|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Zoologs Andris Piterāns |
Zīdītāji ir visaugstāk attīstītā dzīvnieku klase. Pasaulē zināmas apmēram 4000 sugas, Latvijas faunā pārstāvētas 8 kārtas (kukaiņēdāji, sikspārņi, zaķveidīgie, grauzēji, vaļveidīgie, airkāji, plēsēji un pārnadži). Latvijā sastopamas 63 sugas (reģistrētas vairāk nekā 70 sugas).
Zīdītājiem ir liela un daudzveidīga saimnieciska, kā arī estētiska nozīme. Daudzi zīdītāji ir medību objekti, no tiem iegūst vērtīgas kažokādas. Tomēr zīdītāji ir arī daudzu infekcijas un parazitāru slimību pārnēsātāji, kas var būt bīstamas ne tikai citiem savvaļas dzīvniekiem, bet arī mājdzīvniekiem un arī cilvēkam..
 |
Kukaiņēdāji (Insectivora) |
Kukaiņēdāji ir sīki vai vidēji lieli dzīvnieki. Tie ir senākā un primitīvākā zīdītāju kārta. Ķermeni klāj mīksts, samtains apmatojums jeb adatas (ežiem). Vairākums kukaiņēdāju ir aktīvi naktī, bet daļa – cauru diennakti. Daudziem ir muskusa dziedzeri, kam ir nozīme vairošanās laikā un pašaizsardzībā. Dzīvo galvenokārt uz sauszemes, tomēr dažiem ir amfībisks dzīvesveids. Pārtiek no kukaiņiem, bet uzturā nedaudz izmanto arī gliemjus, tārpus, citus sīkus bezmugurkaulniekus, kā arī augus. Pasaulē zināmas ~400 kukaiņēdāju sugas. Latvijā konstatētas 6 sugas. Brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europeus) un lielais ūdenscirslis (Neomys fodiens) ir iekļauti Latvijas Sarkanās grāmatas attiecīgi 3. un 4. kategorijā. Parasts Latvijas faunas pārstāvis ir baltkrūtainais ezis (E. concolor) un Eiropas kurmis (Talpa europaea). Vēl pie mums sastopams meža cirslis (Sorex araneus), mazais cirslis (S. minutus). Vēl, iespējams, valsts dienvidaustrumdaļā varētu sastapt mazo baltzobcirsli (Crocidura suaveolens) un vidējo cirsli (Sorex caecutiens), jo Latvija ietilpst šīs sugas areālā.
|
Sikspārņi (Chiroptera) |
Sikspārņi ir vienīgā zīdītāju kārta, kuras pārstāvji pielāgojušies aktīvai lidošanai. Līdz ar to notikušas lielas adaptīvas izmaiņas ķermeņa uzbūvē. Sikspārņiem priekškājas pārveidojušās par spārniem. Spārnu virsmu veido lidplēve, ko balsta priekšējo ekstremitāšu augšdelms, apakšdelms un pirksti, kā arī pakaļējo ekstremitāšu augšstilbs, apakšstilbs un aste. Priekšējo ekstremitāšu pirmā pirksta galā atrodas ass nags, ar kura palīdzību sikspārnis var pieķerties pie dažādām virsmām. Sikspārņi aktīvi ir galvenokārt naktī un krēslas stundās. Vairākums (sīksikspārņi) lidojumā orientējas un medī galvenokārt uztverot paša radītos ultraskaņas signālus, kas atstarojas no nekustīgiem priekšmetiem vai kustīga medījuma (eholokācija). Savukārt dižsikspārņi orientējas un medī izmantojot tikai redzi. Sikspārņi pārtiek no augļiem, ziedputekšņiem, nektāra, kukaiņiem, sīkiem mugurkaulniekiem, kā arī sūc to asinis (asīnsūcējsikspārņi jeb vampīri). Latvijā sastopami tikai kukaiņēdāji sikspārņi. Parasti viņi kukaiņus ķer gaisā, bet dažu sugu sikspārņi spēj nolasīt kukaiņus, to kāpurus, kā arī zirnekļus no koku lapām, zariem vai augsnes. Savukārt ūdeņu naktssikspārnis (Myotis daubentoni) nolasa kukaiņus no ūdens virsas. Vairošanās periodā mātītes ēku bēniņos, ārsienu un jumtu spraugās, koku dobumos un putnu būros veido t. s. aukļkolonijas. Savukārt tēviņi dzīvo pa vienam vai veido nelielas vasaras kolonijas. Ziemā vai arī stipri pazeminoties temperatūrai ieslīgst letarģiskā miegā. Ziemo pagrabos un alās, kur samērā liels gaisa mitrums. Ziemošana iespējama arī malkas grēdās, koku dobumos un ēkās, tomēr Latvijā šāds ziemošanas veids nav pierādīts. No 15 Latvijā konstatētajām sikspārņu sugām pie mums ziemo 8 sugu sikspārņi, piemēram, brūnais garausainis (Plecotus auritus) un ziemeļu sikspārnis (Eptesicus nilssoni). Pārējās sugas, piemēram, Natūza sikspārnis (Pipistrellus nathusii) un rūsganais vakarsikspārnis (Nyctalus noctula) migrē uz ziemošanas vietām Rietumeiropā un Viduseiropā.
Sikspārņi izplatīti visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Kārtā ~950 sugu. To iedala 2 apakškārtās – dižsikspārņos (Megachiroptera) un sīksikspārņos (Microchiroptera). Latvijā pārstāvēti tikai sīksikspārņi. Visbiežāk pie mums sastopams ir ūdeņu naktssikspārnis, ziemeļu sikspārnis, Natūza sikspārnis un brūnais garausainis. Astoņas sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā: 2. kategorijā – dīķu naktssikspārnis (Myotis dasycneme), 3. kategorijā – platausainais sikspārnis (Barbastella barbastellus), Branta naktssikspārnis (Myotis brandti), Naterera naktssikspārnis (Myotis nattereri), mazais vakarsikspārnis (Nyctalus leisleri), pundursikspārnis (Pipistrellus pipistrellus) un divkrāsainais sikspārnis (Vespertilio murinus), bet 4. kategorijā – bārdainais sikspārnis (Myotis mystacinus). Tikai vienu reizi rudens migrāciju laikā Latvijā konstatēti – platspārnu sikspārnis (Eptesicus serotinus) un lielais naktssikspārnis (Myotis myotis), kas ir vieni no Eiropas lielākajiem sikspārņiem.
|
Plēsēji (Carnivora) |
Šīs kārtas pārstāvji ir atšķirīgi ne tikai pēc izmēra, bet arī pēc dzīvesveida. Plēsēji galvenokārt ir gaļēdāji, piemēram, kaķi, bet daudzi ir visēdāji. Plaši augu barību lieto caunas un lāči. Plēsējiem ir labi attīstīti maņu orgāni, it īpaši oža un dzirde. Labi izveidotas arī ķīmisko, akustisko un vizuālo orgānu sistēmas, kas nodrošina un regulē īpatņu savstarpējos kontaktus, izturēšanos un telpisko orientāciju. Vairākums plēsēju ir monogāmi, bieži vien pāri saglabājas vairākus gadus. Dzīvo galvenokārt mežos. Latvijā konstatētas 14 plēsēju sugas (pasaulē zināmas ~235 sugas), kas pārstāv 4 dzimtas.
No suņu (Canidae) dzimtas Latvijā konstatētas 3 sugas. Jenotsuns (Nyctereutes procyonides) kā vērtīgs kažokzvērs pie mums introducēts 1948. gadā, bet atsevišķi īpatņi pie mums ieklejoja no kaimiņteritorijām jau sākot ar 1943. gadu. Pateicoties lielai ekoloģiskai valencei šī suga strauji izplatījās. Tāpēc tagad jenotsuns var nodarīt ievērojamu ļaunumu, iznīcinot uz zemes ligzdojošo putnu olas un mazuļus, kā arī izplatot trakumsērgu. Labi pazīstami plēsēji ir vilki (Canis lupus) un rudās lapsas (Vulpes vulpes).
Lāču (Ursidae) dzimtu pārstāv brūnais lācis (Ursus arctos). Šī suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. 19. un 20. gadsimta mijā plašu meža masīvu izciršanas rezultātā lācis bija izzudis no Latvijas teritorijas. Tikai 20. gadsimta 70. gados atsākās dzīvnieku regulāra ieceļošana no Igaunijas teritorijas. Pēdējā laikā pie mums uzturas vairāki desmiti īpatņu.
Arī kaķu (Felidae) dzimtu pārstāv tikai viena suga – Eirāzijas lūsis (Lynx lynx).
Lielākā dzimta ir sermuļu (caunu) (Mustelidae) dzimta. Pie mums konstatētas 9 sugas. 3 no tām – ūdrs (Lutra lutra), akmens cauna (Martes foina) un sermulis (Mustela erminea) ir iekļautas LSG 4. kategorijā, bet Eiropas ūdele (Mustela lutreola) – 1. kategorijā. Strīdīgs jautājums ir par tiņa jeb āmrijas (Gulo gulo) iekļaušanu Latvijas faunas sarakstā. Pēdējie tiņi Latvijas teritorijā nošauti 19. gadsimta 70. gados. Pēc 100 gadu ilga starplaika 1973. un 1974. gadā viens tinis redzēts Talsu MRS teritorijā.
|
Airkāji (Planipennia) un vaļveidīgie (Cetacea) |
Pie mūsu republikas faunas var pieskaitīt arī Baltijas jūrā sastopamos zīdītājus – roņus (airkāji (Planipennia)), vaļus, jūrascūkas un delfīnus (vaļveidīgie (Cetacea)), kas šad tad ieklejo piekrastes ūdeņos.
No roņu (Phocidae) dzimtas Latvijas piekrastē var sastapt 3 sugas – pelēko roni (Halichoerus grypus), pogaino roni (Phoca hispida) un plankumaino roni (Ph. vitulina). Pirmās divas sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā attiecīgi 3. un 1. kategorijā. Savukārt cūkdelfīns (Phocoena phocoena) iekļauts LSG 0. kategorijā. Šī suga agrāk bija samērā izplatīta Kurzemes piekrastē. Pēdējais cūkdelfīns atrasts noslīcis tīklā Rojas piekrastē 1974. gadā.
|
Grauzēji (Rodentia) |
Grauzēji ir sugām bagātākā Latvijas zīdītāju kārta. Konstatēta 21 suga (pasaulē ~1600 sugas (apmēram puse no visām zīdītāju sugām)). Tie ir sīki un vidēji lieli, morfoloģiski daudzveidīgi dzīvnieki. Grauzējiem ir liela nozīme gan dabā, gan cilvēka dzīvē. Patērējot samērā daudz augu barības, tie sekmē strauju enerģijas transformāciju un biogēno vielu apriti konkrētajās ekosistēmās. Grauzēji ir daudzu plēsīgo putnu un zīdītāju barība. Daži ir vērtīgi kažokzvēri. Daudzas sugas toties var nodarīt ievērojamus zaudējumus augkopībā, gan veģetācijas periodā, gan uzglabāšanas laikā noliktavās. Daļa grauzēju sugu ir epidemioloģiski bīstami, jo kopā ar savu ektoparazītu faunu piedalās vairāku cilvēka un dzīvnieku slimību dabisko perēkļu uzturēšanā un izplatīšanā.
Lielākais Latvijas grauzējs ir bebrs (Castor fiber). Senāk (līdz 18. gadsimtam) bebrs bija plaši izplatīts, tomēr vēlāk tika nesaudzīgi izmedīts un jau 19. gadsimta beigās pilnīgi izskausts. Sākot ar 1927. gadu, kad 2 bebru pārus ieveda no Norvēģijas un palaida Stendes upē, Latvijā tika veikta bebra reintrodukcija. Tagad bebri ir izplatījušies pa visu Latviju.
Interesanti grauzēji ir susuri (susuru (Myoxidae) dzimta). Šie vidēji lielie grauzēji pārtiek no augļiem, sēklām un kukaiņiem. Viņiem raksturīga ziemas vai vasaras guļa. Visas 4 Latvijā sastopamās sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā – lielais susuris (Myoxus glis) 1. kategorijā, bet meža susuris (Dryomys nitedula), dārza susuris (Eliomys quercinus) un mazais susuris (Muscardinus avellanarius) – 3. kategorijā.
LSG 1. kategorijā iekļauta arī lidvāvere (Pteromys volans). Šī suga 19. gs. bija samērā bieži sastopama. Savukārt 20. gs. 90. gados konstatēta tikai 4 mežniecībās. Tam par iemeslu ir mežsaimniecības intensifikācija, mežaudžu koku sastāva un vecuma struktūras izmaiņas. Lidvāvere pieder lidvāveru (Petauristidae) dzimtai.
Bez jau minētajām dzimtām Latvijā pārstāvētas arī peļu (Muridae, 7 sugas), kāmju (Cricetidae, 6 sugas), vāveru (Sciuridae, 1 suga) un māņlēcējpeļu (Zapodidae, 1 suga – meža sicista (Sicista betulina) – iekļauta LSG 3. kategorijā) dzimtas.
|
Zaķveidīgie (Lagomorpha) |
Zaķveidīgie ir grauzējiem līdzīgi dzīvnieki. To apmatojumam ir izteikts sezonas dimorfisms. Raksturīgas garas ausis un īsa aste (ļipa). Latvijā kārta pārstāvēta tikai ar zaķu (Leporidae) dzimtu. Latvijā sastopamas 2 sugas (pasaulē ~65 sugas).
Samērā jauns Latvijas faunas elements ir pelēkais zaķis (Lepus europaeus), kas tagadējā Latvijas teritorijā ieceļojis tikai 17. gadsimtā. Tomēr pēdējo gadsimtu laikā pelēkais zaķis kļuvis par dominējošo sugu. Otra pie mums sastopamā suga ir baltais zaķis (L. timidus). Pelēkajam zaķim visos gadalaikos apmatojumam ir brūngana nokrāsa, bet baltajam zaķim – apmatojums ziemā viscaur balts.
|
Pārnadži (Artiodactyla) |
Pie pārnadžu kārtas pieder vidēji lieli un lieli sauszemes dzīvnieki. Pārsvarā visiem labi pazīstami dzīvnieki. Latvijā sastopamas 4 sugas – meža cūka (Sus scrofa), alnis (Alces alces), staltbriedis (Cervus elaphus) un stirna (Capreolus capreolus).
Latvijas teritorijā kādreiz dzīvojušas 2 vēršu apakšdzimtas lielākās sugas – nu jau izmirušais taurs (Bos primigenius) un sumbrs (Bison bonasus). Sumbrs te bija sastopams vēl līdz 13. gadsimtam. Sākot ar 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam Latvijā tika introducēts un vairākos briežu dārzos turēts dambriedis (Cervus dama). Izkļūstot savvaļā dambriedis Kurzemē nelielā skaitā saglabājās līdz 1937. gadam. 20. gs. 70. gadu vidū vairākus desmitus īpatņu izlaida arī Dzelzāmura mežniecībā, bet ziņu par sekmīgu introdukciju savvaļā nav.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |