Zoologs Andris Piterāns |
Hordaiņi (Chordata)
Mugurkaulnieki (Vertebrata)
Bezžokleņi (Agnatha)
Žokleņi (Gnathostomata)
Kaulzivis (Osteichthyes)
Storveidīgās zivis (Acipenseriformes)
Abinieki (Amphibia)
Rāpuļi (Reptilia)
Putni (Aves)
Siļķveidīgās zivis (Clupeiformes)
Lašveidīgās zivis (Salmoniformes)
Zušveidīgās zivis (Anguiliformes)
Karpveidīgās zivis (Cypriniformes)
Samveidīgās zivis (Siluriformes)
Mencveidīgās zivis (Gadiformes)
Stagarveidīgās zivis (Gasterosteiformes)
Asarveidīgās zivis (Perciformes)
Plekstveidīgās zivis (Pleuronectiformes)
Gārgaļveidīgie (Gaviiformes)
Zīdītāji (Mammalia)
Dūkurveidīgie (Podicipediformes)
Pelikānveidīgie (Pelicaniformes)
Stārķveidīgie (Ciconiiformes)
Zosveidīgie (Anseriformes)
Piekūnveidīgie (Falconiformes)
Vistveidīgie (Galliformes)
Dzērvjveidīgie (Gruiformes)
Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Baložveidīgie (Columbiformes)
Dzegužveidīgie (Cuculiformesi)
Pūčveidīgie (Strigiformes)
Lēļveidīgie (Caprimulgiformes)
Svīrveidīgie (Apodiformes)
Zaļvārnveidīgie (Coraciiformes)
Dzilnveidīgie (Piciformes)
Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Neskatoties uz milzīgo daudzveidību, hordaiņu tipam ir raksturīgas kopīgas iezīmes, kuras nav sastopamas citu tipu pārstāvjiem. Pirmkārt tā ir muguras stiegra – horda, kas hordaiņiem saglabājas vai nu visu dzīves laiku vai tikai kādā no attīstības stadijām un kalpo par iekšējo ass skeletu. Otrkārt hordaiņiem ir cauruļveida nervu sistēma (neirocels). Mugurkaulniekiem CNS skaidri diferencēta divos nodalījumos – galvas un muguras smadzenēs. Treškārt zarnu kanāla priekšējā daļā – rīklē – ir žaunu atveres, kas atveras uz āru. Tādējādi rīkle veic divejādas funkcijas – gremošanas un elpošanas orgānu funkcijas. Ūdenī dzīvojošiem mugurkaulniekiem starpsienās starp žaunu spraugām attīstās specializēti elpošanas orgāni – žaunas. Sauszemes mugurkaulniekiem žaunu spraugas veidojas tikai dīgļa stadijā. Ceturtkārt asinsrites pulsējošā daļa – sirds – atrodas ķermeņa ventrālajā pusē zem hordas un gremošanas kanāla. Hordaiņus iedala 3 apakštipos – bezgalvaskausaiņi (Acrania), tunikāti jeb kāpurhordaiņi (Tunicata sin Urochordata) un mugurkaulnieki.
Mugurkaulnieki (Vertebrata) |
Mugurkaulnieki ir hordaiņu tipa apakštips. Dažkārt mugurkaulniekus izdala kā patstāvīgu tipu. Mugurkaulnieku raksturīgākā iezīme ir attīstīts iekšējās ass skelets, kas stiepjas ķermeņa garenvirzienā. Nēģiem un miksīnām ass skeletu veido horda, kas saglabājas visu dzīvi, bet pārējiem mugurkaulniekiem horda ir tikai embrionālās attīstības laikā; pieaugušajiem īpatņiem hordu nomaina no skriemeļiem sastāvošs skrimšļa vai kaula mugurkauls. Mugurkaulniekiem ir 2 nodalījumi – bezžokleņi un žokleņi.
Bezžokleņi (Agnatha) |
Pie šī nodalījuma pieder izmirušie un recentie mugurkaulnieki, kuriem horda visu dzīves laiku izpilda ķermeņa galvenās balststiegras funkcijas; tikai daļai formu attīstās skriemeļu aizmetņi. Žokļu nav. Pie bezžokleņiem pieder cefalospidomorfu (Cephalospidomorphi) klase ar vienu kārtu nēģveidīgie un miksīnu (Myxini) klase ar vienu kārtu – miksīnas (Myxiniformes).
Žokleņi (Gnathostomata) |
Raksturīgākā žokleņu iezīme ir žokļu attīstība galvaskausa viscerālajā daļā. Horda vairākumam žokleņu balsta funkciju izpilda tikai dīgļa vai kāpura stadijā. Pēc tam tā pilnīgi vai daļēji reducējas un tās vietā izveidojas mugurkauls. Pie žokleņiem pieder skrimšļzivis (Chondrichthyes), kaulzivis, abinieki, rāpuļi, putni un zīdītāji.
LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |