|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Zoologs Andris Piterāns |
Pasaulē ir zināmas ap 130 000 gliemju sugas, tādēļ pēc sugu skaita dzīvnieku valstī gliemju tips ieņem otro vietu tūlīt aiz posmkājiem. Vislielākā gliemju sugu daudzveidība ir jūrās un okeānos. Tikai divas no klasēm – gliemeži un gliemenes, ir apguvuši arī saldūdeņus, un tikai viena klase – gliemeži, ir sastopami arī uz sauszemes. Pēc jaunākā sistemātiskā iedalījuma gliemju tipu sadala astoņās klasēs: hitoni (Polyplacophora), rievkāji (Solenogastres), vairogkāji (Caudofoveata), monoplakofori (Monoplacophora), gliemeži, gliemenes, lāpstkāji (Scaphopoda) un galvkāji (Cephalopoda).
Latvijas faunā pārstāvētas tikai 2 klases – gliemeži un gliemenes. No tām ~80 sauszemes gliemežu sugu, 48 saldūdens gliemežu, 42 saldūdens gliemeņu, 3 jūras gliemežu un 4 jūras gliemeņu sugas. Septiņas no Latvijā sastopamajām gliemju sugām iekļautas Starptautiskās Dabas Aizsardzības savienības apdraudēto dzīvnieku sarakstā (1994 IUCN Red List of Threatened Animals). No saldūdens gliemežiem tas ir trauslais dīķgliemezis (Myxas glutinosa), bet no sauszemes gliemežiem šajā sarakstā iekļauts lielais gludgliemezis (Cochlicopa nitens), slaidais pumpurgliemezis (Vertigo angustior) un četrzobu pumpurgliemezis (Vertigo geyeri). Savukārt no gliemenēm: ziemeļu upespērlene (Margaritifera margaritifera), biezā perlamutrene (Unio crassus) un plakanā bezzobe (Pseudanodonta complanata), kas nav iekļauta LSG neskaidrā sugas statusa dēļ. 29 gliemju sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā (16,5 % no visām Latvijā sastopamajām gliemju sugām).
 |
Gliemeži (Gastropoda) |
Foto: Aivars Petriņš
|
Foto: Aivars Petriņš
|
Gliemežu jeb vēderkāju klase (110 000 sugu) ir sugām visbagātākā gliemju klase. Šeit arī vērojama vislielākā ķermeņa uzbūves un dzīvesveida daudzveidība. Gliemeži apdzīvo gan jūras, gan sauszemi un saldūdeņus. Vairākumam gliemežu ir spirālveida čaula, kuras izmēri var būt no 2 mm – mazajam punktgliemezim (Punctum pygmaeum), līdz 70 cm – milzu sīrinksam (Syrinx aruana). Arī pēc dzīvesveida gliemeži ir ļoti dažādi, daudzi ir augēdāji, bet daudzi ir arī plēsēji. Vairāku sugu gliemeži pielāgojušies planktoniskam dzīvesveidam, bet daži arī parazītiskam.
Latvijā sastopmas ap 80 sauszemes gliemežu sugas, 48 saldūdens gliemežu sugas un 3 jūras gliemežu sugas.
No saldūdens gliemežiem biežāk sastopamās sugas Latvijas ezeros ir ezera lielvāciņgliemezis (Viviparus contectus), parastā bitīnija (Bithynia tentaculata), lielais dīķgliemezis (Lymnaea stagnalis), ausveida dīķgliemezis (Radix auricularia), lielā ūdensspolīte (Planorbarius corneus) un dūkstāja ūdensspolīte (Planorbis planorbis). Lēni plūstošās upēs biežāk sastopamās sugas ir upes lielvāciņgliemezis (Viviparus viviparus), parastā valvāta (Valvata piscinalis) un ovālais dīķgliemezis (Radix ovata). Savukārt ātrai straumei vislabāk pielāgojušies ir upes raibgliemezis jeb mēnestiņš (Theodoxus fluviatilis), upes akmeņgliemezis (Lithoglyphus naticoides) un upes micīšgliemezis (Ancylus fluviatilis).
Sauszemes gliemežu faunu veido ~80 sugas, pēc ekoloģisko grupu iedalījuma šeit ir vērojama daudz lielāka daudzveidība nekā starp saldūdens gliemjiem. Lielākās ekoloģiskās grupas ir: tipiskās mežu sugas, piemēram, visas 13 vārpstiņgliemežu (Clausiliidae) dzimtas sugas un tumšais kailgliemezis (Limax cinereoniger); atklātu nenoēnotu vietu sugas, piemēram, gludais zāļgliemezis (Vallonia pulchella) un sūnu cilindrgliemezis (Pupilla muscorum); mezofīlās sugas, kas sastopamas dažādos biotopos, piemēram, raibais vīngliemezis (Arianta arbustorum), birztalas vīngliemezis (Cepaea nemoralis) un parka jeb īstais vīngliemezis (Helix pomatia); kserotermofīlās sugas, piemēram, mazais gludgliemezis (Cochlicopa lubricella) un baltais vīngliemezis (Helicella obvia); higrofīlās sugas, piemēram, slaidais sīkgliemezis (Carychium tridentatum) un slaidais pumpurgliemezis (Vertigo angustior); tipiskās purvu un dūkstāju sugas, piemēram, parastais dzintargliemezis (Succinea putris) un purva pumpurgliemezis (Vertigo antivertigo); kalcifīlās sugas, piemēram, lielais pumpurgliemezis (Cochlicopa nitens) un bezzobu veltņgliemezis (Columella edentula). Katrā konkrētā biotopā parasti kopā ir sastopamas vairāku ekoloģisko tipu sugas.
Latvijas mežos zemsedzē un zemsegā atkarībā no mežu tipa sastopamas 10 - 50 gliemežu sugas, zāļu purvos un dūkstājos 10 - 20 sugas, upju palienēs 20 - 30 sugas, slapjās pļavās ap 20 sugu. Vislielākā sugu daudzveidība ir kalcifīlos un eitrofos biotops, kuros ir pietiekams mitruma daudzums. Malakofaunistiski visbagātākās teritorijas ir visu lielāko upju ielejas, it īpaši vietās, kur dominē kaļķainas augsnes. Tur sastopamas ne tikai kalcifīlās gliemežu sugas, bet arī visas pārējās sugas lielākā skaitā, turklāt gliemežu čaulu izmēri ir lielāki nekā biotopos, kas veidojušies uz smilšainām un nabadzīgām augsnēm. Skuju koku mežos mēdz būt līdz 10 gliemežu sugu, lapu koku – līdz 50 sugu. Jo vecāks mežs, jo vairāk tajā reto, mežiem tipisko sugu. Pastāvīgu ūdenskrātuvju mitruma režīma zonā (atkarībā no biotopa noēnotības) var būt sastopamas 20 - 40 dažādas gliemežu sugas.
Tikai 15 % sugu ir ekoloģiski tik plastiskas, ka spējušas pielāgoties dzīvei sinantropā vidē (dārzos un parkos). Te varētu minēt, piemēram, parka jeb īsto vīngliemezi (Helix pomatia), birztalas vīngliemezi (Cepaea nemoralis), raibo vīngliemezi (Arianta arbustorum), milzu kailgliemezi (Limax maximus), raibo mīkstgliemezi (Deroceras reticulatum), parasto gludgliemezi (Cochlicopa lubrica), parasto matiņgliemezi (Trichia hispida) u. c. Pārējās sugas ir saistītas pie dabīgajiem biotopiem un to izdzīvošana ir atkarīga no dabīgo biotopu saglabāšanas.
Vienīgā komerciāli izmantojamā suga Latvijā ir parka jeb īstais vīngliemezis (Helix pomatia), kuru kopš 1994. gada ievāc ~150 t gadā. Monitoringa pētījumi rāda, ka pagaidām tāds nolasīšanas daudzums nespēj apdraudēt sugas pastāvēšanu.
|
Gliemenes (Bivalvia) |
Foto: Normunds Kukārs
|
Foto: Markuss Moll
|
Gliemeņu klasei (20 000) raksturīgs samērā vienveidīgs dzīvesveids un divvāku čaula, kuras izmēri var būt no dažiem mm līdz 2 m – tridaknai jeb milzgliemenei (Tridacna gigas). Attīstība notiek ar peldoša kāpura stadiju. Lielajām saldūdens gliemenēm kāpurs parazitē uz zivīm, jūras gliemenēm tas parasti ir brīvi peldošs organisms, bet saldūdens sīkgliemeņu sugām tas attītās mātes organismā.
Pēc barošanās veida gliemenes ir filtrētājas, vairākumam no tām ir sēdošs dzīvesveids, daļa spēj lēni pārvietoties ar ķīļveida kājas palīdzību, tikai dažas gliemenes spēj peldēt ar čaulas vāku kustībām vai izmantojot reaktīvo kustību. Gliemenes ir izplatītas visās pasaules jūrās un saldūdeņos, dažas sugas atrastas pat 9000 m dziļumā.
Latvijā dzīvo 42 saldūdens gliemeņu un 4 jūras gliemeņu sugas. Pludmalē visbiežāk var atrast Baltijas plakangliemenes (Macoma baltica) čaulas. Labi atšķiramas ir arī ziemeļu ēdamgliemenes jeb mīdijas (Mytilus edulis) melnās čaulas un baltās lielās smilšgliemenes (Mya arenaria) čaulas. Lamarka sirsniņgliemenes (Cardium lamarki) čaulas ir apmēram tikpat lielas kā plakangliemeņu čaulas, taču tās ir rievainas. Visos agrāk iznākušajos literatūras avotos par gliemenēm ir rakstīts, ka šo sirsniņgliemeni sauc par ēdamo sirsniņgliemeni (Cardium edule), taču jaunākajos pētījumos ir atklāts, ka Baltijas jūrā sastopama tikai šīs sugas pasuga, kura tagad atzīta par patstāvīgu sugu – Lamarka sirsniņgliemeni.
Saldūdens gliemenes varam iedalīt divās grupās: lielās saldūdens gliemenes, kas apvieno perlamutreņu (Unioidae) un upespērleņu (Margaritiferidae) dzimtas, kā arī sīkgliemenes (Shpariidae vai Pisidiidae), kuru sistemātiskais statuss un sugu skaits mūsu faunā pašlaik vēl nav pilnībā noskaidrots. Biežāk sastopamās gliemeņu sugas ezeros ir slaidā perlamutrene (Unio pictorum), dižā bezzobe (Anodonta cygnea) un parastā apaļgliemene (Sphaerium corneum), kā arī parastā bezzobe (Anodonta anatina). Pēdējās divas ir ekoloģiski plastiskas sugas, kas sastopamas gan stāvošos, gan tekošos ūdeņos. Upēs biežāk sastopamās sugas ir parastā bezzobe (Anodonta anatina), ķīļveida perlamutrene (Unio tumidus), biezā perlamutrene (Unio crassus), platā apaļgliemene (Sphaeriastrum rivicola) un ovālā zirnīšgliemene (Pisidium amnicum). Ātrai straumei vislabāk pielāgojušās ir biezā perlamutrene (Unio crassus). Īpaši būtu jāatzīmē ziemeļu upespērleni (Margaritifera margaritifera), kura ir pašlaik vienīgā bezmugurkaulnieku suga Latvijā, kam sagatavots sugas aizsardzības pasākumu plāns. Šī suga iekļauta arī LSG 1. kategorijā.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |