|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Vija Znotiņa |
 |
Kas ir pļava un kā tā veidojusies? |
Pļava ir ekosistēma, ko veido daudzgadīgu lakstaugu sabiedrības. Pļavas parasti ir izveidojušās ilgstošas ganīšanas un pļaušanas rezultātā.
Mūsu valsts atrodas mežu zonā. Tas nozīmē, ka gandrīz neviena pļava pie mums nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā netiek īpaši uzturēta – ganīta vai pļauta. Ja pļavas netiek ganītas vai pļautas, tās pamazām aizaug ar kokiem vai krūmiem.
Ja jau pļava ir cilvēka uzturēta ekosistēma, tad vai patiešām pie mums nebija pļavu sugu tajos senajos laikos, kad cilvēki vēl nenodarbojās ar lauksaimniecību? Nelielās platībās pļavas pie mums ir pastāvējušas arī bez cilvēka palīdzības. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem mūsu mežos bija daudz vairāk lielo zālēdāju dzīvnieku nekā tagad. Viņi ganījās mežos, kur ne tikai nograuza lakstaugus, bet pamielojās arī ar jauno koku dīgstiem. Tā viņi „iekopa” nelielas mežu pļavas vai lauces, kur koki nevarēja ieaugt, ja pārāk garšoja sumbriem vai aļņiem.
Arī mūsdienās pļavas var veidoties dabiski. Piemēram, bebrs ir izveidojis aizsprostu uz kādas upes – appludinājis ieleju un aizvācis kokus. Pēc kāda laika, kad aizsprosta apkaimē vairs nav to koku, kas garšo bebriem, bebrs savu ūdenskrātuvi pamet un dodas uz citu vietu taisīt jaunu aizsprostu. Vecais aizsprosts vairs netiek uzturēts un pēc kāda laika sabrūk. Bijušās ūdenskrātuves vietā nu ir „bebru pļava” – klaja platība, kurā aug pļavu augi. Taču ilgākais 10 gadu laikā šī vieta aizaug ar kokiem un krūmiem – pļavas vietu atkal ieņem mežs.
|
Vai pļava ir nozīmīgs biotops? |
Cilvēkiem nereti šķiet, ka īstās dabas vērtības atrodamas dziļos mežos un purvos, un varbūt vēl ezeru salās un vecos parkos, un ka pļava nav nekas īpašs, kaut vai tāpēc, ka pļavas ir visur un mēs ikdienā staigājam tām pāri. Tā nav taisnība. Pirmkārt, pļavās sastopama vairāk nekā puse no Latvijas Sarkanās grāmatas sugām, tātad reto sugu pļavās ir vairāk nekā jebkurā citā biotopā. Otrkārt, ne viss, kas izskatās pēc pļavas, patiesībā arī ir pļava.
Lielākā daļa Latvijas laukos redzamo zālāju nav īstas pļavas – gan tādēļ, ka tās nesen tikušas artas, lakstaugi tajās ir iesēti ar sēklām, vai arī tās ir mēslotas. Abos gadījumos šajās vietās ir pavisam neliels sugu skaits. Kamolzāļu vai timotiņa tīraudzi botāniķi sauc par zālāju nevis par pļavu. Arī atmatas (nesen pamesti tīrumi vai dārzi) vēl nav pļavas.
Biologus visvairāk interesē neielabotas pļavas – tādas, kas ilgāku laiku nav tikušas ne artas, ne mēslotas, ne sētas. Pēc pēdējo gadu pētījumiem, šādas pļavas aizņem tikai apmēram 1 % no Latvijas teritorijas. Neielabotās pļavās var sastapt ap 400 dažādu augu sugu – apmēram trešo daļu no visas Latvijas augu sugu skaita. Daudzas no šīm sugām ir retas un aizsargājamas. Pļavās ligzdo ļoti daudz putnu sugu, to skaitā arī Eiropā par lielu retumu kļuvusī grieze. Tāpat pļavās ir milzīga kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugu daudzveidība.
Jo pļava ir vecāka, jo tā vērtīgāka bioloģiskās daudzveidības ziņā. Pašā pļavas veidošanās sākumā, piemēram, pēc meža nociršanas vai pēc tīruma pamešanas, tajā ir pavisam neliels sugu skaits. Atmatā ir sastopamas galvenokārt tīruma nezāles; izcirtumā arī aug nezāles un tās sugas, kas saglabājušās no meža zemsedzes.
Ja pļava tiek turpmāk katru gadu pļauta vai ganīta, to pamazām pamet meža sugas un nezāles, jo tās nav pielāgojušās regulārai nopļaušanai vai noplūkšanai. Sāk augt tādas sugas, kurām pļaušana netraucē: tādas, kurām sēklas ienākas jau pirms pļaušanas laika sākuma, vai arī tādas, kurām lapas ir ļoti zemu virs zemes, kur izkapts tām netiek klāt, vai arī tādas, kuras pēc nopļaušanas spēj ātri ataugt. gadu no gada sugu skaits šādā pļavā palielinās.
Ja pļavu pārtrauc izmantot, tajā sugu skaits pakāpeniski samazinās, kamēr tā aizaug ar krūmiem vai kokiem.
|
Latvijas pļavu biotopu klasifikācija |
To, kādi augi aug pļavā, nosaka mitrums, augsnes auglīgums un augsnes skābums. Pļavas klasificējot, tās parasti iedala pamata tipos pēc to mitruma:
Vēl izdala ruderalizētās pļavas, nevis pēc mitruma, bet pēc bagātās augsnes.
Katra tipa ietvaros iedala vairākus apakštipus, kuriem katram raksturīgs savs augsnes auglīgums un skābums. Tālākajā tekstā aprakstīti galvenie pļavu tipi un to apakštipi. Apakštipi katra tipa ietvaros ir uzskaitīti augsnes auglīguma pieaugšanas secībā.
|
Sausas pļavas |
Sausas pļavas, kā jau rāda to nosaukums, atrodamas sausās vietās. Šeit sastopami sausu augsni mīloši augi, un nereti to zelmenis ir nesaslēdzies – augi nenosedz visu augsni. Nereti sausajās pļavās lielu daļu virsmas veido sūnas un ķērpji. Pie sauso pļavu tipa pieder: kāpu pļavas, smiltāju pļavas, klinšu pļavas, stepju pļavas, saulainu mežmalu pļavas un ēnainu mežmalu pļavas.
Visnabadzīgākā augsne ir kāpu pļavās. Tās sastopamas jūrmalas kāpās, kas agrāk izmantotas ganīšanai. Šajās pļavās skrajas audzes veido iesirmā kāpsmildzene, mazais mārsils, piecputekšņlapu radzene, zilganā kelērija, mazā mauraga, smilts grīslis, apaļlapu pulkstenīte, kalnu norgalvīte, matainais āboliņš un citi.
Minerālvielām nedaudz bagātāka augsne ir smiltāju pļavās, kas sastopamas iekšzemē. Zelmenis arī šeit ir skrajš. Te dominē aitu auzene, šaurlapu skarene, dažkārt arī ziemzaļā kosa, un parasti sastopama arī apaļlapu pulkstenīte, dzirkstelīte, klinšu noraga, kodīgais laimiņš, lauka vībotne un parastais pelašķis.
Uz dolomīta un kaļķakmens atsegumiem arī Latvijā ir sastopamas klinšu pļavas. Tās ir ļoti retas un tajās aug atvašu saulrietenis, trejzobu akmeņlauzīte, kodīgais laimiņš, kā arī citas laimiņu sugas.
Sausās ar kalciju bagātās augsnēs sastopams arī tāds pļavu apakštips, ko sauc par stepju pļavām. Tās sastopamas galvenokārt lielo upju – Daugavas, Ventas, Gaujas, kā arī to pieteku krastos terašu nogāzēs un uz pašām terasēm. Taču tās ir arī citur, kur augsnē daudz kalcija (tas nozīmē, ka stepju pļavās augsne nav skāba; kāpu pļavās un smiltāju pļavās ir skāba augsne), piemēram, vecos grants karjeros. Šeit noteikti sastopama lielziedu vīgrieze (nejauciet ar parasto vīgriezi, kas sastopama mitrās pļavās), kā arī spradzene, īstā madara, kailā pļavlauzīte, kamolainā pulkstenīte, lielā dzelzene, ziemeļu madara, vidējā ceļteka, kalnu āboliņš un citas. Stepju pļavām raksturīga liela sugu daudzveidība un daudz krāšņi ziedošu puķu.
Kā atsevišķus pļavu apakštipus izdala arī saulainu mežmalu pļavas, kur sastopams parastais ancītis, kamolainā pulkstenīte, parastā raudene, lielā dzelzene, kā arī asinssārtā gandrene, Alpu āboliņš, melnā dedestiņa, un ēnainu mežmalu pļavas (lielā dzelzene, ziemeļu madara, zirgu āboliņš, parastais ancītis, birztalu nārbulis un citi).
|
Mēreni mitras pļavas |
Par mēreni mitrām ir saucama lielākā daļa Latvijas pļavu. Šīm pļavām raksturīgas samērā auglīgas augsnes un vidēji bagāti mitruma apstākļi visu veģetācijas periodu vai tā lielāko daļu. Zelmenis ir vairākos stāvos un tam ir vairāk vai mazāk izveidots sūnu stāvs. Pie mēreni mitrajām pļavām pieskaitāmi šādi pļavu apakštipi: vilkakūlas pļavas, atmatu pļavas un īstās pļavas.
Visnabadzīgākās augsnes no mēreni mitrajām pļavām ir vilkakūlas pļavās. Tajās bez vilkakūlas sastopama arī parastā trīsene, parastā smilga, parastā smaržzāle, dūkstu madara, čemurainā un mazā mauraga, bālganais grīslis, aitu auzene, pazvilā misiņsmilga, sila virsis un citas sugas.
Ganībās un vecās atmatās, skābās līdz vidēji skābās augsnēs sastopamās pļavas sauc par atmatu pļavām. Tajās daudz zemo augu sugu – tādu, kam lapas sakārtotas rozetē vai kam veidojas guloši vai ložņājoši stublāji. Parasti šajās pļavās sastopamas parastais pelašķis, parastais vizulis, velēnu radzene, pļavas timotiņš, parastā ziepenīte, parastā smarzžāle, parastā smilga, sarkanā auzene, parastā sekstaine, rudens vēlpiene, šaurlapu ceļteka, mazā zilgalvīte, ložņu āboliņš un citas sugas.
Auglīgās un vidēji mitrās augsnēs sastopamas īstās pļavas. To zelmenis ir blīvs, samērā augsts un tam raksturīgi vairāki stāvi. Šajās pļavās visvairāk sastopamas vidēji augstas graudzāles un tās izmanto siena pļaušanai. Tur sastopama augstā dižauza, pļavas auzene, pūkainā pļavlauzīte, pļavas timotiņš, meža suņuburkšķis, Sibīrijas latvānis, pļavas pulkstenīte un citas sugas.
|
Mitras pļavas |
Pie mitrajām pļavām pieder šādi pļavu apakštipi: ļoti auglīgas palieņu pļavas, pļavas un ganības auglīgās un mēreni mitrās augsnēs, mēreni auglīgas pļavas vietās ar mainīgu mitruma režīmu, un jūrmalas pļavas.
Ļoti auglīgās palieņu pļavas ir sastopamas labi aerētās augsnēs upju un ezeru palienēs. Tās sastopamas reti un tiek izmantotas siena pļaušanai. Šeit parasti aug pļavas lapsaste, purva skarene, garlapu veronika, pļavas ķērsa, pļavas spulgnaglene, ložņu gundega un citas sugas.
Pļavas un ganības auglīgās un mēreni auglīgās augsnēs atrodamas samērā bieži mitrās ieplakās, upju un ezeru palienēs un mitrās nogāzēs. Tās ir izmantotas gan pļaušanai, gan ganīšanai. Te sastopama meža zirdzene, ciņu grīslis, lēdzerkste, purva dadzis, pļavas bitene, sāres grīslis, ziemeļu madara, pļavas spulgnaglene, purva purene, purva gandrene, purva neaizmirstule un citas sugas.
Mēreni auglīgas pļavas vietās ar mainīgu mitruma režīmu pavasaros un lietainā laikā ir bagātīgi mitras, bet vasarā var izžūt pavisam sausas. Tās veidojušās plašās starppauguru ieplakās un upju un ezeru palienēs un atrodamas samērā reti. Šeit parasta suga ir zilganā molīnija, Hosta grīslis, zilganais grīslis, sāres grīslis, parastā ciņusmilga, ziemeļu madara, pļavas spulgnaglene un ložņu gundega.
Jūrmalas pļavas sastopamas iesāļās augsnēs jūrmalā un tām raksturīgi sāļas augsnes mīloši augi (halofīti). Tās sastopamas ļoti reti Rīgas jūras līča krastā, lielo upju grīvu apkaimē, Liepājas ezera krastā. No retām sugām jūrmalas pļavās var sastapt sarkano auzeni, ložņu smilgu, niedru lapsasti, jūrmalas āžloku, jūrmalas miķelīti, jūrmalas armēriju, jūrmalas āžloku, jūrmalas ceļmalītu. Nozīmīgākās jūrmalas pļavas Latvijā ir Randu pļavas, kas aizņem apmēram 200 hektārus jūras piekrastē starp Ainažiem un Salacgrīvu.
|
Slapjas pļavas |
Slapjās pļavas atrodamas pastāvīgi slapjās augsnēs – tādās vietās, kur gandrīz visu gadu virs augsnes atrodams ūdens. Pie tām pieder: acidofilas zemo grīšļu pļavas, kalcifilas zemo grīšļu pļavas un augsto grīšļu pļavas.
Acidofilajām zemo grīšļu pļavām raksturīgas nabadzīgas un skābas augsnes. („Acidofils” nozīmē – skābumu mīlošs.) Te sastopama dzelzszāle, sāres grīslis, purva vārnkāja, parastā trīsene, parastā ciņusmilga, šaurlapu spilve, purva madara, dūkstu madara, pļavas bitene, trejlapu puplaksis, pļavas spulgnaglene, purva atālene, purva jāņeglīte, purva rūgtdille, purva kazroze un citas sugas.
Kalcifilās zemo grīšļu pļavas sastopamas vietās, kur izplūst ar kalciju bagātu avotu ūdeņi. („Kalcifils” nozīmē – kalciju mīlošs.) Visbiežāk tās veidojušās upju ielejās un ezeru ieplakās uz nogāzēm vai to krastos un tām raksturīgs labi veidots sūnu stāvs. Te sastopams sāres grīslis, Hosta grīslis, zilganais grīslis, kā arī daudzas aizsargājamas sugas – Devela grīslis, stāvlapu dzegužpirkstīte, purva dzeguzene, rūsganā melncere, odu gimnadēnija. Šīs augu sabiedrības tiek pieskaitītas arī zāļu purviem, taču tā kā šjajās pļavās kūdras slānis ir vidēji 5 cm biezs (tipiskā purvā kūdras slānim jābūt vismaz 30 cm biezam), tad apskatītas arī pļavu klasifikācijā.
Augsto grīšļu pļavas ir slapjas pļavas, kas veidojušās upju un ezeru palienēs, aizaugušās vecupēs un dīķos, starppauguru ieplakās un reljefa padziļinājumos uz slapjām kūdras augsnēm. Zelmenis augsts, tajā parasti dominē viena vai divas sugas, arī kopējais sugu skaits neliels. Šīs pļavas sastopamas bieži un parasti nav platībā lielas. Parasti tajās aug slaidais grīslis, krastmalas grīslis, pūslīšu grīslis, purva madara un bruņu ķiverene, uzpūstais grīslis, parastais miežubrālis, Eiropas vilknadze, purva skarene, parastā skarene.
|
Pļavu aizsardzība |
|
Kādi ir aizsargājamie pļavu biotopi? |
Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000), Latvijā ir šādi aizsargājamie pļavu biotopi:
No Biotopu direktīvā (1992) minētajiem Eiropas Savienībā aizsargājamajiem pļavu biotopiem Latvijā sastopami šādi pļavu biotopi:
No tām lakstaugu pioniersabiedrības kaļķainās augsnēs, kaļķainas smiltāju pļavas, sugām bagātas atmatu pļavas un jūrmalas pļavas ir prioritāri aizsargājami biotopi. Vai tas nozīmē, ka visi mēreni mitri zālāji ir aizsargājami? Nē, šis saraksts attiecas uz neielabotām pļavām – tādām, kurās ir liels sugu skaits un sastopamas neielaboto pļavu indikatorsugas.
|
Vai Latvijas pļavas ir apdraudētas? |
Pašlaik neielaboto pļavu platība Latvijā strauji samazinās, jo sliktās ekonomiskās situācijas dēļ laukos aizvien mazāk tiek turēti mājlopi. Pļavas tiek pamestas un aizaug ar krūmiem. Aizvien mazāk ir lauku māju, kurās audzē vienu vai divas govis. Lauksaimniecība kļūst aizvien intensīvāka – aizvien lielāks lopu skaits tiek audzēts aizvien mazākās platībās, un tādēļ zālāji tiek kopti – sēti un mēsloti. Tā ekonomiskās attīstības dēļ tiek iznīcināts gadsimtiem ilgi uzturēts biotops – neielabotās pļavas.
Atcerieties – neielabotas pļavas aizņem tikai 1 % no Latvijas teritorijas, un tajās sastopama vismaz puse no Latvijā aizsargājamajām augu sugām. Jau tā niecīgā pļavu platība pēdējos gados strauji samazinās, jo šīs pļavas pēkšņi izrādījušās nevienam nevajadzīgas. Tādēļ pašlaik neviens cits biotops Latvijā nav tik ļoti apdraudēts kā pļavas.
Kad Latvijas teritorijā cilvēku vēl nebija vai bija pavisam maz, nelielas pļavas „uzturēja” lielie zālēdāji – aļņi un sumbri. Tagad mežos aug galvenokārt skuju koki, zem kuriem zāle gandrīz nemaz neaug, lielo zālēdāju kļuvis pavisam maz, un to skaits tiek stingri regulēts. Iznāk, ka pļavu sugas pie mums ir ienākušas dabiski, bet to saglabāšana tagad ir gandrīz tikai cilvēka ziņā.
Mēs saglabājam arhitektūras pieminekļus, vecas grāmatas, vietvārdus, dialektus un tautas dziesmas. Tās ir cilvēka radītas vērtības, par kuru saglabāšanas nepieciešamību neviens vairs nešaubās. Tāpat arī ir jāsaglabā pļavas – gan kā biotops ar lielu bioloģisko daudzveidību, gan arī kā kultūrvēsturisks piemineklis.
|
Kā pateikt, vai pļava ir vērtīga? |
Ieejiet pļavā un paskaitiet, cik sugu varat ieraudzīt, piemēram, no vietas, kur stāvat. Ļoti iespējams, ka vispirms ieraudzīsiet parasto kamolzāli un timotiņu, parasto pelašķi un balto āboliņu. Tomēr turpiniet meklēšanu. Ja neizdodas atrast vairāk par 10 - 20 sugām, pļava nav uzskatāma par vērtīgu. Ja pamanāt vairāk par 30 sugām, jūsu pļava ir vērtīga.
Ilgstoši apsaimniekotās pļavās sastopama parastā ziepenīte, divmāju kaķpēdiņa, mārsils, parastā sveķene, īstā madara, lielziedu vīgrieze, vidējā ceļteka, kalnu āboliņš, dzirkstelīte, gaiļbiksīte, Eiropas saulpurene, purva atālene, rūgtā ziepenīte un citas sugas. Neviena no šīm sugām nav aizsargājama, tomēr mēslotos, sētos vai artos zālājos tās neatradīsiet. Ja nu tikai kādu vienu no nosauktajām.
|
Kā atjaunot pļavu? |
Ja pļava ilgstoši nav apsaimniekota, tajā ir neliels sugu skaits. Dominē agresīvas sugas – tādas, kas izkonkurējušas citas. Parasti tās ir graudzāles. Pamazām rodas liela sausās zāles jeb kūlas kārta. Augu sēklas, kas iekrīt šajā kūlā, nespēj izaugt, jo nevar sasniegt zemi. Tādēļ sugu skaits vēl vairāk samazinās. Pamazām pļava aizaug ar kokiem un krūmiem.
Ja pļava ir tikai nedaudz aizaugusi, krūmus var likvidēt ar ganīšanu. Īpaši noderīgas aizaugušo pļavu „apsaimniekotājas” ir kazas, kurām labi garšo krūmu zari.
Lielāku apaugumu likvidē, izcērtot krūmus un kokus, un pēc tam atsākot pļavas apsaimniekošanu ar parastajām metodēm.
|
Kā pļavu ietekmē pļaušana? |
Pļaušana ir pēkšņa veģetācijas aizvākšana. Atšķirībā no ganīšanas, tiek novākti visi augi pēc kārtas un vienādā augstumā, un vienādi tiek nopļautas gan „garšīgās”, gan „negaršīgās” sugas. Augu sugas atšķiras ar izturību pret noteiktu pļaušanas režīmu, tādēļ, pļaujot ilgstoši katru gadu vienā laikā, iegūst savdabīgu floru ar augstu botānisku vērtību.
Kā pareizi pļaut pļavu, lai saglabātu tajā bioloģisko daudzveidību?
Dažkārt cilvēki uzdod šādu jautājumu:
|
Kā pļavu ietekmē ganīšana? |
Ganīšana ir pakāpeniska augu novākšana.
Ganīšana ir visdabiskākais un vislabākais pļavas apsaimniekošanas veids. Ganīšanai raksturīgi, ka netiek apēsti visi augi pēc kārtas – dzīvnieki vispirms apēd to, kas viņiem vislabāk garšo. Neapēsti paliek pret ganīšanu izturīgāki augi, galvenokārt zemie lakstaugi, cerveidīgie augi un mazāk garšīgu sugu augi. Ganīšanas sekas var būt dažādas, atkarībā no izmantoto mājlopu veida, jo dažādi mājlopi apēd dažādas augu sugas.
Ganīšana ietekmē pļavu arī citādi – ar nomīdīšanu, augsnes sablīvēšanu un mēslošanu. Ir jāievēro pareizā ganīšanas slodze, jo pārāk intensīva ganīšana izraisa augsnes eroziju nogāzēs, turklāt iznīcina putnu ligzdas. Pārāk intensīva ganīšana ir nelabvēlīga kukaiņu sugām, it īpaši tauriņiem, kam trūkst ziedošo augu. Ganīšana netraucē ligzdojošos putnus, ja vien lopi netiek piesieti, jo tad ligzdas var izpostīt ar ķēdi.
Svarīgi ir izvēlēties ganīšanai pareizās dzīvnieku sugas. Sausajās pļavās vislabākās „saimnieces” ir aitas. Aitas zelmeni noēd tuvu zemei un neizbradā augsni. Taču mitrās pļavās aitas nav piemērotas, jo šeit tās ir uzņēmīgas pret slimībām un parazītiem. Aitas arī netiks galā ar pļavām ar ļoti garu zāli un ar tādām pļavām, kas sākušas aizaugt.
Liellopi labi var palīdzēt ilgi neapsaimniekotas un aizaugušas pļavas atjaunošanai, jo tie spēj ēst rupjāku barību nekā zirgi un augstāku zelmeni nekā aitas. Liellopi un arī zirgi ir vislabākie mitru pļavu uzturēšanai. Liellopi rada pļavā mozaīkveida veģetāciju – tādu, kur ciņi mijas ar īsa zelmeņa vietām un pat ar vietām ar kailu zemi, kur tiek radītas nišas agro sukcesijas stadiju augiem un bezmugurkaulniekiem. Tā kā liellopi ir lielāki nekā aitas, tad ar daudz mazāku dzīvnieku skaitu var panākt pļavas noganīšanu, un tādēļ mazāk tiek apdraudēti pļavās ligzdojošie putni.
|
Kas notiek, ja neielabotu pļavu mēslo? |
Ja neielabotu un botāniski vērtīgu pļavu nomēslo, sugu skaits tajā strauji samazinās. Dažas sugas labāk kā citas izmanto šo mēslojumu, sāk augt straujāk un izkonkurē citas. Parasti pēc mēslošanas pļavā samazinās divdīgļlapju daudzums un sāk dominēt graudzāles – kamolzāle un timotiņš.
Līdz ar augu sugu samazināšanos samazinās arī kukaiņu sugu skaits. Piemēram, pļavās, kurās ir daudz krāšņi ziedošu puķu, mēdz laidelēties daudz tauriņu. Pēc pļavas nomēslošanas platlapju skaits samazinās un paliek gandrīz vienīgi graudzāles, uz kurām tauriņi nebarojas. Līdz ar tauriņiem no pļavas izzūd arī daudzi citi kukaiņi, kuru eksistence ir saistīta ar kādu no izzudušo augu sugām. Pļavās dzīvojošie putni pārsvarā barojas ar pļavu kukaiņiem. Ja reiz nav kukaiņu, tad arī putniem nākas meklēt citas barošanās vietas. Tā bioloģiskā daudzveidība strauji samazinās, jo ir iznīcinātas augu un dzīvnieku ekoloģiskās nišas.
|
Literatūra |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |