|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Zoologs Andris Piterāns |
 |
Abinieki (Amphibia) |
Abinieki ir pirmie un primitīvākie sauszemes mugurkaulnieki, kas vēl saglabājuši saistību ar ūdensvidi. Attīstības sākumā abinieki uzturas ūdenī, bet pieaugušie īpatņi – galvenokārt uz sauszemes (ūdenī tie parasti sastopami vairošanās periodā). No olām ūdenī izšķiļas kāpuri (kurkuļi). Tie tālāk attīstās ar pārvēršanos (metamorfozi). Kurkuļi elpo ar žaunām, viņiem nav kāju, bet ir aste. Pieaugušie abinieki savukārt elpo ar plaušām un caur ādu, tiem ir izveidojušās kājas. Abinieki ir aukstasiņu dzīvnieki, kam ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras un tikai nedaudz pārsniedz to.
Abinieki izplatīti visā pasaulē (~2900 sugu), bet visvairāk to ir tropos un subtropos. Klasi iedala 3 kārtās – sliekabinieki jeb bezkāju abinieki (Apoda, izplatīti alās Āzijas, Āfrikas un Amerikas tropu joslā), astainie abinieki un bezastainie abinieki. Pēdējo divu kārtu pārstāvji sastopami arī pie mums. Latvijā konstatētas 13 abinieku sugas.
|
Astainie abinieki (Urodela syn. Caudata) |
No astainajiem abiniekiem Latvijā sastopamas 2 salamandru (Salamandridae) dzimtas sugas – mazais tritons (Triturus vulgaris) un lielais tritons (T. cristatus). Tritoniem (tāpat arī citiem šīs kārtas pārstāvjiem) raksturīgi, ka gan pieaugušajiem, gan kāpuriem ir aste. Pavasarī nārsta laikā un vasarā tritoni uzturas ūdenstilpēs parasti ar lēni tekošu vai stāvošu un skaidru ūdeni – aizaugušos dīķos, ezeru piekrastēs, vecupēs, kanālos, karjeros, bet rudenī pārvietojas uz sauszemi, kur uzmeklē ziemošanai piemērotas vietas zem akmeņiem un koku celmiem, sūnās, zem nokritušām koku lapām. Tēviņiem nārsta laikā uz muguras un astes izveidojas spurveida ādas kroka. Tritoni pārtiek no planktona vežveidīgajiem un citiem sīkiem ūdens dzīvniekiem, piemēram, viņi iznīcina daudz odu kāpuru. Lielais tritons (ķermeņa garums līdz 16 cm) sastopams daudz retāk nekā mazais tritons (ķermeņa garums līdz 9 cm), tāpēc iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.
|
Bezastainie abinieki (Anura syn. Ecaudata) |
Bezastainie abinieki Latvijā pārstāvēti ar 5 dzimtām. No diskmēļu (Discoglossidae) dzimtas pie mums sastopams tikai sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina). Šie abinieki uzturas galvenokārt aizaugušos grāvjos un dīķos, bet pārziemo uz sauszemes. Raksturīga pazīme ir melnais ar oranžiem vai sarkaniem plankumiem un baltiem punktiņiem klātais vēders. Sastopams reti, tikai Latvijas dienviddaļā. Suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.
Ar vienu sugu – brūno varžkrupi (Pelobates fuscus) – pārstāvēta arī varžkrupju (Pelobatidae) dzimta. Raksturīga varžkrupja pazīme ir tā, ka acu zīlītes ir vertikālas spraugas veidā. Specifisks ir arī ādas dziedzeru izdalītais sekrēts ar īpatnēju ķiplokiem līdzīgu smaržu. Dienā varžkrupis ierokas zemē vai atrod kādu paslēptuvi, bet aktīvs ir tikai naktī. Viņš ir ļoti jutīgs pret gaisa mitruma izmaiņām un, iestājoties sausam laikam, neatstāj paslēptuvi pat visu diennakti. Pieaugušie īpatņi pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, zirnekļiem, tārpiem un gliemjiem. Latvijā brūnais varžkrupis sastopams reti, tāpēc arī šī suga ir iekļauta LSG (4. kategorijā).
Latvijā ir 3 krupju (dzimta Bufonidae) sugas. Parasto krupi (Bufo bufo) pazīst, droši vien ikkatrs, bet smilšu krupi (B. calamita) un zaļo krupi (B. viridis) redzējis tikai retais. Smilšu krupis ir mazāks par parasto krupi un to viegli atšķirt pēc raksturīgās dzeltenās svītras pāri mugurai. Dienu viņš pavada ieracies zemē. Uzturas galvenokārt stāvošu ūdeņu tuvumā, sausās, smilšainās vietās. Sastopams samērā bieži, sevišķi jūrmalas kāpu zonā. Zaļajam krupim mugura pelēcīga, klāta zaļiem plankumiem. Viņš mēdz uzturēties sausos, zāļainos krūmājos. Sausumu pārcieš labāk nekā citas abinieku sugas. Gan smilšu krupis, gan zaļais krupis iekļauti LSG (attiecīgi 2. un 3. kategorijā).
Visvairāk sugu – 5 – Latvijā pārstāv varžu (Ranidae) dzimtu. Pie mums sastopama ezera varde (Rana ridibunda), Lesona jeb dīķa varde (R. lessonae), parastā varde (R. temporaria), purva varde (R. arvalis) un zaļā varde (R. esculenta).
Vēl viena suga – parastā kokvarde (Hyla arborea) (dzimta Hylidae) jau tika uzskatīta par zudušu Latvijas faunai. Tomēr 20. gs. 90. gados uzsākta sekmīga kokvaržu aklimatizācija, tās mākslīgi inkubējot un pēc paaudzēšanas izlaižot piemērotos biotopos. Arī kokvarde iekļauta LSG (1. kategorijā).
|
Rāpuļi (Reptilia) |
Rāpuļi ir pirmie mugurkaulnieki, kas pilnīgi pielāgojušies dzīvei uz sauszemes. Vairošanās procesā rāpuļiem nav nepieciešama ūdens vide, jo to dētajām olām ir blīvs apvalks. Tāpēc vairākums sugu apdzīvo sauszemi. Tikai dažu sugu bruņurupuči un čūskas dzīvo ūdenī. Salīdzinot ar abiniekiem, rāpuļu dzīvības norišu līmenis ir daudz augstāks. Tie elpo tikai ar plaušām, attīstīti arī elpošanas ceļi – trahejas un bronhi. Rāpuļi ir daudz kustīgāki par abiniekiem, viņiem ir daudz attīstītāka kaulu un muskuļu sistēma. Tomēr tāpat kā abinieki rāpuļi ir aukstasiņu dzīvnieki, tāpēc viņu dzīvesveids ir ciklisks un atkarīgs no apkārtējās vides temperatūras. Barība, tāpat arī barības iegūšanas veids, ļoti dažādi. Vairākums rāpuļu pārtiek no dzīvnieku izcelsmes barības – kukaiņiem, zirnekļiem, gliemjiem, zivīm, putniem, grauzējiem, bet ir arī sugas, kas pārtiek no augiem. Savukārt pašus rāpuļus barībā izmanto putni, zīdītāji (arī cilvēks), kā arī citi rāpuļi.
Rāpuļu klasi (~6000 sugu) iedala 4 kārtās. Latvijā pārstāvētas 2 no tām – zvīņrāpuļi (Squamata) un bruņurupuči (Chelonia). Pārējo kārtu pārstāvji – krokodili (Crocodilia, 20 sugas) – izplatīti tikai tropos, bet knābjgalvji (Rhynchocephalia, 1 suga) – sastopami vienīgi Jaunzēlandē. Latvijā konstatētas 1 bruņurupuču, 3 čūsku un 3 ķirzaku sugas.
|
Bruņurupuči (Chelonia) |
Vienīgā Latvijā sastopamā suga ir Eiropas purvbruņurupucis (Emys orbicularis), kas pieder saldūdens bruņurupuču (Emyidae) dzimtai. Latvijā šī suga sastopama ļoti reti. Pēdējo desmitu gadu laikā atrasti tikai atsevišķi īpatņi. Tāpēc suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Purvbruņurupucis dzīvo purvos, dīķos, ezeros, arī mierīgu upju līčos ar mālainu grunti un lēzeniem krastiem. Piekrastē jābūt atklātām vietām, kur bruņurupucis „var ņemt saules vannas” . Purvbruņurupucis labi peld un bez ieelpas var palikt zem ūdens 10 - 15 minūtes. Aktīvs galvenokārt rīta un vakara stundās. Pārtiek no dažādiem ūdens un sauszemes dzīvniekiem, piemēram, kukaiņu (galvenokārt spāru) kāpuriem, mitrenēm, nelieliem abiniekiem u. c. Retumis ēd arī augus.
Senāk purvbruņurupucis Rietumeiropā plaši tika lietots uzturā, tagad iecienīts kā terārija iemītnieks (nebrīvē nodzīvo 25 - 30 gadus, bet ir liecības, ka kāds no purvbruņurupučiem nodzīvojis pat 120 gadus).
|
Ķirzakas (Sauria) |
Tā ir zvīņrāpuļu kārtas apakškārta. Divas no Latvijā sastopamajām ķirzakām pieder īsto ķirzaku (Lacertidae) dzimtai, bet trešā suga – glodeņu (Anguiidae) dzimtai. Glodene (Anguis fragilis) ir bezkāju ķirzaka ar izstieptu, līdz 60 cm garu ķermeni, tāpēc viņa atgādina čūsku. Tas ir par iemeslu tam, ka daudziem cilvēkiem izveidojies nepareizs un aizspriedumains priekšstats par šo dzīvnieku (glodene nav čūska !!!). Notverta glodene, tāpat kā citas pie mums sastopamās ķirzakas, nomet asti. Pēc kāda laika aste ataug, bet ir mazliet īsāka.
Ļoti bieži Latvijā sastopama pļavas ķirzaka (Lacerta vivipara). Šī ķirzaka uzturas dažādos biotopos, neizvairoties no mitrām ūdeņu piekrastēm un purviem, labprāt peld. Pārtiek no tārpiem, gliemjiem, kukaiņiem u. c. sīkiem dzīvniekiem. Ziemu pavada ziemas guļā. Otra suga – sila ķirzaka (L. agilis) – parasti uzturas sausās, saulainās piekalnēs, izcirtumos, mežmalās, akmeņu kaudzēs, bet to var novērot arī ūdeņu tuvumā. Sila ķirzaka sastopama samērā bieži, tomēr tās izplatība Latvijā ir nevienmērīga, tāpēc suga iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā (4. kategorijā).
|
Čūskas (Serpentes syn. Ophidia) |
Arī šī ir zvīņrāpuļu kārtas apakškārta. No 3 Latvijas čūsku sugām 2 pārstāv zalkšu (Colubridae) dzimtu, bet odze – odžu (Viperidae) dzimtu. Gandrīz visā Latvijas teritorijā izplatīts zalktis (Natrix natrix). Šī sugas sastopama dažādos biotopos, tomēr vienmēr tiem jābūt pietiekami mitriem. Uzturas galvenokārt ūdeņu krastos, mitros mežos un pļavās. Mīt arī kultūrainavā – sakņu dārzos, parkos, nereti par paslēptuvēm izmanto saimniecības ēkas. Zalktis aktīvs ir dienā, bet nakti pavada slēptuvē. Barojas ar vardēm, krupjiem un to kurkuļiem, dažkārt medī arī ķirzakas, putnu un zīdītāju mazuļus. Ēd arī zivis. Ļoti ilgi (~300 dienas) var iztikt bez ēšanas. Ziemo grauzēju alās, zem koku saknēm u. c. Briesmu gadījumā zalktis atrij barību vai arī izdala ļoti smirdīgu, dzeltenbaltu šķidrumu. Otra šīs dzimtas suga – gludenā čūska (Coronella austriaca) – Latvijā sastopama reti, jo atrodas izplatības areāla Z perifērijā (suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā). Gludenā čūska sastopama sausos krūmājos, smilšainās nogāzēs, laucēs un pļavās. Vairās no mitrām vietām un ūdens. Gludenā čūska pārtiek galvenokārt no ķirzakām, bet ēd arī sīkus zīdītājus, putnus un kukaiņus. Medījumu parasti nožņaudz apvijoties ap to. Briesmu brīžos izrāda agresivitāti un izdala smirdīgu šķidrumu. Abām minētajām čūskām indes dziedzeru nav, tāpēc tās nav indīgas. Vienīgā indīgā čūska Latvijā ir odze (Vipera berus). Odzei atšķirībā no abām pārējām pie mums sastopamajām čūskām ir raksturīga trīstūrveida, nedaudz saplacināta galva. Uz muguras parasti tumšs līkloču zīmējums, kam abās pusēs ieapaļi plankumi. Tomēr mēdz būt odzes, kas ir pilnīgi melnas vai sarkanīgi brūnas, bez līkloču zīmējuma. Odzes visbiežāk uzturas izcirtumos, purvos, pļavās, krūmājos, retāk mežos. Barojas ar peļveidīgajiem grauzējiem, vardēm, ķirzakām, ēd arī putnu mazuļus. Īpaši aktīvas odzes ir karstā un saulainā laikā. Medījumam odze iekož ar indes zobiem, nogaida indes iedarbošanos, un pēc tam medījumu aprij. Savukārt ar odzēm barojas stārķi, lapsas un eži. Viņiem inde nav kaitīga. Odze ir indīgāka pavasarī pēc ziemas guļas.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |