Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Iežu atsegumi, alas un karsta biotopi


Vija Znotiņa

 

^

Iežu atsegumi


 

^

Kas tie par iežiem?


Iežu atsegumos Latvijā parasti atsedzas smilšakmens, kaļķakmens, dolomīts, māls, dolomītmerģelis, aleirīts un ģipsis. Tie visi ir nogulumieži un veidojušies galvenokārt devona ģeoloģiskajā periodā.

Dažādi nogulumieži klāj visu Latvijas teritoriju. Šo iežu virsējie slāņi veidojušies kvartāra periodā, zem tās atrodami senākos periodos veidojušies nogulumieži, bet pašā apakšā – pamatklintājs, ko veido dažādi gneisi un granīti. Pie mums nav kailu granīta klinšu kā kaimiņzemē Zviedrijā. Mūsu granīta pamatklintājs atrodas vidēji viena kilometra dziļumā zem mums.

Devona ieži ir apskatāmi dabiskos atsegumos, it sevišķi upju krastos. Lielākoties tie ir dolomīti, māli un smilšakmeņi, arī dolomītmerģeļi, aleirīti. Šādi klinšainie devona iežu atsegumi Latvijā ir plaši pazīstami gar Daugavas, Gaujas, Amatas, Abavas un citu upju un strautu krastiem, kā arī vietām jūras krastā. Upju ielejās dolomīti nereti veido krāces un kritumus, piemēram, Ventas rumba pie Kuldīgas. Dažos nogulumiežos sastopamas fosilijas.

Mazākos daudzumos Latvijā atsedzas vēlākos ģeoloģiskos periodos veidojušies, piemēram, karbona un perma perioda nogulumi – kaļķakmeņi, smilšakmeņi, dolomītmerģeļi.

 

^

Kā veidojas iežu atsegumi?


Latvijas iežu atsegumi parasti ir sastopami upju krastos. Upes arī ir šo atsegumu veidotājas. Steidzoties no augstienēm uz jūru, to straume aizvien dziļāk iegrauzusi gultni upes pamatos. Ja pamatiezis zem upes ir pietiekami mīksts, lai ūdens varētu to izgrauzt, un pietiekami ciets, lai palikusī krauja nenodruptu, veidojot plašu ieleju, tad veidojas atsegums, kurā saskatāmas gan nogulumieža veidošanās laikā tapušie gaišāki un tumšāki slāņi, gan arī straumes darbības pēdas. Straume nereti vairāk izgrauž mīkstākus slāņus, tur veidojot rievu. Tāpēc smilšakmens atsegumi dažkārt ir rievaini kā veļas dēlis.

 

^

Kā veidojas alas?


Alas var veidoties dabiski un mākslīgi. Dabiski tās var veidoties ūdens darbības rezultātā, ūdenim ķīmiski vai mehāniski šķīdinot iežus, vai zemes tektonisko kustību rezultātā.

Karsta alas ir veidojušās, pazemes ūdeņiem izšķīdinot dažādus iežus (Latvijā – ģipšakmeņus, kaļķakmeņus, merģeļus, dolomītus). Karsta alas ir vislielākās un pasaulē visvairāk izplatītas, taču Latvijā karsta alas ir retas. Karsta alas ir, piemēram, alas Kazu gravas nogāzē un Līgatnē pie „Zanderiem”.

Lielākā daļa Latvijas alu (aptuveni 90 %) ir sufozijas alas. To veidošanā „piepalīdz” avoti un strauti, tādēļ sufozijas avotus sauc arī par avotu alām. To ūdens mehāniski izskalo un iznes no iežu plaisām sīkus graudiņus, pamazām veidojot pazemes tukšumus.

Sufozijas alas nav visai lielas, un pasaulē šo alu nav daudz. Lielākās sufozijas alas Latvijā ir Gūtmaņa ala, Peldangas labirints Talsu rajonā un X alas Salacas krastos.

Abrāzijas alas ir veidojis jūras viļņu triecienspēks. Tādas alas Latvijā sastopamas, piemēram, Vidzemes jūrmalā pie Tūjas, pie Ķurmraga un pie Veczemjiem. Šīs alas nav lielas, un tās nepastāv ilgi. Stiprā vējā jūras viļņi vecās alas sagrauj, taču izveido jaunas alas.

Tektoniskās alas veidojas Zemes spēku iedarbības rezultātā. Latvijā vienīgā šāda veida ala ir Bruņa ala Amatas krastā.

Vēl bez šiem četriem veidiem Latvijā ir arī cilvēka veidotas alas. Piemēram, Riežupes smilšu alas ir izraktas, lai iegūtu smiltis stikla rūpniecībai.

 

^

Iežu atsegumu un alu biotopu klasifikācija


 

^

Iežu atsegumi


Iežu atsegumus klasificē pēc tā, kas tas ir par iezi, kas atsegts. Iežu atsegumi var būt gan ar augu sabiedrībām, gan bez tām.

Uz smilšakmens atsegumiem, kuros smilšu graudiņi ir stipri sacementēti un ko neietekmē straumju erozija, sākumā attīstās sporaugi – sūnas, ķērpji un aļģes. Ar laiku šādās vietās uzkrājas trūdvielas un augsne un ieviešas arī paparžaugi un sēklaugi. Raksturīgas sugas uz smilšakmens atsegumiem ir paparžaugs parastā saldsaknīte un sūnas – mēlītes vijzobe, zilganā selānija, bālā jungermanija, kā arī ķērpji – maisveida solorina, lentveida hipogimnija un citi.

Uz dolomītiežu atsegumiem sastopamas gan tās pašas sugas, kas uz smilšakmens atsegumiem, gan arī citas, kalcifilas (kaļķainām augtenēm raksturīgas) sugas. Uz dolomītiežu atsegumiem lielāka nozīme ir aļģēm, sūnām, ķērpjiem un paparžaugiem. Sugu daudzumu nosaka iežu struktūra un mikroreljefs – plaisas, iedobes utt. Raksturīgas sūnu sugas ir resnsetas spārnaine, mūru vijzobe, parastā griezene. Gandrīz tikai uz dolomītiešu atsegumiem aug plūksnu sīkpaparde un mūru sīkpaparde, kā arī Roberta kailpaparde. Tā kā veci dolomītiežu atsegumi Latvijā sastopami reti, tad arī šīs sugas pie mums ir ļoti retas.

Dolomitizēta smilšakmens atsegumi ir sastopami reti. Uz tiem aug gan smilšakmeņu, gan arī galvenokārt dolomītiežu biotopu raksturīgās kalcifilās sugas.

Tāpat reti sastopami ir ģipša iežu atsegumi. Tie pagaidām ir maz pētīti un nav konstatēts, ka uz tiem augtu tādas sugas, kuras nav sastopamas uz citiem iežiem.

No iepriekšējiem atšķirīgi ir saldūdens kaļķiežu atsegumi. Tie ir veidojušies tādu avotu izplūdes vietās, kuru ūdens ir kaļķains. Pazīstamākie saldūdens kaļķiežu veidojumi Latvijā ir Daugavas Staburags (diemžēl to tagad klāj HES ūdenskrātuve) un Raunas Staburags.

Uz kaļķiežu atsegumiem sastopamas dažādas kalcifilas sugas. Liela nozīme šeit ir sūnām, kas piedalās iežu veidošanā. No tām raksturīgākās ir mainīgā avotspalve, parastā konusgalvīte, kaļķu avoksne.

Kā veidojas saldūdens kaļķieži? To rašanos var novērot arī mūsdienās, pie avotiem, kuru ūdens satur daudz kalcija savienojumu. Kad šāds ūdens izplūst zemes virspusē, no ūdens izgulsnējas nešķīstošais kalcija karbonāts. Tas izgulsnējas uz turpat pie avota augošanām sūnām un citiem augiem.

Pazīstamākie saldūdens kaļķiežu veidojumi Latvijā ir Daugavas Staburags un Raunas Staburags. Daugavas Staburags bija ap 20 metru augsts klints izcilnis. No vairākus desmitus metru augstā Daugavas dolomīta krasta krasta izplūda spēcīgs avots; krītot tā ūdens sašķīda pilienos, kas tālāk lēni plūda lejup pa plašu sūnu paklāju. Ap sūnām un aļģēm izgulsnējās kalcija karbonāts un pamazām krājās un auga saldūdens kaļķiezis. Diemžēl to tagad klāj HES ūdenskrātuve. Mūsdienās ģeogrāfi mēdz saukt par Staburagu ikvienu vietu, kur pie avota veidojas saldūdens kaļķiežu paugurs, pat ja tas nav lielāks par kurmja rakumu.

Šūnakmens ir sacementēts saldūdens kaļķieža paveids. Rīgas Brāļu kapu izbūvei ir izmantots šūnakmens no Allažu pagasta Jaunzemu lauztuves, kura pašlaik ir izmantota un rekultivēta.

 

^

Sufozijas veidoti biotopi


Pie sufozijas veidotajiem biotopiem pieder sufozijas alas, sufozijas ezeri un mikroezeri, pazemes ūdensteces un sufozijas kritenes.

Sufozijas alas ir pazemes tukšumi, kas veidojušies devona smilšakmens iežos to izskalošanās rezultātā un kuru garums ir lielāks par 3 metriem. Sufozijas alās konstatētas dažādas baktēriju un zilaļģu sugas, kā arī vairākas augu un sēņu sugas.

Sufozijas ezeri un mikroezeri ir alu padziļinājumos vai iztekošo strautu aizdambēšanās vietās veidojušās ūdenstilpes. Pazemes ūdenstilpēs ir sastopami dažādu tipu bezmugurkaulnieki – virpotāji, posmtārpi un citi.

Pazemes ūdensteces ir strauti, kas veido sufozijas alas, un arī no šīm alām iztekošie strauti. Ja alu avotu ūdeņi satur dzelzi, tad tajos veidojas īpatnējas dzelzs baktēriju, aļģu un to pavadošo sugu kopums. Alu strautos konstatētas arī dažādas posmkāju sugas un to kāpuri.

Sufozijas kritenes ir negatīvas reljefa formas (tas nozīmē slīpumu ar pārkari), kas attīstās devona smilšakmeņos, iegrūstot pazemes ūdeņu izskaloto tukšumu griestiem. Sufozijas iegruvumi un infiltrācijas piltuves ir sastopamas reti. Tās veidojas upju ieleju tiešā tuvumā, iegrūstot pazemes tukšumiem vai arī tektoniskās un citas izcelsmes plaisās, nosēžoties un izskalojoties irdenajiem nogulumiežiem.

 

^

Karsta biotopi.


Karsts ir ģeoloģiska pamatiežu noārdīšanās. Atšķirībā no sufozijas, kur ūdens straume mehāniski izskalo tukšumus iežos, karsta gadījumā izskalošana ir ķīmiska. Latvijā karsta parādības novērojamas dolomītos, ģipšos un perma kaļķakmeņos. Tie ir devona nogulumieži, kurus parasti klāj vēlāka ģeoloģiskā perioda – kvartāra – noguluma sega. Šajos ar kvartāra nogulumiem segtajos devona iežos tad pazemes straumes izveido pazemes tukšumus. Šādi pazemes dobumi ir trausli un var aizgrūt. Iegrūstot pazemes tukšumam, tajā iegrūst vai nosēžas zemes virskārta, veidojot virszemes bedri. Latvijā ir šādi karsta biotopi: karsta kritenes, sausgultnes, karsta avoti un karsta ezeri.

Galvenie karsta apvidi Latvijā ir Viduslatvijā starp Allažiem un Baldoni, Skaistkalnes un Pļaviņu ūdenskrātuves apkaimē.

Karsta kritenes ir dabiskas izcelsmes negatīvas reljefa formas, kas veidojušās, iegrūstot vai lēni nosēžoties velvei virs pazemes tukšuma. Veidojoties jauniem zemes iegruvumiem, to nogāzēs atsedzas pamatieži, kas ar laiku apaug ar kalcifilām sugām. Vēlāk tās var aizaugt ar kokiem un krūmiem.

Sausgultnes veidojas vietās, kur strauti un upītes no virszemes tecēm ieplūst ūdensrijēju piltuvēs un plaisās, pārejot pazemes straumē. Citviet avotu veidā šie strauti atkal parādās virszemē. Pa virszemes sausajām gultnēm strauti tek tikai pēc spēcīgām lietusgāzēm, vai palu laikā, kad virszemes ūdeņu pieplūdums ir pārāk liels, lai tas varētu aiztecēt cauri pazemes tukšumiem.

Karsta avotiem raksturīgs liels izplūstošā ūdens daudzums. Tie ir vieni no Latvijas ražīgākajiem avotiem. Tā kā karsta ūdeņu barošanās režīms ir sezonāls, karsta avotu ūdens daudzums var strauji svārstīties. Karsta avotu fauna un flora nav pētīta.

Karsta ezeri ir ūdenstilpes karsta piltuvēs. Dažiem karsta ezeriem ir mainīgs ūdens līmenis un dažreiz to gultnes ir pilnīgi sausas. Pastāvīgajos karsta ezeros pastāvīgi ir ūdens un tiem raksturīga stabila, izveidojusies ūdensaugu un krastmalas veģetācija. Periodiski izžūstošos karsta ezeros ūdens līmenis ir atkarīgs galvenokārt no sniega kušanas un lietus ūdeņiem. Vasarās tie parasti izžūst vai ūdens līmenis ievērojami pazeminās. Grunts var būt mālaina, kūdraina vai dūņaina.

Karsta alas ir karsta procesu rezultātā veidojušies pazemes tukšumi. Latvijā šis biotops ir iznīcināts – karsta ala ir bijusi appludinātajā Daugavas ielejā.

 

^

Iežu atsegumu aizsardzība


 

^

Kādi ir aizsargājamie iežu biotopi?


Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000), Latvijā šādi alu, atsegumu un kriteņu biotopi ir aizsargājami:

No Eiropas Savienības Biotopu direktīvā (1992) minētajiem aizsargājamajiem iežu atsegumiem Latvijā sastopami šādi aizsargājamie biotopi:

 

^

Literatūra


^

 

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Atsauksmēm un Jautājumiem
LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Raksti mums

Lappusi «iezi.shtml» veidoja Vija Znotiņa
sadarbībā ar karlo@lanet.lv 2014.08.20

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *