Tauriņziežu (pupu) dzimta (Leguminosae sin. Papilionaceae, Fabaceae)

Pie tauriņziežu (pupu) dzimtas pieder koki, krūmi, puskrūmi un lakstaugi ar plūksnaini vai staraini saliktām, retāk vienkāršām lapām. Ziedi nekārtni, tauriņveidīgi, ziedkopa galviņa, ķekars, čemurs, retāk ziedi pa vienam. Auglis pāksts. 70 % tauriņziežu simbiozē ar gumiņbaktērijām, kas saista slāpekli un izraisa gumiņu veidošanos uz šo augu saknēm.

Latvijā plaši izplatītas ir āboliņu (Trifolium), vīķu (Vicia) un dedestiņu (Lathyrus) ģints sugas.

No āboliņu ģints Latvijā atrasta 21 suga. Bieži sastopams sarkanais jeb pļavas āboliņš (Trifolium pratense). Šo sugu arī bieži kultivē.

Baltais āboliņš (Trifolium repens) ir augs ar guļošiem stublājiem, kuri mezglu vietās iesakņojas, bet galos ir pacili, 10 - 30 cm gari. Lapu kāti gari, bet ziedu galviņu kāti vēl garāki. Ziedi balti, zied visu vasaru.

Bieži sastopams arī bastarda āboliņš (Trifolium hybridum). Tā stublāji 30 - 60 cm gari, nedaudz zaraini. Ziedu galviņas pa 2 - 3 dzinumu galotnēs un lapu žāklēs. Ziedi sākumā netīri balti, vēlāk kļūst bālgansārti, bet augļiem nogatavojoties – brūni. Zied no V - IX. Pļavās, krūmājos, ceļmalās. Arī kultivēts.

Kalnu āboliņa (Triofolium montanum) stublājs sasniedz 30 - 60 cm garumu. Viss augs zīdaini spilvains. Ziedu galviņas uz pagariem kātiem lapu žāklēs vai stublāja galā, eliptiskas vai olveidīgas, ar daudziem baltiem, retāk rūsgani dzeltenīgiem ziediem. Zied no VI - VIII. Aug sausās kaļķainās pļavās, mežmalās, arī sāļainās jūrmalas pļavās.

Matainais āboliņš (Trifolium arvense) ir viengadīgs. Tā stublājs stāvs, ļoti zarains, 5 - 30 cm garš. Ziedu galviņas lapu žāaklēs, sākumā olveidīgas, vēlāk vairāk vai mazāk cilindriskas, taisnas vai saliekušās. Ziedi bāli rožaini. Zieda kausa zobiņi īlenveidīgi, divas un vairāk reizes pārsniedz kausa stobriņa garumu. Šie zobiņi klāti ar daudziem matiņiem, kas arī piešķir visai galviņai pelēcīgu vai pelēcīgi violetu nokrāsu. Zied no VI - VIII. Aug ļoti bieži sausās pļavās, smilšainos tīrumos, gar ceļiem, mežmalās, izcirtumos.

Dzeltenā āboliņa (Trifolium aureum, sin. Trifolium strepens) stublājs 10 - 40 cm garš, stāvs vai pacils. Ziedu galviņas stublāja un zaru galotnēs, olveidīgas vai lodveidīgas, ziedi dzelteni, noziedot kļūst brūngani. Zied no VI - VIII. Aug sausās pļavās, izcirtumos, mežmalās, it sevišķi smilšainā augsnē.

Zirgu āboliņa (Trifolium medium) stublāji saniedz 20 - 50 cm garumu, tie vienkārši vai nedaudz zaroti. Lapu lapiņas ar īsiem kātiņiem, eliptiskas līdz plati lancetiskas. Ziedu galviņas pa vienai zaru galotnēs, plati olveidīgas vai lodveidīgas. Ziedi spilgti sarkani. Zied no VI - VIII. Aug mežmalās, izcirtumos, ceļmalās, parasti lielākās vai mazākās grupās.

Brūnais āboliņš (Trifolium spadiceum) sastopams mitrās purvainās pļavās, atmatās. Tas ir vien- vai divgadīgs augs ar 15 - 35 cm garu nezarotu vai mazzarotu stublāju. Ziedu galviņas stublāja un zaru galotnēs, olveidīgas. Ziedi sākumā zeltdzelteni, tad kļūst brūni un beidzot spoži kastaņbrūni. Zied no VI - VIII.

Pārējās āboliņu sugas ir retas. Valsts aizsardzībā ir zemeņu āboliņš (Trifolium fragiferum), kas reti sastopams Baltijas jūras un Rīgas jūras līča sāļainajās pļavās. Ziedu laikā tas atgādina balto āboliņu. Pēc noziedēšanas auga ziedu kauss uzpūšas un ziedu galviņa iegūst pelēkas zemeņu ogas izskatu. Zied no VI - VIII.

No vīķu ģints Latvijā atrastas 17 sugas. No tām ļoti bieži ir sastopams vanagu vīķis (Vicia cracca) ar guļošu vai kāpelējošu, 30 - 120 cm garu stublāju, 5 - 15 cm garām lapām ar 10 - 12 (6 - 20) lapiņu pāriem un spēcīgām, zarainām vītnēm. Ziedi ķekaros, zili, vai sārti violeti, retāk balti. Ļoti bieži dažādos biotopos: pļavās, norās, krūmājos, ceļmalās, dārzos un parkos.

Žogu vīķis (Vicia sepium) ir ar 30 - 50 cm garu stāvu vai nedaudz kāpelējošu, vienkāršu vai pie pamata sazarotu stublāju. Ziedi pa 2 - 4 ķekaros lapu žāklēs sarkani violeti vai netīri zili, retāk dzeltenbalti. Zied VI, VII. Aug pļavās, krūmājos, ceļmalās, dārzos un parkos.

Ne visai bieži sastopams meža vīķis (Vicia sylvatica). Tā stublājs 150 cm garš un garāks, tievs, zarains, kāpelējošs. Lapas 5 - 10 cm garas, ar 6 - 8 (5 - 10) lapiņu pāriem un garām, zarainām vītnēm. Ziedkopa ķekars ar 3 - 25 ziediem. Ziedi balti ar zilganām svītrām. Zied VI, VII. Mežos, krūmājos, ēnainās gravās, izcirtumos.

Ne bieži sastopams arī Kasūbijas vīķis (Vicia cassubica). Tā stublājs parasti stāvs, retāk guļošs vai kāpelējošs. Lapas 5 - 13 cm garas ar 8 - 10 (5 - 12) lapiņu pāriem un vītni. Ziedi pa 4 - 15 garkātainos ķekaros lapu žāklēs, purpurvioleti.

Dedestiņu ģintī (Lathyrus) Latvijā atrastas 15 sugas. No tām visbiežāk sastop pļavas dedestiņu (Lathyrus pratensis) – daudzgadīgu lakstaugu ar 30 - 100 cm garu, parasti kāpelējošu stublāju. Lapas ar vienu lapiņu pāri. Ziedi ķekaros 2 - 10, dzelteni. Zied no VI - VIII. Ļoti bieži pļavās, krūmājos, ceļmalās, grāvjos.

Pavasara dedestiņa (Lathyrus vernus, sin Orobus vernus) ir daudzgadīgs lakstaugs ar 20 - 50 cm garu, galotnē zarotu stublāju. Lapu lapiņas 2 - 4 pāri, tās olveidīgas vai plati ovālas. Ziedkopa – ķekars stublāja galotnē ar 3 - 8 purpursarkaniem vai violetiem, pārziedot ziliem un netīri zaļganbaltiem ziediem. Zied agri pavasarī, jau aprīlī, maijā. Aug ēnainos lapkoku mežos, birztalās, krūmājos.

Ne bieži sastopama meža dedestiņa (Lathyrus sylvestris) ar guļošu, līdz 2 m garu, spārnainu stublāju un spārnainiem lapu kātiem, vienu lapiņu pāri un spēcīgi attīstītām vītnēm. Ziedu ķekari garos kātos lapu žāklēs ar 5 - 10 netīri purpursarkaniem, noziedot netīri zaļgandzelteniem ziediem. Zied no VI - VIII. Aug mežmalās, skrajos priežu mežos, izcirtumos, ceļmalās.

Purva dedestiņa (Lathyrus palustris) ir daudzgadīgs lakstaugs ar kāpelējošu vai pacilu, 30 - 150 cm garu stublāju. Lapas no 2 - 3 lapiņu pāriem. Ziedi ķekaros stublāja galos pa 3 - 10, zili violeti vai tumši purpursarkani, pārziedot kļūst zaļgani. Zied no VI - VIII. Pareti mitrās pļavās, krūmājos, mitros upju un ezeru krastos.

Interesanta ir melnā jeb melnējošā dedestiņa (Lathyrus niger). Tās stublājs ir 50 - 80 cm garš, stāvs, galotnē zarains. Lapas sastāv no 3 - 5 lapiņu pāriem. Ziedi pa 4 - 8 vienpusīgos ķekaros lapu žāklēs, violeti. Zied no VI - VIII. Augu žāvējot, tas nomelnē. Sastopams lapkoku un jauktos mežos. Pareti. Valsts aizsardzībā.

Jūrmalas dedestiņa (Lathyrus maritimus) ir daudzgadīgs, zaļpelēkls lakstaugs ar pacilu vai kāpelējošu līdz 70 cm garu stublāju. Lapas sastāv no 4 - 5 lapiņu pāriem. Ziedu ķekari lapu žāklēs ar 5 - 12 purpursarkaniem vai sārtvioletiem ziediem. Zied VII. Latvijā reti Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpās. Valsts aizsardzībā.

Valsts aizsardzībā ir arī ļoti retās kalnu (Lathyrus loinifolia) un zirņveida (Lathyrus pisiformis) dedestiņa.

Samērā bieži sastopami pērkonamoliņi (Anthyllis). No Latvijā atrastām 8 pērkonamoliņu sugām biežāk sastopams brūču pērkonamoliņš (Anthyllis vulneraria). Tas ir vien-, div- vai daudzgadīgs lakstaugs ar 7 - 10 lokveidīgi paciliem, guļošiem vai stāviem 10 - 40 cm gariem stublājiem un ziediem galviņveidīgā ziedkopā stublāja galā. Ziedi divkrāsaini: bāli dzelteni ar sārtiem zobiņiem. Zied no V - VII. Aug sausās kalcifilās pļavās, ceļmalās, mežmalās, kāpās, uz dzelzceļiem.

Baltijas pērkonamoliņs (Anthyllis x baltica) ir hibridogena suga. Atšķirībā no brūču pērkonamoliņa ziedkopas veidojas arī stublāja zaru galos, bet ziedu kauss klāts ar bieziem matiņiem.

No lucernu ģints (Medicago) Latvijā atrastas 8 sugas. Visiem pazīstama ir sējas lucerna (Medicago sativa) ar 40 - 80 cm garu stublāju un ziliem ziediem. Augu kultivē, vietām tas pāriet arī savvaļā. To sauc arī par zilo jeb īsto lucernu.

Sirpjveida jeb dzeltenā lucerna (Medicago falcata) arī ir kultivēta un ir pārgājusi savvaļā. Tā ir daudzgadīgs lakstaugs ar līdz 80 cm gariem, guļošiem vai paciliem stublājiem. Ziedkopas lapu žāklēs, blīvas, ciešas ar 20 - 30 citrondzelteniem vai netīri dzelteniem ziediem. Zied VI - VII. Sastopama galvenokārt Latvijas dienvidaustrumu un vidus daļā pļavās ar kaļķainu augsni, mežmalās, upju palienās, vietām veidojot lielas audzes (Daugavas, Lielupes u.c. upju krastos).

Apiņu lucerna (Medicago lupulina) ir vien-, div- vai daudzgadīgs lakstaugs ar 10 - 50 cm garu, guļošu vai pacilu stublāju. Vienam augam izaug daudzi stublāji, veidojot kuplu ceru. Ziedkopas blīvas, olveidīgas vai iegareni olveidīgas. 5 - 15 mm garas ar 10 - 30 dzelteniem ziediem. Zied no V - VIII. Bieži pļavās, atmatās, tīrumos, ganībās, krūmājos, arī kā nezāle āboliņa tīrumos, tautā saukta par „bobi” .

No amoliņiem (Melilotus) biežāk sastopams baltais amoliņš (Melilotus albus) – divgadīgs lakstaugs ar stāvu, līdz 2,5 m garu stublāju. Ziedi skrajos ķekaros lapu žāklēs, balti. Zied no VI - IX. Bieži dažādos biotopos: ceļmalās, uz dzelzceļu uzbērumiem, pļavās, nezālienēs, sētmalās u.c. Dažreiz arī kultivēts.

Ārstniecības amoliņš (Melilotus officinalis) ir divgadīgs lakstaugs ar līdz 1,5 m garu, stāvu stublāju un dzelteniem ziediem skrajos ķekaros lapu žāklēs. Zied no VII - IX. Sastopams retāk kā baltais amoliņš ceļmalās, uz dzelzceļa uzbērumiem, tīrumos. Dažas amoliņu ģints sugas sastopamas kā adventīvi augi.

No tragantzirņiem (Astragalus) Latvijā atrastas 7 sugas. Ne visai bieži sastopams saldlapu tragantzirnis (Astragalus glycyphyllus) – daudzgadīgs lakstaugs ar 45 - 90 cm gariem guļošiem vai paciliem, zarainiem stublājiem. Lapas 10 - 20 cm garas ar 5 - 6 eliptisku vai iegareni olveidīgu lapiņu pāriem. Ziedkopas – olveidīgi, 3 - 5 cm gari ķekari lapu žāklēs ar daudziem zaļgandzelteniem ziediem. Zied VI - VII. Aug kaļķainās augsnēs pauguru un upju krastu nogāzēs, ceļmalās, uz dzelzceļu uzbērumiem, mežmalās.

Pareti sastopami smiltāju (Astragalus arenarius) un Dānijas (Astragalus danicus) tragantzirnis. Smiltāju tragantzirnis ir daudzgadīgs lakstaugs ar 15 - 35 cm garu, stāvu vai pacilu stublāju, 3 - 5 cm garām lapām ar 2 - 6 lineāri lancetisku vai lineāru lapiņu pāriem un purpursarkaniem vai violetiem, reti baltiem ziediem īsos (1,5 - 3 cm) skrajos ķekaros ar 3 - 9 ziediem. Zied VI, VII. Sastopams izklaidus paretam visā Latvijā smilšainās augsnēs gaišos mežos, mežu klajumos.

Dānijas tragantzirnis ir daudzgadīgs lakstaugs ar 5 - 20 cm garu stāvu, pacilu vai guļošu stublāju. Lapas 4 - 10 cm garas no 6 - 13 olveidīgu vai gareni olveidīgu lapiņu pāriem. Ziedi 2 - 3 cm garos ķekaros stublāja vai tā zaru galos, zili violeti. Zied VI - VII. Sastopams Latvijas vidusdaļā un dienvidaustrumos gaišos mežos, ceļmalās.

Valsts aizsardzībā ir nokarenais tragantzirnis (Astragalus penduliflorus) – lakstaugs ar 20 - 70 cm garu zarainu stublāju un dzelteniem ziediem ķekarveidīgā ziedkopā lapu žāklēs. Zied VII.

No blaktenēm Latvijā ne visai bieži sastopama tīruma jeb lauka blaktene (Ononis arvensis) – daudzgadīgs lakstaugs ar stāvu vai pacilu, zarainu, 30 - 60 cm garu stublāju, kas līdz ar lapām klāts ar dziedzermatiņiem. Ziedi pa vienam seglapu žāklēs vārpveidīgā ķekarā stublāja un zaru galos, rožaini, reti balti. Zied no VI - VIII. Aug sausās ceļmalās, uz dzelzceļa uzbērumiem, mālainās, kaļķainās un smilšainās augsnēs. Visam augam nepatīkama smaka.

Valsts aizsardzībā ņemta arī reti sastopamā smiltāju esparsete (Onobrychis arenaria).