Ir izveidota jauna sikspārņu pētnieku un aktīvistu lapa:

https://www.latvijassiksparni.org/.

Ar sikspārņu barošanās biotopiem šeit tiek apzīmētas dažādas vietas, kurās sikspārņi naktīs barojas.

Barošanās biotopi parasti atrodas sikspārņu vasaras mītņu tuvumā, tomēr ir sugas, kuras var vienas nakts laikā veikt ievērojamus attālumus (virs 10 km) uz īpaši labām barošanās vietām, ja kolonijas tuvumā nav labāku. Tādas parasti ir ātri lidojošās sugas (piem., rūsganais vakarsikspārnis). Barošanās biotopu izvēle un attālums līdz tiem no sikspārņu mītnēm ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem:

1. sikspārņa sugas un lidojuma/medību stila;
2. kukaiņu blīvuma biotopos;
3. aizsniedzamības (īpaši būtiski izmēros mazākajām sikspārņu sugām);
4. sezonas laika (ietekmē kukaiņu blīvumu dažādos biotopos);
5. nakts stundas;
6. laika apstākļiem un citiem faktoriem.

Barošanās biotopus nosacīti var iedalīt ūdens (ezeri, dīķi, karjeri, upes, grāvji un jūra) un sauszemes biotopos (visi pārējie, kur nav ūdens). Vairums sikspārņu sugu labprāt barojas virs dažādiem ūdeņiem, īpaši - kukaiņiem bagātiem seklūdeņiem, tomēr ir arī dažas sugas, kuras no ūdens biotopiem izvairās un barojas praktiski tikai virs sauszemes (piem., brūnais garausainis, parasti arī Eiropas platausis).

Sikspārņa suga un līdz ar to dzīvnieka morfoloģiskās (uzbūves) un eholokācijas īpatnības ir viens no diviem būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka barošanās biotopu izvēli. Sugas ar gariem, šauriem spārniem un ātru, maz manevrētspējīgu lidojumu (vakarsikspārņi, divkrāsainais sikspārnis) parasti barojas atklātā telpā - vai nu augstu gaisā, virs koku galotnēm, vai klajās vietās. Šīs sugas arī izmanto skaļus CF tipa ultraskaņas saucienus, ar kuru palīdzību jau lielā attālumā atrod kukaiņus. Ātri lidojošajām klajumu sugām arī raksturīgi tāli pārlidojumi uz noteiktiem barošanās biotopiem vienas nakts laikā, ja kukaiņu blīvums no mītnes tālajos biotopos ir pietiekami liels, lai šādi pārlidojumi enerģētiski atmaksātos. Piemēram, pēc barības atlieku analīzes tika noskaidrots, ka rūsganie vakarsikspārņi no kolonijas mītnes Rucavā devās medīt uz Papes ezeru vismaz 5 km attālumā, nevis barojās kukaiņiem nabadzīgākajos biotopos virs meža un izcirtumos mītnes tuvumā (attēlā).

Savukārt lēni lidojošas sugas, kā, piemēram, brūnais garausainis, var visu nakti baroties pat tikai simts metru rādiusā ap koloniju. Būtiski sikspārņa naktī veikto attālumu ietekmē arī vairošanās gaita: grūsnas mātītes un mātītes, kurām ir pavisam mazi un bieži aprūpējami mazuļi, izraugās barošanās biotopus turpat mītnes tuvumā, bet mazuļiem pieaugot, var pārcelties uz labākām barošanās vietām tālāk no mītnes.

Izmēros mazajām sugām un arī lēni lidojošām sugām ļoti būtiska ir biotopu aizsniedzamība. Šīs sugas nelabprāt šķērso lielus klajumus gan bailēs no plēsējiem, gan tāpēc, ka mazo izmēru vai salīdzinoši neveiklā lidojuma dēļ šie dzīvnieki atklātās vietās cieš arī no vēja ietekmes. Vējainā naktī aiz klajuma esoši biotopi tādējādi šiem sikspārņiem var būt nepieejami. Citām sugām kā šķērslis uz barošanās vietām var būt arī ielu vai, jo īpaši, tiltu un ūdeņu apgaismojums. Vairumam sikspārņu sugu bīstami šķēršļi ir arī vairākjoslu autoceļi, jo mazākās un lēni - vidēji ātri lidojošās sugas klajas vietas, t.sk. platus autoceļus, lai izvairotos no plēsējiem, šķērso lidojot tuvu zemei. Tādējādi dzīvniekiem ļoti pieaug risks tikt notriektiem ar automašīnām. Tāpēc ir ļoti būtiski ainavu plānošanā atcerēties par t.s. bioloģiskajiem koridoriem - šajā gadījumā, piemēram, koku vai krūmu rindas atstāšana klajumā radīs iespēju izmēros mazajām sikspārņu sugām šķērsot klajumu, bet garu koku atstāšana liela autoceļa abās malās - iespēju šķērsot autoceļu koku vainagu līmenī, izvairoties no notriekšanas.

Attēli ņemti no holandiešu bukleta „Bats and road construction”

Kā jau minēts, kukaiņu blīvums biotopā ir ļoti svarīgs rādītājs, vai sikspārnim vispār ir vērts konkrētajā biotopā medīt. Nakts laikā, lai kompensētu smago lidošanas darbu, sikspārņi uzņem milzīgu daudzumu barības: masas ziņā 30 - 38% no sava svara pirms izlidošanas medībās. Tāpēc sikspārnim ir ļoti svarīgi apmeklēt kukaiņiem bagātākos biotopus, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk uzņemtu nepieciešamo enerģiju. Vietās, kur kukaiņu blīvums ir neliels, medībās lidojot iztērētā enerģija būtu lielāka, nekā ar nomedītajiem kukaiņiem uzņemtā. Kukaiņiem bagāti biotopi ir dažādas ūdenstilpes, īpaši sekli un silti ezeri un dīķi, lapu koku meži, mežmalas, kas robežojas ar dabiskām pļavām vai ganībām un citi. Aukstās naktīs kā īpašs sikspārņu barošanās biotops jāatzīmē ielu un ceļu apgaismojuma lampas: ar to pievilinātajiem kukaiņiem šādos apstākļos labprāt barojas vairāku sugu sikspārņi (ziemeļu, platspārnu un divkrāsainais sikspārņi, arī vakarsikspārņi).

Kukaiņu blīvums dažādos biotopos mainās sezonas laikā, atkarībā no dažādu kukaiņu sugu attīstības cikliem un ekoloģiskajām īpatnībām. Ir novērots, ka sikspārņi, sekojot savu barības objektu "piedāvājumam", sezonāli "pārslēdzas" no vieniem biotopiem uz citiem, piemēram, no lapu koku uz skuju koku mežiem vai no mežiem uz ūdeņiem un otrādi.

Sikspārņu "pārslēgšanos" no vieniem biotopiem uz citiem var novērot arī vienas nakts laikā. Nakts sākumā, kamēr vēl ir samērā gaišs, vairums sikspārņu sugu barojas samērā slēgtos biotopos - mežos, parkos u.tml. [Bilde: Lid_siksp4_Normunds_Kukars] Naktij satumstot, vairums sugu pārceļas uz kukaiņiem bagātākajiem ūdeņiem, ja tādi ir tuvumā pieejami. Šāda pārslēgšanās notiek gan tāpēc, ka slēgtos biotopos dzīvnieki vakara gaismā ir grūtāk pamanāmi plēsējiem (gk. pūcēm), gan tāpēc, ka nakts laikā mainās arī kukaiņu aktivitāte: vakarā sauszemes biotopos tā vēl ir pietiekami augsta, bet naktī izdevīgāk medīt uz ūdeņiem. Nakts vidū kukaiņu aktivitāte reizēm nav augsta nevienā biotopā un šādos gadījumos sikspārņi dažas stundas vienkārši atpūšas vai nu atgriežoties savā dienas mītnē, vai apmetoties kādā pagaidu atpūtas vietā, ja lidot atpakaļ uz mītni nav izdevīgi. Rīta pusē parasti kukaiņu aktivitāte atkal pieaug, un līdz ar to palielinās arī sikspārņu medību intensitāte.

Barošanās biotopu izvēli un medību taktiku ietekmē arī klimatiskie apstākļi. Temperatūra un nokrišņi ietekmē gan pieejamo kukaiņu blīvumu, gan to attīstības ciklu norises ātrumu, gan arī pašu sikspārņu uzvedību. Aukstā laikā, kad kukaiņu aktivitāte ir maza, sikspārņi var vispār neizlidot medībās. Tiek uzskatīts, ka temperatūrai naktī nokrītot zem +6^oC, vairumam sikspārņu sugu nav izdevīgi izlidot medībās pārāk mazā kukaiņu blīvuma dēļ. Iestājoties ilgstošam aukstuma periodam, sikspārņi pat var ieiet savdabīga "vasaras miega" stāvoklī - tie pazemina savu ķermeņa temperatūru, gan ne tik krasi kā ziemā, bet tikai par dažiem grādiem, kas ļauj nedaudz palēnināt vielmaiņu un vairākas naktis iztikt bez barības uzņemšanas. Līdzīgi kukaiņus un sikspārņus ietekmē arī nokrišņi: lietainās naktīs bieži vien kukaiņu aktivitāte un līdz ar to sikspārņu medību intensitāte ir mazāka, turklāt sikspārņi, lai izvairītos no samirkšanas, var izvēlēties tuvākus biotopus, lai spēcīgas lietusgāzes gadījumā ātri varētu atgriezties mītnē.

Latvijā dažādu sugu specifiskā biotopu izvēle ir maz pētīta. Par labākajiem sikspārņu barošanās biotopiem informācija pārsvarā iegūta netiešā ceļā, apsekojot dažādas teritorijas, pētot sikspārņu barības sastāvu pēc to fekālijām u.tml. Dažādi Latvijā sastopamie sikspārņu barošanās biotopi ar komentāriem par to nozīmi sikspārņiem aplūkojami fotogalerijā sadaļā "Biotopi".