Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Meži


Vija Znotiņa vznotina@lanet.lv

 

^

Latvijas mežu vēsture


 

^

Latvijas mežu attīstība pēcledus laikmetā


Pirms apmēram 200 gadu tūkstošiem uz mūsu pusi no ziemeļiem lēnām tuvojās ledājs, ceļā noslaukot un nobrāžot gandrīz visu, kas šeit auga. Sākās lielais ledus laikmets.

Tā nebija, ka vairākus simtus gadu tūkstošu mūsu zemi klātu ledus; šis laikmets sastāvēja no vairākiem atsevišķiem ledus laikmetiem un starpledus laikmetiem. Par to liecina no starpledus laikmetiem saglabājušies nogulumieži un arī starpleduslaikmeta kūdra.

Pēdējais ledus laikmets beidzās pirms apmēram 16 - 14 tūkstošiem gadu. Tad arī sāka attīstīties mūsu pašreizējais augājs. Tomēr arī šis laiks nebija nemainīgs: augu un dzīvnieku valsti ietekmēja siltāka un aukstāka klimata periodi, un pamazām arī cilvēka darbība aizvien vairāk ir mainījusi dabiskos biotopus.

Ledājam atkāpjoties uz ziemeļiem, palika kaili nogulumieži bez augiem. Sākumā no ledus brīvajās teritorijās parādījās tundrai raksturīgi augi, piemēram, pundurbērzi, pundurkārkli, driādes, ķērpji, dažādas sūnas. Augājs bija ļoti nabadzīgs ne tikai vēsā klimata dēļ, bet arī tādēļ, ka augsnes kārtu daļēji bija iznīcinājis ledājs un tā kušanas ūdeņi.

Klimatam kļūstot siltākam, pirms 12 - 11 tūkstošiem gadu, Latvijas teritorijā sāka ierasties mūsdienu meža koku sugas – parastā priede un āra bērzs, savukārt tundrai raksturīgie augi sāka pārvietoties uz ziemeļiem. Pirms 11 tūkstošiem gadu Latvijas teritorijā ienāca arī pirmie cilvēki. Taču šie cilvēki galvenokārt pārtika no medījumiem un dabu īpaši neietekmēja.

Apmēram pirms 11 tūkstošiem gadu klimats kļuva vēl siltāks un beidzot visā Latvijas teritorijā izplatījās meži. Maksimumu mežainums sasniedza periodā pirms 9 gadu tūkstošiem, kad meži klāja 90 % Latvijas teritorijas.

Vissiltākais klimats visā pēcledus laikmetā pie mums bija pirms 7000 gadiem, kad Latvijā bija apmēram par 2.5 grādiem siltāks kā mūsu laikos. Tik silts mūsdienās ir, piemēram, Vācijas vidienē. Klimats bija arī mitrāks nekā tagad. Tad šeit ienāca ezerrieksts, purvmirte, parastā īve, izplatījās platlapju meži, kuros bija daudz vīksnu, ozolu, lazdu un liepu.

Apmēram pirms 6000 gadiem platlapju meži sasniedza maksimālo izplatību visā pēcledus laikmetā. Visā Latvijas teritorijā tolaik bija sastopams skābardis un dižskābardis. Tomēr pirms aptuveni 4700 gadiem klimats atkal kļuva vēsāks un arī sausāks. Samazinājās platlapju koku izplatība, sāka palielināties egļu izplatība. Apmēram pirms 4000 gadiem egle kļuva par valdošo sugu pašreizējās Latvijas teritorijā.

 

^

Vai no ledus laikmeta nekas nav palicis?


Tagadējā Latvijas teritorijā aug tās sugas, kuras vislabāk pielāgojušās mūsdienu klimatam. Taču nelielās atradnēs ir saglabājušās arī sugas gan no vēsā pēcleduslaikmeta (pundurbērzs), gan arī no siltā perioda (ezerrieksts, parastā īve).

No vēsajiem periodiem saglabājušies augi visvairāk atrodami vietās, kas Latvijā visvairāk līdzinās tundrai. Piemēram, pundurbērzs aug lielajos Ziemeļvidzemes purvos.

No siltā perioda saglabājušās sugas ogu īve un efeja aug vietās, kur Latvijā ir vismaigākās ziemas – Kurzemes pussalas ziemeļos un piejūras zemienē. Parastā purvmirte sastopama piejūras zemienes purvos. Šīs sugas tagad ir aizsargājamas. Ezerrieksts vēl sastopams 3 aizaugošos ezeros. Parastais skābardis savvaļā tagad sastopams gandrīz tikai Latvijas dienvidrietumu daļā, bet dižskābardis, viena no Viduseiropā visbiežāk sastopamajām koku sugām, Latvijā sastopams stādījumos un dabiski neatjaunojas, jo mūsu vasara ir par īsu, lai nogatavotos šī koka sēklas.

Citas sugas, kā parastā priede un āra bērzs, bija plaši izplatītas dažādos klimatos. Tas auga gan siltajos, gan aukstajos klimata periodos un aug arī pašlaik.

 

^

Cilvēka ietekme uz veģetāciju laika gaitā.


Latvijas daba laika gaitā ir mainījusies ne tikai klimata pārmaiņu dēļ, to ir arī ietekmējis un pārveidojis cilvēks. Cilvēka ietekme uz dabu ir sākusies jau ļoti sen, līdz ar pirmo cilvēku apmetņu izveidošanos tagadējās Latvijas teritorijā. Taču vissenākajos laikos šī ietekme bija neliela. Tā palielinājās, kad cilvēku kļuva vairāk, un viņi sāka pārveidot vidi, ierīkojot lielākas apmetnes un kad sāka nodarboties ar lauksaimniecību.

Pirms apmēram 6000 gadiem pirmoreiz kopš leduslaikmeta sāka samazināties mežu platība. Tas izskaidrojams gan ar purvu platības palielināšanos (tolaik klimats bija vēss un mitrs), gan arī ar cilvēka darbību. Cilvēki cirta un dedzināja mežus, līda līdumus un iekopa tīrumus. Cilvēki centās līdumus ierīkot auglīgākajās augsnēs, neauglīgās augsnes atstājot mežam. Tādēļ visbiežāk par nākamo līdumu tika izraudzīti platlapju meži, jo tie aizņēma auglīgākās augsnes.

Pēc meža nodedzināšanas teritoriju 2 - 8 gadus izmantoja kā tīrumu, tad zeme bija noplicināta un atkal aizauga ar mežu. Taču aizauga nevis ar platlapjiem, kas tur auga agrāk, bet priedēm, bērziem, baltalkšņiem. Tā rezultātā mežam tika atņemtas auglīgākās zemes, vietā atstājot noplicinātās zemes. Kad līdumu zemkopību nomainīja papuvju sistēma, no XI gadsimta, augsni izmantoja 1 gadu un 3 gadus atstāja atpūtā (papuvē), mežs no aramzemes bija izspiests pavisam.

Attīstoties viduslaiku saimniecībai, ar katru gadsimtu pieauga vajadzība pēc kokmateriāliem. Visvairāk meži tika cirsti ap apdzīvotām vietām un gar upēm, jo pa upēm kokus varēja pludināt uz lielajām pilsētām. Pēdējos 500 gados mežu platība vairākkārt gan pieaugusi, gan samazinājusies – dažādu karu, epidēmiju un valsts iekārtu dēļ un atjaunojot saimniecību pēc tām. Dažādos laikos bijis gan koksnes trūkums, kad malku vajadzēja ievest no tālienes, gan pamestu lauksaimniecības zemju aizaugšana ar bērziem un alkšņiem.

Līdz 19. gadsimta vidum mežainums Latvijā samazinājās līdz apmēram 30 - 50 % un 19. gadsimta beigās meži klāja vairs tikai 20 - 30 % no Latvijas teritorijas. Šīs straujās mežu platības samazināšanās cēloņi saistīti ar ekonomiskās un iekšpolitiskās situācijas pārmaiņām. Līdz 19. gadsimta vidum muižas paplašināja saimniecības, savukārt 19. gadsimta otrajā pusē notika pilsētu un rūpniecības attīstības pieaugums un strauja iedzīvotāju skaita palielināšanās. Arī turpmāko karu laikā meži netika saudzēti, un netika atjaunoti. No 1913. gadam līdz 1935. gadam mežu platība īpaši nav mainījusies – no 28 uz 26.8 %.

Kopš 1935. gada līdz 1994. gadam mežu platības Latvijā pieaugušas līdz apmēram 44 % un turpina pieaugt. Tai pašā laikā samazinās lauksaimniecībā izmantojamās platības. Līdzīga tendence novērojama arī daudzās citās Eiropas valstīs. Tas ir izskaidrojams ar lauksaimniecības intensifikāciju un racionalizāciju – kaut arī cilvēku skaits ir palielinājies, tomēr arvien mazāka platība ir nepieciešama, lai izaudzētu cilvēkiem nepieciešamo pārtiku.

 

^

Svētbirzis un svētkoki


Senajos laikos cilvēkiem par kulta objektiem kalpoja svētkoki un svētbirzis. Cilvēki uzskatīja, ka šādās audzēs mājo auglības un dzīvības spēks vai dievības, kurām viņi ziedoja un kuras pielūdza. Tāpēc šādas audzes saudzēja pat gadsimtiem ilgi, uzskatot tās par svētumu.

Koku kulti bija pazīstami visā Eiropā. Anglijā bija svētie ozolu meži. Īrijā tika pielūgti oši un īves. Arī skandināvu mitoloģijā oši bija svēti. Šos kokus necirta, lai kā būtu vajadzīga malka un būvmateriāli.

Arī Latvijā bagātākos mežus un dižākos kokus uzskatīja par dievu mājokļiem, ko nedrīkst cirst. Visvairāk esot pielūgti lieli koki, parasti ozoli. Ar šiem kokiem saistās daudz rituālu izdarību, teiku un ticējumu. Svētozolu vainagos dzīvoja Māra, mežā mita Meža māte. Pie koka lūdza dievus, nesa ziedokļus, baroja senču garus, būrās un zīlēja.

Tādēļ nav arī brīnums, ka kristietības agrajā periodā kristieši mežus uzskatīja par tumšu, aizliegtu un nekristīgu vietu, un daži juta nepieciešamību demonstrēt savu varu, iznīcinot svētos kokus un mežus. XIII gadsimtā sākās Latvijas teritorijas iekarotāju īstenotā svētkoku un svētaudžu iznīcināšana. Tomēr kulta objektu pielūgšana turpinājās vismaz līdz XVI - XVII gadsimtam.

Līdz ar svētaudžu un svētkoku iznīcināšanu mainījās cilvēku attieksme pret mežu un kokiem. Mūsdienu mežsaimniecībā kokus vairs neuzskata par būtnēm, kurām ir dvēsele.

 

^

Latvijas mežu raksturojums


 

^

Kas ir mežs?


Mežs ir ekosistēma, kurā galvenais organiskās masas ražotājs ir koki. Mežs ir sarežģīta sistēma – tajā ietilpst gan dažāda vecuma koki, gan pameža un zemsegas augi un meža dzīvnieki, gan augsne ar tās bagātīgo faunu, baktērijām, aļģēm, un citām sīkbūtnēm. Starp visiem šiem organismiem notiek sarežģīta mijiedarbība, un tie ir savstarpēji saistīti ļoti komplicētās barības ķēdēs.

 

^

Meži – pamata ekosistēmu tips Latvijā


Latvija atrodas mežu zonā. Tas nozīmē, ka meži šeit ir dabiski izveidojušies un ka citi sauszemes biotopi attīstoties kļūst par mežu. Pie mums ir sastopamas arī pļavas, tīrumi, purvi, kāpas. Taču pļavas un tīrumi, ja tos pārstāj apsaimniekot, ar laiku aizaug ar mežu. Arī purvi ar laiku kļūst par mežu, tāpat kāpas un citas sauszemes ekosistēmas.

Mežam ir raksturīga pašatjaunošanās, aizņemot tās platības, ko ilgāku laiku neskar cilvēka darbība. Sacensībā ar citām augu sabiedrībām mežs ir noslēguma stadija. Citus sauszemes biotopus, piemēram, pļavas un tīrumus, cilvēks ir mežam atkarojis, un pēc pamešanas tie atkal aizaug ar mežu.

Ir uz pasaules arī vietas, kur plaši klajumi ir dabiski un pastāv bez cilvēka uzturēšanas – piemēram, stepes, prērijas un pampas. Tajās lieli koki neaug tādēļ, ka vismaz kādā no gadalaikiem klimats ir pārāk sauss un nokrišņu ir pārāk maz koku augšanai. Mitruma šeit pietiek tikai lakstaugiem. Latvijā kokiem mitruma pietiek; mūsu klimatā nokrišņi ir pat vairāk nekā tie spēj iztvaikot. Klajas vietas pie mums ilgstoši pastāv tikai tad, ja cilvēks tās uztur. Ja tīrumu vai kādu citu vietu pamet, tur pēc kāda laika atkal iesējas jaunie koki un veidojas jauns mežs.

 

^

Skuju koku vai lapu koku?


Visas pasaules sauszemes ekosistēmas iedala pamata ekosistēmu tipos jeb biomos. Tie ir, piemēram, tuksnesis, tundra, tropu lietus mežs, stepe un savanna. Viduseiropā un Ziemeļeiropā pamata ekosistēmu tipi ir mērenās joslas platlapju meži, ziemeļu skujkoku meži un tundra. Lielākā daļa Baltijas ziemeļu daļas un Skandināvijas mežu ietilpst mērenās joslas skujkoku mežu (taigas) zonā.

Kurā no šīm joslām atrodas Latvija? Dažādās grāmatās un kartēs atradīsiet dažādas atbildes. Vieni apgalvo, ka atrodamies platlapju mežu joslā, otri – ka skujkoku mežu joslā. Turklāt paši zināt, ka pie mums sastopami gan skuju koku, gan platlapu lapu koku meži.

Latvija atrodas ziemeļu skujkoku mežu un mērenās joslas platlapju mežu saskares joslā, tādēļ mūsu mežos sastopamas abiem šiem mežiem raksturīgās sugas. Nav iespējams novilkt precīzi līniju dabā un pateikt – no šīs vietas uz ziemeļiem ir tikai ziemeļu skujkoku meži, uz dienvidiem – platlapju meži. Šī pāreja ir pakāpeniska – ainavā mijas abu tipu mežu audzes.

Ziemeļu skujkoku mežus sauc arī par boreālajiem mežiem, kas nozīmē „ziemeļu”. Vēl viens apzīmējums šiem mežiem ir „taiga”. Ar taigu tad tiek saprasti ne tikai Sibīrijas meži, bet visi ziemeļu skujkoku meži, ieskaitot Skandināvijā un Ziemeļamerikā augošos. Boreālajiem mežiem raksturīgas sugas ir brūklene, mellene, zilene, parastā vistene, Eiropas septiņstarīte, gada staipeknis, Šrēbera rūsaine un citi.

Mērenās joslas platlapju mežus sauc arī par nemorālajiem mežiem. Šiem mežiem raksturīgas sugas ir daudzgadīgā kaņepene, smaržīgais miešķis, dzeltenā zeltnātrīte, podagras gārsa, bet koku stāvā dominē parastis ozols, parastā kļava, parastā liepa un parastais osis.

Pie kura ekosistēmu tipa tad pieskaitīt mūsu mežus? No vienas puses – skuju koku mežu pie mums ir daudz vairāk nekā lapu koku mežu. No otras puses – liela daļa šo skuju koku mežu ir cilvēka stādīta un dabiski varbūt lielu daļu no to zemēm aizņemtu platlapju meži. Jāatceras arī, ka pie mums platlapju meži aug auglīgākajās zemēs un skuju koki – neauglīgākajās. Auglīgākās zemes lielākoties tiek izmantotas lauksaimniecībai, un tādējādi platlapju mežu daudzums ir mākslīgi samazināts.

Pašlaik eksperti uzskata, ka Latvijas apstākļi tomēr vairāk atbilst mērenās joslas platlapju mežiem, mazāk – ziemeļu skujkoku mežiem. Mūsu meži gan „izskatās” pēc ziemeļu skujkoku mežiem, bet tas ir tādēļ, ka pagājušajā gadsimtā Latvijā stādīja galvenokārt skuju koku mežus, arī vietās, kur skujkoki nemaz nebija augšanas apstākļiem atbilstoši.

 

^

Latvijas mežu platība


Latvijā meži aizņem apmēram 2,85 miljonus hektāru jeb 45 % no valsts teritorijas. Visvairāk mežu (50 - 60 %) ir Ventspils, Talsu un Aizkraukles rajonā, vismazāk (25 - 30 % no rajona teritorijas) – Dobeles, Jelgavas, Bauskas, Preiļu un Rēzeknes rajonā.

No šiem mežiem pusi (50,2 %) aizņem valsts meži, gandrīz pusi (42 %) – privātie meži. Domājams, ka nākotnē mežu platības palielināsies, galvenokārt lauksaimniecībā neizmantoto zemju aizaugšanas dēļ.

Lielāko daļu (69 %) no valsts mežiem klāj skuju koku audzes. No tiem 49 % mežu veido priede, 22 % – egle. Pārējā platība klāta ar lapu koku mežiem, no kuriem visvairāk izplatītas bērzu audzes (24 %), kā arī apšu un melnalkšņu audzes (2 % katra). Nelielas platības aizņem baltalkšņu un pārējo lapu koku audzes.

 

^

Mežu vecuma struktūra


Lai novērtētu mežaudžu vecumu, mežsaimnieki koku vecumu sadala vecuma klasēs. Vecuma klašu intervāls ir atkarīgs no koku sugas. Skuju kokiem un cietajiem lapu kokiem (ozolam, osim, kļavai, gobai un vīksnai) par vienu vecuma klasi pieņemts 20 gadu intervāls. Mīkstajiem lapu kokiem (bērzam, apsei, melnalksnim) tas ir 10 gadi, baltalksnim – 5 gadi. Tas nozīmē, ka 30 gadu veca priežu audze atbilst II vecuma klasei, tikpat veca apšu audze – III vecuma klasei, bet baltalkšņu audze – VI vecuma klasei.

Tālāk var noskaidrot, cik lielu platību aizņem katras vecuma klases koki, un to vēl novērtēt katrai koku sugai atsevišķi. Līdzīgi var novērtēt meža tipu platības un vecumus. Šādus datus sauc par meža vecuma struktūru.

Kādai ir jābūt mežu vecuma struktūrai? Tai jābūt viendabīgai – jaunajiem mežiem jābūt apmēram tik pat daudz kā vidēja vecuma un pieaugušiem mežiem. Tāpat arī katrai koku sugai jābūt līdzīgi pārstāvētai visās vecuma klasēs, un tāpat visās vecuma klasēs līdzīgi jābūt pārstāvētiem mežu augšanas apstākļu tipiem.

Mežu platība Latvijā kopš 1920. gada ir gandrīz divkāršojusies. Taču tās vecuma struktūra pašlaik ir neviendabīga. „Ulmaņa laikos” daudz tika stādīti priežu meži, un „padomju laikos” daudz stādīja egļu mežus. Pirms 30 - 40 gadiem Latvijas mežsaimniecībā bija „egļu stādīšanas bums” – egles tika stādītas arī priedēm piemērotajās platībās. Tādēļ pašlaik mums ir ļoti daudz 50 - 90 gadu vecu priežu audžu un 30 - 50 gadu vecu egļu audžu.

Priedei un ozolam pašlaik jaunaudžu platība ir mazāka par 10 % no to kopējās platības. Tas nozīmē, ka pēc 50 - 80 gadiem, kad tagadējās jaunaudzes būs pieaugušas, mums būs ļoti maz pieaugušu priežu mežu, bet daudz egļu mežu.

Ja mēs vienā gadā nocirstu visus mežus, tad Latvijas iedzīvotāju labklājība ievērojami uzlabotos, bet tikai uz īsu laiku. Taču, ja mēs katru gadu nocirstu tikai tādu koksnes daudzumu, cik katru gadu mežos izaug klāt, tad mežu pietiktu arī nākamajām paaudzēm.

Tomēr nenoplicinošai mežu ciršanai nepietiek tikai ar izaugušās un nocērtamās koksnes daudzuma salīdzinājumu. Viens no ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nosacījumiem ir viendabīga mežu vecuma struktūra. Tas nozīmē – vecu mežu ir tikpat daudz kā jaunu mežu un vidēji vecu mežu, un vienmērīga vecums struktūra ir visām koku sugām un mežu augšanas apstākļu tipiem. Piemēram, ja Latvijā pēdējo 10 gadu laikā nestāda pietiekami daudz egļu mežus, tad varam būt droši, ka pēc 80 gadiem mums nebūs pietiekami daudz egļu mežu, ko cirst.

Viendabīgu vecuma struktūru Latvijas mežos varētu panākt tikai pēc vairākām koku audzes paaudzēm – pēc vairāk nekā simts gadiem. Vienlaicīgi ir jānodrošina, lai Latvijā ik gadus izcirstu mazāk par ikgadējo koksnes pieaugumu. Pašlaik ikgadējais koksnes pieaugums Latvijā ir apmēram 16 miljoni kubikmetru koksnes gadā, un tikai 8 miljoni kubikmetru ir paredzēti izciršanai.

 

^

Meža atjaunošana


Mežus atjauno vai nu mākslīgi, tos stādot un sējot, vai arī izcirstajām teritorijām ļauj atjaunoties dabiski. Pēc Otrā Pasaules kara meža kultūras ir ierīkotas 21 % no kopējās meža zemes. 9& % no visām atjaunotajām platībām ir apmežotas ar skujkokiem – ar egli (51 %) un priedēm (45 %). Tātad gandrīz puse no Latvijas pašreizējo egļu mežu platības un piektā daļa priežu mežu ir mākslīgi atjaunoti.

Pēdējos gados aizvien lielākas platības tiek atstātas dabiskajai apmežošanai. Tajās iesējas galvenokārt egles, bērzi, apses un baltalkšņi, mazāk priedes.

 

^

Meža stāvojums


Ja dažādu augu augstumu attēlotu zīmējumā, tie veidotu vairākas atsevišķas zonas vai slāņus. Augstāko koku vainagi visi kopā veido mežaudzes vainagu klāju. Tas ir augšējais līmenis. Tas saņem pilnu saules gaismu un zemākie meža stāvi nepasargā to no vēja un lietus. Vainagu klājs var būt slēgts – kad koku vainagi saskaras un tam cauri neizkļūst tieša gaisma, un atvērts vainags, kad daža gaismas var izkļūt pa spraugām starp kokiem.

Visu meža ekosistēmu var iedalīt divās galvenajās daļās – mežaudzē un meža zemsegā. Abas šīs daļas tālāk iedala sīkāk atsevišķos stāvos. Meža kokus un krūmus iedala kokaudzē, pamežā jeb krūmu stāvā un paaugā.

Kokaudzes bieži veido divus stāvus. Pirmo stāvu veido audzes augstākie koki; to augstums ir lielāks par 75 % no audzes vidējā augstuma. Pie otrā stāva pieder tie koki, kuru augstums ir robežās no 50 % līdz 75 % no audzes vidējā augstuma.

Tos kokus, kas nesasniedz 50 % no audzes vidējā augstuma, pieskaita pamežam vai paaugai. Pie paaugas pieder tie koki, kas vēl nepieder pie pirmā vai otrā stāva, bet ar laiku to sasniegs un veidos mežaudzes vainagu. Piemēram, jaunās priedītes un eglītes nevar saukt par pamežu, tā ir paauga. Pameža aug tādi koki un krūmi, kas nekad nekļūs par kokaudzes kokiem – lazdas, pīlādži, krūkļi un citi.

Arī zemsegā parasti izdala divus stāvus – sīkkrūmu un lakstaugu stāvu un sūnu un ķērpju stāvu.

 

^

Mežu klasifikācija


Dažādi meži savā starpā atšķiras. Šīs atšķirības nosaka gan dažādi mitrums apstākļi, gan augsnes auglīgums, gan cilvēka ietekme un meža vecums. Atkarībā no klimata un augtenes īpatnībām izveidojas meži, kas ir ļoti atšķirīgi pēc izskata, struktūras un bioloģisko procesu rakstura.

Mežsaimnieki mežus iedala trijās mežu ekoloģiskajās rindās: sausieņu, slapjaiņu un purvaiņu mežos. Bez šīm rindām atsevišķi izdala arī vēl divas cilvēka izveidotas augteņu rindas – āreņus (meži nosusinātās minerālaugsnēs) un kūdreņus (nosusinātās kūdras augsnēs). Mežu ekoloģiskās rindas savukārt iedala meža augšanas apstākļu tipos jeb meža tipos.

Mežu tipus var noteikt pēc mežā valdošajām koku sugām, to bonitātes, kā arī pēc zemsegas sugām un pēc augsnes. Mežu pazinēji pēc augāja var pateikt, kāds audzē ir augsnes sastāvs un mitrums, un otrādi – izrokot augsnes bedri, pat neskatoties uz mežu, speciālists var pateikt, kas te ir par mežu tipu.

 

^

Sausieņu meži


Latvijā visplašāk izplatītie un cilvēkiem vislabāk pazīstamie ir sausieņu meži – sils, mētrājs, lāns, damaksnis, vēris un gārša. Šie meži sastopami samērā sausās vietās – uz labi drenētām minerālaugsnēm un tie aizņem vairāk nekā pusi no Latvijas mežu platības – 58 %.

No tiem sils ir visnabadzīgākais un gārša visbagātākā ar augu sugām un barības vielām augsnē. Silā, mētrājā un lānā galvenā koku suga ir priede. Turpmākajā tekstā šie mežu tipi uzskaitīti augtenes bagātuma pieaugšanas secībā.

Par silu mežsaimnieki sauc tikai tādus priežu mežus, kur augsne ir ļoti sausa, smilšaina un barības vielām nabadzīga. Šādos mežos augošās priedes nekad nav lielas un slaidas, tādēļ pieder IV vai V bonitātei. Zemi priežu silā klāj galvenokārt virši un ķērpji, sastopamas arī brūklenes. Ja silā aug arī egles, tad tās ir nīkulīgas. Šis mežs ir ļoti skrajš un saulains.

Mētrājā augsne ir nedaudz auglīgāka nekā silā, tādēļ priedes šeit ir lielākas, slaidākas, III bonitātes; kopā ar priedēm otrajā stāvā sastopamas arī egles. Zemsedzi veido galvenokārt brūklenes, mellenes un zaļsūnas, sastopamas arī graudzāles.

Lānā tāpat sastopamas priedes un egles, taču, tā kā augsne ir auglīgāka nekā silā un mētrājā, priežu audzēm ir II bonitāte, zemsedzē visvairāk sastopamas mellenes un zaļsūnas, mazāk brūklenes, pļavas nārbuļi, kreimenes, ērgļpapardes, dažādas graudzāles. Pamežā sastopams Zviedrijas kadiķis, trauslais krūklis, blīgzna un citi koki.

Damaksnī ir vidēji bagāti augšanas apstākļi. Sastopami priežu damakšņi, bērzu damakšņi, un jaukto koku damakšņi – atkarībā no tā, kāda suga koku stāvā ir visvairāk. Priežu damaksni koku stāvā dominē parastā priede, bet bieži sastop arī parsto egli, āra un purva bērzu, otro stāvu veido egle. Bērzu damaksnī koku stāvā dominē āra bērzs. Jaukto koku damaksnī kopā aug parastā priede ar parasto egli un āra bērzu. Damaksnī pamežā aug ne tikai Zviedrijas kadiķis, parastais pīlādzis, trauslais krūklis, bet arī parastā lazda. Zemsedzē dominē zaļsūnas, bieži sastopama niedru ciesa, mellenes, parasto zeltslotiņu un citas sugas.

Vēri sastopami mālainās, bet labi aerētās jeb caurlaidīgās augsnēs – vidēji bagātos meža augšanas apstākļos. Sastopami egļu vēri, bērzu vēri un apšu vēri. Egļu vēri parasti ir egļu tīraudzes, pamežs ir nomākts un rets, zemsedzē visvairāk sastopama meža zaķskābene un zaļsūnas. Bērzu vēris ir bērzu audze, kur pamežā sastopams parastais pīlādzis, parastā lazda, parastais pīlādzis, bet zemsedzē dominē mellenes, niedru ciesa, apaļlapu ziemciete un parastā kreimene. Līdzīgs pamežs un zemsedze ir arī apšu vērī. Jauktu koku vērī parasti sastop parasto egli kopā ar parasto apsi un platlapju koku sugām, visbiežāk – parasto ozolu. Pamežs vidēji biezs, to veido parastais pīlādzis, parastā lazda, parastā irbene. Zemsedzē dominē tas pats kas iepriekš, kā arī parastā sievpaparde, baltā vizbulīte, cietā virza.

Gārša ir sugām un barības vielām bagātākais no sausieņu meža tipiem, mālainās vai smilšainās augsnēs. Sastopamas egļu gāršas, apšu, baltalkšņu, ošu, ozolu, jauktu koku gāršas un visām tām raksturīgs liels pameža un zemsedzes sugu skaits. Zemsegā ir daudz lakstaugu, to skaitā arī daudz retu sugu. Gāršām raksturīgs pavasara aspekts: pavasarī tajā ir daudz gaismas, un, kamēr koku zari vēl kaili, starp pērnajām koku lapām strauji uzzied daudzkrāsaini ziedaugi. No tiem parastākās ir baltā un zilā vizbulīte, zeltstarītes, cīrulīši, ziemas kaņepene. Kad kokiem lapas saplaukst, šie augi ir jau noziedējuši. Sūnu stāvs parasti ir rets.

Egļu gārša ir egļu mežs ļoti bagātos augšanas apstākļos. Atšķirībā no citiem egļu mežiem, šeit pamežā sastopami tādi krūmi kā Alpu vērene un parastais sausserdis, bet zemsedzē aug parastā sievpaparde, podagras gārsa, dzeltenā zeltnātrīte.

Apšu gāršas ir apšu audzes ļoti bagātos augšanas apstākļos. Zemsedzē atrodama dzeltenā zeltnātrīte, smaržīgais miešķis, ziemas kaņepene, pavasara dedestiņa; sūnu nedaudz, tās nereti aug uz koku stumbru pamatiem. Baltalkšņu gāršā pamežā sastop trauslo krūkli, parasto irbeni, Eiropas segliņu. Zemsedzē dominē parastā sievpaparde, vīrpaparde, birztalu virza, meža sprigane.

Ošu gāršas ir ļoti auglīgi ošu meži. Valdošā koku suga tajā ir oši, taču paaugā bez oša nereti atrodamas arī citas platlapu koku sugas – parastā liepa un parastā goba. Pamežā aug dažādas krūmu sugas – parastā ieva, parastais sausserdis, parastā irbene. Zemsedzē sastopama ziemas kaņepene, izplestā ēnsmilga un daudzziedu mugurene. Ošu gāršās ir izteikts pavasara aspekts – pirms koku lapu saplaukšanas krāšņi ziedošu klāju veido meža zeltstarīte, blīvais cīrulītis kopā ar citiem pavasarī ziedošajiem augiem zilo vizbulīti un tumšo lakaci.

Ozolu gāršas ir ozolu audzes ļoti bagātās augtenēs. Paaugā sastop parasto ozolu, parasto egli, parasto liepu, parasto osi. Pamežā aug dažādas krūmu sugas – parastā ieva, parastais sausserdis, parastā irbene. Zemsedzē atrodamas tās pašas sugas, kas ošu gāršā.

Baltalkšņu gāršas ir baltalkšņu meži ļoti auglīgās augsnēs. Pamežā sastopams trauslais krūklis, parastā irbene, Eiropas un kārpainais segliņš. Zemsedzē valdošās sugas ir parastā sievpaparde, vīrpaparde, birztalu virza, meža sprigane.

Jauktu koku gāršas ir mežs ar bagātu minerālās barošanās režīmu, kur nav vienas dominējošās sugas koku stāvā. Parasti sastop parasto apsi un platlapu koku sugas, visbiežāk – parasto ozolu, parasto liepu un parasto osi.

 

^

Slapjaiņu meži


Slapjie meži atrodami uz periodiski vai patstāvīgi slapjām vai mitrām kūdras vai minerālaugsnēm. Šeit ietilpst ļoti dažādi meži, no nedaudz slapjiem līdz gandrīz īstiem purviem. Šie ir īpatnēji meži, kuros mitrā klimatā notiek pārpurvošnanās.

Slapjaiņu meži ir meži uz minerālaugsnēm. Tajos nokrišņu pārpalikums iesūcas augsnē un aizplūst prom. Vietās ar līdzenu reljefu vai arī ieplakās slapjākos klimata periodos var notikt pārpurvošanās – augsnē sakrājas ūdens, kas izraisa augsnes podzolēšanos vai gleja slāņa rašanos. Meža nobiras nemitīgā mitruma apstākļos sadalās lēni, veidojas kūdra. Parādās mitrām vietām raksturīgas sūnas, kas vēl vairāk noslēdz gaisa pieeju – uzkrāj ūdeni un kavē ūdens iztvaikošanu no augsnes.

Slapjo mežu tipi lielākoties tiek nosaukti tāpat kā sauso mežu tipi, pievienojot vārdu „slapjais”. Taču ir arī slapjajiem mežiem vien atbilstoši vārdi, piemēram, grīnis un dumbrājs. Līdzīgi kā sausajos mežos, šie mežu tipi ietver gan mazauglīgas, gan auglīgas augtenes. Sakārtojot augtenes auglības pieaugšanas secībā, šie mežu tipi sarindojami šādi: grīnis, slapjais mētrājs, slapjais damaksnis, slapjais vēris un slapjā gārša.

Grīnis ir priežu mežs ļoti nabadzīgās smilts augsnēs. Grīnim turklāt raksturīgas lielas mitruma svārstības (dažkārt tur ir sauss, bet dažkārt – pārmitrs) un bieži ugunsgrēki. Koku stāvā dominējošā suga ir parastā priede, pameža nav vai tajā sastopami atsevišķi kadiķi. Zemsedzē aug galvenokārt sila virsis, bet diezgan bieži sastopami arī purva augi – polijlapu andromēda, purva vaivariņš, mitro vietu iemītnieks vaivariņš. Par mainīgiem mitruma apstākļiem liecina zilganā molīnija, savukārt sausākās vietās aug arī brūklenes. Sūnu stāvā sastopamas gan tādas sausieņu meža sūnas un ķērpji kā Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe un kladīnas, gan arī purvainām vietām raksturīgās sfagnu sūnas. Nabadzīgās augtenes dēļ priedes ir zemas un zarainas (V bonitāte). Šis ir Latvijā visretāk sastopamais meža tips – aizņem 0.3 % no mežu klātās platības.

Grīņa meža tipu nevajag sajaukt ar vietas nosaukumu – Grīņu rezervātu, kurā atrodams gan šis meža tips, gan citi, un aug grīņu sārtene – viršu dzimtas augs ar zvanveidīgiem sārtiem ziediem.

Slapjajā mētrājā arī raksturīga mazauglīga smilts augsne, mainīgi mitruma apstākļi (periodiski pārmitri) un slikti augušas priedes (IV bonitāte). Kopā ar priedēm dažkārt sastopami purva bērzi. Pārliecīgā mitruma dēļ nesadalījušās augu atliekas pārveidojušās par 10 - 30 cm biezu jēlkūdras kārtu. Tomēr augsne auglīgāka nekā grīnī, tādēļ bagātīgāks pamežs, kurā sastopami reti Zviedrijas kadiķi un trauslie krūkļi, zemsedzē aug brūklenes, purva vaivariņš, zilenes, zilganā molīnija, melnā vistene. Sūnu stāvā sastopami gan sfagni, gan Šrēbera rūsaine un viļņainās divzobe.

Slapjajiem damakšņiem raksturīgas vidēji bagātas, glejotas vai podzolētas smilts vai mālsmilts augsnes ar 10 - 30 cm biezu jēlkūdras vai rupjā humusa slāni virskārtā. Tā kā slapjajā damaksnī augsne ir auglīgāka nekā slapjajā mētrājā, dominējošajām koku sugām ir III bonitāte. Izšķir slapjos priežu damakšņus un slapjos egļu damakšņus. Slapjajos priežu damakšņos koku stāvā dominē parastā priede ar purva bērzu piemistrojumā un 2. stāvā sastopama arī parastā egle. Slapjajā egļu damaksnī koku stāvā dominē egle par parastās priedes un purva bērza piemistrojumu. Jauktu koku slapjajā damaksnī koku stāvā sastop gan parasto priedi, gan parasto egli un purva bērzu.

Krūmu stāvā abos šajos tipos sastop trauslo krūkli, retāk Zviedrijas kadiķi un pelēko kārklu vai parasto pīlādzi. Zemsedzē lielāko segumu veido mellene, iesirmā ciesa, dzeloņainā ozolpaparde. Sūnu stāvam raksturīgi gan sfagni, gan Šrēbera rūsaine un viļņainā divzobe.

Slapjais vēris sastopams vidēji bagātās glejotās vai podzolētās mālsmilts vai māla augsnēs. Izšķir egļu slapjos vērus un bērzu slapjos vērus. Egļu slapjajā vērī koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērza, retāk parastās priedes vai melnalkšņa piemistrojumu. Eglēm III – IV bonitāte. Bērzu slapjajā vērī koku stāvā dominē purva bērzs ar parastās egles vai melnalkšņa, retāk parastās priedes piemistrojumu. Krūmu stāvs slapjajā vērī bez parastā krūkļa un parastā pīlādža sastop arī parasto lazdu un baltalksni. Zemsedzē bieži aug mellene, meža kosa, parastā ciņusmilga, apaļlapu ziemciete, divlapu žagatiņa, sūnu stāvā – sfagni, lāčsūnas, stāvaines, divzobes.

Slapjā gārša ir bagātākais no slapjo mežu tipiem. Bagātīgos augšanas apstākļus veicina kalcija savienojumi augsnē. Egļu un ošu audzēm II – III bonitāte, pamežā daudz krūmu sugu, zemsedzē mitraudži platlapji un papardes.

Izšķir egļu slapjo gāršu, bērzu slapjo gāršu, ošu slapjo gāršu, melnalkšņu slapjo gāršu – atkarībā no tā, kura no šīm koku sugām dominē (ir valdošā) pirmajā stāvā. Šiem mežiem raksturīgas ļoti mitras un barības vielām bagātas minerālaugsnes ar 10 - 30 cm biezu trūdvielu slāni. Krūmu stāvs vidēji biezs vai biezs, dominē trauslais krūklis, parastā ieva, parastā upene. Bērzu slapjajā gāršā koku stāvā dominē purva bērzs ar parastās egles, melnalkšņa un parastā oša piemistrojumu. Egļu slapjajā gāršā koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērzu, parastā oša un melnalkšņa piemistrojumu. Ošu slapjajā gāršā koku stāvā dominē parastais osis ar melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu slapjajā gāršā dominē melnalksnis ar purva bērza, parastās egles un parastā oša piemistrojumu. Jauktu koku slapjajā gāršā sastop purva bērzu, parasto egli, parasto osi, melnalksni.

Zemsedzē raksturīgas sugas ir lēdzerkste, pamīšlapu pakrēslīte, purva purene, parastā sievpaparde, daudzgadīgā kaņepene, pļavas bitene. Sūnu stāvs rets, bet sugām bagāts: parastā kociņsūna, melnkāta skrajsamtīte, lielā spuraine, dižā ežlape.

Bez jau nosauktajām sugām bērzu slapjajā gāršā un egļu slapjajā gāršā sastop arī melleni un meža zaķskābeni. Sūnu stāvā parastā kociņsūna, skrajlapes, spurainais sfagns.

 

^

Purvaiņu meži


Sausieņu meži ir meži uz minerālaugsnēm. Slapjaiņu meži aug periodiski vai patstāvīgi mitrās augtenēs. Arī purvaiņu meži atrodami slapjās augtenēs, taču šeit meža pārpurvošanās ir pastiprinājusies un kūdras slāņa biezums pieaudzis tiktāl, ka koku saknes vairs nevar sasniegt minerālaugsni. Parasti šī kritiskā robeža iezīmējas 30 cm dziļumā, tādēļ to izmanto kā vienkārši noskaidrojamu pazīmi kūdras augšņu atšķiršanai no slapjajām minerālaugsnēm. Kokaudžu ražība purvaiņu mežos ir zema, izņemot vietas, kur izplūst barības vielām bagāti gruntsūdeņi. Daži autori apvieno slapjaiņu un purvaiņu mežus vienā rindā un nosauc tos par slapjajiem mežiem. Mežsaimniecībā tomēr lieto abas rindas, slapjaiņu un purvaiņu mežus, par atšķiršanas kritēriju izmantojot kūdras slāņa biezumu – slapjaiņu mežos zem 30 centimetriem, purvaiņu mežos virs. Pie purvaiņu mežiem pieder šādi mežu tipi: purvājs, niedrājs, dumbrājs un liekņa.

No tiem visnabadzīgākie augšanas apstākļi ir purvājos – mežos nabadzīgās, stipri skābās kūdras augsnēs. Koku stāvā dominē parastā priede, reizēm ar purva bērza piemistrojumu, krūmu stāvā sastop retus Zviedrijas kadiķus un parastos krūkļus, zemsedzē – makstaino spilvi, sila virsi, purva vaivariņu, zileni, lielo dzērveni. Sūnu stāvā dominē dažādu sugu sfagni, uz ciņiem arī dzegužlini un rūsaines. Šie apraksts ir visai līdzīgs sūnu purva raksturojumam.

Kā atšķirt purvaiņu mežu no īsta sūnu purva? Par pāreju uz sūnu purvu liecina iesarkanā sfagna un brūnā sfagna parādīšanās. (šīs sūnas mēdz augt kopā, veidojot klājienus ar dzērveņu sārtām un rūsas brūnām biezām sfagnu sūnām.)

Niedrājos ir nedaudz auglīgākās augtenes. Izšķir priežu niedrājus un jauktu koku niedrājus. Priežu niedrājā koku stāvā tāpat dominē parastā priede ar purva bērza piemistrojumu, krūmu stāvs rets vai vidēji biezs, kurā sastop trauslo krūkli. Jaukto koku niedrājā koku stāvā sastop parasto priedi, purva bērzu un parasto egli. Zemsedzē aug dažādas grīšļu sugas – iesirmais, tievsakņu un citi, kā arī iesirmā ciesa, slapjākās vietās trejlapu puplaksis, purva vārnkāja, uz ciņiem mellene, brūklene un klinšu kaulene. Sūnu stāvam raksturīgas dažādas sfagnu sugas.

Dumbrājs ir mežs slapjās, bagātās kūdras augsnēs, kas veidojas galvenokārt gruntsūdeņu pieplūdes ietekmē. Egļu dumbrājos koku stāvā dominē parastā egle ar purva bērza un melnalkšņa piemistrojumu. Bērzu dumbrājos dominē purva bērzs ar parastās egles un melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu dumbrājā koku stāvā dominē melnalksnis ar purva bērza, parastās egles un parastā oša piejaukumu. Jauktu koku dumbrājā koku stāvu veido melnalksnis, purva bērzs, parastais osis un parastā egle. Krūmu stāvs vidēji biezs, to veido trauslais krūklis, parastā ieva, parastā upene, pelēkais un ausainais kārkls. Zemsedzē dominē lēdzerkste, meža zirdzene, parastā sievpaparde, parastā purvpaparde, parastā vīgrieze. Sūnu stāvs rets, bet tajā liela sugu daudzveidība.

Liekņa ir mežs slapjās, bagātās kūdras augsnēs, kas veidojas galvenokārt kaļķainu pazemes ūdeņu izplūdes vietās, nereti pie strautiem vai avotiem. Bērzu liekņā koku stāvā dominē purva bērzs, parasti ar melnalkšņa piemistrojumu. Melnalkšņu liekņā koku stāvu veido melnalksnis ar purva bērza un parastā oša piejaukumu. Ošu liekņā koku stāvā dominē parastais osis ar melnalkšņa piemistrojumu. Jauktu koku liekņā koku stāvā sastop melnalksni, purva bērzu, parasto osi. Krūmu stāvs vidēji biezs, tajā sastop parasto ievu, parasto irbeni, parasto upeni un daudzas citas sugas. Zemsedzē bieži sastop parasto vīgriezi, Eiropas vilknadzei, meža sprigani, bebrukārkliņu. Sūnu stāva segums neliels, bet sastopamas daudzas sugas.

 

^

Nosusinātie meži


Atsevišķi izdalāmi nosusinātie meži. Mežus susinot, parasti izrok grāvjus un tādēļ pazeminās gruntsūdens līmenis. Lielā mitruma apstākļos augsnē ir uzkrājušās nesadalījušās organiskās augu atliekas. Pēc nosusināšanas tām piekļūst gaiss, kūdrā iekonservētās organiskās atliekas tiek ar mikroorganismu un bezmugurkaulnieku palīdzību noārdītas līdz neorganiskām vielām un atkal kļūst augiem uzņemamas. Tā šīs vielas var tikt iesaistītas meža vielu un enerģijas apritē. Parasti pēc nosusināšanas koki sāk augt labāk – mežu produktivitāte kļūst lielāka.

Mežsaimnieki nosusinātos mežus iedala āreņos un kūdreņos – vadoties galvenokārt pēc kūdras slāņa biezuma nosusinātajā mežā. Āreņos kūdras slānis nav biezāks par 20 cm vai vispār nav, kūdreņos tas ir biezāks par 20 cm. Pie āreņiem pieder meža tipi viršu ārenis, mētru ārenis, šaurlapju ārenis un platlapju ārenis. Pie kūdreņiem pieder viršu kūdrenis, mētru kūdrenis, šaurlapju kūdrenis un platlapju kūdrenis.

Viršu un mētru āreņi var būt tikai priežu meži. Nosusinātajos mežos, augšanas apstākļiem kļūstot sausākiem, sāk augt sausākām vietām raksturīgas sugas, taču nereti saglabājas arī sugas no agrākajiem mitrajiem laikiem – vaivariņš, šaurlapu sfagns un citi.

Viršu ārenis ir mežs nabadzīgās nosusinātās smilts augsnēs. Viršu āreņos, kā rāda nosaukums, bagātīgi sastopami virši. Par agrākajiem mitrajiem apstākļiem liecina šaurlapu sfagna klājieni ieplakās. Koku stāvā dominē parastā priede, reizēm ar purva bērza piemistrojumu. Krūmu stāva nav vai sastopami atsevišķi Zviedrijas kadiķi. Zemsedzē biežāk sastop sila virsi, brūkleni, zilgano molīniju, purva vaivariņu. Sūnu stāvā dominē rūsaines un divzobes, taču parasti pēc purva nosusināšanas saglabājas smaillapu sfagns.

Mētru ārenis ir mežs vidēji nabadzīgās nosusinātās minerālaugsnēs. Mētru ārenī aug augi, kuru lakstus cilvēki nereti sauc par mētrām – mellenes un brūklenes. Mētru āreņiem raksturīga vidēji nabadzīga smilts augsne, parasti podzolēta, retāk glejota, bieži ar rūsas kārtu. Koku stāvā dominē parastā priede, bieži ar purva bērza piemistrojumu, reizēm ar parasto egli otrajā stāvā. Pamežs rets, biežāk sastop Zviedrijas kadiķi, retāk – trauslo krūkli. Zemsedzē aug mellenes, brūklenes, zilganā molīnija, sūnu stāvā – rūsaines, stāvaines, dzegužlini. Parasti pēc nosusināšanas saglabājas smaillapu sfagns.

Šaurlapju ārenis ir vidēji bagāts mežs nosusinātās minerālaugsnēs. Tam raksturīga raksturīga glejota, retāk podzolēta mālsmilts, reizēm smilts augsne. Kāpēc šāds nosaukums? Gan pirmajā un otrajā stāvā, gan pamežā sastopami dažādi šaurlapji jeb šaurlapu koki – pīlādži, bērzi, krūkļi un citi. Izšķir priežu, egļu, bērzu un jauktu koku šaurlapju āreņus. Priežu šaurlapju āreņos dominē parastā priede ar parastās egles piemistrojumu; otrajā stāvā arī sastop parasto egli. Sastop arī purva bērzu, retāk – melnalksni. Egļu šaurlapju ārenī koku stāvā dominē parastā egle. Pameža un zemsedzes sugu sastāvs līdzīgs kā priežu ārenim. Bērzu šaurlapju ārenī koku stāvā dominē purva bērzs. Jauktu koku ārenī – parastā priede, parastā egle, purva bērzs, melnalksnis, parastā apse, purva bērzs, parastā apse dažādās mistraudzēs. Krūmu stāvā sastop parasto pīlādzi, trauslo krūkli, retāk – parasto irbeni un parasto sausserdi. Zemsedzē dominē mellene, meža zaķskābene, klinšu kaulene, dzeloņainā ozolpaparde, niedru un iesirmā ciesa. Sūnu stāvā līdzās raksturīgajām sauso mežu sūnām ilgstoši saglabājas Girgensona sfagns.

Platlapju āreņi ir meži bagātās nosusinātās minerālaugsnēs. Izšķir priežu platlapju āreņus (koku stāvā dominē parastā priede ar parastās egles piemistrojumu un egli otrajā stāvā, egļu (koku stāvā dominē parastā egle, piemaisījumā parasti purva bērzs, retāk – melnalksnis, parastā apse vai parastais osis), bērzu platlapju āreņus (purva bērzs), melnalkšņu (dominē melnalksnis), ošu (osis), jauktu koku (parastā egle, purva bērzs, melnalksnis, parastā apse, parastais osis dažādās mistraudzēs). Krūmu stāvā aug trauslais krūklis, parastais pīlādzis, reizēm arī parastā irbene, alpīnā vērene, parastā zalktene. Zemsedzē sastop meža zaķskābeni, klinšu kauleni, dzelteno zeltnātrīti, parasto sievpapardi, meža sprigani un citas sugas. Sūnu stāvā dominē lielā spuraine, platlapu knābīte, lielā greizkausīte, bieži arī spīdīgā stāvaine un Šrēbera rūsaine.

Kādēļ šādus skuju koku mežus sauc par platlapu āreņiem? Kur ir tie platlapji, kas devuši nosaukumu šim meža tipam? Nekoptos mežos piemistrojumā kopā ar egli un bērzu sastopamas arī platlapju sugas. Mežu kopjot, nereti platlapu koki tiek nocirsti, veidojot viendabīgu egļu audzi. Bez tam par platlapjiem sauc ne tikai kokus, bet arī lakstaugus ar platām lapām.

Kūdreņi ir nosusināti purvāji. Tajos vēl aizvien ir kūdras slānis, kas biezāks par 20 centimetriem un tas var būt arī vairākus metrus biezs. Koku saknes sakņojas šajā kūdras slānī un aktīvajām koku saknēm nav kontakta ar minerālaugsni. Augšanas apstākļu bagātīgumu vai nabadzīgumu kūdreņos nosaka nevis kūdras slāņa biezums, bet kūdras raksturs un gruntsūdeņu ķīmiskās īpašības. Pie kūdreņiem pieder viršu, mētru, šaurlapju un platlapju kūdrenis.

Viršu kūdrenis ir mežs nabadzīgās nosusinātās kūdras augsnēs, kur koku stāvā dominē parastā priede, reizēm ar nelielu purva bērza piemaisījumu. Krūmu stāva nav vai tajā sastop atsevišķus Zviedrijas kadiķus un trauslo krūkli. Zemsedzē bieži sastop brūkleni, sila virsi. Ilgi saglabājas purva vaivariņš, polijlapu andromeda, makstainā spilve, zilene. Sūnu stāvā dominē Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe, meža un briežu kladīna. Pēc nosusināšanas ilgi saglabājas šaurlapu un Magelāna sfagns.

Mētru kūdrenis ir mežs vidēji nabadzīgās nosusinātās kūdras augsnēs un koku stāvā dominē parastā priede. Piemistrojumā parasti aug purva bērzs, retāk parastā egle. Krūmu stāvs rets, sastop trauslo krūkli, Zviedrijas kadiķi, pelēko kārklu. Zemsedzē dominē dažādi sīkkrūmi – mellene un brūklene. Sastop arī gada staipekni, pļavas nārbuli, pūkaino zemzālīti,. Sūnu stāvā dominē Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe, spīdīgā stāvaine. Pēc nosusināšanas ilgi saglabājas arī šaurlapu un Magelāna sfagns.

Šaurlapju kūdreņi ir meži vidēji bagātās nosusinātās kūdras augsnēs. Izšķir priežu šaurlapju kūdreņus (koku stāvā dominē parastā priede, piemistrojumā parasti purva bērzs, retāk parastā egle un melnalksnis), egļu (dominē parastā egle), bērzu (purva bērzs), jauktu koku šaurlapju kūdreņus (parastā priede, parastā egle, purva bērzs, melnalksnis, parastā apse dažādās mistraudzēs). Krūmu stāvā sastop trauslo krūkli, parasto pīlādzi, retāk – Zviedrijas kadiķi un parasto irbeni. Zemsedzē dominē mellene, meža zaķskābene, gada staipeknis, niedru un iesirmā ciesa. Sūnu stāvā sastop spīdīgo stāvaini, Šrēbera rūsaini, viļņaino un lielo divzobi, lielo spuraini, parasto ūsaini, parasto īsvācelīti.

Platlapju kūdreņi ir meži bagātās nosusinātās kūdras augsnēs. Izšķir egļu platlapju kūdreņus (koku stāvā dominē parastā egle, piemistrojumā purva bērzs, retāk melnalksnis, parastā priede, parastā apse), bērzu (purva bērzs), ošu (parastais osis), melnalkšņu (dominē melnalksnis), jauktu koku platlapju kūdreņus (parastā egle, purva bērzs, melnalksnis, parastais osis, parastā apse dažādās mistraudzēs). Pamežā sastop diezgan daudz sugu – trauslo krūkli, parasto pīlādzi, pelēko kārklu, parasto zalkteni, parasto upeni. Zemsedzē sastopama meža zaķskābene, lēdzerkste, čūskoga. Sūnu stāvā bieži sastop spīdīgo stāvaini, platlapu knābīti, lielo greizkausīti, lielo spuraini.

 

^

Izcirtumi


Izcirtumi ir biotopi vietās, kur kokaudze nesen nocirsta un zemsedzes sugu sastāvs pārmainījies. Meža zemsedzes sugas parasti ir pielāgojušās ēnainam mikroklimatam un neiztur izcirtumā valdošo lielo apgaismojumu un krasās mitruma un temperatūras svārstības. To vietā sazeļ citas sugas, kas šiem apstākļiem labāk piemērotas. Tās parasti ir pioniersugas, kuras spēj strauji izplatīties.

Izcirtumos ar laiku atjaunojas jauna mežaudze. Meži var atjaunoties mākslīgi (stādot jaunus kokus) un dabiski. Stādot jauno mežu, ir jāņem vērā vietas augtene un jāstāda tādi koki, kuriem šeit ir vislabākie augšanas apstākļi. Ja iestāda nepiemērotu sugu kokus, tie var neieaugt, vēlāk slimot un augt lēni.

Ja izcirtumā netiek stādīti jauni koki, ar laiku izcirtumi paši aizaug ar kokiem un veidojas jauna mežaudze. Pēc augtenes auglīguma un mitruma apstākļiem var aptuveni paredzēt, kādas koku sugas atjaunosies izcirtumā. Mežkopji var kopt dabiski atjaunojušos izcirtumu, izcērtot mazāk vērtīgās sugas un atēnojot vērtīgākās.

Pēc nabadzīgu sausieņu mežu nociršanas tur augušie sīkkrūmi brūklene un mellene parasti panīkst un ieviešas viengadīgi un divgadīgi lakstaugi – šaurlapu ugunspuķe, mazā skābene, meža krustaine. Sūnu stāvā parādās augsnes atsegumiem raksturīgas pioniersugas purpura ragzobe, nokarvācelīšu polija, kadiķu dzegužlins. Izcirtums parasti dabiski aizaug ar bērziem, lēni – ar parasto priedi.

Nereti samērā sausu mežu izcirtumos novērojama pārpurvošanās. Tas ir tādēļ, ka lielie koki uzņēma no augsnes mitrumu un iztvaikoja to caur milzumdaudz skujām un lapām. Kokiem ir ļoti liela iztvaikošanas virsma. Pēc koku nociršanas iztvaikošanas virsma daudzkārt samazinās, kādēļ zemsedze pārpurvojas.

Auglīgo sausieņu mežu izcirtumos parasti izplatās meža avene, akļi, sazeļ graudzāles – niedru ciesa un parastā ciņusmilga. Strauji sazeļ pameža krūmi – parastā lazda, parastais sausserdis. Mežaudze parasti atjaunojas ar parastās apses atvasēm, lēnāk ar citām koku sugām – parastā oša, parastās liepas un parastās egles sējeņiem.

Nabadzīgu slapju un nosusinātu mežu izcirtumos parasti pastiprināti izplatās sila virsis, zilganā molīnija. Šajos mežos mēdz dabiski atjaunoties bērzi un parastās priedes, retāk – parastā egle. Bērzi atjaunojas ātri, skuju koki – lēnāk.

Auglīgos slapjos un nosusinātos mežos strauji sazeļ graudzāles un grīšļi, piemēram, iesirmā ciesa, krastmalas grīslis, kā arī lēdzerkste un meža zirdzene. No koku pioniersugām atjaunojas bērzi, retāk parastā apse.

 

^

Krūmāji


Krūmāji veidojas kā sauszemes un ūdeņu pārejas biotopi upju un ezeru krastos, kā arī kā pārejas stadijas, aizaugot mitrām pļavām un nosusinātiem zāļu purviem.

Upju un ezeru krastos, nelielās salās un smilšu sērēs parasti satopami augsto kārklu un vītolu krūmāji. Tajos dominē trauslais vītols, baltais vītols, šķetra, pelēkais kārkls, vicu vītols un klūdziņu kārkls.

Mitras pļavas un nosusināti zāļu purvi parasti aizaug ar zemajiem kārkliem un bērziem. Te bieži sastopams mirsīnlapu kārkls, pelēkais kārkls, vilku kārkls, ausainais kārkls.

 

^

Virsāji


Virsāji ir klajumi, kur zemsegā vienas no valdošajām sugām ir viršu dzimtas sugas – sila virsis vai grīņu sārtene. Izšķir slapjos virsājos un sausos virsājus.

Slapjie virsāji sastopami mitrās vietās un to zemsegā dominē sīkkrūmi (sila virsis, grīņu sārtene) un zemo kārklu sugas. Nozīmīgākā suga šajā biotopā ir grīņu sārtene – Latvijā ļoti rets augs. No lakstaugiem sastopamas zāļu purva sugas (ciņu mazmeldrs un citas) un mainīgus mitruma apstākļus norādošas sugas (zilganā molīnija). Kūdras slāņa biezums parasti nepārsniedz 30 centimetrus.

Šis biotops Latvijā sastopams ļoti reti Latvijas rietumos – Piejūras zemienē Ziemupes un Sakas apkaimē. Tur tas atrodams nelielās platībās pārmitro mežu laucēs un mežmalās.

Sausie virsāji ir veidojušies mēreni mitros vai sausos augšanas apstākļos podzolētās smilts augsnēs. Šis biotops ir veidojies ganīšanas vai ugunsgrēku ietekmē, tomēr visbiežāk virsāji veidojas izcirtumos, kur tie ātri aizaug vai tiek apmežoti. Bez sila virša šeit sastopamas šādas sugas: ļoti sausās vietās – lodvārpu grīslis, sīkziedu žibulītis, sīkkrūmu sabiedrībās – brūklene, parastā mellene, melnā vistene; sausās vietās ar lielāku lakstaugu īpatsvaru – aitu auzene, stāvā vilkakūla, liektā sariņsmilga. Mēreni mitrās vietās – parastā smilga un stāvā vilkakūla.

Lielās platībās un ilglaicīgi šis biotops sastopams reti – Latvijas dienvidaustrumos uz iekšzemes kāpām. Lielākās sauso virsāju platības ir Ādažu apkaimē, kur virsāju veidošanos ietekmējusi armijas darbība.

 

^

Mežu bioloģiskā daudzveidība


 

^

Kā dabā pazīt mežu ar lielu bioloģisko daudzveidību?


Bioloģisko daudzveidību raksturo liels sugu skaits, taču vairums šo sugu pārstāvji ir sīki vai nezinātājam paslēpušies, kā ķērpji, gliemeži, putni.

Nespeciālisti parasti šīs sugas neprot atrast. Taču par audzes vērtību viņi var spriest pēc struktūras un atslēgas elementiem.

Ekoloģiski vērtīga meža pazīmes:

 

^

Mirusī koksne


Mirusī koksne – sausokņi (stāvoši miruši koki) un kritalas (guloši miruši koki) ir viena no svarīgākajām ekosistēmas struktūrām mežos. Augot koki patērē barības vielas un veido biomasu. Koku stumbros ir ieslēgti milzīgi biomasas daudzumi. Kad koka dzīve beidzas, tā koksne pēc ilgāka laika atkal kļūst par barības vielām.

Kritalām satrūdot, sēnes un baktērijas noārda to koksni barības vielās, ko pēc tam var uzņemt augi un bezmugurkaulnieki. Kukaiņi, gliemeži, ķirzakas un sīki zīdītāji lielajās kritalās veido mājokļus, barojas un patveras no plēsējiem vai nepatīkamiem laika apstākļiem. Arī dažādas augu sugas tur atrod nepieciešamo mitrumu un ēnu. Trūdošie stumbri apaug ar sūnām un staipekņiem, kamēr visbeidzot satrūd pavisam un kļūst atkal par augsni citiem kokiem. Trūdošu koksni var apdzīvot apmēram 800 vaboļu sugas, un tas ir izšķirošais substrāts daudziem citiem bezmugurkaulniekiem, kā arī sēnēm, sūnām un ķērpjiem. Liela daļa apdraudēto meža sugu dzīvo mirušā koksnē.

Ļoti labi ir, ja mežā vienlaikus atrodamas kritalas visās trūdēšanas stadijās, jo dažām sugām ir vajadzīgi nesen krituši koki, citām atkal vairāk vai mazāk satrūdējuši, un katrai kritalu trūdēšanas stadijai pielāgojušās citas sugas. Tādējādi, pateicoties mirušo koku koksnei, mežā sapulcējas ļoti dažādu sugu pārstāvji, ievērojami palielinot meža bioloģisko daudzveidību.

Stāvoši nokaltuši lieli koki – sausokņi – mežā ir neaizstājami, lai mežos varētu dzīvot tādas retas putnu sugas kā melnā dzilna, trīspirkstu dzenis, ausainā pūce. Daudzi dobumperētāji putni var mājot tikai sauso koku dobumos, un, ja mežā šādu koku nav, tad nav vietas arī šiem putniem. Citi atkal pārtiek no kukaiņiem, kas atrodami nokaltušo koku koksnē un aiz mizas. Tā stāvošie mirušie koki ir veselīgas meža ekosistēmas svarīgs aspekts.

Īpaši vērtīgi ir liela izmēra (resni) sausokņi. Stāvošus mirušus kokus var atrast gandrīz katrā mežā, arī jaunaudzē. Blīvās jaunās audzēs notiek pašizretināšanās un ir daudz neliela izmēra stāvošu mirušu koku (sausokņu). Tie parasti samērā ātri (mazāk kā 10 gados) nokrīt un sadalās.

Vecākā mežā koku bojā eju vairāk ietekmē slimības, kukaiņu bojājumi, krītošu blakus koku radīti bojājumi, vējš, sniegs. Liela izmēra sausokņi noārdās lēnāk nekā mazi un noārdīšanās ātrums atšķiras arī starp sugām.

Ja mirušie koki tiek aizvākti, tas degradē dzīvnieku dzīvotni un augu atjaunošanos uz ļoti ilgu laiku. Rūpīgi koptos mežos kritalu un stumbeņu ir maz, pateicoties tradicionālajai mežsaimniecībai: visi lielie koki laikus tiek nocirsti un novākti, tādēļ kritalām nav no kā rasties. Kailcirtēs lielākā daļa organiskā materiāla tiek aizvākta, un mirušās koksnes rašanās un pieejamība ir pārtraukta uz ilgu laiku. Meža ugunsgrēki dabiskos apstākļos gan iznīcina, gan rada mirušo koksni. Ugunsgrēki nogalina kokus, ievainojot stumbrus, izdedzinot vainagus un sadedzinot sakņu sistēmas, un arī iebojā kokus, kurus vēlāk nogāž vējš vai piebeidz kukaiņi. Meža ugunsgrēku apslāpēšana pilnīgi apstādina šos process.

Zviedrijā 39 % no aizsargājamajām meža sugām ir nepieciešama mirusī koksne to izdzīvošanai. Dažādām sugām nepieciešama dažāda koksne – 26 % aizsargājamo sugu nepieciešamas kritalas, bet 21 % – sausokņi. Citi svarīgi parametri ir koksnes sadalīšanās pakāpe, koksnes izmēri, koka suga un laiks kopš koka bojāejas.

Nereti tiek uzskatīts, ka mežu ir nepieciešams iztīrīt no kritušajiem un nokaltušiem kokiem – lai novērstu iespējamu kaitēkļu savairošanos. Taču, kā jau teikts, pat katrai koku trūdēšanas stadijai ir pielāgotas citas dzīvnieku grupas, tāpēc nav iespējams, ka vieni un tie paši kukaiņi savairotos kritalās un pēc tam pārceltos uz dzīvajiem kokiem. Toties var cerēt, ka mirušajā koksnē savairosies augošo koku kaitēkļu dabiskie ienaidnieki un palīdzēs mežam cīnīties pret kaitēkļu epidēmijām. Jo bioloģiskā daudzveidība palielina ekosistēmas stabilitāti. Iestāstīt mežkopjiem, ka nevajag no meža izvākt kritalas, ir grūti, bet svarīgi.

 

^

Dabiskie traucējumi


Arī bez cilvēka piedalīšanās meža augšanu aizkavē vai pat pārtrauc dažādi traucējumi: ugunsgrēki, vējgāzes un kaitēkļu epidēmijas; lielie dzīvnieki mielojas ar koku mizu un dzinumiem, un mežacūkas izposta zemsedzi.

Ļoti liels traucējums ir meža ugunsgrēks. Pēc ugunsgrēka, līdzīgi kā pēc meža izciršanas, meža attīstība sākas no jauna. Periodiska meža nodegšana ir tipiska dažos meža tipos un tā rodas dabiska daudzveidība ainavā.

Meža ugunsgrēki ir senāki nekā cilvēce, tāpēc varam domāt, ka daba pie tiem ir arī pielāgojusies. Daudz diskutē par to, cik bieži varētu būt bijuši meža ugunsgrēki tajos laikos, kad cilvēki vēl neprata cīnīties ar lieliem meža ugunsgrēkiem. Diezgan trūcīgas ir ziņas par ugunsgrēkiem Ziemeļeiropas mežos. Katrā novadā mežu attīstība ir savādāka un pat unikāla, jo katrā ir cits klimats un citādāki traucējumi. Ir pierādīts, ka dažu meža tipu audzes nekad nav varējušas eksistēt ilgāk par 200 gadiem – pēc tam noteikti nodegušas. Citi meži deguši ik pēc 50 vai 100 gadiem… Šis degšanas biežums ir atkarīgs no reģiona un no meža augšanas apstākļu tipa.

Lieli mežu bojātāji ir dzīvnieki. Domājams, ka arī dzīvnieku postījumiem meži ir pielāgojušies, un tiem ir sava loma meža atjaunošanās procesā. Aļņi apgrauž dažu kociņu dzinumus, tādējādi ļaujot izplesties citiem. Meža cūkas pamatīgi izrakņā meža zemsedzi un rada labvēlīgus apstākļus gaismu mīlošu jauno kociņu augšanai – tiem ir vieglāk pārvarēt konkurenci ar citām zemsedzes sugām. Kukaiņi un meža slimības, piemēram mizgrauži un sakņu trupe, var bojāt lielas meža platības.

 

^

Ugunsgrēki


Ugunsgrēki ir galvenais dabiskais traucējums dabiskos boreālajos mežos. Meža ugunsgrēkus var salīdzināt ar cilvēka veiktām kailcirtēm un citām cirtēm – abos gadījumos liela daļa meža biomasas tiek īsā laikā no meža aizvākta, strauji mainās meža mikroklimats un zemsedze. Ja mēs vēlamies mežu vienlaikus gan izmantot koksnes ieguvei, gan saglabāt tā bioloģisko daudzveidību, to var panākt, pielāgojot meža ciršanas režīmu šajā mežā dabiskajam ugunsgrēku biežumam. Degšanas varbūtība dažādās mežaudzēs ir dažāda: visbiežāk aizdegas ļoti sausi meži, kamēr mitrie meži, kurus turklāt aizsargā upju ielejas, aizdegas ļoti reti vai pat nekad.

Mežu ciršanu vajadzētu koncentrēt vietās, kur degšanas varbūtība ir visaugstākā, kamēr vietas, kuru degšana ir maz iespējama, būtu cērtamas ļoti reti un mazos daudzumos vai vispār atstājamas necirstas.

 

^

Ciršana


Kailcirte ir ļoti pierasts mežsaimniecības paņēmiens, kad kādā teritorijā nocērt un aizvāc visus kokus. Parasti pēc tam tur tiek stādīti jauni koki vai arī audze atjaunojas dabiski, un veidojas jaunas vienāda vecuma mežaudzes.

Kailcirti nereti salīdzina ar meža ugunsgrēku, jo arī ugunsgrēks atbrīvo no kokiem kādu meža daļu. Ugunsgrēki ir dabiski, tātad daba ir pielāgojusies tam, ka lielākās platībās tiek iznīcina gan kokus, gan zemsedzi.

Turpinot meža ciršanu salīdzināt ar meža ugunsgrēku, kailcirtes neiesaka tādās vietās, kur meža ugunsgrēki nemēdz būt (mitras un purvainās vietas), jo šie meži nav pielāgoti pēkšņām lielām pārmaiņām.

 

^

Trīs dabisko traucējumu režīmi


Ugunsgrēks ir dabiskais traucējums. Taču tas ir raksturīgs nevis pilnīgi visiem mežiem, bet gan tikai sausajiem. Slapjajos mežos savukārt mežaudze attīstās nelielu traucējumu ietekmēta. Mūsu klimatā mežos var novērot trīs dabisko traucējumu režīmus.

1. Izrobojumu dinamika. Lielu vecumu sasniegušie koki ar laiku nokrīt. To vietā rodas pavisam neliels klajums – lauce. Šajā vietā tūlīt steidz ieņemt vietu jaunie koki. Daudzi koki šajā vietā ir iesējušies jau sen, un ilgi gaidījuši, kamēr radīsies to straujākai augšanai piemēroti apstākļi. Tie ir ēncietīgi koki, kas spēj vairākus gadu desmitus atrasties lielā ēnā un ļoti lēni augt. Pie šādiem kokiem pieder egles. Pavērojiet jaunās egles dažāda vecuma, biezos mežos. Droši vien atradīsiet eglītes, kuras pēc formas atgādina nevis pierasto Ziemassvētku eglītes piramīdu, bet drīzāk lietussargu – cieši pietuvinātie zari ir labi auguši platumā, bet pieaugums garumā ir niecīgs. Šādas eglītes, garumā īsākas par metru, var būt vairākus gadu desmitus vecas. Kad vainagu klājumā rodas atvērums, šādi koki uzsāk strauju augšanu.

Dabiski mainīgās ainavās šādas audzes bieži veido koridoriem vai tīkliem līdzīgas audzes mežu mitrajās un slapjajās daļās. Šīm vietām raksturīgs samērā mitrs un nemainīgs mikroklimats ar nepārtrauktu mirušas koksnes apgādi dažādās sadalīšanās pakāpēs. Iepriekš runājām par ugunsgrēka nozīmi meža attīstībā. Taču šie meži ir tik mitri, ka tie nemaz nevar aizdegties.

Koku vainaga kontinuitāte un mirušās koksnes kontinuitāte rada nemainīgu mitru mikroklimatu. Atlikušajos šādos mežos ir liels skaits retu sugu, kas kļūst ļoti retas mežu meliorācijas un ciršanas dēļ, jo tās ir jutīgas pret mikroklimata maiņām. No ļoti retajām sugām te sastopamas galvenokārt retas ķērpju sugas – šādu apstākļu indikatori. Tās sauc arī par ugunsgrēka bēgļiem, un šie meži var būt nepiedzīvojuši ugunsgrēkus pat vairākus gadu tūkstošus.

2. Sukcesionāla attīstība pēc liela mēroga traucējumiem. (Sukcesija ir pakāpenisks process, kurā mainās sugu sastāvs augu sabiedrībā.) Sukcesiju var ierosināt ļoti stiprs vējš, kukaiņu savairošanās, ugunsgrēks, vai arī cilvēku radīti traucējumi, kā kailcirtes. Nozīmīgākie no tiem ir ugunsgrēki un kailcirtes. Šo traucējumu rezultātā kāds biotops tiek iznīcināts, bet kāds cits – radīts. Pēc tam, kad kāds mežs ir nodedzis, nocirsts vai citādi iznīcināts, bijušā meža vietā sākas sukcesija – meža attīstība sākas no jauna. Traucējuma vietā vispirms sāk augt dažādas pioniersugas – bērzs, apse, priede, melnalksnis, baltalksnis, ozols. Vēlāk šīs sugas izkonkurēs tā sauktās sekundārās sugas – egle, goba, liepa.

Lai saglabātos ainavā, sugām, kas saistītas ar konkrētu sukcesijas stadiju, jāspēj izplatīties no pamata teritorijas un kolonizēt jaunas teritorijas. Piemēram, ir tādas sugas, kurām nepieciešami meža klajumi. Ir sugas, kuras mīt jaunaudzēs. Citām sugām nepieciešami vidēja vecuma vai pavisam veci meži. Vēl citām nepieciešami atsevišķi ļoti veci koki.

Jaunās audzēs pēc ugunsgrēka degusī koksne nodrošina mājvietu dažādām kukaiņu sugām. Pēc ugunsgrēka parasti audzēs ir daudz lapu koku, kuri uztur raksturīgas putnu un kukaiņu sugas.

Vidējās sukcesijas stadijās starp lapu kokiem notiek pašizretināšanās; tā rodas daudz mirušas lapu koku koksnes, kas ir priekšnoteikums ļoti retām dzeņu sugām.

Audzēm kļūstot vecākām, lapu koku relatīvais daudzums parasti samazinās un kļūst vairāk skuju koku.

Īpaši liela daudzveidība sākas stadijā, kad koki 50 - 100 gadus vecāki nekā vecums, kurā koki parasti tiek cirsti (80 - 100). Šai daudzveidībai raksturīgas vairākas indikatorsugas, bet lielais audzes vecums ir indikators pats par sevi.

3. Vairāku kohortu priežu meži. (Kohorta ir vienāda vecuma īpatņu grupa. Kohorta nav tas pats kas paaudze, jo paaudze ir plašāka un var ietvert vairākas hohortas.) Sausās vietās notiek bieži un mazas intensitātes ugunsgrēki. Tajos iet bojā tikai daļa koku, un parasti izdeg atsevišķi laukumi un koku grupas, pārējo mežu atstājot samērā neskartu. Degušajās vietās tūlīt iesējas jauni kociņi, kas visi ir apmēram vienādā vecumā. Tā rodas audzes, kurās ir vairākas koku kohortas, kas radušās pēc agrākiem traucējumiem un tā rodas vairāku līmeņu vertikāla struktūra. Piemēram, kāds mežs ir dedzis pirms 10, pirms 40, pirms 90 un pirms 150 gadiem. Lielākā daļa koku šajā mežā tad ir 10, 40, 90 un 150 gadus veci, un citu vecumu koku ir maz. Mirušās koksnes piegāde dažādās sadalīšanās pakāpēs parasti ir nepārtraukta, jo sausos mežos koksnes sadalīšanās notiek lēni un stāvoši miruši koki var krist ilgu laiku pēc nomiršanas.

Šo mežu bioloģisko daudzveidību ir grūtāk novērtēt. Tajos ir maz tādu reto sugu, kuras viegli konstatēt. Mirusi koksne dažādās sadalīšanās pakāpēs un ļoti veci koki šeit ir galvenie indikatori.

 

^

Sausie meži un slapjie meži – divas dažādas sugu izdzīvošanas stratēģijas


Sausie meži – izdzīvos tas, kam lielākās izplatīšanās spējas. Sausajiem mežiem raksturīgi liela mēroga traucējumi, pēc kuriem mežaudze attīstās no jauna. Šādi traucējumi ir dabiski un sauso mežu sugas ir tiem pielāgojušās. Pēc traucējuma sugai ir jāspēj izplatīties uz citām šai sugai piemērotām teritorijām. Tādēļ retajām sauso mežu sugām ir lielas pārvietošanās spējas.

Kādēļ tad šīs sugas tomēr ir kļuvušas retas? Mums taču netrūkst dažādu vecumu sauso mežu? Diemžēl tajos trūkst šīm sugām nepieciešamo struktūru. Mežu ugunsgrēki mūsdienās notiek daudz retāk nekā agrākos laikos, un ja arī notiek, tad pēc degšanas visa atlikusī koksne tiek no meža izvākta. Tādēļ tām sugām, kurām nepieciešama nesen degusi koksne, trūkst apmešanās vietas. Sausajos mežos ir arī pārāk maz mirušās koksnes. Pastaigājiet pa sausajiem piejūras priežu mežiem. Cik daudz jūs tajos atradīsiet vecas kritalas, kuru diametrs ir lielāks par 50 centimetriem? Ļoti maz vai vispār nemaz.

Slapjie meži – izdzīvos tas, kas nekur nesteidzas. Slapjie meži ir pārāk slapji, lai degtu, tādēļ liela mēroga traucējumi šeit tik pat kā nenotiek. Šādos nemainīgos apstākļos sugām nav nekādas nepieciešamības pārvietoties lielos attālumos, un daudzām sugām ir ļoti mazas pārvietošanās spējas. Kur tām steigties? Šajā pašā vietā gadsimtiem ilgi ir nemainīgi un piemēroti apstākļi; ja viens koks iet bojā, tad turpat blakus ir cits piemērots koks, uz kura atkal varēs mājot vai veselu gadsimtu.

Šādos mežos sastopamās sugas jau ar savu klātbūtni liecina par meža ilglaicīgu pastāvēšanu un par nemainīgi mitru mikroklimatu. Pie tādām sugām pieder daudzas retas ķērpju, sūnu, sēņu un gliemežu sugas.

Kailcirte šīs sugas pārsteidz pilnīgi nesagatavotas. Tām nepieciešami nemainīgi mitruma apstākļi, taču pēc ciršanas vējš un saule šo biotopu izžāvē. No cita piemērota biotopa tās šķir citi, nepiemēroti biotopi. To izplatīšanās spējas ir pārāk mazas, lai īsā laikā sameklētu citu piemērotu biotopu. Tādēļ mežu ciršanas dēļ daudzas slapjo un mitro mežu sugas ir kļuvušas ļoti retas.

 

^

Kontinuitāte


Kontinuitāte nozīmē kādas īpašības vai stāvokļa ilglaicīgu pastāvēšanu. Latviski to varētu tulkot arī kā nepārtrauktību, bet ar to ir jāsaprot nevis nepārtrauktība telpā, bet nepārtrauktība laikā.

 

^

Koku kontinuitāte


Viena no nozīmīgākajām dabiska meža pazīmēm ir koku kontinuitāte. Tas nozīmē, ka kādā teritorijā mežs ir pastāvējis ilgu laiku – tas nav ticis nocirsts kailcirtē vai nav nodedzis. Koku kontinuitāte ir ļoti nozīmīga tām meža sugām, kurām ir nepieciešams nemainīgs mikroklimats un ir vājas izplatīšanās spējas. Piemēram, daudziem sūnās dzīvojošiem vārpstiņgliemežiem nepieciešami nemainīgi mitri un ēnaini apstākļi. Ja to biotops kļūst pārāk sauss un saulains, šo sugu saglabāšanās ir apgrūtināta. Un iedomājieties, kas notiek, ja viss mežs tiek nocirsts kailcirtē. Šīm sugām ir jāspēj izplatīties uz citu tām piemērotu mežu, bet pa ceļam tās apdraud gan nepiemēroti apstākļi, gan dažādi dzīvnieki, kas tos labprāt apēstu.

 

^

Kritalu kontinuitāte


Kritalu kontinuitāte ir viena no visbūtiskākajām, lai saglabātos meža bioloģiskā daudzveidība. Tā ir vienlīdz svarīga gan vissausākajos, gan visslapjākajos mežos. Daudzām ar kritalām saistītajām retajām sugām ir vāja izplatīšanās spēja, tādēļ to pastāvēšanai nepieciešams, lai nelielā platībā visu laiku būtu kritalas. Turklāt, tā kā dažām sugām nepieciešamas jaunas kritalas, dažām pussatrūdējušas, bet citām – gandrīz pilnīgi satrūdējušas, tad nepieciešams, lai mežā visu laiku būtu kritalas dažādās sadalīšanās stadijās.

 

^

Ekosistēmu kontinuitāte


Ekosistēma ir koku un kritalu kontinuitāte plašākā izpratnē. Sugām ar labāku izplatīšanās spēju nepieciešams, lai to izplatīšanās apgabalā tām nepieciešamie dzīves apstākļi būtu nepieciešamā daudzumā un kvalitātē. Sugām ar vāju izplatīšanās spēju šis apgabals, kurā jāatrodas tiem nepieciešamajiem resursiem, ir neliels. Tomēr arī šīm sugām ir zināma spēja pārvietoties. Tomēr vietām ar piemērotiem dzīves apstākļiem jābūt pietiekamā tuvumā, lai sugas varētu pārvietoties un saglabāties.

Sugām ar lielām pārvietošanās spējām nav vajadzīgs, lai piemērotas mežaudzes atrastos viena otrai pilnīgi blakus. Degumu krāšņvabole saož meža ugunsgrēku dūmus no daudzu desmitu kilometru attāluma, un lido turp, lai degušajā mežā atrastu piemērotus apstākļus.

 

^

Dabisko mežu biotopi jeb atslēgas biotopi


 

^

Kas ir atslēgas biotops?


Lielākā daļa Latvijas mežu ir apsaimniekoti meži un diemžēl bioloģiskā daudzveidība tajos ir maza. Tomēr neliela daļiņa mežu ir paglābusies no intensīvas apsaimniekošanas un mežaudze tajos ir attīstījusies vairāk vai mazāk dabiski, nevis pēc cilvēka plāniem. Šādi meži ir biežāk atrodami vai nu aizsargājamajās teritorijās – rezervātos, aizsargjoslās un liegumos, vai arī tie ir tālu no ceļiem un tādēļ to apsaimniekošana bijusi pārāk sarežģīta. Šajos mežos ir dabiskajiem mežiem raksturīgās struktūras – mirusī koksne dažādās sadalīšanās stadijās, bioloģiski veci koki un citas vērtības. Šeit arī sastopamas sugas, kam šādas struktūras vajadzīgas, un šo sugu klātbūtne arī liecina par meža dabisku attīstību. Daudzas no šīm sugām ir ļoti retas. Tādēļ šie meži ir jāsaglabā arī turpmāk.

Šādus mežus mežkopji sauc par mežaudžu atslēgas biotopiem (šis nosaukums nāk no angliskā termina „woodland key habitats”) jeb dabisko mežu biotopiem. Saskaņā ar definīciju, mežaudžu atslēgas biotops ir „biotops, kur ir atrastas vai pašreiz iespējamas biotopu speciālistu sugas, kas izzūd koksnes ražas iegūšanai apsaimniekotos mežos”.

 

^

Biotopu speciālistu sugas un indikatorsugas


Kas ir biotopu speciālistu sugas? Tās ir sugas ar šauru ekoloģisko amplitūdu, kuru pastāvēšanai ir nepieciešami ļoti specifiski apstākļi. Piemēram, vabole Osmoderma eremita dzīvo vismaz 200 gadu vecu ozolu dobumos. Šādas sugas ir apdraudētas, jo to pastāvēšana ir atkarīga no ļoti specifiskiem apstākļiem un tās izzudīs, ja šie biotopi tiks apsaimniekoti sugu pastāvēšanai nepiemērotā veidā. Ļoti daudz biotopu speciālistu sugu pārstāv primitīvākās augu un dzīvnieku grupas. Uzskatāms piemērs tam ir mitrumu mīlošais ķērpis Ramalina thrausta, kam ir ļoti vāja izplatīšanās spēja. Tas sastopams vienīgi ļoti ilgu laiku degšanas neskartos slapjos egļu mežos. Ja mežu šajā biotopā nocērt kailcirtē (vai mežs izdeg), suga pazudīs pārāk sausa mikroklimata dēļ. Šī suga ļoti ilgā laikā nespēs ieviesties no jauna (no kāda cita slapja biotopa). Ramalina thrausta jau ir izzudusi apvidos, kur slapjie egļu meži ir tikuši apsaimniekoti komerciālos nolūkos.

Bez biotopu speciālistu sugām ekologi mežā meklē arī indikatorsugas. Šīm sugām arī ir samērā augstas prasības pret dzīves vidi, bet tomēr šīs prasības nav tik augstas kā biotopu speciālistu sugām. Indikatorsugas nav tik retas un grūti atrodamas kā biotopu speciālistu sugas. To klātbūtne norāda uz kādu īpašu iezīmi mežā. Indikatorsugas piemērs ir ķērpis Lecanactis abietina, kas aug uz egļu stumbru pamatnēm un kam ilgstošā periodā nepieciešams paaugstināts gaisa mitrums. Ja mežā ir vairākas šādas indikatorsugas, tad iespējams, ka atradīsies arī kāda speciālistu suga.

Gan biotopu speciālistu sugas, gan indikatorsugas ir reti sastopamas, bet speciālistu sugas ir vēl retākas nekā indikatorsugas. Ja mežā ir tikai viena vai divas indikatorsugas, tad ar to nepietiek, lai mežu sauktu par atslēgas biotopu; ekologam jāapskata citas pazīmes, kas liecina par meža vērtību un, vadoties pēc savas pieredzes, jānovērtē, vai šis ir atslēgas biotops vai nav. Ja mežā ir vairākas indikatorsugas, tad droši vien šeit būs sastopama arī kāda biotopu speciālistu suga un šis mežs noteikti ir atslēgas biotops.

 

^

Mežu aizsardzība


 

^

Nenoplicinoša jeb līdzsvarota mežsaimniecība


Pagājušajā gadsimtā straujāk nekā jebkad agrāk ir attīstījušās dažādas tehnoloģijas. Aizvien intensīvāka dabas resursu izmantošana cilvēkiem ir radījusi dažādas ērtības, un cilvēki ir daudz ieguvuši, bet daba – zaudējusi.

Tomēr pēdējos 30 gados vides aizsardzība aizvien vairāk ir nokļuvusi sabiedrības uzmanības lokā. Viena no pirmajām valstīm, kurā plašas sabiedrības masas sāka uztraukties par vides aizsardzību, bija Vācija, problēmas lika apzināties „Waldsterben”- atmosfēras piesārņojuma izraisīta mežu bojāeja. Pašlaik vides aizsardzība ir kļuvusi par visas pasaules problēmu un arī par valstu politikas jautājumu.

1990. gadā Strasbūrā notika pirmā Eiropas mežu ministru konference. Mežu bojāejas iespaidā šeit pirmo reizi ministru līmenī tika diskutēta Eiropas mežu aizsardzība. Par mežsaimniecību atbildīgie ministri parakstīja vairākas rezolūcijas un apņēmās tehniski un zinātniski sadarboties un veikt kopīgus Eiropas mežu aizsardzības pasākumus.

Otrā mežu ministru konference notika 1993. gadā Helsinkos. Tajā pirmoreiz pieņēma nenoplicinošas meža apsaimniekošanas („sustainable forestry”) definīciju un ieteikumus. Mežu nenoplicinošu apsaimniekošanu definēja kā „mežu pārvaldīšanu un apsaimniekošanu tādā veidā un apjomā, kas uzturētu to bioloģisko daudzveidību, ražību, atjaunošanās spēju, vitalitāti un spēju tagad un nākotnē pildīt būtiskas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas, vietējā, nacionālā un globālā līmenī, un nenodarot bojājumus citām ekosistēmām”.

Kopš tiem laikiem ir tapušas arī daudzas citas nenoplicinošas mežsaimniecības definīcijas. Viena no vienkāršākajām ir šāda: „nenoplicinoša mežsaimniecība apsaimnieko mežus tā, lai nākamajām paaudzēm būtu pieejamas tās pašas vērtības, kas pašlaik ir mums”. Nenoplicinošas mežsaimniecības sinonīmi ir līdzsvarota, sabalansēta un ilgtspējīga mežsaimniecība.

Kā novērtēt, vai mežsaimniecība ir nenoplicinoša un kas būtu darāms, lai tai tuvinātos? Mežsaimniecības ilgtspējību konference iesaka novērtēt pēc šādiem kritērijiem:

1. Mežu resursu uzturēšana un uzlabošana un to ieguldījums globālajos oglekļa ciklos;

2. Meža ekosistēmu veselības un vitalitātes uzturēšana;

3. Mežu produktivitātes uzturēšana un veicināšana;

4. Meža ekosistēmu bioloģiskās daudzveidības uzturēšana un veicināšana;

5. Mežu aizsargājošo funkciju (it īpaši augsnes un ūdens aizsardzības) uzturēšana un veicināšana meža apsaimniekošanā;

6. Citu sociālo un ekonomisko funkciju un apstākļu uzturēšana.

No šiem kritērijiem mūs šobrīd visvairāk interesē ceturtais – meža ekosistēmu bioloģiskās daudzveidības uzturēšana, saglabāšana un veicināšana. Kā apsaimniekot un uzturēt mežu bioloģisko daudzveidību? Vai ir iespējams koksnes ieguvi apvienot ar bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu? Konferencē pieņemtie meža apsaimniekošanas ieteikumi ir šādi:

Bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai ir jābūt vienam no meža apsaimniekošanas mērķiem. Mežu apsaimniekošanas plānošanā, sauszemes inventarizēšanā un meža resursu kartēšanā ir jāiekļauj ekoloģiski nozīmīgi meža biotopi, ieskaitot retās, jutīgās un reprezentatīvās meža ekosistēmas – piekrastes un mitrie meži, apdraudēto sugu dzīvotnes, kā arī apdraudētie visi aizsargājamie ģenētiskie resursi.

Mežu apsaimniekošanā priekšroka dodama dabiskajai atjaunošanai, nodrošinot mežu resursu kvalitāti un kvantitāti un vietējo populāciju pietiekošu kvalitāti vietējiem apstākļiem. Mežu atjaunošanā jāizmanto vietējās sugas. Meža apsaimniekošanai pēc iespējas ir jāveicina daudzveidība gan horizontālās, gan vertikālās struktūrās – tādās kā dažāda vecuma audzes un sugu daudzveidība jauktās audzēs. Šiem paņēmieniem arī jāuztur un jāatjauno ainavas daudzveidība.

Ja ekonomiski iespējams, jāatbalsta tās tradicionālās mežsaimniecības sistēmas, kas ir radījušas vērtīgas ekosistēmas. Mežu kopšana un ciršana būtu jāveic tā, lai neatstātu ilgstošus bojājumus ekosistēmās. Ar praktiskiem paņēmieniem pēc iespējas jāuztur un jāpalielina bioloģiskā daudzveidība. Infrastruktūra jāplāno un jāveido tā, lai būtu minimāli bojājumi ekosistēmās, it īpaši kas attiecas uz īpaši retām, jutīgām un reprezentatīvām ekosistēmām un ģenētiskiem rezervātiem, un ņemot vērā apdraudētās un citas izšķirošās sugas un to migrācijas īpatnības. Saskaņā ar apsaimniekošanas mērķiem, jāveic pasākumi, kas līdzsvarotu dzīvnieku populāciju un to ganīšanās ietekmi uz mežu atjaunošanos, augšanu un bioloģisko daudzveidību.

Stāvoša un kritusi mirusi koksne, dobumaini koki, vecas audzes un īpašas retas sugas jāatstāj tādos daudzumos un attiecībās kas nepieciešami bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai, ņemot vērā iespējamo ietekmi uz mežu un apkārtējo ekosistēmu veselību un stabilitāti. Īpaši vērtīgie meža iecirkņi, tādi kā mitrie meži, klinšainas vietas un ielejas būtu jāaizsargā vai, ja iespējams, jāatjauno, ja meža apsaimniekošana tās ir bojājusi.

 

^

Kādi ir aizsargājamie mežu biotopi?


Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000), šādi mežu biotopi ir Latvijā aizsargājami:

No Eiropas Savienības Biotopu direktīvas (1992) biotopiem Latvijā ir sastopami šādi aizsargājamie mežu, virsāju un krūmāju biotopi:

Boreālie meži, primārie meži upju meandru lokos, purvaini meži un pārmitri platlapju meži ir prioritāri aizsargājamie biotopi. Kā redzat, šajā sarakstā ir boreālie meži, kas ir visai plašs jēdziens un var ietvert arī intensīvi apsaimniekotus mežus, ja tie aug boreālajā zonā. Taču ar aizsargājamajiem boreālajiem mežiem tiek saprasti tie meži, kas atbilst atslēgas biotopu kritērijiem – tajos ir biotopu speciālistu sugas un indikatorsugas.

Mežus netieši aizsargā arī citi Latvijas likumi, piemēram, Aizsargjoslu likums (1997) aizliedz veikt kailcirtes upju, ezeru un jūras aizsargjoslā.

 

^

Kā aizsargāt mežus?


 

^

Dabisko traucējumu režīma atdarināšana ar mežsaimniecības metodēm


Pilnīga apsaimniekošanas pārtraukšana nav vienīgais, kas ļautu aizsargāt Latvijas mežu bioloģisko daudzveidību. Iepriekš noskaidrojām, ka:

  1. Arī bez cilvēka darbības mežā notiek dažādi dabiskie traucējumi – vējgāzes, ugunsgēki, kaitēkļu epidēmijas.
  2. Cilvēka darbība mežā var līdzināties dabiskam traucējumam. Kailcirtes un meža ugunsgrēka darbība ir līdzīga tādā ziņā, ka abos gadījumos no meža tiek aizvākti koki un to vietā rodas klaja vieta.
  3. Ir tādi meži, kas var degt bieži (sausie meži), un tātad to sugas ir pielāgojušās lieliem dabiskiem traucējumiem. Savukārt ir arī tādi meži, kuros ugunsgrēki tikpat kā nevar notikt (slapjie meži), un to sugām kailcirte ir ļoti bīstama.

Kā panākt, lai cilvēka darbība būtu pēc iespējas līdzīgāka dabiskam traucējumam? Jānoskaidro, kuri tad ir tie bieži degošie meži un kuri – nekad nedegošie. Pirmos drīkst cirst. Otros – nedrīkst, vai arī tajos drīkst veikt tikai izlases cirtes, vai arī izcirtumiem jābūt platībā nelieliem. Jānoskaidro arī, vai ugunsgrēki šajos mežos veido tikpat lielus klajumus kā meža izcirtumi, vai arī dabiski degtu tikai atsevišķas koku grupas, lielāko daļu koku atstājot neskartus. Pirmajā gadījumā ir atļaujamas kailcirtes, bet otrajā – izlases cirtes.

 

^

Bioloģiskajai daudzveidībai nepieciešamo struktūru saglabāšana mežā


Viena no nozīmīgākajām struktūrām bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā ir bioloģiski veci koki un mirusī koksne. Diemžēl meži tiek nocirsti ātrāk, nekā tie kļūst par ļoti veciem, un, ja visi pieaugušie koki no meža tiek izvākti, tad mirušajai koksnei nav kur rasties.

Tomēr no šīs situācijas ir vienkārša izeja. Ja kailcirtē nenocērt visus kokus, bet atsevišķus kokus atstāj, tad pēc kāda laika šie koki kļūst par ļoti veciem kokiem, bet vēlāk – par sausokņiem un kritalām. Tā var panākt, ka pat vienāda vecuma koku jaunaudzē ir retajām mežu sugām nepieciešamās struktūras – lielas kritalas un ļoti veci koki.

Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumos (Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā, 2000) ir noteikts, kādas struktūras ir jāsaglabā mežos, veicot galveno un kopšanas cirti.

Galvenajā un kopšanas cirtē ir jāsaglabā nenocirsti vismaz pieci dzīvotspējīgi vecākie un lielākie izmēru koki uz hektāru. Kā izvēlēties, kurus kokus atstāt? Vēlams, lai tie būtu koki ar lieliem un resniem zariem dobumaini koki un koki ar deguma rētām. No atstājamajām sugām visvērtīgākie ir ozoli, liepas, priedes, oši, gobas, vīksnas un kļavas. Saglabājamos kokus ir atļauts atstāt grupās. Vēl ir jāsaglabā kadiķi, mežābeles un blīgznas. Jāsaglabā pameža un paaugas koki ap lapsu un āpšu alām.

Papildus šiem kokiem ir jāsaglabā arī visi koki ar lielām (diametrs lielāks nekā 50 centimetru) putnu ligzdām un koku rinda ap tiem; jāsaglabā nolauztu koku stumbeņi un lielāko izmēru nokaltuši stāvoši koki, kas neapdraud darba drošību. Tos saglabā apjomos, kas netraucē meža atjaunošanu un neapdraud meža sanitāro stāvokli.

Noteikumi aizliedz arī lielo kritalu un sausokņu izvākšanu no meža. Ir jāsaglabā visas kritalas, kuru diametrs lielāks nekā 50 centimetri. Apjomos, kas ļauj nodrošināt meža atjaunošanu, jāsaglabā kritalas, kuru diametrs ir 25 - 50 centimetru.

Pēdējos gados zinātnieki uzskata, ka vēl labāk būtu atstāt šos kokus nevis pa vienam un izolētus, bet gan grupās. Pētījumi liecina, ka uz šiem kokiem var saglabāties daudzas no retajām meža sugām, piemēram, plaušu ķērpis. Kad ap atstātajiem kokiem sakuplo jauns mežs, retās sugas no atstātajiem kokiem izplatās uz citiem piemērotiem kokiem. Ja koki ir atstāti grupās, tad šeit ir kaut nedaudz maigāks mikroklimats, kas līdzīgāks meža mikroklimatam, un ir lielāka cerība, ka retās sugas saglabāsies.

 

^

Dabisko mežu biotopu jeb atslēgas biotopu aizsardzība


Kaut arī cilvēki mēdz uzskatīt, ka Latvijas meži ir neskarti, neapsaimniekoti un mežonīgi, tomēr patiesībā tie ir samērā intensīvi apsaimniekoti. Latvijā nav zināmi tādi meži, kur kopš leduslaikmeta ne reizes cilvēks nebūtu cirtis kokus. Rūpīgi ieskatoties, celmus var atrast gan lielo purvu salās, gan gravu nogāzēs, gan ļoti attālos, grūti sasniedzamos un neapdzīvotos meža nostūros.

Tomēr ir iespējams atrast mežus, kuros cilvēka ietekme bijusi neliela vai arī pietiekami sena, lai tur atjaunotos dabisko mežu struktūras un sugas. Ja tajos atrodamas arī mežaudžu atslēgas biotopu speciālistu sugas, tad šāds mežs ir aizsargājams un to vēlams saglabāt neapsaimniekotu arī turpmāk.

Kuri ir šie īpaši vērtīgie un saglabājamie meži? Tas vēl par visu Latviju nav precīzi zināms. Pašlaik mežu ekologi pārstaigā tos mežus, par kuriem ir zināms, ka tie ir veci vai tiem ir kādas citas pazīmes, kas ļauj cerēt, ka tur būs sastopamas biotopu speciālistu sugas. Tāpat meža ekologiem ir jāpārlūko ikviena mežaudze, kura paredzēta nociršanai. Ja apskatītais meža nogabals atbilst atslēgas biotopa kritērijiem, to nedrīkst cirst.

Līdzīgi meža atslēgas biotopus inventarizē arī Zviedrijā, iespējams, ka drīz šo mežu sargāšanas metodi pārņems arī vairākas citas valstis.

 

^

Literatūra


^

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «mezi.shtml» veidoja Vija Znotiņa vznotina@lanet.lv
sadarbībā ar karlo 2006.12.01-11:39

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *