Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Jūras piekraste


Vija Znotiņa

 

^

Kā veidojas jūras piekraste?


 

^

Vairākas jūras mūsu jūras vietā


Jūras krasts visu laiku mainās un attīstās. Katru dienu, katru brīdi krasts kaut nedaudz pārmainās. Daļa šo pārmaiņu ir īslaicīgas, piemēram, izveidojas sīka kāpa ap zāles cini, un pēc neilga laika tiek atkal aizpūsta prom. Notiek arī lielas pārmaiņas – ledus laikmeti mijas ar siltākiem klimata periodiem, zemes pārvietojas, jūras un okeāni maina savus krastus.

Pēdējais lielais ledājs atstāja Baltijas teritoriju apmēram pirms 20 - 10 gadu tūkstošiem. Baltijas dienvidu daļā tas beidzās ātrāk, ziemeļu daļā vēlāk. Kopš tā laika jūra vairākas reizes ir mainījusi savus krastus – tā bijusi gan lielāka kā pašlaik, noklājot krietnu daļu pašreizējās Latvijas teritorijas, gan arī stipri mazāka par pašreizējo, un mainījies arī ūdens sāļums.

Baltijas jūras vecākā stadija ir Baltijas ledus ezers. Šim ezeram nebija savienojuma ar jūrām, tādēļ tas bija pildīts ar saldūdeni. Šī ezera platība arī bija daudz mazāka par tagadējo Baltijas jūru. Baltijas ledus ezera stadija ilga apmēram 6 000 gadus.

Nākamā Baltijas jūras stadija bija Joldijas jūra, kas savukārt bija plašāka par tagadējo jūru, un ūdens tajā bija sāļāks nekā tagad. Šis periods ilga tikai dažus simtus gadu (pirms 10 - 9 tūkstošiem gadu), pēc kuriem jūra atkal kļuva par ezeru – sākās Ancilus ezera periods (pirms 7.5 - 7 tūkstošiem gadu). Pamazām izveidojās Ancilus ezera savienojums ar Ziemeļjūru, šis savienojums kļuva aizvien lielāks, ūdens apmaiņa ar jūru spēcīgāka, ūdens aizvien sāļāks, kamēr sākās Litorīnas jūras periods (pirms 7.5 - 2.8 tūkstošiem gadu).

Litorīnas jūras sāļie ūdeņi pārklāja lielu tagadējās piekrastes daļu. Jūrai atkāpjoties, piekrastē radās lagūnu virkne. Tagadējie piejūras ezeri (Babītes, Liepājas, Engures un citi) ir šo lagūnu relikti. Vienlaicīgi ūdens Baltijas jūrā kļuva mazāk sāļš.

Šīs dažādās Baltijas jūras baseina stadijas veidojušas tagadējo jūras krastu. Kādreizējās Joldijas jūras vietā tagad atrodas Piejūras zemiene. Vietām Kurzemē iezīmējas arī Ancilus ezera krastu veidojumi.

 

^

Kā mainās jūras krasts pašlaik?


Jūra apliec 496 kilometrus no Latvijas piekrastes. Jūras piekrastē atrodami tādi biotopi, ko vai nu pašlaik ietekmē jūra, vai arī kas veidojušies no šiem jūras ietekmētajiem biotopiem.

Kaut arī jūras ūdens līmenis ir nostabilizējies, zināmas pārmaiņas jūras krastā ir notikušas vienmēr un notiek vēl aizvien. Vējš, ūdens straumes, viļņošanās iedarbojas uz irdeno, smilšaino piekrasti.

No virsas neredzamas, gar piekrasti pretēji pulksteņa rādītāja virzienam plūst jūras straume, kas līdzi nes smiltis un sanešus. Vēji pūš sausās smiltis. Smiltis tiek vai nu noguldītas gar krastu, vai dzītas tālāk. Nokļūstot vietā, kur krastam ir ierobs, smilšu plūsma nonāk aizvējā un sāk nosēsties smalkas smilšu strēles veidā, veidojot kāpu. Šim procesam turpinoties, kāpas kļūst aizvien lielākas, veidojas jaunas kāpas, kamēr vecās apaug ar lakstaugiem un vēlāk arī ar kokiem.

Vai ikvienā vietā gar krastu var atrast dažāda vecuma kāpas? Nevar. Ja smiltis kaut kur tiek uzkrātas, tad no kaut kurienes tās savukārt tiek ņemtas nost. Daļā krasta visu laiku notiek noskalošana. Šeit parasti nav kāpu un tūlīt pēc pludmales sākas stāvkrasts.

Tā daļā piekrastes turpinās krasta noskalošana jeb abrāzija, daļā – akumulācija jeb smilšu uzkrāšanās, daļā pastāv dinamiskais līdzsvars – notiek gan smilšu uzkrāšanās, gan to noskalošana.

Atkarībā no krasta attīstības procesiem tiek izdalīti šādi krastu tipi:

Parasti kāpas atrodamas gar jūras krastu, taču Latvijā sastopamas arī iekšzemes kāpas. Tās izveidojušās galvenokārt leduslaikmeta beigās, ledāja kušanas ūdeņu ieleju un seno upju deltās. Iekšzemes kāpas sastopamas Trapenes līdzenumā, Daugavpils apkaimē un citur.

 

^

Jūras krasta biotopu klasifikācija


 

^

Pludmale jeb liedags


Pirmais sauszemes biotops jūras krastā ir pludmale jeb liedags. Pludmale ir tā šaurā sauszemes daļa, ko apskalo arī viļņi. Tā sākas no minimālās jūras ūdeņu robežas un plešas līdz maksimālajai robežai (vētru laikā). Pludmali visu laiku ietekmē viļņi, vējš un piekrastes straumes.

Pludmales platums svārstās – šaurākajās vietās no 5 - 10 līdz 25 m, platākajās 30 - 50 līdz 80 - 100, vietām sasniedzot 150 - 200 un vairāk metru platumu. Pludmales varbūt dažādas atkarībā no tā, kāda materiāla un cik stāvs ir jūras krasts. Izšķir smilšainas pludmales, grantainas un oļainas pludmales un akmeņainas pludmales.

Daļa pludmaļu ir bez jebkāda augāja, daļā sastopami dažādi mitrumu mīloši augi. Dažkārt augu sugas izvietojušās joslās gar krastu, ieņemot dažāda mitruma vietas.

Tā kā liedagu ik pa laikam apskalo jūras ūdeņi, turklāt ūdens ir iesāļš, augu šeit ir maz un parasti tie ir no vienas sugas. Tipiski pludmales augi ir jūrmalas šķēpene un kālija sālszāle. Tie ir halofīti jeb sāļus ūdeņus mīloši augi.

Vietās, kur uzkrājas izskalotās augu un dzīvnieku atliekas, veidojas nitrofītu (slāpekli mīlošu augu) un halofītu sabiedrības, kuru raksturīgākās sugas ir jūrmalas un skaistaugļu balodene.

Dažās vietās vērojami īpaši pludmales tipi, piemēram, Ušos ir mitras pludmales, kurās iztek avoti un kuras robežojas ar melnalkšņu audzēm, bet netālu no Nidas pludmales pludmales un priekškāpu smiltis sastopas ar kūdru.

 

^

Smilšainas pludmales


Lielākā daļa Latvijas pludmaļu ir smilšainas pludmales. To kopgarums Latvijā ir apmēram 240 kilometri. Tās nav vienādas visā šajā garumā un ir iedalāmas sausās augstās smilšainās pludmalēs un zemās mitrās smilšainās pludmalēs. Vietās, kur jūras krasts ir ļoti lēzens, pludmale ir zema un mitra. Stāvākās vietās pludmale ir sausa.

Daļā sauso pludmaļu visu gadu nav nekādu augu. Citās sastopama arī skrajš, galvenokārt viengadīgs augājs. Augi aug izklaidus pa vienam, grupās vai vietām veido vienlaidus segu. Šiem augiem jāspēj augt iesāļā augsnē. Tipiski sauso pludmaļu augi ir kālija sālszāle, Baltijas šķēpene, jūrmalas balodene un honkēnija jeb biezlapainā sālsvirza.

Zemās un mitrās pludmalēs, kā arī pludmales peļķēs flora un veģetācija ir daudz bagātāka. Tipiskas mitro pludmaļu augu sugas ir ļaunā gundega, trejdaivu sunītis, maigā sūrene, purva paķērsa, ūdenspipars, krupju donis. Reti sastopama arī jūrmalas miķelīte, Baltijas donis un skaistaugļu balodene.

 

^

Grantainas un oļainas pludmales


Grantainas un oļainas pludmales ir pludmales, kuras sastāv no grants vai oļiem vai abiem kopā. Tāpat kā smilšainās pludmales, tās var būt gan ar veģetāciju, gan bez tās. Augi aug pa vienam vai grupās un tipiskās augu sugas ir honkēnija jeb biezlapainā sālsvirza, Baltijas šķēpene, dažādu sugu balodenes un kālija sālszāle.

 

^

Akmeņainas pludmales


Akmeņainās pludmales ir pludmales, kurās ir daudz laukakmeņu. Zemās un mitrās piekrastes pludmalēs nereti starp laukakmeņiem daudzgadīgu augāju veido augstie piekrastes lakstaugi – parastā niedre, zilganais meldrs, jūrmalas gummeldrs un šaurlapu vilkvālīte. Vietām šāds pludmales augājs bez krasas robežas pāriet mitrājos seklūdens daļā.

Augstākās un sausākās akmeņainās pludmalēs raksturīgs zems augājs. To galvenokārt veido honkēnija jeb biezlapainā sālsvirza, vietām arī smilts grīslis un citas sugas.

 

^

Kāpas


 

^

Kā rodas un attīstās kāpas?


Kāpas ir vēja sanesti smilšu pauguri. Kāpas sāk veidoties, kad vēja pārvietoto smilšu ceļā ir kāds šķērslis – reljefa izcilnis, celms, zāles cers vai krūms. Šķērslim priekšā un aiz tā pakāpeniski krājas smilšu kaudzīte. Pamazām to augstums var palielināties līdz vairākiem metriem. Ja smilšu daudzums ir pietiekams, blakus esošās smilšu kaudzes savienojas, veidojot iegarenus kāpu aizmetņus. Smiltīm uzkrājoties, no tām pakāpeniski rodas kāpas. Lai veidotos kāpas, nepieciešams, lai būtu pietiekami daudz smilšu, pastāvīgi valdošie vēji un skrajš augājs.

Attālinoties no jūras, jūs varat šķērsot dažādu tipu kāpas un novērot kāpu attīstības stadijas. Sākumā būs zemas embrionālās ar skraju veģetāciju, tālāk nedaudz lielākas priekškāpas, pēc tām pelēkās kāpas, kur augsne vairs nav balta kā smilts, bet pelēka. Pēc pelēkajām kāpām tipiskā gadījumā seko brūnās kāpas – kāpas, kas apaugušas ar mežu. Šīs kāpu attīstības stadijas neatradīsiet vietās, kur nav pietiekami daudz smilšu, kur ir pārāk zems un mitrs, vai arī kur notiek abrāzija – jūra izskalo krastu, „ņemot” smiltis un aiznesot tās gar krastu uz priekšu.

Augšanas apstākļi jūras piekrastē mainās atkarībā no attāluma līdz jūrai, tāpēc kāpu veģetācijā var nodalīt atsevišķu augu sabiedrību joslas.

Kāpas iedala primārajās kāpās un sekundārajās. Primārās kāpas ir jūrai vistuvāk esošās kāpas, kuras parasti jūras pusē robežojas ar pludmali. Primāro kāpu veidošanās ir tieši atkarīga no smilšu daudzuma pludmalē. Primāro kāpu kopgarums Latvijā ir apmēram 240 kilometru.

Pie primārajām kāpām pieder embrionālās kāpas un priekškāpas jeb baltās kāpas. Primāro kāpu augājs ir blīvāks un augstāks nekā liedagā. Šajā kāpu joslā dominē graudzāles, visraksturīgākā ir smiltāju kāpuniedre. Pārsvarā ir smiltis mīlošas sugas jeb psammofīti, kā arī sukulenti un kserofīti, tātad sugas, kas pielāgojušās augšanai sausos, nabadzīgos apstākļos.

Sekundārās kāpas ir kāpas, kuras attīstās pēc primārajām kāpām. Sekundārajās kāpās var būt pelēko kāpu, meža vai pļavu augājs.

 

^

Embrionālās kāpas


Embrionālās kāpas ir pati pirmā stadija kāpu attīstības procesā. Tās ir nelieli, aptuveni 10 - 50 centimetrus augsti smilšu pauguriņi, uz kuriem aug sāļas augsnes mīloši augi – skraji honkēnijas jeb biezlapu sālsvirzas, smiltāju kāpuniedres, smiltāju kāpukvieša puduri. Retāk šeit var sastapt arī doņu vārpatu un Lēzela vīrceli.

 

^

Priekškāpas


Priekškāpas jeb baltās kāpas ir nākamās kāpas pēc embrionālajām kāpām. Arī to veģetācija ir ļoti skraja, vietām ar vienlaidus augāju, vietām bez nekāda. Šeit vēl aizvien notiek aktīva smilšu pārpūšana, tādēļ šeit sastopamie augi ir galvenokārt pret ieputināšanu izturīgas graudzāļu sugas – smiltāju kāpuniedre, slotiņu ciesa, smiltāju kāpukviesis, smilts auzene, kā arī čemurainā mauraga un lauka vībotne. Retāk sastopama jūrmalas zilpodze, jūrmalas dedestiņa, pūkainais plostbārdis.

Nereti sastopamas arī priekškāpas ar krūmiem, galvenokārt smiltāja vītolu, klūdziņu kārklu un vilku kārklu. Šie krūmi var būt gan stādīti smilšu nostiprināšanai, gan ieviesušies paši.

 

^

Pelēkās kāpas


Starp baltajām kāpām un mežu slēpjas tāds neparasts biotops kā pelēkās kāpas. Pelēkās kāpas ir veidojušās no primārajām kāpām; tās ir sekundāro kāpu pirmā attīstības stadija. Tās ir nosacīti stabilas – tajās smilšu kustība vairs nenotiek vai notiek ļoti maz.

To augāju veido galvenokārt sūnas, ķērpji un zemi daudzgadīgi lakstaugi, kā arī atsevišķi koki un krūmi. Tās ir sausumizturīgas sugas. Parasti šajās kāpās ir ļoti sauss, vēja ātrums mazāks, bet gaisa un augsnes temperatūra augstāka nekā primārajās kāpās un liedagā. Tik sausos apstākļos tikai neliela daļa augu sēklu spēj uzdīgt un attīstīties, tādēļ augājs ir skrajš – augi nenosedz zemi un starp atsevišķiem augiem ir kaila smilts.

Latvijā sastopamas divu tipu pelēkās kāpas: pelēkās kāpas ar zemu lakstaugu veģetāciju un pelēkās kāpas ar krūmiem un kokiem.

Pelēkajās kāpās ar zemu lakstaugu veģetāciju augāju veido pārsvarā sūnas, ķērpji un zemi daudzgadīgi lakstaugi. Tipiskās augu sugas šeit ir zilganā kelērija, smilts grīslis, mazais mārsils, pļavas silpurene, kā arī sūnas sirmā sarmenīte un noras vijzobe. Retāk šeit sastopama arī Gmelina alise, smiltāja neļķe un sīkziedu plaukšķene.

Pelēkajās kāpās ar krūmiem un kokiem sastopami atsevišķi koki, krūmi vai to grupas, vietām veidojas sīkkrūmu grupas. Visbiežāk sastopamie koki šādās kāpās ir parastā priede, Zviedrijas kadiķis un smiltāja vītols. Retāk sastopams arī Pallasa sausserdis un vilku kārkls.

 

^

Starpkāpu ieplakas


Starp kāpām atrodas starpkāpu ieplakas. Tās raksturīgas vietās, kur ir vairākas priekškāpas. Par starpkāpu ieplaku gan sauc ne katru iedobi starp kāpu pauguriem, bet pietiekami plašu reljefa pazeminājumu, kurā augsne ir mitrāka nekā apkārtējās kāpās, jo šeit ir augstāks gruntsūdens līmenis. Starpkāpu ieplakas parasti ir šauras un ātri pārmainās, aizaugot ar kokiem vai pārpurvojoties.

Periodiski mitrās starpkāpu ieplakās sākumā parasti izveidojas starpkāpu ieplakas ar pionierveģetāciju. Tajās parasti aug dažādas pioniersugas – mezglainā gaurenīte, raibā kosa, zilganais grīslis, retāk jūrmalas augstiņš, Baltijas donis.

Starpkāpu ieplakas, kas atrodas robežjoslā starp priekškāpām vai pelēkajām kāpām vai starp pelēkajām kāpām un mežu, nereti izveidojas starpkāpu ieplakas ar pļavu veģetāciju. To augājā dominē pļavu sugas – lielais zvagulis, pļavas skarene, parastā smaržzāle, kodīgā gundega. Retāk sastopama stāvlapu dzegužpirkstīte, Baltijas dzegužpirkstīte, purva dzeguzene.

Mitrākās vietās ar laiku izveidojas starpkāpu ieplakas ar kalcifilo zāļu purvu veģetāciju. Tās ir vietas, kurām raksturīgas kalcifilo zāļu purvu sugas, taču kūdras nav vai arī tās slānis ir ļoti plāns. Tipiskās augu sugas ir zilganais grīslis, stāvais retējs, zilganā molīnija, ziemeļu madara.

 

^

Stāvkrasti.


Stāvkrasti ir jūras krasti, kas radušies noskalošanas vai abrāzijas ietekmē. Šādi krasti jūras piekrastē Latvijā sastopami 123 kilometru garumā un to augstums ir apmēram 6 - 15 metru. Vietām notiek aktīva krasta noskalošana, vietām krasti apaug ar augiem. Sastopami gan smilts stāvkrasti, gan smiltsmāla un morēnas un citu materiālu atsegumi. Interesanti ir stāvkrasti pie Ziemupes, kur stāvkrastos iztek avoti un sastopamas kalcifilas purvu augu sugas.

 

^

Pludmales peļķes


Arī pludmales peļķes ir atsevišķs biotops ar savdabīgu augu un dzīvnieku valsti. Tās var būt izžūstošas un neizžūstošas.

Pastāvīgas piekrastes peļķes ir neizžūstošas ūdenstilpes priekškāpu vai pelēko kāpu joslā. Tajā visu laiku saglabājas iesāļš ūdens un tipiskās augu sugas šeit ir parastā niedre, zilganais meldrs, jūrmalas gummeldrs, šaurlapu vilkvālīte, ežgalvīte. Izžūstošās piekrastes peļķes sastopamas mitrās pludmalēs vai starpkāpu ieplakās. Te vairāk sastopami viengadīgi augi.

 

^

Piekrastes mitrāju augsto lakstaugu audzes.


Dažās vietās Latvijā jūrās sastopamas augsto lakstaugu audzes, kas sakņojas piekrastes seklūdens daļā. Šādas vietas ir Rīgas jūras līča piekrastē, piemēra, Mērsragā un Ainažos. Parasti tās ir parastās niedres, zilganā meldra vai jūrmalas gummeldra audzes.

 

^

Piekrastes biotopu aizsardzība


 

^

Aizsargjosla


Piekrastē ir aizsargājams gandrīz viss, kas dabisks un cilvēka nepārveidots. Saskaņā ar Aizsargjoslu likumu (1997), visu Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti sargā krasta kāpu aizsargjosla. Tā ir vismaz 300 metru plata un to sāk skaitīt no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija. Šajā joslā zemes īpašnieki nedrīkst traucēt cilvēku pārvietošanos dabā. Tas nozīmē, cilvēki nedrīkst iežogot savus mežus vai kāpas. Vēl aizsargjoslā nedrīkst būvēt jaunas mājas un citas ēkas, veikt kailcirtes un iegūt derīgos izrakteņus.

Līdz ar liedagu un krasta kāpām aizsargjoslā ietilpst arī jūras aizsargjosla ar ūdeni klātās platības. Jūras aizsargjosla ietver pludmali un zemūdens šelfa daļu, bet nav mazāka par 300 metriem jūras virzienā, skaitot no vietas, kur sākas vienlaidu dabiskā sauszemes veģetācija.

 

^

Kādi ir piekrastes aizsargājamie biotopi?


Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000), Latvijā ar likumu ir aizsargāti šādi biotopi:

No Eiropas Savienības Biotopu direktīvā (1992) minētajiem aizsargājamajiem biotopiem Latvijā ir sastopami šādi piekrastes biotopi:

Ar lakstaugiem klātas pelēkās kāpas un pelēkās kāpas ar sīkkrūmu audzēm ir prioritāri aizsargājamie biotopi – to aizsardzība Eiropā ir īpaši aktuāla. Ievērojiet, ka aizsargājamas ir pilnīgi visas embrionālās kāpas un priekškāpas. Maz ir Latvijas piekrastē vietu, kur nebūtu atrodams vismaz viens Eiropas Savienības aizsargājamais biotops.

Pašlaik mums šo biotopu ir daudz, tādēļ cilvēkiem nešķiet, ka tos vajadzētu aizsargāt. Taču šo biotopu kādreiz bija daudz arī citās valstīs. Tos neatgriezeniski iznīcināja nepārdomātas apsaimniekošanas, apbūves un neorganizēta tūrisma dēļ. Piekrastes biotopi ir īpaši trausli un viegli iznīcināmi. Jūs taču nevēlaties, lai nepārveidotas pelēkās kāpas un baltās kāpas pie mums kļūtu par tādu pašu retumu kā Eiropas Savienības valstīs? Piekrastes biotopu degradācija ir jau sākusies. Ir pēdējais laiks sākt tos aizsargāt, lai mēs neatkārtotu citu valstu kļūdas, vispirms iznīcinot, un pēc tam pūloties atjaunot dabiskos biotopus.

 

^

Kas apdraud piekrastes biotopus?


Visu piekrastes ekosistēmu degradē pludmales un kāpu izbraukāšana. Cilvēki lieto jūras krastu kā automašīnu ceļu. Tā tiek traucēti dabiskie krasta attīstības procesi un tiek izpostītas augu un dzīvnieku dzīvotnes, traucēts dzīvnieku barošanās un pārvietošanās, iztraucēti putni. Diemžēl pēdējos gados šī braukāšana kļūst aizvien intensīvāka.

Visi piekrastes biotopi aizvien vairāk cieš no nepārdomātas atpūtnieku darbības. Kāpās ir ļoti jutīga un trausla zemsedze. Jau neliels cilvēku skaits var taciņu izbradāt tā, ka augāja vietā paveras vienlaidus kaila smilts. Pēc tam cilvēki vairs negrib brist pa šādu smiltāju, tādēļ iet tam blakus, meklējot vietas, kur vēl kaut kas aug. Smilšainās takas kļūst aizvien platākas, veidojas vesels nekontrolējamu taku tīkls. Turklāt cilvēki ne tikai iznīcina augāju, bet arī dzīvnieku mājvietas, iztraucē putnus un izmētā atkritumus.

Līdz 1991. gadam Latvijas rietumu robeža bija daļa no PSRS robežas. Tādēļ lielā daļā piejūras iedzīvotāju pārvietošanās bija ierobežota un vairākas teritorijas vietējiem iedzīvotājiem bija slēgtas pavisam. Kopš neatkarības atjaunošanas pieeja jūrai ir kļuvusi brīva un jūras apmeklētāju skaits pieaug ar katru gadu. Diemžēl piejūras ciemati nav gatavi šādiem apmeklētāju daudzumiem – trūkst ceļu un labiekārtojumu, lai tūristi varētu atpūsties, nepostot dabu.

Gan baltās, gan pelēkās kāpas cieš no nepareizas apsaimniekošanas, kad kāpās stāda kokus un krūmus, nereti pat svešzemju sugas. Pelēkās kāpas ir rets un aizsargājams biotops. Diemžēl mežsaimnieki nereti pelēkajās kāpās stāda kokus, piemēram priedes, tā šo biotopu iznīcinot. Lielu postu piejūras biotopiem nodara arī neapdomīgi kāpu apzaļumotāji, kuri kāpu nostiprināšanai izmanto svešzemju sugas, piemēram, smiltsērkšķi un sudraba eleagnu. Šīs sugas ir agresīvas – kā nezāles tās strauji izplatās, iznīcinot vietējās augu un dzīvnieku sugas. Svešzemju sugu stādīšana kāpās arī ir aizsargājama biotopa iznīcināšana. Jūs varbūt neticēsiet, bet nereti ar to nodarbojas pašvaldību atbalstīti dārznieki.

Apdraudēto kāpu biotopu platība samazinās arī legālas un nelegālas būvniecības dēļ. Saskaņā ar aizsargjoslu likumu, piekrastes 300 metru aizsargjoslā ir aizliegta jaunu māju būvniecība un mežu ciršanu. Diemžēl ir dažādas iespējas, kā šo likumu apiet ar līkumu. Nereti cilvēki pilnīgas nezināšanas dēļ iebūvē ēkas pašos retākajos un aizsargājamākajos biotopos. Ja reiz būvniecība nepieciešama, tai varētu izvēlēties mazāk vērtīgus biotopus, vērtīgākos atstājot neskartus.

 

^

Kā aizsargāt piekrastes biotopus?


Piekrastes biotopu aizsardzībai ir nepieciešami stingrāki likumi, kas aizliegtu kāpu izbraukāšanu, apbūvēšanu un citādu iznīcināšanu. Vajadzīga pašreizējo likumu ievērošana. Vajadzīgi cilvēki, kas kontrolē cilvēku darbību kāpās un soda tos, kas likumus pārkāpj. Taču ir daudz lietu, kuras paveikt mums nepalīdzēs Saeima un kuras jāīsteno cilvēkiem turpat uz vietas.

Kāpas cieš no apmeklētāju darbībām. Turklāt atpūtnieku skaits piejūrā ar katru gadu pieaug. Mēs nevaram aizliegt cilvēkiem atpūsties pie jūras. Gluži otrādi, tūristu skaita pieaugums uzlabos piejūras pašvaldību ekonomisko situāciju.

Ja piekrastē būtu vairāk labiekārtojumu, lielāks skaits cilvēku varētu atpūsties, nedegradējot dabas vidi. Piemēram, kāpās ļoti nepieciešami ir labiekārtoti celiņi. Cilvēki nemaz nevēlas izbradāt kāpu mežus un brist pa dziļām smiltīm, taču diemžēl daudzās vietās tas ir vienīgais veids, kā viņi var aizkļūt līdz jūrai. Ja uz jūru vestu celiņi vai laipas ar koka pamatu, cilvēki ietu pa šiem celiņiem, neizbradājot kāpu zemsedzi. Celiņi, tiltiņi, laipas un kāpnes varētu vest pāri kāpām, un tad cilvēki tās varētu šķērsot, neizjaucot kāpu dabisko struktūru.

Kā pasargāt tos biotopus, kas ir visjutīgākie pret cilvēka ietekmi? Arī to daļēji var veikt ar labiekārtojumu palīdzību. Celiņus un citus labiekārtojumus (atpūtas vietas, skatu laukumus) var ierīkot tajos biotopos, kas ir pret cilvēka ietekmi visizturīgākie, šādi kaut nedaudz novirzot apmeklētāju plūsmu no retākajiem biotopiem un retākajām sugām. Lieki arī teikt, ka cilvēki daudz mazāk izmētātu atkritumus, ja viņu uzturēšanās vietās būtu izvietotas atkritumu tvertnes. Ka nepieciešamas mašīnu autostāvvietas apmeklētājiem izdevīgās vietās, nepieciešanas atpūtas vietas, soliņi, ugunskuru vietas un tamlīdzīgi. Visi šie labiekārtojumi ļautu lielākam cilvēku daudzumam atpūsties pie jūras, vienlaicīgi saglabājot aizsargājamos piekrastes biotopus.

 

^

Literatūra


^

 

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Atsauksmēm un Jautājumiem
LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Raksti mums

Lappusi «piekraste.shtml» veidoja Vija Znotiņa
sadarbībā ar karlo@lanet.lv 2014.08.20

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *