|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Sandra Poikāne un Vija Znotiņa (vznotina@lanet.lv) |
 |
Kā veidojušies Latvijas ezeri? |
Pasakas vēsta, ka senos laikos ezeri lidojuši pa gaisu un rūkdami laidušies lejup, tiklīdz izdzirdējuši pieminētu savu vārdu. Mūsdienās ezeru rašanās tiek izskaidrota galvenokārt ar ledāja atstātiem pauguriem un ieplakām, ar upju un ledāja straumju darbību un ar jūras atkāpšanos.
Visvairāk ezeru atrodas augstienēs, kur starp ledāja veidotiem pauguriem un grēdām ir daudz dažādu ieplaku. Gandrīz puse Latvijas ezeru atrodas Latgales augstienē, kur tie ir ļoti atšķirīgi pēc lieluma un dziļuma, izvietojušies vai nu pa vienam, vai arī savā starpā savienoti ar caurtekām un upēm. No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem stiepjas paralēlas ezeru virknes, piemēram, no Latvijas visdziļākā ezera Drīdža un Sīvera līdz Cirīša un Rušona ezeram.
Ir arī tādi ezeri, kuru gultnes izgrauzuši ledāja kušanas ūdeņi, piemēram, Cieceres ezers. Vairāki ezeri veidojušies senā Baltijas ledus ezera gultnē, piemēram, Ķīšezers.
Daži ezeri ir agrāko jūras lagūnu paliekas, piemēram, Papes un Engures ezers. Ezeri var veidoties arī no upju vecupēm – vietās, kuras upe pametusi, veidojot jaunu gultni. Šādi sekli ezeri atrodami Gaujas, Pededzes un citu upju ielejās.
|
Cik pavisam ir ezeru Latvijā? |
Tādu ezeru, kuru platība ir lielāka par 10 km², ir tikai 16. Taču šie ezeri aizņem apmēram 45 % no visas Latvijas ezeru kopplatības. Ja mēs skaitām tikai ezerus, kuru platība ir vismaz 1 hektārs, tad to ir 2256. Nav saskaitīts, cik ir mazāku ezeriņu, purva akaču ezeriņu un piemājas dīķu. Ezeru kopplatība Latvijā ir apmēram 1000 km² jeb 1.5 % no Latvijas teritorijas.
Vislielākais ezers ir Lubāns (ūdens virsmas platība 80,7 km²), dziļākais – Drīdzis (65,1 m), salām bagātākais – Ežezers (vairāk nekā 35 salas).
|
Kādi vēl ir stāvošu ūdeņu biotopi Latvijā? |
Pie stāvoša ūdens biotopiem pieskaitāmi ne tikai ezeri, bet arī vecupes, piemājas dīķi, zivju dīķi, bebru dīķi un periodiski izžūstošas lāmas.
Vecupes ir mazas, aizaugošas ūdenstilpes, kas ir kādreizējās upes gultnes vai attekas, bet pašlaik nav savienotas ar upi. Tās parasti veidojas, kad kādas līkumotas upes straume pavasara palu laikā izskalo jaunu ceļu. Daļa no agrākās upes gultnes zaudē savu saikni ar upi un kļūst par vecupi. Dažas upes kartē atgādina bizi jeb pīni – loku lokiem vijas gan pašreizējā upes gultne, gan agrākās gultnes atliekas – vecupes.
Bebru dīķi ir bebru izveidotas mazas ūdenskrātuves uz nelielām upītēm, strautiem un grāvjiem. Tie ir jaunizveidojušies biotopi, un to krasti, grunts un augājs visu laiku mainās. Sākumā vērojama sākotnējā biotopa (meža, pļavas) veģetācijas iznīkšana, kad bebra veidotā ūdenskrātuve kļūst aizvien lielāka. Ar laiku dīķī notiek pārpurvošanās un ūdensaugu veģetācijas veidošanās.
Piemājas dīķi ir mazas izraktas ūdenstilpes. Zivju dīķi ir uzpludinātas ūdenstilpes, kas paredzētas intensīvai zivju audzēšanai. Periodiski izžūstošas lāmas ir jaunizveidojušās īslaicīgas vai daļēji pastāvīgas mazas un seklas ūdenstilpes pļavu un lauku ieplakās. Šeit pārmērīgā mitruma dēļ iet bojā iepriekšējais augājs un notiek pārpurvošanās un ūdenstilpju augāja veidošanās.
|
Ezeru tipi |
|
Pēc kādām īpašībām klasificē ezerus? |
Ezerus visbiežāk iedala pēc to trofijas jeb barības vielu daudzuma to ūdeņos. No ūdenī izšķīdušajām barības vielām ir atkarīga ezera augu un dzīvnieku valsts: jo vairāk neorganisko barības vielu, jo vairāk ezerā augu – gan aļģu, gan vaskulāro augu. Ar šiem augiem barojas dzīvnieki – gan sīkbūtnes, gan bezmugurkaulnieki, zivis un citi.
Ja ūdenī maz izšķīdušo barības vielu, maz arī augu un maz dzīvnieku, kas ar augiem barojas. Ja barības vielu daudz, daudz arī to patērētāju, un tādēļ dažādas dzīvības ir daudz vairāk. Taču, ja ūdenī barības vielu ir pārāk daudz, pārāk daudz savairojas aļģu un notiek „ūdens ziedēšana”. (tā dēvē sīko planktonaļģu pārmērīgu savairošanos, kuras rezultātā ūdens kļūst zaļš kā zirņu zupa) .
No barības vielu daudzuma netieši atkarīga arī otra ezeru tipu pazīme – ūdens caurredzamība jeb ūdens dzidrība. Parasti, jo mazāk ūdenī izšķīdušo barības vielu, jo ūdens dzidrāks.
|
Ezeru klasifikācija |
Ezeru pamattipi ir šādi:
Oligotrofi ezeri – ezeri ar dzidru ūdeni un zemu pirmprodukcijas daudzumu. Par pirmprodukciju sauc ezera spēju ražot organiskās vielas. Ja ezera ūdens dzidrs, augājs nabadzīgs – ezera pirmprodukcija zema, turpretī ezeriem ar zaļu ūdeni, leknu augāju pirmprodukcija ir augsta.
Eitrofi ezeri – ezeri ar augstu pirmprodukcijas līmeni.
Distrofi ezeri – ezeri ar augstu humusvielu daudzumu un zemu pirmprodukciju.
Šo klasifikāciju trijos pamattipos izmanto visā pasaulē. Taču katra šī pamattipa ietvaros vēl var būt diezgan liela daudzveidība, tādēļ ikdienā lieto vēl citus ezeru tipu nosaukumus.
Izšķir mezotrofus ezerus – strapstadiju staro oligotrofiem un mezotrofiem ezeriem, hipereitrofus ezerus, kas ir piesārņoti eitrofi ezeri, diseitrofus ezerus, kuros apvienojušās distrofu un eitrofu ezeru īpašības, un hāru ezerus – tie ir ezeri ar dzidru ūdeni, kuru grunti sedz bieza mieturaļģu (hāru) sega.
Ilgākā laika posmā ezeri mainās, jo notiek eitrofikācija (ūdenī izšķīdušo barības vielu daudzuma palielināšanās) un šie ezeru tipi secīgi nomaina cits citu – oligotrofie ezeri kļūst mezotrofi, mezotrofie kļūst eitrofi. Eitrofi ezeri savukārt var kļūt hipereitrofi.
Barības vielu daudzums ezeros dabiski palielinās, jo ar upēm tiek atnestas vielas, kas izskalojušās no zemes. Ja ap ezeru un tajā ieplūstošajām upēm ir tīrumi, kurus mēslo ar organiskajiem un minerālmēsliem, eitrofikācija paātrinās, jo barības vielas no mēslojuma tiek noskalotas ar lietus un sniega ūdeņiem, vai arī tās ūdenskrātuvē nokļūst ar gruntsūdeņiem. Augiem izmantojamās barības vielas ir arī sadzīves notekūdeņos, kas neattīrītas iepludina daudzās upēs un ezeros. Eitrofikācija ir dabisks process, taču cilvēka darbības rezultātā tā kļuvusi daudz straujāka, un tad tas ir nevis dabisks process, bet piesārņojums.
|
Kā atšķirt ezeru tipus? |
Lai gūtu pirmo priekšstatu par ezera tipu un stāvokli, nepieciešams pavisam maz – laiva un ierīce ūdens dzidrības mērīšanai, kā arī pamatzināšanas ūdensaugu noteikšanā. Ierīce ūdens dzidrības noteikšanai ir marķētā auklā iesiets balts disks. Disku iegremdē ūdenī un ļauj tam grimt aizvien dziļāk, vērojot, vai tas vēl saskatāms. Dziļums, kādā baltais disks izzūd no redzamības, tad ir ūdens dzidrība jeb caurredzamība.
Dažos tīrākajos Latvijas ezeros ūdens caurredzamība sasniedz 4 - 5 un pat vairāk metrus. Diseitrofos ezeros tā var būt pat mazāka par pusmetru. Parasti, jo mazāka ūdens caurredzamība, jo lielāks ir barības vielu daudzums šajos ūdeņos – lielāka ūdens trofija. Izņēmums ir distrofie ezeri, kuru ūdenī ir izšķīdušas humusvielas, kuras nav augu barības vielas, taču piešķir ūdenim brūnu krāsu.
Ja jums nav ne laivas, ne aprakstītās ierīces, ūdens dzidrību pavisam aptuveni varat novērtēt arī pēc tā, vai no krasta var saskatīt ezera grunti. Ja tas redzams tikai pavisam mazā dziļumā, dzidrība ir maza. Pie viena pavērojiet, kāds materiāls klāj ezera dibenu – smilts, dūņas vai kūdra. Smilts var liecināt par oligotrofu vai mezotrofu ezeru, kūdra par distrofu, dūņas par eitrofu, hipereitrofu vai diseitrofu ezeru.
Pavērojiet ūdensaugus ezera krastā un ūdens klajā. Vai lielo ūdens augu audzes ir biezas un leknas, vai arī zemas un skrajas? Jo leknāki ir lielie ūdensaugi, jo vairāk ūdenī izšķīdušo barības vielu. Gandrīz visu ezeru krastos atradīsiet niedres. Savukārt platlapu vilkvālītes, kalmes un dižās ūdenszāles var liecināt par hipereitrofu ezeru. Īpaši labi to raksturos biezs ūdensziedu klājiens, pavedienveida aļģu sakopojumi un intensīva ūdens ziedēšana – uz ūdens redzami tādi kā zaļas krāsas plankumi.
Precīzai ezeru tipu novērtēšanai nereti nepieciešami tālāki pētījumi, piemēram, ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzuma novērtēšana, barības vielu – fosfora un slāpekļa, aļģu biomasas mērījumi.
|
Ezeru tipu raksturojums |
|
Oligotrofi ezeri |
Oligotrofi ezeri ir ļoti tīri ezeri ar dzidru ūdeni un zemu pirmprodukcijas daudzumu. Tajos ir maz minerālo un organisko vielu, tādēļ maz aļģu un citu ūdensaugu. Arī zivju daudzums šādos ezeros ir neliels, taču ir liels sugu skaits. Ūdens ir ļoti dzidrs, tā caurredzamība ir vismaz 10 - 20 metri. Ūdenī ir daudz izšķīdušā skābekļa.
Vai Latvijā var atrast šādus ezerus? Pie mums tipisku oligotrofu ezeru nemaz nav; tādi ezeri sastopami kalnos – piemēram, Alpos. Tik tīrus un dzidrus ezerus var atrast arī, Zviedrijā un Somijā. To ūdenscaurredzamība pārsniedz 8 - 10 metrus un šo ezeru ūdeni var izmantot dzeramā ūdens apgādei bez kādas apstrādes. Tie ir piemēroti lašveidīgo zivju dzīvei un ir izcili laba vieta rekreācijai – peldēšanai, ūdenssportam. Šādu ezeru nav daudz, tāpēc tos īpaši aizsargā.
|
Mezotrofi ezeri |
Vistuvākie oligotrofajiem ezeriem Latvijā ir mezotrofie ezeri – vidēji produktīvi ezeri. Ūdens caurredzamība tajos ir 4 - 6 metri. Sugu skaits šajos ezeros ir apmēram tikpat liels kā oligotrofajos ezeros, taču atsevišķo sugu īpatņu skaits ir lielāks. Pie šī tipa pieder dziļais Drīdzis, Laukezers, Rāzna un citi dziļi ezeri. Par mezotrofiju liecina smilšaina grunts, dzidrs ūdens, skrajas un samērā šauras niedru audzes. Toties te ir labi attīstīta iegrimušo augu josla, kurā var būt sastopamas tādas retas sugas kā ezerenes un lobēlijas. Vēl par mezotrofijas indikatorsugām uzskatāmas zālainā un visgarā glīvene, zālainā ežgalvīte, sīkā lēpe, uzpūstais grīslis, purva pameldrs un mieturaļģes jeb hāras. Jāatzīmē, ka šīs pazīmes lietojamas kompleksi – tas ir, tikai vienas indikatorsugas atrašana var arī neliecināt par mezotrofu ezeru.
|
Eitrofi ezeri |
Lielākā daļa Latvijas ezeru ir eitrofi ezeri. Tajos ir samērā daudz ūdenī izšķīdušo augiem izmantojamo barības vielu. Ar šīm vielām barojas aļģes un ūdensaugi, tādi kā ūdensrozes. Tāpēc šos ezerus parasti ietver blīva un lekna niedru josla un ezera grunti klāj biezs dūņu slānis.
Eitrofiem ezeriem raksturīga arī plaša peldošo augu josla, ko veido ūdensrozes un dzeltenās lēpes, bieži pilnībā nosedzot no vēja aizsargātus līcīšus. Seklos ezeros vērojama arī bagāta zemūdens veģetācija, kuru veido raglapes, daudzlapes un elodejas. Ūdens eitrofajos ezeros nav dzidrs – tā caurredzamība ir neliela, līdz 3 metriem.
Vasaras beigās eitrofos ezeros vērojama ūdens ziedēšana un gar ezera malām dažkārt kā zaļas vates pinkas vērojami pavedienaļģu sakopojumi. Eitrofiem ezeriem raksturīgs arī tas, ka planktona un zoobentosa sugu skaits ir neliels, bet ir liela to biomasa – atsevišķo sugu īpatņu skaits var būt ļoti liels.
Raksturīga eitrofu ezeru pazīme ir skābekļa izsīkums (anoksija) ezera dziļākos slāņos (hipolimnionā). Jāatceras, ka šo pazīmi nevar izmantot seklu eitrofu ezeru raksturošanā, jo seklos ezeros notiek nemitīga ūdens masu sajaukšanās un bagātināšanās ar gaisa skābekli, tāpēc stabila anoksija izveidoties nevar.
Skābekļa izsīkuma cēlonis ir organisko vielu noārdīšanās – process, kura gaitā ūdenī esošie mikroorganismi patērē skābekli un izdala ogļskābo gāzi, dažreiz arī sērūdeņradi un citas kaitīgas vielas. Jo vairāk ūdenī ir organisko vielu, jo straujāks būs skābekļa izsīkums. No kurienes ceļas organiskās vielas? Tās veidojas ezera virsmas slāņos (fitoplanktons, zooplanktons) un pēc atmiršanas nogrimst ezera dibenā. Šai parādībai dots nosaukums „līķu lietus”.
Skābekļa izsīkumam ir būtiska ietekme uz visu ezeru:
Lai atšķirtu eitrofus ezerus no mezotrofiem ezeriem, nereti ir nepieciešami tālāki pētījumi. Eitrofu ezeru raksturīga īpašība ir skābekļa izsīkums ezera dziļākos slāņos, tādēļ, lai novērtētu ezeru, nepieciešams izmērīt ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzumu. Atsevišķos ezeros skābekļa izsīkums nav vērojams un tie ierindojami pie Latvijā retajiem mezotrofiem ezeriem. Tādi ir Laukezers, kurā vēl 16 m dziļumā konstatēta samērā augsta izšķīdušā skābekļa koncentrācija – 6 mg/l, arī Riču, Ilzas – Geraņimovas un Dridža ezerā līdz pat 20 m dziļumam vērojamas augstas skābekļa koncentrācijas (40 - 60 % no piesātinājuma).
|
Hipereitrofi ezeri |
Cilvēka darbības rezultātā barības vielu daudzums ezerā var pieaugt tiktāl, ka ezers kļūst hipereitrofs. Hipereitrofi ezeri ir netīri ezeri – barības vielu tajos ir pārāk daudz priekš dabiska ezera. To var izraisīt gan sadzīves notekūdeņu iepludināšana ezeros un upēs, gan arī pārmērīga lauku un tīrumu mēslošana.
Piesārņojuma rezultātā ūdenī pārmērīgi savairojas zilaļģes. Aļģes augot patērē ūdenī izšķīdušo skābekli, un tā sāk pietrūkt zivīm un citiem ūdens dzīvniekiem, kā rezultātā var notikt katastrofa – zivju slāpšana.
Hipereitrofajiem ezeriem ir ļoti maza ūdens caurredzamība. Pa gabalu šos ezerus var pazīt pēc dzeltenzaļās vai intensīvi zaļās ūdens krāsas un leknā, bet ļoti viendabīgā augāja ezera krastos. Krastos parasti atrodamas blīvas un augstas niedru un šaurlapu vilkvālīšu audzes, kā arī pavedienveida zaļaļģu sablīvējumi. Ūdenī iegremdētas aug raglapes. Ļoti liela barības vielu daudzuma droša pazīme ir arī mazā ūdenszieda paklājs uz ūdens virsmas.
Sugu sastāvs hipereitrofajos ezeros ir ļoti nabadzīgs – pavisam nedaudzas sugas spēj dzīvot pie tik neliela skābekļa daudzuma ūdenī. Taču šo izturīgo sugu pārstāvji var būt savairojošies lielos daudzumos. No zivīm te var atrast karūsu, kas spēj ilgāku laiku izdzīvot gandrīz pavisam bez skābekļa. Vēl šādos nelabvēlīgos apstākļos spēj dzīvot karūsas, līņi un līdakas.
Raksturīgas hipereitrofa ezera pazīmes ir melnas smirdīgas dūņas un straujas skābekļa satura svārstības – dienā augšējos slāņos intensīvās fotosintēzes dēļ vērojamas ļoti augstas tā koncentrācijas, turpretī naktī var rasties pilnīgs tā izsīkums, kas rada zivju slāpšanu.
|
Distrofi ezeri |
Pavisam atšķirīgi ir distrofie ezeri, kurus sauc arī par purva ezeriem. Ūdens tajos ir brūnā krāsā un ar mazu caurredzamību (0,5 - 1 metrs). Brūnais ūdens šajos ezeros ir radies dabiski, nevis cilvēka veiktas piesārņošanas rezultātā.
Dzelteno un brūno krāsu ūdenim piešķir lielais humusvielu saturs – tās ir grūti noārdāmas organiskas vielas, kas galvenokārt rodas purvos nepilnīgas augu materiāla sadalīšanās rezultātā. Tā kā tās ir grūti sadalāmas vielas, augi tās nespēj uzreiz izmantot kā barības vielas. Tādēļ arī te ir maz augu un dzīvnieku. Tātad – ūdens brūns, tomēr tīrs.
Parasti šajos ezeros ir kūdraina grunts. Ūdensaugu joslas gar krastu ir ļoti skrajas un nabadzīgas, tās veido grīšļi un vārgas niedru un meldru audzītes. Peldošo augu joslā atrodami atsevišķi ūdensrožu puduri. Iegremdēto augāju veido sfagnu sūnu paklāji. Šie ezeri parasti arī atrodami purva vidū.
|
Diseitrofi ezeri |
Samērā bieži ir sastopami ezeri ar brūnu ūdeni un augstu produkcijas līmeni. Tos sauc par diseitrofiem ezeriem (apvienojot apzīmējumus distrofs+ eitrofs). Šajos ezeros ir apvienoti distrofijas un eitrofijas elementi: brūns ūdens (distrofu ezeru pazīme), biezs kūdrainu dūņu slānis (eitrofija). Diezgan daudzveidīgu augāju veido samērā blīvas peldošās un plakanās glīvenes audzes, sīkā lēpe, upes kosa, sniegbaltā ūdensroze, elsis un mieturu daudzlape.
Šādi ezeri var rasties divējādi:
Igaunijas pētnieki atzinuši, ka trešā daļa no viņu ezeriem pieder tieši diseitrofajiem ezeriem un to skaits pēdējās desmitgadēs strauji pieaug. Latvijā trūkst plašu pētījumu, lai mēs varētu novērtēt ezeru trofijas stāvokli, bet, iespējams, situācija varētu būt līdzīga. Par diseitrofiem ezeriem var saukt Taurenes, Bānūžu, Sila un Piksteres ezerus.
|
Hāru ezeri |
Dažkārt kā atsevišķu ezeru grupu izdala hāru jeb mieturaļģu ezerus, tādējādi uzsverot šo ezeru īpatnības : dzidrs ūdens, maz izšķīdušo minerālvielu un bagātīgs zemūdens augājs, ko veido mieturaļģes Chara sp. un Nitella sp.
Tipisks hāru ezers ir Engures ezers. Tas ir ļoti sekls (lielākajā daļā seklāks par vienu metru) un ūdens tajā ir dzidrs kā akvārijā. Ezera dibenu klāj blīvas mieturaļģu audzes, kas izskatās kā mīkstas zemūdens pļavas. Arī Kaņieris pieder pie šo ezeru grupas. Šie ezeri ir ļoti vērtīgi kā putnu ligzdošanas vietas, tāpēc iekļauti Ramsāres konvencijas aizsargājamo vietu sarakstā. Tieši augājs – mozaīkveida niedru audzes un biezais hāru paklājs – dara šos ezerus tik piemērotus putnu ligzdošanai.
|
Ezeru zonu raksturojums |
Iepriekšējā nodaļā uzzinājām, ka ezerus iedala tipos pēc to trofijas pakāpes. Šajā gadījumā viss ezers, lai cik tas liels vai mazs, pieder pie kāda viena tipa. Taču ezers nav tikai ūdens klajums ar krastiem, ūdeni un zivīm. Dažādās ezera vietas dažādos dziļumos apdzīvo pavisam atšķirīgi iemītnieki, augi un dzīvnieki. No ezera grunts, dziļuma un citām īpašībām ir atkarīgs, kādi augi un dzīvnieki sastopami katrā zonā. Lai raksturotu katru šo dzīvotni, ezeru iedala daļās un zonās. Katra zona ir atšķirīgs biotops.
Virzienā no ezera krasta uz dziļumu labi ir saskatāmas un atšķiramas dažādu biotopu joslas, ko raksturo ūdens dziļums, grunts un augājs. Šīs joslas var būt labi izveidotas un saskatāmas visapkārt ūdenstilpei. Tās var būt dažāda platuma, fragmentāras vai iztrūkt atkarībā no ūdenstilpes krasta un gultnes reljefa, grunts un ūdens fizikāli – ķīmiskajām īpašībām.
Sāksim ar to, ka ezeram ir trīs galvenās daļas: ezera krasts, dibens un ūdens virs tā. Ezeru krasti ir tā augāja daļa, kas parasti ieskauj ezeru no ārpuses, bet dažkārt var arī applūst. Šeit atrodamas pludmales un dažādi mitrumu mīloši augi.
Pašu ezera dibenu var iedalīt divās daļās: litorālē un profundālē. Litorāle (apzīmējums cēlies latīņu valodas vārda litoralis – jūras krasta) ir ezera seklākā daļa, kuru aizsniedz saules gaisma un kur aug zaļie augi. Litorāli mēdz iedalīt vairākās zonās, atkarībā no tā, kas tur aug.
Profundāle – (latīņu valodā profundus – dziļš) ir ezera dibena dziļākā daļa, kuru saules gaisma nesasniedz un tāpēc šeit vairs neaug zaļie augi. Sekliem ezeriem ūdensaugi bieži sedz visu ezera dibenu. Tad tiem vienkārši profundāles nav.
Bieži lieto arī jēdzienu bentāle (no grieķu vārda benthos – dziļums), kas apzīmē visu ūdenstilpes dibenu, ietverot gan litorāli, gan profundāli.
Pelagiāle (apzīmējums cēlies no latīņu vārda pelagus – jūra) – viss ūdens slānis. Dažkārt ar pelagiāli saprot ezera vidieni – ūdens slāni virs profundāles; dažkārt – visu ezera ūdeni kopumā.
Atbilstoši šīm ezera daļām izdala litorālo, pelagiālo, profundālo un bentālo augu un dzīvnieku valsti.
|
Ezeru krasti |
Pirmajā joslā – ezeru krastu augājā – ietilpst tas, kas aug ap ezeru, līdz ūdens līnijai. No vienas puses, to var arī neuzskatīt par ezera sastāvdaļu. Taču ezera krasti lielā mērā ietekmē dzīvi ezerā, jo no šejienes ūdenī ieskalojas barības vielas no apkārtējās sauszemes. Turklāt pēc ezera krasta augāja zinātājs var novērtēt gan ezera tipu, gan ūdens ķīmisko sastāvu.
Ezeru malās atrodamas pludmales, mitras pļavas, zāļu purvi, niedrāji vai slīkšņas – purvainas ezeru piekrastes, kas veidojušās, piekrastei pāraugot ar augu segu. Cilvēku ietekmētu ezeru malās var sastapt kalmju audzes. Distrofu ezeru malās raksturīgi zāļu, pārejas un sūnu purvi.
Ezeru pludmales ir tā krasta josla, kas izveidojusies viļņiem pārskalojot smiltis vai oļus un neļaujot iesakņoties augiem. Nereti pludmales izveidojas peldvietās, kur augājs nevar izveidoties regulāras izbradāšanas vai izpļaušanas dēļ. Dabīgs plašs liedags sastopams reti – parasti smilšainos un oļainos lielo ezeru (Rāznas, Lubāna) krastos. Pludmale var būt bez augāja vai arī ar dažiem izklaidus sastopamiem augiem – parasto niedri, pameldriem, čemuraino puķumeldru, sūrenēm un grīšļiem.
Smilšainu ezeru krastmalās visraksturīgākais augājs ir niedrājs. Tajā valdošā suga ir parastā niedre, un sastopams arī bebrukārkliņš, vītolu vējmietiņš, grīšļi, purva sārmene un citi augi. Cilvēka darbības ietekmētu – eitrofu ezeru krastiem raksturīgas smaržīgās kalmes audzes.
Barības vielām nabadzīgās smilšainās ezeru krastmalās ir sastopams doņu un zemo grīšļu augājs. Šim augājam raksturīgas dažādas doņu, grīšļu, pameldru un citas krastmalu un mitru vietu sugas. Atkarībā no ūdens līmeņa tās var atrasties gan sausumā, gan zem ūdens. Smilšainās pejūras zemienes ezeru krastmalās ļoti reti ir sastopamas augu sabiedrības, ko veido rūsganais baltmeldrs, pameldri, parastā vairoglape un purvmirte.
Pārpurvojušās smilšainu ezeru krastmalās sastopams augsto grīšļu ezeru krastmalu augājs, ko veido augstais grīslis, pūkaugļu grīslis, uzpūstais grīslis, krastmalu grīslis, kā arī zāļu purvu augi – trejlapu puplaksis, purva vārnkāja, dzeltenā ķekarzeltene, parastā zeltene, bruņu ķiverene, parastā zeltene, Eiropas vilknadze un citi. Sastopami arī koki un krūmi – vilku kārkls, pelēkais kārkls, āra bērzs, purva bērzs, baltalksnis, melnalksnis.
Purvainās ūdesntilpju piekrastēs notiek ezera pārpurvošanās, piekrastei pāraugot ar augu segu. Zem augu segas pinuma ir ūdens vai dūņas. Šādus biotopus sauc par slīkšņām. Slīkšņas atšķiras pēc valdošajām augu sugām un slīkšņas paklāja stingrības (caurejamības). Raksturīgas slīkšņu sugas ir parastā niedre, uzpūstais grīslis, pūkaugļu grīslis, parastā purvpaparde, vilkvālītes, upes kosa, dažādu sugu sfagni.
|
Litorāle |
Litorāle ir ezera seklākā daļa, kurā aug lielie ūdensaugi jeb makrofīti. Tie tad nosaka šīs ezera daļas ekoloģiskos procesus. Parasti litorāles izplatības robeža nepārsniedz 3 metru dziļumu. Virzoties no krasta dziļāk ezerā, līdz ar ūdens dziļuma pieaugšanu mainās arī gaismas un citi apstākļi, tāpēc litorāli iedala vēl piecās zonās.
Litorālē izšķir šādas ūdensaugu joslas:
|
Virsūdens jeb helofītu augājs |
Virsūdens jeb helofītu augāju veido lielie ūdensaugi, kas aug līdz 1,5 m dziļumam. Tie sakņojas ezera dibenā un to lapas paceļas virs ūdens. Atkarībā no ūdenstilpes formas un dziļuma, šie augi var veidot blīvas vienlaidu audzes vai atsevišķus pudurus gar krastu, vai arī salu un ceru mozaīku pa visu ezeru.
Visraksturīgākais Latvijas ezeru krastiem ir parasto niedru (Phragmites australis) augājs. Niedre veido audzes smilšainās vai dūņaini smilšainās ezeru litorālēs līdz 1,5 - 3 m dziļumam. Kopā ar niedrēm nereti sastopami citi virsūdens augi – vilkvālītes, meldri, upes kosa, lēpes, udensrozes, glīvenes. Eitrofos ezeros niedres veido blīvas un leknas audzes vairāku desmitu metru platā joslā ap ezeru, barības vielām nabadzīgākos niedru josla būs skrajāka un šaurāka. Seklos piejūras ezeros (Kaņieris, Babīte, Papes ezers) niedres salu un audžu veidā aizņem visu ezeru un veido šiem ezeriem raksturīgo ainavu.
Bieži sastopamas ari ezera meldra audzes, kas var iestiepties līdz 2,5 m dziļumam, bet parasti aug 0,5 - 0,8 m dziļumā aiz niedrāja, dūņaini smilšainās un dūņainās ezeru litorālēs. Arī meldri biedrojas ar citām ūdensaugu sugām (glīvenēm, lēpēm, ūdensrozēm), veido nepārtrauktu vai fragmentāru joslu gar dziļa ezera krastu vai audžu mozaīku visā sekla ezera platībā.
Bez niedru un meldru audzēm Latvijas ezeros virsūdens augāju var veidot uzpūstā grīšļa, pūkaugļu grīšļa, pameldru, zilganā meldra, upes kosas, vilkvālīšu un ežgalvīšu audzes. Retāk sastopamas čemurainā puķumeldra, dižās aslapes, trejlapu puplakša, dzeltenās ķekarzeltenes augājs.
|
Peldlapu ūdensaugu jeb nimfeīdu augājs |
Peldlapu ūdensaugu (nimfeīdu) augājs veido nākamo joslu aiz virsūdens augu joslas. Seklos ezeros tas var aizņemt visu atlikušo ezeru. Šie augi sakņojas ezera dibenā un to lapas un ziedi peld uz ūdens. Raksturīgākie peldlapu ūdensaugu biotopi ir dzeltenās lēpes un ūdensrožu audzes.
Dzeltenās lēpes audzes sastopamas dūņainas gruntīs, līdz 1 - 2 m dziļumam, bieži kopā ar citām iegrimušo ūdensaugu sugām – glīvenēm, daudzlapēm un raglapēm. Ūdensrožu audzēm raksturīgas dūņainas vai dūņaini smilšainas gruntis līdz 1,5 m dziļumam. Latvijā aug divas ūdensrožu sugas – baltā un sniegbaltā. Visbiežākā ir sniegbaltā ūdensroze, taču sastopamas arī baltās ūdensrozes un abu sugu hibrīdi.
Bez tiem bieži sastopamas arī abinieku sūrenes un peldošās glīvenes, retāk ežgalvīšu un peldošā ezerrieksta audzes. Peldošajam ezerriekstam Latvijā ir tikai trīs atradnes – Pokratas, Klaucānu un Priekulānu ezerā.
|
Zemūdens jeb elodeīdu augājs |
Zemūdens (elodeīdu) augāju veido pilnīgi iegrimušie augi. Tie vai nu sakņojas ezera dibenā, vai arī brīvi peld ūdenī, bet ezera virsmu parasti neaizsniedz. Dažkārt to lapas un ziedi tomēr paceļas virs ūdens – ziedēšanas laikā vai arī sausā laikā, ūdens līmenim pazeminoties.
Tipiskākais elodeīdu augājs ir glīveņu un daudzlapju audzes. Latvijas ezeros samērā bieži sastopamas glīveņu audzes, ko veido spožās glīvenes, skaujošās glīvenes, retāk visgarās, ķemmveida un zālainās glīvenes. 0,5 - 1 m dziļā litorālē ar smilšainu vai dūņainu grunti bieži sastopamas arī daudzlapes. Vārpainā daudzlape sastopama visbiežāk, pamīšziedu daudzlape turpretī sastopama reti; šī augu sabiedrība uzskatāma par oligotrofijas pazīmi. Mieturu daudzlapes audzes raksturo aizaugošus brūnūdens (distrofus un diseitrofus) ezerus.
Eitrofus ezerus raksturo ierimušo raglapju audzes, kuras tur var savairoties lielās masās. Īpaši tas raksturīgs sekliem un aizaugošiem eitrofiem ezeriem.
Ezera ainavā izceļas parastā elša audzes. Ziedēšanas laikā elši paceļas ūdens virspusē un veido peldošu augāju. Retāk sastopamas Kanādas elodejas audzes (dūņainās vai dūņaini smilšainās gruntīs, līdz 0,5 - 1 m dziļumam), najādu audzes (reti, galvenokārt piejūras ezeros, smilšainā, smilšaini – dūņainā litorālē līdz 1,0 m dziļumam), pūsleņu audzes (litorālēs ar dažādu substrātu līdz 3 m dziļumam).
Īpaši jāizdala hāru audzes, ko veido mieturaļģes no hāru un nitellu ģintīm. Tās ezeros veido plašus zemūdens paklājus līdz pat 4 m dziļumam. Purvu ezeriem raksturīgi ir peldoši zemūdens sfagnu paklāji, ko veido garsmailes sfagni. Retāk sastopams ir avotsūnu paklājs un sirpjlapju paklājs.
|
Piegrunts ūdensaugu jeb izoetīdu augājs |
Ļoti tīros un barības vielām nabadzīgos ezeros smilšainā litorālē sastopams piegrunts ūdensaugu jeb izoetīdu augājs. Izoetīdi ir nelieli augi, kas sakņojas ezera gruntī. Atšķirībā no elodeīdiem, kuru lapas un stublāji stiepjas ūdens virsmas virzienā un nereti to aizsniedz, izoetīdu lapas ir „pieplakušas” pie grunts. Izoetīdi arī parasti neaug kopā ar elodeīdiem (elodeīdi aug dūņainākās gruntīs).
Izoetīdu augāju veido ezereņu un Dortmana lobēlijas audzes, bieži kopā ar krastenēm un mieturaļģēm. Šis augājs sastopams samērā reti un raksturo barības vielām nabadzīgus – ļoti tīrus ezerus. Tādi ir daži Rīgas apkārtnes ezeri – Ummis, Garezers, daži Vidzemes (Alauksts) un Latgales ezeri (Sīvers).
Ezereņu audzes sastopamas smilšainās, kūdraini smilšainās litorālēs 0.7 - 2 metru dziļumā, kur augāju veido gludsporu ezerene, dzeloņsporu ezerene un sūnas – sirpjlapes, avotsūnas un dižsirpes, kā arī garsmailes sfagns.
Dortmana lobēlijas audzes sastopamas seklā, smilšainā litorālē 0.1 - 0.7 metru dziļumā. Šeit lobēlijas sastopamas kopā ar gludsporu ezereni, mieturaļģēm, plašo gundegu, vairākām sūnām.
|
Brīvi peldošo ūdensaugu jeb lemnīdu augājs |
Brīvi peldošo ūdensaugu jeb lemnīdu augāju veido nelieli augi, kas nekur nesakņojas un brīvi peld pa ūdens virsu. Ar barības vielām bagātos ezeriņos vai lielu ezeru no vēja aizsargātos līčos šie augi veido peldošu paklāju. Raksturīgās sugas ir parastā spirodela, mazais ūdenszieds, kuprainais ūdenszieds, parastā mazlēpe, pavedienveida zaļaļģes.
Vai ezera noklāšanās ar ūdensziediem ir ūdens ziedēšana? Nav. Ūdensziedi ir sīki, plakani pa ūdens virsu peldoši augi ar sīku saknīti apakšā, ne lielāki par auzu pārslu. To, ko sauc par ūdens ziedēšanu, rada planktonaļģes – šīs mikroskopiskās aļģes savairojas tik daudz, ka ūdens iekrāsojas zaļā krāsā.
|
Pelagiāle |
Pelagiāle ir tā ezera daļa, kas nav ezera dibens un nav krasts, tātad – viss ūdens slānis. Pelagiālās cenozes ir mikroorganismu, augu un dzīvnieku grupējumi, kas dzīvo pelagiālē. Izšķir 4 cenozes atkarībā no to dzīvesveida un vietas: planktonu, pleistonu, neistonu un nektonu.
Planktons (no grieķu vārda plankton klejojošs) ir sīki organismi, kas dzīvo ūdens slānī un nespēj pretoties ūdens straumei – kur vējš vai straume tos nes, tur tie arī nokļūst. Planktons ir ļoti daudzveidīgs, tāpēc to tālāk iedala bakterioplanktonā (baktērijas), fitoplanktonā (augi, galvenokārt aļģes) un zooplanktonā (sīki dzīvnieki, galvenokārt vēžveidīgie). No tiem nozīmīgākie ir fotoplanktons un zooplanktons.
Pārējo 3 grupu apzīmējumus lieto samērā reti un tiem ir vairāk teorētiska nozīme:
Neistons (no grieķu vārda neuston peldošs) ir organismi, kas pārvietojas pa ūdensplēvīti (pašu ūdens virsmu) vai dzīvo zem tās. Pa ūdens virsu skraida ūdensmērītāji, bet tieši zem ūdens virsmas dzīvo daudzas aļģes, baktērijas un dzēlējodu kāpuri.
Pleistons (no grieķu vārda pleusis peldēšana) ir daļēji iegrimuši, pasīvi peldoši oranismi. Piemēram, tādi ir visiem pazīstamie ūdensziedi, kas mēdz veidot paklājus klusos līčos un upju attekās.
Nektons – (no grieķu vārda nekton peldošs) ir aktīvi peldošo ūdens dzīvnieku kopums, kas spēj pretoties ūdens straumei un tālu pārvietoties. Nektona nozīmīgākās sugas ir zivis. Nosacīti pie nektona var pieskaitīt arī dažus kukaiņus (ūdensērces) un vēžveidīgos.
|
Fitoplanktons |
Fitoplanktonu veido mikroskopiskas aļģes. Savairojoties lielā daudzumā tās krāso ūdeni zaļu, veidojot izlijušai eļļas krāsai līdzīgus zaļus sakopojumus uz ūdens virsmas.
Lielākās aļģu grupas, kas veido fitoplanktonu, ir zilaļģes, zaļaļģes un kramaļģes jeb diatomejas. Fitoplanktons ir ļoti daudzveidīgs – tajā ietilpst gan vienšūnas aļģes, gan dažādas formas un lieluma kolonijas: dažas aļģes veido lielus neregulārus lodveidīgus sakopojumus, citas – pavedienveida kūlīšus. Fitoplanktonam raksturīgs arī neparasti liels sugu skaits – bieži vien no ezera pasmeltā ūdens paraugā var saskaitīt 100 un vairāk sugu.
|
Fitoplanktona nozīme |
Kas vēl būtu jāzina par fitoplanktonu? Fitoplanktonam ir ļoti liela nozīme dabā, jo tas ir viens no galvenajiem pirmproducentiem ezerā. Tas nozīmē, ka aļģes uzņem ūdenī izšķīdušās neorganiskās vielas un ar fotosintēzes palīdzību ražo organiskās vielas, kas ir pamats tālākai ekosistēmas funkcionēšanai. Aļģes ir barība zooplanktonam un zivīm (zivju barībā fitoplanktona nozīme gan ir samērā maza). No atmirušā un nogrimušā fitoplanktona pārtiek bentosa dzīvnieki (tie, kas apdzīvo ezera dibenu).
Barības vielu daudzuma pieaugums ūdenī – eitrofikācija – izraisa fitoplanktona pārmērīgu savairošanos. Tam ir tālākas negatīvas sekas – skābekļa trūkums un toksisku vielu – nitrītu, amonija un sērudeņraža izdalīšanās, kas izraisa zivju slāpšanu. Ilgākā laika posmā eitrofikācija veicina ūdenstilpes paseklināšanos un aizdūņošanos.
|
Sezonālā sukcesija |
Fitoplanktona ir skaidri izteikta sezonālā sukcesija – katrā gada laikā fitoplanktons „uzvedas” citādāk. Šeit var būt lielas atšķirības starp dažādiem ezeriem, tomēr var ieskicēt pmatshēmu.
Ziemā fitoplanktona biomasa neliela un sugu sastāvs nabadzīgs. Agri pavasarī, kad laiks vēl auksts, bet dienas strauji kļūst garākas, strauji savairojas kramaļģes jeb diatomejas. Tā viņas vairojas, vairojas, līdz patērē vai visas ūdenī izšķīdušās barības vielas un to vairošanās apstājas. Vasaras sākumā diatomeju skaits strauji sarūk; tās iet bojā un nogrimst ezera dibenā. Iestājas tā sauktā agras vasaras dzidrūdens fāze, ko raksturo zema biomasa un zaļaļģu dominance.
Vasaras vidū sākas zilaļģu attīstība. Ja zaļaļģes ražo organiskās vielas no ūdenī izšķīdušajām minerālvielām, galvenokārt slāpekļa un fosfora, tad zilaļģes spēj saistīt arī atmosfēras slāpekli. Zilaļģu savairošanos sekmē augsta ūdens temperatūra un augstas barības vielu – īpaši fosfora – koncentrācijas. Pēdējos gados īpašu vērību izpelnījušās atsevišķas zilaļģu ģintis – Anabaena, Microcystis, Aphanizomenon, Oscillatoria, ko sauc par potenciāli toksiskām zilaļģēm – noteiktos apstākļos tās vidē izdala sarežģītas uzbūves vielas, kam ir izteikti toksiska iedarbība uz citiem augiem un dzīvniekiem. Cilvēkam, nonākot kontaktā ar šādu ūdeni, var rasties gan alerģiskas reakcijas, gan kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi, smagākos gadījumos arī saidēšanās.
Vasaras beigās, temperatūrai pazeminoties, zilaļģes atkal nomaina kramaļģes. Skarbie rudens vēji sajauc ezera ūdeni un uznes ūdens virspusē tās barības vielas, kas vasaras sākumā nogrima ezera dziļākajos slāņos un kļuva planktonam nepieejamas. Tagad šīs vielas tiek uznestas ūdens virspusē un atkal veicina kramaļģu attīstību. Diemžēl aizvien īsākas un tumšākas kļūst dienas. Gaisma ir nepieciešama, lai aļģes varētu veikt savai attīstībai nepieciešamo fotosintēzi. Ziemai sākoties, gaismas trūkuma un zemas temperatūras ietekmē aļģu attīstība strauji apsīkst, lai strauji atsāktos, kad agrā pavasarī atkal ir pietiekami gaišs.
Diemžēl aizvien īsākas un tumšākas kļūst dienas. Gaisma ir nepieciešama, lai aļģes varētu veikt savai attīstībai nepieciešamo fotosintēzi. Ziemai sākoties, gaismas trūkuma un zemas temperatūras ietekmē aļģu attīstība strauji apsīkst, lai strauji atsāktos, kad agrā pavasarī atkal ir pietiekami gaišs.
|
Zooplanktons |
Zooplanktonu veido trīs galvenās bezmugurkaulnieku grupas: virpotāji, vēžveidīgie – kladoceras un vēžveidīgie – kopepodi.
Virpotāji ir sīki (< 1mm) tārpi ar skropstiņām. Ja notiek ezeru eitrofikācija, tad dažas virpotāju sugas savairojas masveidā un veido planktona pamatmasu.
Kladoceras jeb ūdens blusas un kopepodi jeb airkājvēži ir sīki vēzīši. Vislielākie no tiem sasniedz 5 mm garumu un redzami ūdenī ar neapbruņotu aci.
Kāda ir zooplanktona nozīme? Pirmkārt, tas ir svarīga zivju barība (it īpaši vēžveidīgie) No zooplanktona pārtiek visu zivju mazuļi, kā arī atsevišķu sugu pieaugušās zivis – ezeru salakas, vīķes un repši. Otrkārt, zooplanktonam svarīga loma vielu aprites procesos, īpaši brūnūdens ezeros (ezeros ar augstu humīnvielu koncentrāciju – distrofos un diseitrofos ezeros), kur zooplanktons pārtiek no grūti noārdāmām organiskām vielām un šādi ražo neorganiskās vielas, ko tālāk izmanto fitoplanktons.
|
Bentāle |
|
Ezeru gruntis |
Bentāle ir ūdenstilpes grunts, uz kuras nav augu sabiedrību un ko raksturo tās substrāts – grunts materiāls. Grantaina, smilšaina un dolomītiežu grunts ir barības vielām nabadzīgākie biotopi, kamēr akmeņainās gruntīs starp laukakmeņiem uzkrājas organiskās atliekas un veidojas mikrobiotopi augu un dzīvnieku sugām. Par tām bagātākas ir dūņainas smilts gruntis, kas veidojas, kad uz smilšainas grunts uzkrājas ūdensaugu un ūdenī dzīvojošo organismu atliekas. Dūņainas gruntis veido dūņas (sadalījušās augu un dzīvnieku atliekas) un sapropelis. Kūdrainas gruntis ir ar humusvielām bagāts (distrofs) biotops, kas veidojas, uzkrājoties vai no purvainiem krastiem ieskalojoties kūdrai. Dažviet ezeros sastopamas arī nesadalījušos augu atlieku veidota grunts.
|
Zoobentoss |
Tie augi un dzīvnieki, kas apdzīvo ezera dibenu, veido bentosu. Tāpat kā planktonam, arī bentosam izšķir augu bentosu jeb fitobentosu un dzīvnieku bentosu jeb zoobentosu. Tomēr tradicionāli ar vārdu „bentoss” saldūdens limnoloģijā saprot zoobentosu – dzīvniekus, kas uzturas ezera gultnē vai virs tās.
Zoobentoss ir dzīvnieki, kas savu dzīvi vada uz ezera gultnes. Tie vai nu rušinās dūņās vai smiltīs un pārtiek no tā, ko tur var atrast, kā ūdens ēzelīši un planārijas, vai arī guļ gandrīz nekustīgi, filtrējot ūdens straumi un pārtiekot no tās nestajām mirušo augu un dzīvnieku atliekām. Pie zoobentosa pieskaita ne tikai tos dzīviekus, kas mājo ezera dibenā, bet arī tos, kas piestiprinājušies augiem vai citam substrātam.
Zoobentosam ir daudzas īpašības, kas radušās, pielāgojoties specifiskajam dzīves veidam: dažiem dzīvniekiem ir piesūcekņi, ar kuriem tie stingri pieķeras zemūdens priekšmetiem, citiem bentosa dzīvniekiem ir īpaši veidojumi, kas padara tos smagus, piemēram, gliemjiem – smaga kaļķaina čaula, maksteņu kāpuriem – smaga „mājiņa”.
Galvenie faktori, kas nosaka zoobentosa sugu sastāvu, daudzumu un biomasu, ir grunts sastāvs, skābekļa daudzums, ūdens temperatūra, augu valsts, barības daudzums, zivju ietekme un citi faktori. Ļoti svarīgs faktors ir skābekļa daudzums. Bezskābekļa (anoksiskās) gruntīs var dzīvot tikai tie organismi, kas speciāli pielāgojušies šiem apstākļiem. Piemēram, žurkastei (ziedumušas kāpuram) ir tieva un gara elpošanas curulīte, kuras gals atrodas virs ūdens un ar kuru dūņās mītošā žurkaste var ērti uzņemt nepieciešamo skābekli. Ļoti nozīmīga ir arī ūdens temperatūra. Daži bentosa dzīvnieku var dzīvot tikai vēsā, citi – siltā ūdenī. Siltummīļi apmetas mazos, labi sasilstošos ezeriņos, kamēr aukstummīļi slēpjas lielu ezeru dziļākajās vietās. Daļu no tiem dzīvniekiem, kas dzīvo ezeru dziļumos vēsumā, uzskata par ledus laikmeta reliktiem (no latīņu relictus – atlikušais). Šie dzīvnieki bija plaši izplatīti tūlīt pēc ledus laikmeta, un līdz mūsu dienām saglabājušies tikai aukstajās ezeru dzelmēs.
Zoobentosa organismu skaits ir ļoti mainīgs gan laikā, gan telpā. Vasaras vidū daudzi kukaiņu kāpuri pāriet pieaugušajā – spārnainajā stadijā un izlido no ezera, līdz ar to bentoss kļūst nabadzīgāks. Piekrastēs bentosa sugu skaits un biomasa ir lielāki kā dziļākajās vietās.
|
Zoobentosa grupu pārskats |
Zobentosa daudzveidībā orientēties nav viegli, tādēļ dosim tikai īsu pārskatu galvenajām bentosa organismu grupām.
Vienšūņi (piemēram, amēbas un infuzorijas) ir sastopami gan dūņās, gan uz augiem, tiem ir nozīme vielu aprites procesos.
Saldūdens sūkļi apmetas uz dažādiem – - zemūdens priekšmetiem, bieži uz veciem niedru un meldru stublājiem. Latvijā sastopamas 5 saldūdens sūkļu sugas un tās dzīvo arī ezeros.
Pie zarndobumaiņiem pieder vairākas hidru sugas. Hidras ar pēdu piestiprinās pie substrāta; pretējā galā tām ir mute ar taustekļiem, kam ir daudz dzeļkapsulu. No dzeļkapsulām izmestie dzeļpavedieni palīdz saturēt un nogalināt garām peldošos vēzīšus un citus barības objektus.
Liela dzīvnieku grupa ir tārpi. Ļoti daudz ir skropstiņtārpu sugu, piemēram plankumainā planārija, kas ar savu 4 cm garo augumu ir īsta milze pārējo planāriju vidū. Tā ieceļojusi Latvijā no Arāla – Kaspijas baseina, sastopama Usmā, Dridzī un citur. Tās mazākās māsas ir melnā daudzace, kam acis atrodas vienā rindā gar ķermeņa priekšgalu, kā arī mazā un dīķa planārija. Mazsaru tārpi atrodami gan dūņās, gan uz augiem, it īpaši stobriņtārpi, kas spēj dzīvot ļoti piesārņotos ūdeņos.
Latvijā sastopamas 15 sugu dēles. Tās visas dzīvo ezeros, arī medicīnas dēle, kas gan sastopama reti un viegli sajaucama ar parasto žokļdēli jeb zirgu dēli. Medicīnas dēle ir tik reta, ka ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Arī pārējās dēles nav bīstamas cilvēkam. Pārsvarā tās ir plēsējas – aprij vai saplosa tārpus, gliemjus un citus sīkus dzīvniekus. Šai grupā sastopami arī parazīti – dēles, kas piesūcas citiem dzīvniekiem. Tādas ir plakandēles, kas barojas uz ūdensputniem, zivīm un abiniekiem un zivjdēles, kas piesūcas dažādu sugu zivīm. Šīs dēles īpaši bīstamas ir ziemošanas periodā, kad zivis ir novājējušas un tādēļ jutīgas pret asiņu zudumu un dēļu ievadītajiem parazītiem, kā arī pret pelējuma sēnēm, kas ieperinās brūcēs.
Ļoti plaša un daudzveidīga grupa ir vēžveidīgie. Tos pārstāv gan tik sīki dzīvnieki kā gliemeņvēži, sānpeldes, gan ūdensēzelīši un platspīļu vēzis.
Ezeros sastopamas vairāk nekā 140 ūdensērču sugas un viena zirnekļu suga – ūdenszirneklis. Ūdensērces dzīvo starp augiem ezeru piekrastēs. Pieaugušas ērces medī sīkus vēzīšus, kāpurus un tārpus, turpretī to kāpuri ir parazīti – tie dzīvo piesūkušies trīsuļodu un blakšu kāpuriem, kā arī pieaugušdiem kukaiņiem.
Interesants dzīvesveids ir ūdens zirneklim – tas mitinās zvanveidīgā, no tīmekļa veidotā mītnē zem ūdens. Miteklis un pats zirneklis izskatās sidrabains – no gaisa pūslīšiem, ko zirneklis ienes no atmosfēras. Ūdenszirneklis barojas ar kāpuriem un citiem sīkiem radījumiem, kas sapinas tīklā. Viņš ziemo paša izaustā kokonā vai tukšā gliemeža čaulā, ko vispirms pats piepilda ar gaisu.
Pie ezera bentosa pieder arī aptuveni 60 gliemju sugas. Tās pieder pie divām klasēm – gliemenēm un gliemežiem. Gliemenes ķermeni apņem 2 čaulas vāki, savukārt gliemežu čaula ir viengabala spirāle. Bentosa cenozēs gliemji bieži veido dzīvnieku pamatmasu un līdz ar to ieņem nozīmīgu vietu barības ķēdēs. Gliemenes ir mazkustīgas tās dzīvo ierakušās gruntī un barību iegūst, filtrējot no ūdens sīkus organismus un detrītu – augu un dzīvnieku atliekas.
Ievērojamākā no gliemenēm ir Eiropas jeb ziemeļu upespērlene, kas dzīvo nelielās vēsās upēs ar tīru ūdeni. Šī gliemene spēj veidot pērles ap čaulā iekļuvušu svešķermeni – piemēram, smilšu graudiņu. Tomēr Latvijas apstākļos pērles ir nelielas un veidojas reti. Latvijā ziemeļu upespērlene agrāk bijusi plaši izplatīta, bet pašlaik saglabājusies tikai neliela populācija Gaujas baseinā, tāpēc tā iekļauta Latvijas aizsargājamo sugu sarakstā. Pie to izzušanas vainojama gan nesaudzīgā izķeršana, gan meliorācija un upju piesārņošana.
Gliemeži, atšķirībā no gliemenēm, ir aktīvāki – tie rāpo pa augu virsūdens un zemūdens daļām, kā arī pa dažādām cietām virsmām un pārtiek no trūdošiem un dzīviem augiem. Izplatītākās sugas ir lielais dīķgliemezis, lielā ūdensspolīte un ezera micīšgliemezis. Dīķgliemeži un ūdensspolītes laiku pa laikam paceļas ūdens virspusē, lai ieelpotu gaisu, turpretī micīšgliemeži un lielvāciņgliemeži spēj elpot zem ūdens un var mēnešiem ilgi dzīvot uz ezera grunts.
Sūneņi jeb briozoji (Latvijā atrastas 7 sugas) ir sīki un primitīvi bezmugurkaulnieki, kas veido sēdošas kolonijas.
Sugām pati bagātākā grupa ir kukaiņi. Vabole un blaktis ūdenī dzīvo gan kāpura, gan pieaugušā stadijā. No spārēm, viendienītēm, makstenēm, dūņenēm un divspārņiem ūdenī sastopami kāpuri. Īpaši jāpiemin tādas svarīgas bentosa grupas kā trīsuļodu kāpuri, kas ir vērtīga zivju barība un labs vides bioindikators, un maksteņu kāpuri, kuriem daļa sugu būvē mājiņas no smiltīm, akmentiņiem, augu daļiņām. Arī šie kāpuri ir vērtīga zivju barība un labs vides bioindikators, kas norāda uz stipri piesārņotu vidi, jo var izturēt pilnīgu skābekļa trūkumu.
|
Zoobentosa nozīme |
Zoobentoss ir vissvarīgākā zivju barība – daudzas Latvijas ezeru zivis pārtiek galvenokārt no zoobentosa organismiem. Par visvērtīgāko barību zivis uzskata kukaiņu kāpurus, īpaši trīsuļodu, maksteņu, viendienīšu un dūneņu kāpurus, arī sīkos vēžveidīgos. Par vidēji vērtīgu zivju barību uzskata gliemjus, stobriņtārpus, spāru un strauteņu kāpurus, par samērā mazvērtīgu – dēles, ūdensērces, ūdensblaktis un vaboles. Itin nemaz zivis neēd sūkļus, sūneņus un lielos gliemjus.
Zoobentoss ir arī svarīga ekosistēmas sastāvdaļa, jo piedalās vielu aprites procesos, uzņemot un sadalot organiskās vielas. Tas nozīmē, ka ezera dibenā sakrājas daudz mirušo augu un dzīvnieku atlieku. Tās tur nokļuvušas galvenokārt no ezera augšējiem slāņiem. Bentosa dzīvnieki barojas ar šīm atliekām, organiskās vielas sadalot atkal par neorganiskām. Neorganiskās vielas atkal var tikt izmantotas augu „pārtikai”.
|
Ezeru aizsardzība |
|
Kas apdraud ezerus? |
Galvenais ezeru drauds ir eitrofikācija – barības vielu daudzuma palielināšanās ūdeņos. Eitrofikācija ir dabisks process, ja tā notiek lēnām, bet, ja to paātrina cilvēka darbība, tad tas ir piesārņojums.
Eitrofikācijas rezultātā mainās visa ezera augu un dzīvnieku valsts. Savairojas augi – aļģes un lielie ūdensaugi. Savairojas dzīvnieki, kas pārtiek no šiem augiem. Aļģes augot patērē ūdenī esošo skābekli, kās nepieciešams zivīm un citiem dzīvniekiem. Tā, kaut arī biomasa ezerā palielinās, sugu skaits samazinās, jo pastiprināti savairojas sugas, kas spēj izturēt tik mazu skābekļa daudzumu ūdenī. Samazinās ūdens dzidrība. Augu un dzīvnieku atliekas krājas ūdenskrātuves dibenā, veidojot biezas dūņas. No malām ezers aizaug ar niedrēm.
|
Kādi ir aizsargājamie ezeru biotopi? |
Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000), Latvijā ar likumu ir aizsargāti šādi biotopi:
Saskaņā ar Eiropas Savienības Biotopu direktīvu (1992), Latvijā ir šādi aizsargājami ezeru biotopi:
|
Aizsargjoslas |
Latvijas ezerus sargā arī Aizsargjoslu likums (1997), kas nosaka minimālos ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslu platumus:
Šajās aizsargjoslās aizliegts:
|
Tauvas josla |
Tauvas josla ir sauszemes josla gar ūdenstilpes krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām. Tauvas joslu nosaka Zvejniecības likums (1995).
Tauvas joslā ir atļauta kājāmgājēju brīva pārvietošanās. Tauvas joslas bezmaksas lietošana ir paredzēta: kājāmgājējiem, zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai, robežapsardzībai, vides aizsardzībai un ugunsdrošības pasākumu veikšanai.
Cik plata ir tauvas josla? Dabiskās tauvas joslas platums ir: gar privāto ūdeņu krastiem – 4 metri, gar pārējo ūdeņu krastiem – 10 metru, gar jūras piekrasti – 20 metru.
No kuras vietas sāk mērīt tauvas joslu? Tauvas joslas platums tiek skaitīts: gar upju un ezeru lēzeniem krastiem – no normālās ūdenslīnijas; gar upju un ezeru kraujiem krastiem – no krasta nogāžu augšmalas, turklāt tauvas joslas platumā ietilpst arī zeme no ūdenslīmeņa līdz krasta nogāzei un pati nogāze. Piekrastes pilsētās vai biezi apdzīvotās vietās zvejošanai un kuģošanai (ja tāda tur atļauta) tauvas joslu lieto, ievērojot tādus pašus noteikumus kā neapdzīvotās vietās, bet, ja krastmalas apbūvētas ar ēkām tādā mērā, ka nav iespējams izmantot visu iepriekš noteikto platumu, gar ūdeņu krastu atstājama tik plata tauvas josla, lai nodrošinātu ērtu braukšanu pa krastu, ja nepieciešams, izvērtējot atsevišķi katru konkrēto apbūvi.
Tauvas josla nav jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.
|
Kā aizsargāt ezerus? |
Ezeri ir jāaizsargā, rūpējoties, lai tie netiktu piesārņoti. Lielāko ļaunumu ezeriem nodara dažādu notekūdeņu iepludināšana ezeros. Lielākos piesārņotājus var likvidēt, uzbūvējot notekūdeņu attīrīšanas iekārtas un sodot uzņēmumus par neattīrītu notekūdeņu iepludināšanu ūdenstilpnēs.
Grūtāk ir novērst piesārņojumi no mazajiem, izkliedētajiem piesārņojuma avotiem – atsevišķām mājām un lauksaimniecības teritorijām. Ja netālu no ezera atrodas kūts, tad nereti to saimnieki nemaz nezina, ka viņi piesārņo ezeru, jo nekāds grāvis ar vircu ezerā neieplūst. Taču piesārņojums ezeros nokļūst ne tikai ar grāvjiem un upēm. Tas iesūcas gruntsūdeņos un no virsas neredzams lēnām nokļūst līdz ezeram. Šādu nelielu piesārņotāju ir ļoti daudz un pa visiem kopā tie var ezeru piesārņot vairāk nekā dažas labas pilsētas notekūdeņi.
Ūdeņi tiek piesārņoti ar lauksaimniecības mēslojumu, ja tīrumi stiepjas līdz pašai ūdens malai. Lietus un sniega ūdeņi uz lauka kaisīto mēslojumu viegli ieskalo upēs. Daļēji šo piesārņojumu var novērst, atstājot neartas un neapbūvētas joslas gar ezeru. Šajās joslās augi uztver no tālienes plūstošo mēslojumu un izmanto augšanai, tādējādi attīrot uz ezeru plūstošos gruntsūdeņus un virszemes noteci.
|
Literatūra |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |