna, vecumā balējoša, mitra gandrīz oranžbrūngana. Kātiņš 4 – 12 cm garš un 0,5 – 4 cm resns, cepurītes krāsā, sākumā blīvs, vēlāk ar dobumu. Lapiņas sākumā bāli dzeltenīgas, vēlāk sarkanīgi okerdzeltenas un baltganas no nobirušajām sporām, ļoti ciešas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas. Mīkstums bālgani dzeltens, žūstot ar izteiktu grauzdētu cigoriņu, kumarīna vai zaļā sieriņa smaržu.

Sastop skuju koku, galvenokārt priežu mežos, sūnās, purvu malās no augusta līdz oktobrim, ļoti bieži.

Sēni nav ieteicams tūlīt cept vai citādai kulināri apstrādāt. To iesaka sakaltēt, saberzt pulverī un nelielā daudzumā pievienot mērcēm un zupām, kam sēne piešķirs patīkamu smaržu un garšu.

Bieži sastopama un sēņotāju iecienīta ir alksnene (Lactarius rufus). Tās cepurīte sasniedz 3 – 11 cm platumu; sākumā tā ir plakani – izliekta ar konisku izcilnīti vidū, vēlāk plati piltuvveida, sausa zīdaina, kaila, sarkanbrūna, dažreiz ar pelēcīgu nokrāsu, bez joslām, ar taisnu malu. Lapiņas pieaugušas vai nedaudz nolaidenas, sākumā nedaudz dzeltenīgas, vēlāk sarkanbrūnas, bieži ar baltu izbirušo sporu apsarmi. Mīkstums bāli sarkanbrūns, blīvs, ļoti sīvs. Piensula nemainīgi balta, tās daudz, tā dedzinoši sīva.

Aug skuju koku mežos zem priedēm un eglēm, silos, arī jauktos mežos no jūnija līdz novembrim. Ļoti bieži.

Gatavojot iepriekš 10 minūtes sāls ūdenī jānovāra, novārījuma ūdens jāizlej, bet pašas sēnes jāmērcē 12 stundas aukstā ūdenī. Pēc tam tās sāla vai marinē. Alksnenes ir ļoti iecienītas sēnes marinēšanai.

Parastā vilnīša (Lactarius torminosus) cepurīte ir 4 – 15 cm plata, bieza, gaļīga; sākumā puslodesveidīga, vēlāk izplesta ar piltuvveidīgu padziļinājumu un ar līdzenām, uz leju ielocītām malām, pūkaina, sārta vai sarkanīga, ar tumšākām koncentriskām joslām, pieskaroties krāsojas olīvbrūna. Kātiņš 4 – 9 cm garš un 1 – 2, 5 cm resns, cilindrisks, sākumā blīvs, vēlāk ar dobumu, gaiši sārts. Mīkstums balts, cepurītes perifērijā iesārts, lauzumā krāsu nemaina, ar vāju sveķu smaržu, izdala asu, dedzinošu piensulu, kura krāsu nemaina. Lapiņas nedaudz nolaidenas gar kātiņu, šauras, ciešas, sākumā baltganas, vēlāk iesārtas.

Sastop no jūlija līdz novembrim lapu koku un jauktos mežos, me

Parastā vilnīša augļķermeņi atrodami mežos ar bērziem – zem tiem vai to tuvumā, gan atsevišķi gan arī grupās.

 

^

Afilloforu sēnes


Afilloforu sēnēm, pretstatā stobriņu un lapiņu sēnēm, veidojas augļķermeņi, kas saglabājas ilgāku vai īsāku laiku. To mēs redzam kaut vai gailenēm, kuru augļķermeņi nesapūst tik ātri kā tas notiek ar kādu beku vai bērzlapi. Piepēm augļķermeņi var būt pat daudzgadīgi. Šīm sēnēm sporas veidojošās šūnas attīstās uz krokām (gailenēm), stobriņos (piepēm), adatiņām (adateņu sēnēm, no kurām mūsu izdevumā aprakstīta medene) vai arī uz pabiezām lapiņām (austeru sānausei). No piepju sēnēm ēšanai iesakām sēra piepi. Pārējās Latvijā sastopamās piepju sēnes šim nolūkam prakriski nav izmantojamas.

 

^

Austersēnes


Austeru sānause (Pleurotus ostreatus) kā austersēne plaši kultivēta un to mēs varam iegādāties veikalos. Taču daudz lielāks prieks ir šo sēni atrast dabā, pie tam, ņemot vērā, ka sēne aug lielos čemuros, jau viens šīs sēnes atradums mums uz reizi nodrošinās pusdienas. Tās cepurītes sasniedz 3 – 30 cm platumu. Pēc savas formas tās ir ausveidīgas, mēlesveidīgas, plati piltuvveida, gludas, kailas, ļoti dažādā krāsā: pelēkas, pelēkbrūnas, melnbrūnas, bieži ar vairāk vai mazāk izteiktu zilganu nokrāsu. Kultivētajām formām cepurītes baltas. Kātiņš īss, 1 – 4 cm garš un 1 – 3 cm resns, cilindrisks, matains, balts vai brūngans, dažkārt var arī iztrūkt. Lapiņas nolaidenas, bieži novietotas, baltas vai pelēkbaltas, apakšdaļā ar anostomozēm (savienojumiem). Mīkstums balts, sākumā mīksts, vēlāk paciets, sevišķi kātiņā, bez īpašas garšas un smaržas.

Aug uz lapu un skuju kokiem veidojot lielākus vai mazākus čemurus (pat līdz 30 un vairāk cepurīšu). Austeru sānauses augļķermeņi atrodami no jūnija līdz decembrim, bet it īpaši rudens mēnešos – septembrī un oktobrī.

Mazpazīstama ēdama sēne, kuru var lietot visdažādākajā veidā. Kultūras celmus audzē daudzās pasaules valstīs.

 

^

Gailenes


No gailenēm bieži sastopama un lielu popularitāti ir ieguvusi parastā gailene (Cantharellus cibarius). Tās cepurīte sasniedz 2,5 – 12 cm platumu. Tā ir pabieza, sākumā izliekusies uz augšu, ar ielocītām malām, vēlāk izpletusies – plakana un piltuvveidīga ar stipri viļņainām malām, oldzeltena, dzeltena vai bāli dzeltena. Lapiņas krokveidīgas, dakšveidīgi zarotas, ar daudzām anastamozēm, gar kātiņu stipri nolaidenas, oldzeltenas. Kātiņš 1 – 5 cm garš un 0,8 – 2 cm resns, parasti bez, retāk ar dobumu. Mīkstums blīvs, pasīksts, balts, lauzumā augļķermeņu ārējā daļā dzeltē, ar patīkamu aromātisku smaržu un vircotu garšu. Gailenes ir sēnes, kuras ļoti reti ir tārpainas.

Parastā gailene sastopama gan jauktos, gan arī lapu koku mežos no jūnija līdz oktobrim. Dažkārt veido raganu riņķus. Tā ir laba ēdamā sēne ar labām garšas īpašībām, diemžēl pagrūti sagremojama. To lieto gan ceptu un vārītu, gan arī marinē un sāla.

Parastajai gailenei ir zināma līdzība ar neīsto gaileni jeb dzeltensārto negaileni (Hygrophoropsis aurantiaca), kura nav indīga, kā to agrāk apgalvoja, bet ir uzskatāma par mazvērtīgu ēdamu sēni. Uzmanīgs sēņotājs to nemaz nevar sajaukt ar parasto gaileni, jo tai ir sarkanīgi – oranža nokrāsa, bet pati cepurīte ir vairāk ieapaļa. Kātiņš dobs, vecākām sēnēm nomelnē.

Vācot parasto gaileni, nekritīsim azartā un, augļķermeņus meklējot, nebojāsim meža zemsedzi, kurā dzīvo gailenes sēņotne.

 

^

Taurenes


Rudens taurenes (Cratarellus cornucopioides) augļķermeņi dziļi piltuvveidīgi vai trompetveidīgi, vidū dobi, galotnē paplašināti ar atliektu malu, 5 – 15 cm gari un 3 – 8 cm plati. Augļķermeņi plāni, piltuves iekšpuse melnbrūna, ārpuse tumšpelēka ar gareniskām krokām.

Sēne sastopama jauktos un lapu koku mežos. Ne bieži. Rudenī – septembrī, oktobrī.

Ēdama sēne. Izmantot iesaka tikai jaunos augļķermeņus, jo vecie kļūst ātri sīksti. Sēni iesaka žāvēt un izmantot kā lāčpurnu aizvietotāju gatavojot frikasē. No jauniem kaltētiem augļķermeņiem iegūtos sēņu miltus ieteicams izmantot sēņu zupās un sēņu mērcēs.

 

^

Adateņu sēnes


Adateņu sēnes ir afilloforu sēņu apakšgrupa. Šīm sēnēm to cepurīšu apakšpusēs attīstās adatiņas uz kurām veidojas šo sēņu sporas. No šīm sēnēm mēs apskatīsim medeni un kliņģereni.

      Medene (Sarcodon imbricatus) tiek saukta arī par purslu, vēršmēli un vanadzeni, jo tās cepurīte atgādina raibu vanaga spārnu. Šīs sēnes cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu, tā sākumā ir puslodesveidīga, ielocītām malām, vēlāk izpletusies, pat nedaudz piltuvveidīga, pelēkbrūna, ar lielām, biezām, koncentriskos riņķos novietotām atstāvošām zvīņām. Kātiņš 2 – 9 cm garš un 1 – 2 cm resns, blīvs, gluds, augšdaļā baltgans, apakšējā daļā pelēkbrūns. Cepurītes apakšpusē blīvs adatiņu slānis (adatveida himenofors). Uz adatiņām attīstās sēnes sporas, adatiņas ir īlenveida, 5 – 6 mm garas, pelēcīgas, nolaidenas gar kātiņu uz leju. Mīkstums blīvs, baltgans, lauzumā kļūst sarkanīgs , ar vāju vircotu smaržu un garšu.

Aug sausos smilšainos skuju, dažkārt arī jauktu koku mežos no augusta līdz novembrim. Ēdamā sēne ar īpatnēju garšu. Pārtikā izmanto tikai jaunās cepurītes, kurām ieteicams izņemt adatiņu slāni. Pēc nomazgāšanas, bez iepriekšējas novārīšanas, cep kā karbonādi. Veciem augļķermeņiem mēdz būt rūgta piegarša.

Jomainās adatenes vai kliņģerenes (Hydnum repandum) cepurīte ir 4 – 15 cm plata, gluda, vidū nedaudz ieliekta līdz piltuvveidīga, baltgana vai iesārti dzeltena.. Kātiņš centrāls vai ekscentrisks, pie pamatnes paplašināts, ļoti īss, vienīgi sūnās augošiem eksemplāriem var sasniegt 7 – 8 cm garumu. Adatiņas sēnes cepurītes apakšpusē ciešas, smailas, trauslas, baltas. Mīkstums iedzelteni balts.

Sastopama skuju un lapu koku mežos no jūlija līdz novembrim. Ne reti.

Ēdami jauni augļķermeņi, kas ir ar patīkamu smaržu. Pirms gatavošanas iepridekš jānovāra. Vecie augļķermeņi kļūst rūgti.

 

^

Sērapiepe


Sērapiepe (Laetiporus sulphureus) uz dažādu lapukoku, bet īpaši ozolu, vītolu, parkos arī uz ošu u. c. lapukoku stumbriem parādās jau maija vidū un aug visu vasaru. Tas ir sēnēm patukšs laiks (it īpaši līdz jūnija vidum). Sērapiepe ir piepju sēne, kas praktiski nav sajaucama ne ar kādu citu piepju sēni. Tās augļķermeņi pusapaļi, 10 – 40 cm plati, 1 – 4 cm biezi, aug viens virs otra veidojot lielākas vai mazākas grupas. Tie ir oranži (sevišķi jaunie) vai sēra dzelteni ar iesārtu nokrāsu; vēlāk izbalē un kļūst gaišdzelteni. Stobriņu slānis augļķermeņu apakšpusē sērdzeltens. Mīkstums mīksts, gaļīgs, dzeltenbalts. Sēne satur antibiotiskas vielas. Aug kā parazīts uz dažādu lapukoku stumbriem izraisot brūno trupi.

Sēra piepe ir ēdama. Tā ir ar īpatnēju garšu, kas var mainīties atkarībā no koku sugas uz kuras tā augusi un ne katram būs patīkama un pieņemama. Ēdami gan tikai jauni augļķermeņi, kamēr tie ir mīksti. Tos nomazgā, sasmalcina (samaļ) un cep kopā ar piedevām.

 

^

Pūpēži


Lai cik tas arī liktos neparasti, gluži garšīgu sēņu maltīti var iegūt arī no pūpēžiem. Ēdami ir gandrīz visi Latvijā sastopamie pūpēži, atskaitot t. s. cietpūpēžus (Scleroderma), kuru augļķermeņiem ir biezi, ādaini vai korķaini apvalki.

Viens no ļoti bieži satopamiem ēdamiem pūpēžiem ir kārpainais pūpēdis (Lycoperdon perlatum). Tā augļķermeņi ir 4 – 8 cm augsti un 3 – 3,5 cm plati, augšdaļā gandrīz lodveidīgi, uz leju nedaudz sašaurināti velteniski. Ārējā augļķermeņa sega (eksoperīdijs) balts, sadalījies vairāk vai mazāk regulāri izvietotās kārpiņās vai paresnās, birzīgās nokrītošās adatiņās. Augļķermenim nogatavojoties, eksoperīdija kārpiņas un adatiņas nokrīt , to vietā paliek ieapaļas rētiņas, bet viss pūpēdis kļūst gluds un pelēks. Tai pat laikā tā iekšējais saturs, kas bija balts, veido sporas, un tas kļūst tumšs un putekļains un nav vairs lietojams pārtikā. Galotnē, uzplīstot gludajam un stingrajam iekšējam apvalkam (endoperīdijam), veidojas atvere pa kuru izsējas sporas. Tas gan var notikt rudenī vai arī tikai nākošajā gadā. Kārpainais pūpēdis aug mežu pļavās, mežu laukumiņos, ceļmalās, bieži lielākās vai mazākās grupās cauru gadu.

Jauni ēdami ir arī milzu apaļpūpēdis (Langermannia gigantea) un zaķu pūpēdis (Calvatia caelatum). Milzu apaļpūpēža augļķermeņi lieli, lodveidīgi un sasniedz 10 – 50 cm diametru. Aug ganībās, pļavās, dārzos, skrajos krūmājos vasarā un rudenī.

Zaķu pūpēdis ir krietni mazāks: tā augļķermeņi sasniedz 8 – 16 cm augstumu un 5 – 10 cm platumu. Sastop pļavās, ganībās, krūmājos vasarā un rudenī.

Un, kā izrādās, ēdami ir pat parastie zemestauki (Phallus impudicus).

Tā ir neparasta pūpēžu sēne, kuras attīstības sākumā virs zemes parādās baltas olas, kurās miniatūrā veidā ir izveidojies jau pieaugušais augļķermenis. Augļķermenim tālāk attīstoties „ola” plīst, un uz augšu paceļas porains, līdz 30 cm garš nesējs, kura galotnē izveidojas šūnaina, olīvzaļa cepurīte, kur attīstās sēnes sporas un, kas vienlaicīgi izdala nepatīkamu, saldenu maitas smaku, kura pievilina galvenokārt mušas. Tās, barodamās ar sēnes izdalījumiem, iznēsā un izplata arī sporas. Varam ieteikt no olām pagatavot salātus: ņem jaunas „olas” , tās labi nomazgā, kopā ar galertveidīgo masu sagriež plānās šķēlītēs, piegriež sīpolus, piemet sāli, pieliek piparus, aplaista ar etiķi un pielej nedaudz eļļas – visu samaisa un atstāj uz 24 stundām ievilkties.

 


Sākums/Top [an error occurred while processing this directive]

 

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «vasaras.shtml» veidoja Dr. biol. emer. Edgars Vimba evimba at lanet.lv
sadarbībā ar karlo 2006.10.02-19:22

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *