Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Jūras biotopi


Vija Znotiņa vznotina@lanet.lv

 

^

Baltijas jūras vide


 

^

Ar ko Baltijas jūra atšķiras no citām jūrām?


Ūdens sāļumu mēra promilēs (miligrami uz litru). Lielākajā daļā pasaules jūru un arī okeānu sāļums ir apmēram 30 promiles un vairāk. Baltijas jūras lielākajā daļā sāļums ir 4 - 6 promiles. Baltijas jūra ir viena no lielākajām iesāļa ūdens platībām pasaulē.

Baltijas jūras dienvidrietumu daļā, pie Dānijas, atrodas Kategata jūras šaurums, pa kuru sāļais ūdens no Ziemeļjūras ieplūst Baltijas jūrā, padarot jūru sāļāku. Taču šī ūdens apmaiņa ir neliela, un sālsūdens atšķaidās ar Baltijas jūrā ieplūstošo upju ūdeņiem.

 

^

Jūras straumes


Tāpat kā citās jūrās un okeānos, arī Baltijas jūrā ir nemainīgas jūras straumes.

Valdošā ūdens virzīšanās jūrā ir pretēja pulksteņa rādītāja virzienam. Šo pulksteņa rādītājam pretējo jūras straumju virzienu nosaka zemes griešanās ap savu asi – ziemeļu puslodē ūdens plūsma tiek novirzīta nedaudz pa labi. Pavērojiet mazo upju grīvas jūras piekrastē. Parasti upju grīvas ir aizliekušās uz labo pusi, un tālāk to ūdens arī tiek aiznests uz labo pusi gar krastu. Ja mēs iemetīsim ūdenī pudeli ar vēstuli pie Vācijas krastiem, tā tālāk peldēs gar Lietuvu un Latviju uz Igauniju un tālāk uz Somiju vai arī nogriezīsies gar Zviedriju uz dienvidiem, un varbūt atgriezīsies atpakaļ ceļojuma sākumpunktā.

Līdzīgi pārvietojas arī ūdenī nokļuvušās daļiņas un piesārņojums. Straume nes ūdenī nokļuvušās daļiņas un piesārņojumu no Vācijas krastiem uz Lietuvu, no Lietuvas uz Latviju, tālāk uz Igauniju, un nevis otrādi. Var teikt arī, ka jūras austrumu pusē straumes nes ūdeni no dienvidiem uz ziemeļiem, un jūras rietumu krastā (pie Zviedrijas) ūdeni nes no dienvidiem uz ziemeļiem.

Jūras straumes virzienu var izmainīt vējš. Piemēram, ja vējš ilgi pūš no austrumiem, tad Rīgas piesārņojums "ceļo" Jūrmalas virzienā. Spēcīgi rietumu vēji "sadzen" Daugavas grīvā jūras ūdeni. Tad applūst apkārtējās teritorijas - vēja, nevis lietavu dēļ. Taču jūras straumes ir nozīmīgākas ūdens pārvietošanās noteicējas nekā vēji.

 

^

Kā iesāļais ūdens ietekmē dzīvi Baltijas jūrā?


Iesāļais ūdens ir diezgan neparasts uz mūsu planētas, un tāpēc visai nedaudzas augu un dzīvnieku sugas ir pielāgojušās dzīvei tajā. Salīdzinājumā ar citām jūrām un ar okeāniem, Baltijas jūra tās iesāļā ūdens dēļ ir ļoti nabadzīga sugu ziņā. Turklāt sugu skaits strauji samazinās, ja mēs dodamies no jūras šauruma pie Dānijas tālāk Baltijas jūrā, un vēl vairāk samazinās Rīgas jūras līcī. Ja Ziemeļjūrā pie Norvēģijas krastiem var atrast līdz 1 500 makroskopisko dzīvnieku sugu, Baltijas jūras vidus daļā var atrast tikai 70 sugas. No 150 makroskopiskajām aļģēm, kas atrodamas pie Norvēģijas krastiem, tikai 24 atrodamas Somijas piekrastē.

Mazais sugu daudzums ir izskaidrojams ar to, ka Baltijas jūras ūdens ir saldūdens organismiem par sāļu, savukārt sālsūdens organismiem šeit sāls ir par maz. Lai sālsūdens dzīvnieki varētu dzīvot iesāļā ūdenī, tiem jāspēj regulēt ūdens saturu savās šūnās, mainoties osmotiskajam spiedienam un samazinoties sāls daudzumam ūdenī.

Daudzi no Baltijas jūrā mītošajiem organismiem, ienākušiem gan no saldūdeņiem, gan no sālsūdeņiem, šeit nespēj izaugt tikpat lieli kā to agrākajā vidē. Piemēram, Baltijas reņģe ir daudz mazāka nekā Atlantijas reņģe, kaut arī tās abas pieder pie vienas un tās pašas sugas. Arī mīdijas (liedagā bieži atrodamie gliemji ar iegarenām tumši zilām čaulām) Baltijas jūrā nekad nav tik lielas kā Kategatā un Ziemeļjūrā. Līdzīgi ir ar augiem. Gandrīz visas sārtaļģes Baltijas jūrā ir mazākas nekā to radinieces Ziemeļjūrā.

Tomēr vairākas sugas ir spējušas pielāgoties dzīvei iesāļā ūdenī. Piemēram, vairākām jūras aļģēm Baltijā ir biezāki šūnapvalki nekā to pašu sugu aļģēm, kas dzīvo Ziemeļjūrā. Biezais šūnapvalks tām palīdz uzturēt šūnās nepieciešamo sāļuma līmeni.

Zinātnieki uzskata, ka Baltijas jūrā nav tādu sugu, kas būtu sastopamas tikai Baltijas jūrā un nekur citur, tā sauktās endēmās sugas. Baltijas jūra ir „jauna” jūra, veidojusies tikai pēcleduslaikmetā, un tas ir pārāk mazs laiks, lai rastos jaunas sugas. Par daudzām sugām, piemēram, reņģēm, savulaik ir uzskatīts, ka tās ir tikai Baltijas jūrā vien mītošas, taču vēlāk atklāja, ka tās ir no citur sastopamām sugām pielāgojušies varianti. Vidusjūrā, savukārt, 40 % no augu sugām tiek uzskatītas par endēmām.

 

^

Jūras biotopu klasifikācija


Tālāk tiks apskatīti tie jūras biotopi, kas sastopami Latvijas teritorijā – Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ūdeņos. Klasificējot jūras biotopus Latvijas teritorijā, atsevišķi apskata dažāda veida jūras dibenu (bez veģetācijas, ar veģetāciju), ūdens klaju un dažādus krasta un jūras mijiedarbības veidojumus – piekrastes sēkļus, piekrastes lagūnas un lielo upju grīvas.

 

^

Jūras dibens bez veģetācijas


Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ūdeņos jūras dibens mēdz būt smilšains, dūņains, akmeņains, oļains, gliemežvākiem klāts, uz dolomītiežiem un uz smilšakmens.

Kāpēc te nekas neaug? Vai nu ūdens ir par dziļu, vai arī grunts ir tāda, ka tur augi nevar ne piestiprināties, ne iesakņoties, jo viļņi un jūras straumes visu laiku pārvieto smiltis, neļaujot nekam ieaugt.

 

^

Ar ūdensaugiem klāts jūras dibens


Uz jūras grunts sastopamie augi lielākoties ir makroskopiskās (ar aci saredzamās) aļģes, retāk tie ir augstākie augi. Dažādu augu izvietojums jūras dibenā ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Vertikālais sadalījums ir atkarīgs no gaismas apstākļiem un Latvijas piekrastē augi parasti neaug dziļāk par 18 - 25 metriem. Dziļāk tiem ir par tumšu – nepietiek gaismas fotosintēzes veikšanai. Vietās ar klinšainu jūras dibenu var novērot augāja izkārtojumu zonās. Seklākajās daļās – vistuvāk jūras virsmai – valdošie augi ir zaļaļģes, dziļāk brūnaļģes, vēl dziļāk – sārtaļģes. Zem sārtaļģu joslas augi vairs nav atrodami, taču ir sastopami dzīvnieki.

Cits svarīgs apstāklis, kas nosaka augu sastopamību, ir grunts materiāls. Jūras aļģes gūst barības vielas no jūras ūdens, nevis no augsnes, taču tām nepieciešams pamats, kur piestiprināties. Ciets pamats (klintis un akmeņi) ir labākais substrāts zaļaļģēm, brūnaļģēm un sārtaļģēm, kamēr mieturaļģes un lakstaugi labāk apdzīvo nogulumiežus – smilts, māla, dūņu pamatus mierīgākās ieplakās. Atklātās vietās, vietās ar seklu un līdzenu grunti bieži vien nekas neaug, jo viļņi un jūras straume visu laiku pārvieto smiltis un ūdens augus, neļaujot tiem iesakņoties vai piestiprināties.

Lielākā daļa jūrā sastopamo augu ir aļģes. Aļģes ir ekosistēmas primārie producenti. Tas nozīmē – aļģes no neorganiskajām vielām rada organiskās vielas, kuras tālāk jūras dzīvnieki var izmantot pārtikā. Tāpēc vietās, kur ir daudz aļģu, pulcējas arī daudz to „ēdāju”. Aļģēs sastopamie dzīvnieki ir galvenokārt kukaiņu kāpuri, gliemji, sīkas zivis, vēžveidīgie. Šie dzīvnieki var kļūt par barību lielākām zivīm un ūdens putniem, tādēļ vietās ar bagātīgu jūras dibena veģetāciju parasti var sastapt arī daudz putnu.

Tālāk tiks raksturoti jūras grunts biotopi pēc to dominējošajām (valdošajām) sugām.

Parasto jūraszāļu audzes var klāt smilšainu jūras dibenu, kurā daudz organisko vielu. Jūraszāles nav aļģes, tās ir daudzgadīgi augstākie augi. To 60 - 150 cm garie stublāji ar garajiem sakneņiem sastopami 1 - 4 metru dziļumā. Mierīgos līčos un jomās ar smilšainu vai dūņainu dibenu jūraszāles var veidot zemūdens pļavas, taču diemžēl Latvijas ūdeņos tās reti sastopamas.

Zaļaļģu audzes sastopamas uz akmeņainas jūras grunts seklās vietās tuvu krastam. Pavasaros tūlīt pēc ledus nokušanas tās strauji savairojas un noklāj akmeņus pie pašas ūdenslīnijas ar zaļiem pavedieniem.

Brūnaļģu fuku audzes sastopamas dziļāk ūdenī nekā zaļaļģu audzes. Valdošā suga šeit ir brūnaļģe fuks. Fukus parasti var atrast arī pludmalēs, kur tos izskalojuši viļņi. Tas ir apmēram plaukstas lieluma brūns plakans augs, tā stumbrs zarojas dihotomi (katrā zarošanās vietās stumbrs sadalās divos vienādos stumbros) un zaru galos ir dzeltenīgi brūni pūslīši. Fuku audzēs vērojama ļoti liela dzīvnieku daudzveidība – šeit mīt gliemji, gliemenes, vēžveidīgie un pat kukaiņu kāpuri. Vairākas zivju sugas, arī reņģes, nērš ikrus fuku audzēs.

Sārtaļģu audzes sastopamas vēl dziļāk nekā brūnaļģu audzes, vietās, kur ir ciets pamats, kur tām piestiprināties. Arī sārtaļģes nereti var novērot izskalotas krastā – kā nelielus sārtu pavedienu kušķīšus.

 

^

Ūdensklajs jūrā (pelagiāle)


Tas ir atklātais ūdens Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī, un tā iemītnieku sugu sastāvs atkarīgs no dziļuma, ūdens temperatūras un sāļuma.

Atklātajos ūdeņos galvenie primārie producenti (organisko vielu ražotāji) ir fitoplanktons – mikroskopiskās aļģes. No fitoplanktona pārtiek zooplanktons – ūdenī pasīvi peldošie mikroskopiskie dzīvnieki. Zooplanktons savukārt ir pelāģisko zivju (brīvā ūdenī un nevis uz grunts dzīvojošo zivju) barība. No tām nozīmīgākās ir reņģes un siļķes. Tās savukārt kļūst par plēsēju – mencu, lašu un citu – pārtiku. Vienlaikus lieli daudzumi planktona iet bojā „dabiskā nāvē”, nogrimst jūras dibenā, kur kļūst par barību bentosam – sugām, kuras dzīvo pie paša jūras dibena. Tas īsumā bija atklātā ūdens ekosistēmas barības ķēdes apraksts, taču sugu attiecības uz izvietojumu ūdenī nosaka gan gada laiks, gan ūdens sāļums un tīrība, gan citi apstākļi (vējš, saule).

 

^

Piekrastes sēkļi


Piekrastes sēkļi ir seklūdens vietas un piekrastes zemūdens vaļņi. Izšķir smilts sēkļus, oļu sēkļus un akmeņu sēkļus. Tie ir patstāvīgi klāti ar ūdeni un ne dziļāki par 20 metriem. To grunts ir bez veģetācijas vai arī tā klāta ar ūdens augu vai aļģu audzēm. Piekrastes sēkļi ir svarīga zivju nārsta vieta un arī nozīmīga ūdensptnu ziemošanas vieta.

 

^

Piekrastes lagūnas


Piekrastes lagūnas ir ar smilšu sērēm vai kāpām pilnīgi vai daļēji atdalītas seklas iesāļūdens tilpnes. Atšķirībā no lagūnu ezeriem, lagūnas ir izveidojušās salīdzinoši nesen, ir nelielas un seklas. To ūdens sāļums un augājs atkarīgs no piekrastes procesiem.

Parasti lagūnas ir pilnīgi vai daļēji aizaugušas ar niedrēm un citiem virsūdens augiem. Citas lagūnas savukārt ir bez patstāvīga augāja un tās pēc lielām vētrām var pilnīgi izzust, bet pēc tam lagūnu atdalošās sēres veidojas no jauna.

 

^

Lielo upju grīvas


Pie jūras biotopiem pieder arī lielo upju grīvas (dažkārt sauktas arī par estuārijiem). Upju grīvās saldūdens sajaucas ar iesāļo ūdeni, tāpēc šeit sastopamas gan saldūdeņu, gan iesāļo ūdeņu sugas. Taču grīva nav tika pārejas zona starp upes ūdeni un jūras ūdeni; tā ir nozīmīga ekosistēma pati par sevi.

Saldūdenim ir mazāks blīvums nekā sāļam ūdenim. Ja nav paisumu un bēgumu, saldūdens var vienkārši plūst virs smagākā jūras ūdens, veidojot divus atšķirīga ūdens slāņus. Taču viļņi un jūras straumes ātri vien sajauc šos ūdeņus.

Upju grīvās ūdens sāļums ir mainīgs. Ja vējš ilgstoši un spēcīgi pūš no krasta puses, grīvā ir gandrīz tikai saldūdens un sāļums ir zems. Ja spēcīgs vējš pūš no jūras puses, tas līdzīgi paisumam paceļ ūdens līmeni piekrastē un arī sadzen jūras ūdeni upes grīvā, kā rezultātā ūdens šeit kļūst sāļāks.

Te var dzīvot tikai tādi organismi, kas var izturēt šādas sāļuma un straumju maiņas. Neraugoties uz sarežģītajiem apstākļiem, estuārijos parasti ir daudz augu un dzīvnieku. Mainīgo ūdens kustību dēļ ūdenī ir vairāk skābekļa un vairāk barības vielu, gan no upes, gan jūras. Turklāt mazā straumes ātruma dēļ veidojas smilšaini un dūņaini sēkļi, kā arī bagāts uzūdens un virsūdens augājs un plaši niedrāji.

Ne visām upēm ir estuāriji. Latvijā par tādām uzskatīta tikai Daugavu, Gauju un Lielupi.

 

^

Jūras biotopu aizsardzība


 

^

Kādi jūras biotopi ir aizsargājami?


Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000), Latvijā ir jāaizsargā šādi jūras biotopi:

No Eiropas Savienības Biotopu direktīvā (1992) minētajiem Latvijā ir sastopami šādi aizsargājamie jūras biotopi:

Jūras piekrastes smilts sēkļi;

Lielo upju grīvas;

Vējatplūdu laikā atsegtas dūņainas un smilšainas pludmales;

 

^

Aizsargjosla


Saskaņā ar Aizsargjoslu likumu (1997), visa jūras piekraste ietilpst jūras aizsargjoslā. Krasta kāpu aizsargjoslā ietilpst 300 metru plata josla sauszemes pusē, un to sāk skaitīt no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija. Ar ūdeni klātā piekrastes daļa savukārt ietilpst jūras aizsargjoslā.

Jūras aizsargjosla ietver pludmali un zemūdens šelfa daļu, bet nav mazāka par 300 metriem jūras virzienā, skaitot no vietas, kur sākas vienlaidu dabiskā sauszemes veģetācija. Tā kā šajā aizsargjoslā ietilpst tikai ar ūdeni klāta platība un pludmale, kurā nekas neaug, tad lieki ir šeit brīdināt par kaut kādiem apbūves vai pārvietošanās ierobežojumiem. Jūras aizsargjosla ir ar likumu noteikta, taču likumā nekas nav teikts par jebkādiem ierobežojumiem vai aizsardzības pasākumiem šajā joslā.

 

^

Literatūra


^

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «jura.shtml» veidoja Vija Znotiņa vznotina@lanet.lv
sadarbībā ar karlo 2006.10.02-19:07

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *