Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Purvi


Vija Znotiņa

 

^

Kas ir purvs?


Purvs ir zemes virsmas nogabals, kam raksturīgs:

Saskaņā ar kūdras atradņu klasifikāciju, purvainu vietu droši var saukt par purvu tikai tad, ja tajā ir vismaz 30 centimetrus biezs kūdras slānis. Taču, tā kā biotopus klasificē pēc augu sabiedrībām, tad par purvu varam saukt ikvienu tādu vietu, kurā ir purvam raksturīgā augu valsts. Arī purvos ar 5 centimetrus biezu kūdras slāni var tikt sastaptas purviem raksturīgās augu sugas, piemēram, rūsganā melncere, odu gimnadēnija vai Devela grīslis.

Mitrumā izveidojas tādu augu sabiedrības, kam nepieciešams liels mitrums vai kas spējīgi piemēroties šim mitrumam. Rudenī, veģetācijas periodam izbeidzoties, augi atmirst un satrūd – mikroorganismi un sēnes sadala organiskās vielas minerālvielās, kas vēlāk sajaucas ar augsni. Taču, tā kā purvā ir tik mitrs, mikroorganismi šeit nevar darboties tik aktīvi kā augsnē, jo tiem trūkst skābekļa. Slāņos sablīvējas augu atliekas, un no tām veidojas kūdra. Tas viss kopā veido īpašu purva klimatu – mikroklimatu, kas ietekmē siltuma režīmu augsnē, gaisā un arī gaisa mitrumu.

 

^

Kā rodas purvi?


Ir divi galvenie purvu veidošanās veidi.

 

^

Sauszemes pārpurvošanās


Parasti pārpurvošanās notiek tad, kad mainās vietas ūdens režīms. Vietās ar līdzenu reljefu vai arī ieplakās sakrājas ūdens, kas izraisa augsnes podzolēšanos vai arī gleja slāņa rašanos, un sākas pārpurvošanās. Var pārpurvoties gan tādas vietas, kur nekas neaug, gan arī meži, krūmi, pļavas un ganības. Tāpat pārpurvoties var degumi un izcirtumi.

Pļavās, kur gadu no gada uzkrājas augu organiskās vielas, kas izmaina augsnes skābumu un noslēdz gaisa pieeju, var sākt ieviesties purva augi. Lielā mitrumā parādās sūnas, kas vēl vairāk noslēdz gaisa pieeju. Pārpurvoties var gan applūstošas, gan neapplūstošas pļavas, ja tās atrodas zemās vietās, ja gruntsūdens līmenis ir tuvu augsnes virspusei vai virsējie ūdeņi pieplūst no augstākām vietām. Nemitīgais augsnes mitrums aizkavē atmirušo augu sadalīšanos un izveidojas kūdras kārta. Kūdras slānim pieaugot, mainās barības vielu daudzums un līdz ar to arī augu sega.

Arī esošo purvu malas pakāpeniski plešas platumā, jo tās applūst ar purva ūdeņiem. Izskalojas augsne un purva sūnu klājiens paplašinās.

 

^

Ūdenstilpju aizaugšana vai pāraugšana


Attīstoties ūdensaugiem un krājoties to atliekām, ūdens daudzums baseinā pamazām samazinās. Jo mazāks un seklāks ir ūdens baseins, vai arī jo lēnāka ir straumes tecēšanas gaita, jo straujāk tas aizaug. Mitrās ezera malas un seklie ūdeņi pārklājas ar grīšļiem, niedrēm un meldriem.

Ūdens ķīmiskajam sastāvam arī ir nozīme ūdeņu aizaugšanā. Piemēram, stāvoši ūdeņi bieži ir bagātāki ar augu barības vielām, un to aizaugšana noris sevišķi ātri.

Ja ūdens baseina krasti ir stāvi, ūdens dziļš un no vējiem aizsargāts, daži piekrastes augi, saistot savas saknes krastā, sāk stiepties pār brīvo ūdens klaju, radot peldošu augu režģi. Galvenie augi, kas sāk veidot šo segu, ir puplakši, vārnkājas, cūkauši, dažādi grīšļi. Augu radītajā režģī aizķeras minerālvielas, organiskās atliekas un sāk ieviesties, kosas, purvpapardes un citas sugas. Tā veidojas peldoša augu sega, kas pamazām iekaro aizvien jaunas ūdens platības. Vienlaicīgi šī sega ar katru gadu kļūst biezāka, iegrimst aizvien dziļāk, kamēr aizpilda visu ūdens baseinu.

Ūdeņu aizaugšana un pāraugšana visbiežāk norit kopā, tikai viens no viņiem dominē. Parasti ūdeņi vairāk aizaug un pāraug no valdošo vēju puses, aizvējā.

 

^

Purva biotopu klasifikācija


Purvus iedala:

 

^

Zemie jeb zāļu purvi


Zemie purvi parasti sastopami upju ielejās, avotu iztekās, ezeru malās vai ezeru malās – galvenokārt reljefa pazeminājumos, kuros satek ūdeņi arī no apkārtnes. Zemajos purvos parasti aug dažādi grīšļi, kā arī citi ziedaugi. Tāpēc zemos purvus sauc arī par zāļu purviem. Sfagnu sūnas, kas ir tik raksturīgas sūnu jeb augstajiem purviem, zāļu purvos vai nu nemaz nav sastopamas, vai arī to ir ļoti maz. Galvenie kūdras veidotāji ir grīšļi.

Vēl zāļu purvus sauc par minerotrofiem purviem, jo tie ūdeni un barības vielas saņem no gruntsūdeņiem. Kas tur īpašs un vai tad visi augi nesaņem barības vielas no gruntsūdeņiem? Nesaņem vis – sūnu purvā visa barošanās notiek tikai no lietus ūdeņiem.

Zāļu purvos sastopamas arī sūnas, no kurām raksturīgākās ir atrotītā sirpjlape, parastā dižsirpe., starainā atskabardze, parastā smailzarīte, adiantu spārnene, lielā samtīte. Šīs sūnas parasti ir tumši zaļā, zaļgani brūnā vai brūnā krāsā, atrodamas gan ar ūdeni pilnajās ieplakās, gan arī ciņos starp grīšļiem. Dižsirpei un sirpjlapei, kā jau rāda to nosaukums, lapa pēc formas atgādina maziņu sirpi.

Galvenie augi zemajos purvos ir grīšļi, kā arī niedres, puplakši, meldri, zaļsūnas. Neskarti slapji zemie purvi aizaug ar kārkliem, bērziem un alkšņiem.

Kā pazīt zāļu purvu? Pārmērīgais slapjums nav droša zāļu purva pazīme, jo sausās vasarās šeit var būt tik pat sauss kā pļavā. Pārējos gada laikos gan te ir samērā slapjš – starp ciņiem ūdens ir vismaz 5 cm dziļš.

Iesācējam zāļu purvs sākumā patiesi var izskatīties pēc parastas pļavas, jo augu zelmenis nereti ir tik pat augsts kā pļavu augiem. Taču pļavās parasti aug dažādas graudzāles, kuras nekad nav purvos. (Kā atšķirt grīšļus no graudzālēm? Graudzālēm stiebrs ar apaļš, grīšļiem – trīsšķautņains). Purvā ir bagātīgs sūnu klājs. Augu sugu nepazinējam droša purva pazīme ir kūdra. Iespraudiet zemē kociņu, izvelciet ārā, paskatieties, kas pie tā pielipis. Vai tā ir augsne vai kūdra? Ja augsne, tad esat pļavā. Ja tā ir kūdra, tad cik tā bieza? Ja biezāka par 30 centimetriem, tad šī vieta atbilst visstingrākajām purva definīcijām. Tomēr tipisku un botāniski pat ļoti vērtīgu zāļu purva veģetāciju var sastapt vietās ar kūdras slāni, kas nepārsniedz 5 centimetrus.

Ja esat pārliecinājies, ka esat purvā, jo šeit ir slapjš, klajš un nav graudzāļu, paskatieties arī, vai šeit ir sastopamas sfagnu jeb baltās sūnas. Ja ir – vai tās ir sastopamas visā zemsegā vai tikai uz atsevišķiem ciņiem? Īstā zāļu purvā augāja lielāko daļu veido dažādas grīšļu dzimtas sugas un sfagnu šeit vai nu nav nemaz vai tie ir atsevišķos ciņos.

Zāļu purvus tālāk var iedalīt bagātajos zāļu purvos un nabadzīgajos zāļu purvos. Pēc novietojuma vēl izšķir zāļu purvu ieplakas un zāļu purvus ar avotiem.

 

^

Bagātie zāļu purvi


Bagātie zāļu purvi sastopami vietās, kur izplūst ar kalciju bagāti pazemes ūdeņi. Parasti zem šiem purviem atrodas kaļķakmens cilmiezis. Šajos purvos sastopamas kalcifilo jeb kaļķi mīlošo augu sugas. Lielais barības vielu daudzums nosaka ļoti bagātīgu un neparastu sugu sastāvu. Šeit sastopamas retās sugas Devela grīslis un rūsganā melncere, krāšņi ziedošā bezdelīgactiņa un parastā kreimule, kā arī dažādas orhideju sugas – stāvlapu dzegužpirkstīte, Lēzeļa lipare, odu gimnadēnija, purva dzeguzene un citas.

Šādi bagāti zāļu purvi sastopami pie Engures ezera un arī pie citiem lagūnu tipa ezeriem Piejūras zemienē. Tie ir Latvijā reti un kļūst aizvien mazāk – tos iznīcina gan kūdras rakšanas dēļ, gan degradē meliorējot.

 

^

Nabadzīgie zāļu purvi


Nabadzīgie zāļu purvi ir nabadzīgāki gan barības vielu, gan sugu skaita ziņā. Nereti tie ir vienas grīšļu sugas vienlaidus audzes. Šādu zāļu purvu galvenās sugas var būt pūkaugļu grīslis, uzpūstais grīslis, dzelzszāle, divputekšņlapu grīslis, augstais grīslis. Pie nabadzīgajiem zāļu purviem pieskaita arī zāļu purvus ar dižo aslapi, kaut gan tos var sastapt arī ar kaļķi bagātās augtenēs.

 

^

Zāļu purvu ieplakas


Zāļu purvu ieplakās – mikroreljefa pazeminājumos lielākā daudzumā atrodamas brūnās sūnas – atrotītā sirpjlape un parastā dižsirpe, un atrodami arī krāšņiem dzelteniem ziediem ziedošie kukaiņēdāji augi parastā pūslene un mazā pūslene.

 

^

Zāļu purvi ar avotiem


Atšķirīgs augājs atrodams ap avotiem. Sugu sastāvs atkarīgs no tā, kādi ir avotu ūdeņi – bagāti ar dzelzi, ar kaļķi vai ar sēru.

Visbiežāk tie ir bagāti ar dzelzi, un tad sugu sastāvs var būt ļoti dažāds, to grūti klasificēt. Ap kaļķainu avotu izplūdes vietām atrodamie zāļu purvi pieskaitāmi bagātajiem zāļu purviem. Sēravotu izplūdes vieta Latvijā ir tikai viena, Raganu purvā netālu no Ķemeriem, un šeit raksturīga bagātu zāļu purvu un pārejas purvu veģetācija.

 

^

Augstie jeb sūnu purvi


Augstie purvi parasti ir veidojušies no zāļu un pārejas purviem. Jau noskaidrojām, ka zāļu purvā ir bagātīgi barošanās apstākļi, bet lielā mitruma dēļ augu atlieku sadalīšanās ir lēna un tādēļ uzkrājas kūdra.

Tā nu kūdra krājas, krājas, un pamazām tās slānis kļūst aizvien biezāks. Augi, kas uz tā aug, pamazām paceļas aizvien augstāk, jo aizvien biezāks kļūst kūdras slānis zem tiem. Pamazām šī kūdra nosprosto augu saikni ar minerālvielas saturošajiem gruntsūdeņiem – šie ūdeņi vairs netiek kūdrai cauri līdz augiem. Vienlaicīgi samazinās arī virszemes noteces ūdeņu piekļūšana purvam, jo kūdras slānis ir aizpildījis visu ieplaku un pat pacēlies virs tās.

Sūnu purva augu sega bieži barojas tikai no nokrišņiem. Mitrā klimatā sfagni strauji aug un visa purva virsma paceļas pār apkārtni. Purva centra daļa paceļas straujāk, jo sfagni te saņem visu nokrišņu ūdeni, bet gar purva malām ūdens straujāk aiztek. Tādēļ dažreiz sūnu purva virsa atgādina kupolu vai lēcu.

Tā veidojas augstais purvs, ko sauc arī par sūnu purvu un par lietus purvu, jo tajā aug galvenokārt sfagnu sūnas un tas ūdeni saņem tikai no atmosfēras nokrišņiem. Turklāt, tā kā purva centrālā daļa ir paaugstināta, nokrišņi notek pa purva virsmu uz purva malām.

Kā tas nākas, ka augstais purvs spēj būt tik slapjš, saņemot tik maz ūdens? Sfagnu sūnām ir dažādi pielāgojumi ūdens uzkrāšanai. Turklāt lielais kūdras slānis zem augiem satur lielu ūdens daudzumu, kas gandrīz nekad neizžūst. Tomēr sausās vasaras dienās augstā purva virspuse var patiešām izžūt. Tā rezultātā dažviet var atrast uz sfagnu sūnām augošus ķērpjus – sauso vietu iemītniekus.

Augstajos jeb sūnu purvos sastopamie augi ir ļoti pieticīgi – tādi, kuriem ir minimālas prasības pēc minerālvielām. Visbiežāk sastopamie augi un arī galvenie kūdras veidotāji augstajos purvos ir dažādu sugu sfagni. Tipiski sūnu purvu iemītnieki ir arī makstainā spilve, dzērvenes, purva šeihcērija un polijlapu andromeda, virši, apaļlapu rasene. Purva ieplakās un lāmās nereti ir atrodami arī zemo purvu iemītnieki grīšļi.

Augstajos jeb sūnu purvos raksturīga koku suga ir parastā priede. Nelabvēlīgo augšanas apstākļu dēļ priedes ir 1 - 3 metru augstas un ļoti zarainas. Tomēr šīs priedes, kaut arī nelielas, var sasniegt 100 - 300 gadu lielu vecumu,.

Sūnu purviem raksturīgi ciņi, lāmas un ieplakas. Atšķirīga ir veģetācija purva malās.

 

^

Sūnu purva ciņi


Uz ciņiem sūnu purvā parasti sastop sila virsi, kas aug kopā ar dažādām lakstaugu sugām, sfagniem un citām sūnām. Ciņus tālāk var iedalīt: sūnu purva ciņi ar sfagniem, ciņi ar sīkkrūmiem (virsi un citiem), ciņi ar pundurbērzu, ciņi ar ārkausa kasandru, ciņi ar makstaino spilvi un ciņi ar ciņu mazmeldru.

 

^

Ieplakas sūnu purvos


Ieplakas sūnu purvos ir pazeminājumi purva mikroreljefā. Dziļas ieplakas ir pastāvīgi pildītas ar ūdeni. Seklas ieplakas ir periodiski pildītas ar lietus ūdeni. Augu sabiedrības šeit ir līdzīgas tām, ko atrod pārejas purvos, un visbiežāk valdošā suga šeit ir parastais baltmeldrs. Visviltīgākās ir sūnu purvu ieplakas ar sfagniem. Tajās nav no apkārtējām vietām atšķirīgu lakstaugu sugu, jo ieplaku slēpj garsmailes sfagna un smalko sfagna klājiens. Šīs vietas no apkārtējām atšķiras ar gaišāku zaļu krāsu.

 

^

Lāmas sūnu purvos


Lāmas ir lielas un pastāvīgi ar ūdeni pildītas ieplakas un jau līdzinās maziem purva ezeriem. Tajās var sastapt peldošos ūdensaugus, piemēram, sniegbalto un balto ūdensrozi. Lāmu malās bieži aug dūkstu grīslis.

 

^

Sūnu purva malas


Sūnu purvu malās parasti sastop pārejas un zāļu purvu sabiedrības. Purva malas bieži arī apaugušas ar parasto priedi, viršiem un mēdz būt ciņainas.

 

^

Kā atšķirt zemo purvu no augstā purva?


Kopīgs tiem abiem ir lielais ūdens daudzums, kura dēļ augu atliekas nesadalās (jo šī vide „nepatīk” mikroorganismiem). Taču pilnīgi atšķirīga ir šī ūdens izcelsme. Zemajā purvā ūdens iekļūst no gruntsūdeņiem un arī ar virszemes noteci no apkārtējām teritorijām. Augstajā purvā savukārt, kaut arī ir ļoti slapjš, tomēr biezais kūdras slānis izslēdz jebkuru iespēju gruntsūdeņiem aizsniegt purva augus. Tādēļ augstajam purvam nākas „baroties” tikai no lietus ūdeņiem.

Līdz ar to ļoti atšķirīgs ir šo purvu ūdens ķīmiskais sastāvs. Zemā purva ūdenī ir daudz izšķīdušo minerālvielu, kas ir arī augu barības vielas. Tomēr lielais ūdens daudzums kavē augu augšanu un augu atlieku sadalīšanos. Šeit sastopamie augi ir pielāgojušies šādiem apstākļiem – tik daudz „barības” visapkārt, bet tā grūti „paņemama”.

Augstā purva ūdens savukārt ir ļoti tīrs. Lietus ūdenī izšķīdušo minerālvielu, kas ir augu barības vielas, ir ļoti maz. Ja vēl atmirušie augi tiktu sadalīti un noārdīti līdz minerālvielām, citi augi varētu šīs vielas izmantot augšanai. Bet tā kā arī mikroorganismi šeit tik pat kā „nedarbojas”, augu atliekas kļūst par kūdru un augiem gandrīz nav izmantojamas. Augi šeit ir pielāgojušies tik nabadzīgiem barošanas apstākļiem un spēj efektīvi izmantot niecīgo barības vielu daudzumu ūdenī.

 

^

Pārejas purvi


Pārejas purvi ir pārejas stadija no zāļu purva uz sūnu purvu. Tajos sastop gan zāļu purvam, gan sūnu purvam raksturīgās augu sugas. Kā barojas zāļu purvs – kur tas ņem ūdeni un minerālvielas? Pārejas purvs, tāpat kā zāļu purvs, pieder pie minerotrofajiem purviem – tādiem, kuri saņem ūdeni un barības vielas no gruntsūdeņiem. Taču pārejas purvos biezāka kūdras slāņa dēļ šī barības vielu pieplūde ir traucēta, tādēļ barošanās apstākļi trūcīgāki kā zāļu purvos un ir piemēroti ne tikai zāļu purva augiem, bet arī ļoti pieticīgajām sūnu purva sugām.

Zāļu purvam ir raksturīgas dažādu sugu grīšļu audzes un tikpat kā nav sfagnu. Sūnu purvam ir raksturīgs sfagnu sugu paklājs un tikpat kā nav grīšļu. Pārejas purvam ir raksturīgi abi – gan grīšļi, gan sfagnu sūnas. Te atrodamas arī zāļu purvam raksturīgās brūnās sūnas.

Tipiski ir pārejas purvi ar pūkaugļu grīsli, ar trejlapu puplaksi, uzpūsto grīsli. Šeit dominē nupat nosauktās sugas, kas ir tipiskas zāļu purva sugas, un tajos atrodamas arī sfagnu sūnas. Pārejas purvi ar makstaino spilvi jau vairāk līdzinās sūnu purvam. Raksturīgi ir pārejas purvi ar parasto baltmeldru, dūkstu grīsli un ar Alpu mazmeldru.

 

^

Vai purvs ir viscaur vienāds?


Daļa purvu Latvijā ir tipiski sava tipa pārstāvji – vai nu zemie, vai pārejas vai augstie purvi. Tomēr lielākā daļa to purvu, kas atrodami ap ezeriem, avotiem vai upēm, sastāv no dažādām joslām. Vistuvāk ūdenim parasti ir zāļu purva josla. Tajā augošie augi ne tikai uzkrāj kūdru bet arī turpina ezera aizaugšanu (augot uz pašu veidotiem nogulumiem aizvien tālāk ezerā) vai arī pāraugšanu (sakņojoties krastā, stiepjoties pāri brīvajam ūdenim, veidojot peldošu segu, kas pamazām kļūst aizvien biezāka).

Aiz zāļu purva atrodama pārejas purva josla. Tajā sastopami zāļu purvam raksturīgie grīšļi un citas sugas kopā ar sūnu purva iemītniekiem sfagniem. Šeit atrodami arī sīki krūmi.

Aiz pārejas purva atrodas sūnu purvs, kurā sastopamas galvenokārt dažādu sugu sfagnu sūnas. Te parasti sastopamas arī priedes.

Purva joslu novietojums laika gaitā mainās. Zāļu purvs uz vienu pusi paplašinās, pamazām saslēdzoties ap vaļējo ūdens klaju. No ūdens tālākā zāļu purva daļa pamazām kļūst par pārejas purvu, kas atkal kļūst par sūnu purvu.

Purva attīstība noris ļoti ilgu gadu gaitā. Ar cilvēka mūžu nepietiks, lai piedzīvotu kādas ezera vietas kļūšanu par zāļu purvu, pārejas un pēc tam augsto purvu. Taču visas šīs purva attīstības stadijas mēs varam aplūkot, ja aizejam līdz purva ezeram un tad no ezera malas attālināmies. Ezeri un purvi gan mēdz būt ļoti dažādi, bet tipiskā gadījumā mēs, nākot no ūdens uz mežu, vispirms šķērsosim zāļu, tad pārejas, un visbeidzot sūnu purvu.

 

^

Cik daudz ir purvu Latvijā?


Šķīstot dažādas enciklopēdijas, var atrast ļoti dažādus datus par to, cik lielu daļu no Latvijas teritorijas klāj purvi. Šie skaitļi ir no 4 % līdz pat 11 %. Jādomā, ka liela daļa šo datu ir veci un vairākus gadu desmitus tiek pārrakstīti no vienas grāmatas uz citu. Atšķiras arī uzskati par to, ko pieskaitīt pie purva. Dažu statistiku datos pie purviem tiek pieskaitītas arī nosusinātās teritorijas – tādēļ, ka tur vēl aizvien ir kūdra.

Pašlaik purvu speciālisti Latvijā uzskata, ka purvi klāj 4.9 % no mūsu valsts teritorijas. No tiem apmēram 70 % ir samērā neskarti un neietekmēti. Pārējie ir tādi, kuros ir notikusi rakšana kūdras ieguvei vai arī ir izrakti grāvji meža nosusināšanai.

Kur ir vislielākie purvi? Purvi ir atrodami visā mūsu valstī, taču to platība atšķiras starp reģioniem. Vislielākie augstie purvi atrodami Latvijas austrumu un centrālajā daļā un Ziemeļvidzemē. Pie lielākajiem Latvijas purviem pieder Teiču purvs (platība 19587 ha), Cenas tīrelis (8983 ha), Ķemeru – Smārdes tīrelis (6192 ha).

 

^

Purvu aizsardzība


 

^

Purvu nozīme


Purviem ir svarīga nozīme dabā. Tie darbojas kā ūdens uzkrājēji dabā un ir nozīmīgs ūdens aprites posms.

Purvi ir viena no lielākajām Latvijas dabas bagātībām. Tajos ir kūdra, ko var izmantot kā kurināmo, kā pakaišus lopkopībā un dažādām citām lauksaimniecības un dārzkopības vajadzībām. Taču mums vajadzētu savus kūdras resursus taupīt; kaut arī kūdra visu laiku aug klāt (purvos tā pieaug vidēji vienu milimetru gadā), tomēr tā nav neizsmeļama. Vairākās citās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā un Īrijā, kādreiz arī bija daudz purvu, taču nepārdomātas izmantošanas dēļ no tiem palikušas vairs tikai niecīgas atliekas. Šajās valstīs milzīgu naudu ieguldīta purvu atjaunošanā, taču kas zudis, tas zudis – šādi atjaunotie purvi bioloģiskās daudzveidības ziņā nav salīdzināmi ar neskartajiem Latvijas purviem.

Latvijas purvos sastopamas vairāk kā 50 aizsargājamas augu sugas (43 zemajos purvos, 15 augstajos, 27 pārejas). Visvairāk aizsargājamo sugu ir no orhideju dzimtas (15 sugas) un grīšļu dzimtas (10 sugas). Visvērtīgākie reto sugu ziņā ir bagātie zāļu purvi jeb kalcifilie zāļu purvi.

 

^

Kādi ir aizsargājamie purvu biotopi?


Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000), Latvijā ir jāaizsargā šādi purvu biotopi:

No Eiropas Savienības Biotopu direktīvas (1992) aizsargājamo biotopu tipiem Latvijā sastopami šādi purvu biotopi:

Neskarti augstie purvi, kaļķaini zāļu purvi ar dižo aslapi un avoti, kas veido avotkaļķus ir prioritāri aizsargājami biotopi.

 

^

Kas apdraud purvus?


Purvus apdraud to nosusināšana un kūdras ieguve.

Ja tiek izrakts grāvis purvaina meža nosusināšanai, tas var ietekmēt purvu līdz pat 2 kilometru attālumam (parasti gan dažus simtus metru; tas atkarīgs no reljefa, gruntsūdeņu plūsmas virziena un citiem apstākļiem). Nosusināšanas rezultātā koki sāk augt straujāk, zemsedzē ienāk sausākām vietām raksturīgas augu sugas. Diemžēl daudzas retas sugas ir ļoti jutīgas pret nosusināšanu un ātri iet bojā.

Purvu iznīcina arī tā norakšana kūdras ieguvei. Dažkārt pēc tam noraktajās vietās veidojas lielas lāmas vai purva ezeri, kuras ir vērtīgas ūdensputnu dzīvotnes.

Pēdējos gados purvus apdraud arī ūdens režīma maiņas, iekārtojot lielogu dzērveņu plantācijas. Nereti cilvēki vispirms izposta savu purvu, to appludinot, un tikai pēc tam noskaidro, ka dzērveņu audzēšanai šis purvs nav piemērots, jo nav iespējams nodrošināt lielogu dzērvenēm nepieciešamos mitruma apstākļus.

 

^

Kā aizsargāt purvus?


Purvu var aizsargāt, netraucējot tā mitruma režīmu. Purva tuvumā nevajag rakt grāvjus vai cirst mežus kailcirtē. Pirms plānot kāda purva nosusināšanu vai norakšanu, būtu jāpārliecinās, vai tajā nav atrodamas retas augu un dzīvnieku sugas vai reti biotopi.

Purvu augu un dzīvnieku valsts ir neatkārtojami interesanta, un daudz cilvēku labprāt ar to iepazītos tuvāk un brīvā dabā. Daudzi to tomēr neizdara, jo vairums purvu ir grūti pieejami, jo tālu no ceļiem, turklāt purvā ir grūti pārvietoties slapjuma un ciņu dēļ. Ja vairāk cilvēku pārvietojas pa purvu, purvā iebradā dziļas takas, kas pēc tam saglabājas gadiem ilgi. Purvu var padarīt viegli aplūkojamu, iekārtojot tajā koka laipas. Pa laipām cilvēks var šķērsot purvu, aplūkojot gan dažādas purvu attīstības stadijas, gan lāmas ciņus, gan retas augu un dzīvnieku sugas, vienlaicīgi neizbradājot biotopu un nesamērcējot kājas.

 

^

Literatūra


^

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «purvi.shtml» veidoja Vija Znotiņa
sadarbībā ar eko@lanet.lv 2014.08.20

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *