Sikspārņu lapa

| |

Sikspārņu ziemošana

Ir izveidota jauna sikspārņu pētnieku un aktīvistu lapa:

https://www.latvijassiksparni.org/.


Latvijā sastopamas 16 sikspārņu sugas. Visi Latvijā sastopamie sikspārņi ir kukaiņēdāji, kuri jūtīgi reaģē uz pārmaiņām apkārtējā vidē, kas izraisa barības bāzes samazināšanos vai palielināšanos. Dažādās gada ciklā fāzēs sikspārņi ir atkarīgi no dažāda tipa mītņu pieejamības. Mītņu iznīcināšana, pārveidošana vai dzīvnieku traucēšana tajās ir otrs svarīgs sikspārņu populācijas ietekmējošs faktors.

Latvijā pārziemo 8 sikspārņu sugas. Mūsu apstākļos sikspārņu ziemošana iespējama gandrīz tikai pazemes mītnēs, kur visu ziemu saglabājas stabila temperatūra 0° - +8°C. Latvijā šādas mītnes ir alas, dažādi pagrabi, militāras pazemes būves (forti, raķešu bāzes u.c.), tuneļveida tilti u.tml. Ja mītnes temperatūra ir augstāka par +8°C, sikspārņi nespēj aizmigt ziemas miegā.

Parastākie ziemotāji Latvijā ir garausainais sikspārnis un ziemeļu sikspārnis. Abas šīs sugas, īpaši garausainais sikspārnis, bieži sastopami mazajos piemāju sakņu pagrabos. Ziemeļu sikspārnis ir parastākais ziemotājs smilšakmens alās. Pārējās sugas – ūdeņu, dīķu, Branta, bārdainais, Naterera naktssikspārņi un Eiropas platausis - ziemo cilvēka pēc iespējas mazāk apmeklētās vietās. Naktssikspārņiem ir svarīgi arī, lai ziemošanas mītne būtu pietiekoši mitra un neizsalstoša.

Ziemošanas periods atšķiras dažādām sugām, kopumā tas sākas oktobrī un turpinās līdz aprīļa beigām. Pirmie, parasti oktobra vidū, ziemas mītnēs ierodas naktssikspārņi, pēdējie – ziemeļu sikspārņi, parasti novembra otrā pusē / decembra sākumā. Ziemeļu sikspārņi siltākās ziemās var pat vispār neapmesties tradicionālajās ziemošanas vietās, bet palikt ziemot cita veida slēptuvēs (klinšu plaisās, malkas vai ķieģeļu kaudzēs u.tml.). Pavasarī, savukārt, ziemeļu sikspārņi ziemas mītnes atstāj jau martā, savukārt naktssikspārņi aukstākos gados var uzturēties ziemošanas vietās vēl maijā.

Ziemas periodā sikspārņi nonāk īpašā ziemas miegā (angl. „hibernation”). To vielmaiņa ir stipri palēnināta, ķermeņa temperatūra tuva apkārtējai (alas vai pagraba) temperatūrai, (aktīvam sikspārnim ķermeņa temperatūra ir +37°C). Elpošanas ritms palēnināts līdz vienai reizei vairākās (līdz 15) minūtēs. Asinsrite ierobežota: praktiski saglabājas tikai asins plūsma no sirds uz smadzenēm, bet lielākā daļa asiņu uzkrājas liesā. Pirms ziemošanas daļēji atrofējas iekšējie orgāni, piem., kaulu smadzenes, un to vietā uzkrājas taukaudi. Sikspārņiem kā ziemojošiem dzīvniekiem ir divu veidu taukaudi. Brūnie taukaudi tiek izmantoti kā „ātrais kurināmais” ķermeņa uzsildīšanai pamostoties, kamēr baltie taukaudi kalpo gk. kā termoizolācijas materiāls.

Vairākkārt ziemā pamodinot sikspārni, tā tauku krājumi strauji izsīkst un dzīvnieks var aiziet bojā. Tāpēc apmeklēt vietas, kur ziemo sikspārņi, ziemā ir nevēlami. Jebkurš ziemošanas mītnes apmeklējums radīs traucējumu. Ja tomēr alas tiek apmeklētas ziemas laikā, būtu jāievēro sekojošas lietas:

  1. nespīdināt sikspārņiem virsū gaismu;
  2. alā sarunāties pusbalsī vai čukstus;
  3. neienest alā degošus priekšmetus – sveces, lāpas vai cigaretes;
  4. censties alas apmeklējumu padarīt pēc iespējas īsāku.

Cilvēkam uzturoties, piem., alā, jau dažu minūšu laikā nedaudz paceļas alas temperatūra. Tas vien var izraisīt sikspārņu pamošanos, īpaši siltākajās alās, kur temperatūra jau dabiskos apstākļos ir ap +8°C. Sveces un lāpas arī paaugstina temperatūru mītnē, turklāt atstāj kvēpus, kas negatīvi ietekmē visus pazemes apdzīvotājus (arī kukaiņus, zirnekļus u.c.). Ierobežotās ventilācijas dēļ cigarešu dūmi mītnēs reizēm var saglabāties dienām ilgi.

Pēdējās izmaiņas
2014.08.20-14:58
Viestura Vintuļa teksts, noformēja UudiS

Autortiesības © 2008