Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Upes


Vija Znotiņa

 

^

Upju īpašības


 

^

Kas ir upes?


Upes ir ūdensteces, kas plūst pašu izgrauztās gultnēs un savāc virszemes un pazemes noteces ūdeņus no sava baseina.

Upes ir ļoti dažādas – gan straujas, gan tādas, kuru straume ir tik lēna, ka gandrīz nav pamanāma. Turklāt upe nav vienāda visā tās garumā, tā mainās dažādajos posmos, kamēr tā no sīkas urdziņas kļūst par platu upi. Visas upes ekosistēmas īpašības arī mainās, gan abiotiskie faktori, gan augu un dzīvnieku sabiedrības. Par šo apstākļu pārmaiņām var spriest pēc augu un dzīvnieku sabiedrībām.

Ūdens resursi ir viena no Latvijas lielākajām dabas bagātībām. Latvijā ir ap 12.5 tūkstošu upju, strautu, valku, urgu un lielu grāvju. Kopējais upju garums, ieskaitot arī pašas mazākās upes, ir 37 500 km. Kopā ar grāvjiem hidrogrāfiskā tīkla kopgarums pārsniedz 100 tūkstošus kilometru. Latvijā ir 777 tādas upes, kas garākas par 10 km.

 

^

Straume


Pašas nozīmīgākās upes īpašības ir saistītas ar ūdens pārvietošanos. Vienkāršākās no tām ir ūdens caurplūdums un straumes ātrums. Caurplūstošā ūdens daudzumu jeb caurplūdumu parasti mēra kubikmetros sekundē un tas rāda ūdens daudzumu, kas šķērso kādu punktu laika posmā. Caurplūstošā ūdens daudzums parasti pieaug virzienā uz upes lejteci, jo upei pievienojas pietekas. Straumes ātrums ir ātrums, kādā ūdens pārvietojas, un to mēra metros sekundē.

Vēl viens no nozīmīgākajiem faktoriem tekoša ūdens ekosistēmās ir ūdens turbulence jeb ūdens daļiņu kustības nevienmērīgums. Straume var būt pilnīgi vienmērīga jeb lamināra: ūdens daļiņas kustas paralēli viena otrai un sajaukšanās ir niecīga. Tās pretstats ir turbulenta jeb virpuļojoša straume, kurā ūdens daļiņu kustība ir ļoti neregulāra. Turbulentai straumei ir liela spēja veikt eroziju un uzduļķot nogulumus, un ūdenī iesaistītā skābekļa daudzums ir liels. Laminārām straumēm ir mazāka erozijas spēja un tajās ir mazāk izšķīdušā skābekļa.

Upju pētnieki parasti izdala divas atšķirīgas ekosistēmas – ātri plūstošo daļu un lēni plūstošo daļu. Tās gan nevar tā precīzi nodalīt, bet tas ļauj novērtēt dažas atšķirības starp ūdenī mītošajiem organismiem un sabiedrībām.

20 centimetri sekundē ir tā robeža, ar kuru parasti nošķir ātru un lēnu upes straumi. Straumei plūstot lēnāk nekā 20 cm/s, upei ir raksturīga līdzi nesto daļiņu izgulsnēšanās un tās piekrastes daļas pārpurvošanās, bet upes gultni veido dūņu kārtas. Savukārt, ja straumes ātrums ir lielāks par 20 cm/s, smilšu graudi, kā arī sadalījušās augu un dzīvnieku atliekas tiek aizskalotas lejup pa straumi. Straujas upes gultne parasti ir klāta ar tīri izskalotām smiltīm un sīkiem oļiem.

Tādā veidā jau pēc gultnes izskata var atšķirt upes lēnos un straujos posmus. Upes lēnajiem posmiem ir raksturīgas dūņainas gultnes un ūdensaugiem aizaugusi upes piekraste. Bieži vien upes centrālā daļa ir stipri aizaugusi. Upes straujajiem posmiem raksturīgas smilšainas un akmeņainas gultnes.

 

^

Strauji plūstošs ūdens


Straujtece ir posms, kurā ūdens plūsma ir gan ātra, gan turbulenta (virpuļojoša). Šādā straumē viss, kas nav piestiprinājies vai ļoti smags, tiek aizskalots – gan dzīvie organismi, gan smiltis un nogulumu daļiņas.

Šādos upju posmos grunti parasti veido akmeņi, dolomītieži vai grants. Šis biotops ir ļoti daudzveidīgs – akmeņu virspuse, spraugas starp akmeņiem un zem akmeņiem ir dažādi mikrobiotopi ar dažādu straumes ātrumu un dažādām sugām.

Dzīvniekiem, kas dzīvo uz akmeņu virsmas, nepieciešami īpaši pielāgojumi, lai tos neizskalotu straume. Pat tām sugām, kuras ir pielāgojušās šādai videi, daudzus neveiksmīgākus pārstāvjus straume tik un tā aiznes prom.

Šī biotopa iemītniekiem ir raksturīga saplacināta forma. Upes raibgliemezim ir spēcīga, muskuļaina kāja, ar kuru tas ir tik cieši piestiprinājies pie akmens, ka šķiet pieaudzis klāt. Saldūdens sūkļi sacementējas ar akmeņiem. Maksteņu kāpuri būvē „mājiņas” no nogulumu vai koka daļiņām un šos veidojumus cieši piestiprina akmeņu virsmām.

Spraugās starp akmeņiem ir sastopami ļoti dažādi dzīvnieki. Daži no viņiem pielāgojušies videi ne tikai ar plakano formu, bet arī ar uzvedību. Tie instinktīvi pieķeras jebkurai cietai virsmai – akmenim, kāpuram vai pat cilvēka pirkstam.

Daudz dažādu dzīvnieku sugu, piemēram, sānpeldes, ūdensēzelīši un dažādi kāpuri, dzīvo zem akmeņiem. Šeit ir vājāka straume, tādēļ tiem ir mazāks risks tikt aizskalotiem.

No kā pārtiek šie dzīvnieki? No organiskajām vielām, kas ir straumes nestajās augu un dzīvnieku atliekās.

Ja straume ir pietiekami lēna, tajā atrodami arī peldošie organismi, piemēram, zivis. Arī zivis ir pielāgojušās straumei. Straujos un aukstos ūdeņos ir sastopami laši un foreles, kuras ļoti iecienījuši cilvēki. Taču dažviet straume pārāk ātra peldošajiem organismiem.

 

^

Lēni plūstošs ūdens


Lēnām upēm raksturīgas dūņainas gultnes. Tā kā straume ir gan lēna, gan lamināra, tad upes nestās smilšu un nogulumu daļiņas šeit tiek nogulsnētas, nevis nestas tālāk pa straumi. Dzīves daudzveidība dūņās ir daudz mazāka nekā akmeņainās gultnēs. Uz gultnes dzīvo dažādi kāpuri un gliemenes. Citi dzīvnieki rokas nogulumos, piemēram, nematodes. Pie peldošajiem organismiem pieder ne tikai zivis, bet arī lielie vēžveidīgie un dažādi kukaiņi.

Lēnos ūdeņos ir daudz ūdensaugu. Pie tiem pieder gan iesakņojušies ziedaugi, gan cieši piestiprinājušās ūdenssūnas un lielas pavedienaļģes. Ļoti nelieli augi, piemēram, ūdensziedi, var klāt lēni plūstošā ūdens virsmu.

Lēnajos ūdeņos parasti ir vairāk augu un dzīvnieku barības nekā straujajos ūdeņos, un lielāka ir pirmprodukcija – vairāk tiek saražotas organiskās vielas. Turklāt baktērijas noārda dūņās atrodamās augu un dzīvnieku atliekas, tā vēl vairāk palielinot augiem uzņemamo barības vielu daudzumu ūdenī.

Ja strauji tekošajos ūdeņos galvenais limitējošais faktors (tāds, kas ierobežo dzīvi), ir straume, tad lēnajos ūdeņos tas ir izšķīdušā skābekļa koncentrācija. Ūdenī dzīvojošie mikroorganismi un dzīvnieki patērē daudz skābekļa, turklāt mierīgajos ūdeņos notiek mazāka sajaukšanās ar atmosfēras gaisu, kas varētu bagātināt ūdeni ar skābekli. Tādēļ šajos ūdeņos dzīvojošajiem dzīvniekiem ir jāspēj izturēt mazas skābekļa koncentrācijas. Piemēram, lašiem un forelēm ir nepieciešami ar skābekli bagāti ūdeņi, un tādēļ tie dzīvo straujās upēs, kamēr ļoti lēnajos ūdeņos var sastapt tādas zivis kā karpas un karūsas.

 

^

Kritums


Kritums ir upes ietekas un iztekas ūdens virsas augstuma starpība (pilns kritums) , kā arī augstuma starpība starp diviem punktiem kādā upes posmā. Daudzas Latvijas upes sākas augstienēs. Piemēram, Arona, Rauna, Amata., kas tek no Vidzemes Centrālās augstienes. Šīm upēm raksturīgs samērā liels kritums (4 - 6 m uz 1 km). Turpretī Salacai un Aiviekstei, kas iztek no ezeriem, ir neliels kritums augštecē, bet krāčaini posmi lejtecēs. Kopumā daudzām upēm, ieskaitot arī lielākās, mierīgs tecējums mainās ar krāčainiem posmiem.

Kāpēc dažas upes ir lēnas, bet citas – ātras? To nosaka nevienmērīgs relatīvais kritums (kritums kādā konkrētā upes posmā, nevis visā upes garumā kopā). Latvijas upēs ir gan lēnas, gan straujas vietas. Straumes ātrums ir faktors, kas ietekmē dzīvesvietu upē mītošiem dzīvniekiem. Gandrīz katrā upē vērojama pāreja no strauju upju biocenozēm uz lēnu upju biocenozēm.

Lēnajos posmos organiskās daļiņas un atmirušie augi nogulsnējas uz gultnes, veidojot detrītu un dūņas. Lēni tekošās upēs slāņi savā starpā maz sajaucas. Strauji tekošās upēs ūdens plūsma ir virpuļveidīga, tādēļ, ūdenim kuļoties, tas tiek piesātināts ar skābekli. Jo daudzveidīgāki ir vides apstākļi un atšķirīgākas dzīvesvietas – biotopi, jo daudzveidīgāki ir upē sastopamie organismi. Ātri tekošajās upēs fona sugu daudzums ir apmēram divreiz lielāks, bet aizaugums un saprobitātes indekss pusotras reizes mazākas nekā lēni tekošajās. Ātri tekošajās upēs ūdens kvalitāte vienmēr ir labāka nekā lēni tekošajās; par to liecina ūdens dzīvnieku un sugu sastāvs. Lēnās upēs dzīvnieki mazāk prasīgi skābekļa daudzuma ziņā.

 

^

Sateces baseins


Upes vai ezera sateces baseins ir teritorija, no kura šī ūdenstilpe ņem ūdeni. Avotu ūdens ieplūst strautos, sīkie strauti ietek lielākos, tālāk tie ietek upēs, kas satek kopā ar citām upēm, visbeidzot ietekot jūrā.

Latvijā ir 213 upes, kam sateces baseins pārsniedz 100 km² . No šī skaita 25 upēm tas ir lielāks nekā 1000 km², bet tikai 14 upēm tas sasniedz un pārsniedz 2000 km². Lielākās Latvijas upes ir Daugava, Lielupe, Venta, Aiviekste, Gauja, Mūsa, Mēmele, Salaca, Dubna, Svēte, Rēzekne, Abava, Bārta un Irbe.

Praktiski ikviena vieta uz zemes ietilpst kāda ezera vai upes sateces baseinā (izņemot pašā jūras piekrastē, kur ūdeņi pa taisno sūcas uz jūru). Upe savāc ūdeņus ne tikai no citām upēm un strautiem, bet arī no apkārtējām teritorijām – no sauszemes. Pļavu, mežu vai mājas pagalmu sākumā varbūt negribas saukt par baseinu, taču šeit izliets ūdens pa virszemi vai kopā ar gruntsūdeņiem lēni sūcas tuvākās tērces virzienā. Ja šis ūdens savā ceļā sastop piesārņojumu (lopu fermas, pārmērīgus mēslojumu daudzumus uz lauka, zemē izlietus naftas produktus u. c.), tad ar laiku šis piesārņojums var nokļūt ūdenstilpē.

Dažādu vielu daudzums upes ūdenī galvenokārt ir atkarīgs no tā, kādus materiālus ieskalo no sateces baseina. Ja mēs vēlamies mainīt kādu ūdens ekosistēmu (it īpaši tādu, kas ir piesārņota), vislabāk to var panākt, kontrolējot tajā ieplūstošās vielas.

 

^

Ūdensguve


Latvijas upēm ir jaukta ūdensguve – tās ņem ūdeni gan no pazemes ūdeņiem, gan no lietus un sniega kušanas ūdeņiem. Ūdensguve no pazemes ūdeņiem upēm ir atšķirīga – dažām (Mēmelei, Svētei, Aiviekstei) tā sasniedz 10 - 20 %, citām (Daugavai, Gaujai) – 35 - 45 % un Amatai – līdz pat 60 %.

Pazemes ūdeņu pieplūde ir vienmērīga, turpretī lietus ūdens pieplūde atšķiras dažādos gados, starp gadiem var atšķirties pat desmit un vairāk reižu. Latvijas upju ūdens režīmam raksturīgi pavasara pali un mazūdens periodi. Apmēram puse no Latvijas ūdeņiem aiztek palu laikā

 

^

Upju biotopu klasifikācija


 

^

Krāces upēs


Krāces ir akmeņains seklūdens posms upē ar samērā lielu kritumu un ātru straumi. Krāces veidojas, upei laužoties cauri cietiem iežiem, piemēram, dolomītiem, vai arī šķērsojot laukakmeņu grēdas. Mazajās augstieņu nogāžu upēs, it īpaši dažās Gaujas, Daugavas Ventas pietekās, ir daudz krāčainu posmu. Ventā krāčaini posmi ir sastopami līdz Kuldīgai. Daugavā vēl ir krāces pie Krāslavas. Gaujā lielākās krāces ir Sinoles un Sikšņu krāces, kur atsedzas dolomīti, kā arī Strenču un Ķūķu krāces, kur atsedzas laukakmeņi.

Upju krāčainajos posmos sastopamas makrofītisko aļģu un ūdenssūnu veidotas sabiedrības. Tās tālāk var klasificēt kā hildenbraniju audzes, batrahospermu audzes, kladoforu audzes, ūdenssūnu audzes un Rhynchostegium riparoides audzes.

 

^

Straujteces posmi upēs


Straujteču posmos sastopamas hildenbrandiju audzes, kladoforu audzes, ūdenssūnu audzes, Rhynchostegium riparoides audzes, batrahospermu audzes, čemurainā puķumeldra zemūdens audzes un ezera meldra audzes.

 

^

Akmeņu sakopojumi upēs


Uz akmeņu sakopojumiem atrodamas hildenbrandiju audzes, kladoforu audzes, ūdenssūnu audzes, Rhynchostegium riparoides audzes.

 

^

Ūdenskritumi un kāples upēs


 

^

Hildenbrandiju audzes


Hildenbrandijas ir sārtaļģes. Tām ir tumši sarkans laponis, kura forma ir garozveidīga, līdz 2.5 centimetriem diametrā. Hildebrandijas ir plaši izplatītas straujās upēs ēnainās vietās uz akmeņiem un gliemežvākiem, kur tās veido garozām līdzīgas karmīnsarkanas kreves.

 

^

Oļu sēres


 

^

Upju piekrastes virsūdens augu josla


Piekrastes augi sakņojas upes gultnē, bet to lapas un stublājs atrodas virs ūdens. Tipisks piekrastes augs ir parastā niedre. Parastās niedres audzes sastopamas smilšainās vai dūņaini smilšainās upju piekrastēs līdz 1.5 - 3 metru dziļumam. Lēnu un barības vielām bagātu upju krastos niedres veido leknas audzes vairāku desmitu metru platā joslā. Ļoti plašu niedrāju var redzēt pie Lielupes, kur tas ir daudzu ūdensputnu mājvieta.

Bieži sastopamas arī ezera meldra audzes, kas sastopamas lēnu upju dūņaini smilšainās un dūņainās piekrastēs, kā arī vilkvālīšu, upes kosas, parastā miežubrāļa un dažādu grīšļu audzes. Retāk atrodamas čemurainā puķumeldra, platlapu cemeres un lielās ežgalvītes audzes.

 

^

Saliktā ūdensaugu josla upēs


Šajā joslā atrodamie augi sakņojas upes gultnē un lielāko dzīves daļu pavada pilnīgi iegrimuši ūdenī, un tikai atsevišķos gadījumos – ziedēšanas laikā virs ūdens paceļas šo augu ziedi.

Lēnajās upēs šo augu izplatība nesniedzas tālāk par 2.5 - 3 metriem. Straujo upju posmos sastapsiet tikai tādus augus, kuri spēj pietiekami labi iesakņoties vai piestiprināties pie substrāta, lai straume tos neaiznestu. Tur iegremdētos augus pārstāv sūnas un dažādas glīveņu sugas, kuru sakņu sistēma ir pietiekami spēcīga. Šie organismi kalpo par daudzu organismu mājvietu un slēpni ūdeņu iemītniekiem.

Ļoti liela nozīme ūdensaugu attīstībā ir gaismai. Gaisma ir nepieciešama, lai augi varētu veikt fotosintēzi un ražot organiskās vielas no neorganiskajām. Ūdensaugu augšanu kavē gan ēna no augstajiem upes krastiem, gan pār upi pārlīkušo koku lapotne. Bieži arī upes ūdens krāsa nosaka, vai upē var attīstīties augi. Jo dzidrāks ūdens, jo dziļāk tajā ir pietiekams gaismas daudzums. Upēs ar tumšu ūdeni jau nelielā dziļumā gaismas ir pārāk maz, lai zaļie augi varētu augt.

Ūdenī iegrimušo ūdensaugu sastopamību ietekmē arī upes gultnes substrāts. Ja redzat upē smilšu veidotos valnīšus un augi šeit nav atrodami, tad tas ir tāpēc, ka tie nav varējuši iesakņoties – straume visu laiku skalo prom smiltis vai, gluži otrādi, nes klāt, un līdz ar smiltīm izrausta vai aizskalo augus, kas gribētu šeit iesakņoties.

Saliktā ūdensaugu josla ir ļoti daudzveidīgs biotops. Tā klasifikācijā izšķir stāvās berulas zemūdens audzes, čemurainā puķumeldra zemūdens audzes, ūdenīšu zemūdens audzes, Kanādas elodejas zemūdens audzes, upes kosas zemūdens audzes, daudzlapju zemūdens audzes, dzeltenās lēpes audzes, dzeltenās lēpes un glīveņu audzes, dzeltenās lēpes un parastās bultenes audzes, dzeltenās lēpes un ežgalvīšu audzes, Alpu glīvenes audzes, plakanās glīvenes audzes, krokainās glīvenes audzes, spožās glīvenes audzes, peldošās glīvenes audzes, struplapu glīvenes audzes, ķemmveida glīvenes audzes, skaujošās glīvenes audzes, visgarās glīvenes audzes, abinieku sūrenes audzes, ūdensgundegu audzes, parastās bultenes zemūdens audzes, ezera meldra zemūdens audzes, ežgalvīšu zemūdens audzes, parastā elša zemūdens audzes, avota veronikas zemūdens audzes upēs.

 

^

Peldaugu (lemnītu) augājs upēs


Brīvi peldošo ūdensaugu jeb lemnītu augāju veido nelieli augi, kas nekur nesakņojas un peld pa ūdens virsu. Tie pārvietojas, straumju un vēja nesti. Šie augi sastopami lēnās upēs, kur no vēja aizsargātos līčos šie augi veido peldošu paklāju. Vispazīstamākie peldaugi ir ūdensziedi.

Atkarībā no valdošās (dominējošās) sugas izšķir parastās mazlēpes segas upēs, parastās mazlēpes un ūdensziedu segas, trejdaivu ūdenszieda audzes, mazā ūdenszieda segas, abinieku paķērsas audzes un parastās spirodelas segas upēs.

 

^

Upju krasti bez veģetācijas


Smilšaini, dūņaini, grantaini, oļaini, akmeņaini, dolomītiežiem klāti upju krasti.

 

^

Upju krasti ar amfībisku veģetāciju


Smilšaini, dūņaini, grantaini, oļaini, akmeņaini, dolomītiežu upju krasti ar amfībisku veģetāciju.

 

^

Upju biotopu aizsardzība


 

^

Kādi ir aizsargājamie upju biotopi?


Saskaņā ar Latvijas Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000), Latvijā aizsargājami šādi upju biotopi:

Latvijā ir šādi Eiropas Savienības Biotopu direktīvas (1992) aizsargājamie biotopi:

 

^

Upju aizsargjoslas


Aizsargjoslu likums (1997) nosaka aizsargjoslas visiem ezeriem un upēm. Likumā paskaidrots, ka ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslas tiek noteiktas, lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu erozijas procesu attīstību, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu.

Minimālie ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslu platumi tiek noteikti:

Blīvi apdzīvotās vietās aizsargjoslas platums tiek noteikts saskaņā ar teritoriālplānošanu regulējošiem normatīvajiem aktiem, bet ne mazāk kā 20 metrus plata josla katrā krastā.

Kur sākas aizsargjosla? Aizsargjoslas platumu nosaka, ņemot vērā gada vidējo ūdens līmeni, bet, ja ir skaidri izteikts stāvs pamatkrasts, – no tā augšējās krants. Ja krastu veido vienlaidu dambis, aizsargjosla tiek noteikta līdz dambja ārējās nogāzes pakājei, ja citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Visi aizsargjoslas noteikumi attiecināmi arī uz teritoriju starp ūdens līmeni un vietu, no kuras mēra aizsargjoslas platumu.

Ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās tiek noteikti šādi aprobežojumi:

 

^

Tauvas josla


Tauvas josla ir sauszemes josla gar ūdeņu krastu. Tauvas joslu nosaka Zvejniecības likums (1995). Tā kā tauvas josla paredzēta galvenokārt ar zveju un kuģošanu saistītām darbībām, tad šeit nav tik daudz aprobežojumu kā aizsargjoslā. Likumā nekas nav teikts par mežu ciršanu vai māju būvi tauvas joslā, taču šajā joslā nedrīkst tikt ierobežota kājāmgājēju pārvietošanās. Likums nosaka, ka tauvas joslas bezmaksas lietošana ir paredzēta: kājāmgājējiem, zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai, robežapsardzībai, vides aizsardzībai un ugunsdrošības pasākumu veikšanai.

Cik plata ir tauvas josla? Dabiskās tauvas joslas platums ir: gar privāto ūdeņu krastiem – 4 metri, gar pārējo ūdeņu krastiem – 10 metru, gar jūras piekrasti – 20 metru.

No kuras vietas sāk mērīt tauvas joslu? Tauvas joslas platums tiek skaitīts: gar upju un ezeru lēzeniem krastiem – no normālās ūdenslīnijas; gar upju un ezeru kraujiem krastiem – no krasta nogāžu augšmalas, turklāt tauvas joslas platumā ietilpst arī zeme no ūdenslīmeņa līdz krasta nogāzei un pati nogāze; jūras piekrastē – no tās vietas, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Piekrastes pilsētās vai biezi apdzīvotās vietās zvejošanai un kuģošanai (ja tāda tur atļauta) tauvas joslu lieto, ievērojot tādus pašus noteikumus kā neapdzīvotās vietās, bet, ja krastmalas apbūvētas ar ēkām tādā mērā, ka nav iespējams izmantot visu iepriekš noteikto platumu, gar ūdeņu krastu atstājama tik plata tauvas josla, lai nodrošinātu ērtu braukšanu pa krastu, ja nepieciešams, izvērtējot atsevišķi katru konkrēto apbūvi.

Tauvas josla nav jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

Zivsaimniecības pārvalde tauvas joslas platumu zvejas vajadzībām un Satiksmes ministrijas Jūrniecības departaments – kuģošanas vajadzībām var noteikt arī šaurāku vai platāku, tomēr tas nedrīkst pārsniegt 40 metrus.

 

^

Literatūra


^

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «upes.shtml» veidoja Vija Znotiņa
sadarbībā ar eko@lanet.lv 2014.08.20

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *