Ir izveidota jauna sikspārņu pētnieku un aktīvistu lapa:

https://www.latvijassiksparni.org/.

Pēc pavasara pārlidojumu perioda beigšanās, sikspārņu tēviņi un mātītes vasaru dzīvo šķirti. Tēviņi lielākoties uzturas pa vienam vai, dažām sugām, nelielās - maksimāli līdz dažiem desmitiem īpatņu - kolonijās. Mātītes, savukārt, sapulcējas t.s. aukļkolonijās (no vārda "aukle") un šajās kolonijās sikspārņiem dzimst un aug mazuļi.

Par sikspārņu tēviņu mītnēm informācijas ir maz, jo mītnes, kurās uzturas tikai atsevišķi dzīvnieki, atrast ir grūti. Tie var izmantot gan ēku bēniņus un dubultsienas, gan koku dobumus un putnu būrīšus, gan vienkārši jebkādas spraugveida slēptuves: aiz logu slēģiem, atlupušas koku mizas, malkas grēdās u.tml. Dažām sugām, kurām raksturīga pārošanās rudens migrācijas laikā (piem., Natūza sikspārnim), tēviņi arī vasarā uzturas teritorijā, kur vēlāk rudenī notiks pārošanās. Vēlāk tēviņu ieņemtās vasaras mītnes tādējādi var kļūt par pārošanās mītnēm. Dažām sugām, piemēram, ūdeņu naktssikspārnim, tēviņi vasarā var uzturēties arī ziemošanas vietās pazemē. Tēviņu kolonijas zināmas tikai dažām no mūsu sikspārņu sugām: divkrāsainajam sikspārnim, dīķa naktssikspārnim. Pēdējai sugai dažas šādas kolonijas (līdz 10 tēviņiem) atrastas arī ēkās (gk. baznīcās) Latvijā. Tā kā tēviņiem nav jāaudzina mazuļi, to enerģijas patēriņš vasaras laikā ir mazāks, un tie var apmesties mazāk kukaiņiem bagātās vietās, nekā to spiestas darīt mātīšu kolonijas. Šāda teritoriju dalīšana novērota, piemēram, dīķa naktssikspārņiem Holandē un ļoti iespējams, ka tā dara arī mūsu sikspārņi.

Mātīšu kolonijas jeb aukļkolonijas, jeb vairošanās kolonijas parasti apmetas plašākās mītnēs un lielākā sikspārņu skaita dēļ tās ir arī vieglāk atrodamas. Vairumam sugu turklāt raksturīga koloniju ieejas "iezīmēšana" ar ekskrementiem, kas lielas kolonijas gadījumā padara mītni viegli pamanāmu. Aukļkoloniju mītnes, atkarībā no sikspārņu sugas var apmesties gan dažādās cilvēka celtās (virszemes) ēkās, gan koku dobumos, dažām sugām arī putnu būrīšos (brūnais garausainis) vai pat aiz atlupušas koku mizas (Eiropas platausis). Sikspārņu aukļkoloniju veidošanās galvenais iemesls ir siltuma saglabāšana mazuļu attīstības laikā, tāpēc aukļkoloniju mītnes gandrīz visos gadījumos ir ļoti siltās vai pat karstās vietās (bēniņos zem jumta, ēkas ārsienā, ko apsilda saule u.tml.). Cieši kopā saspiedušies, sikspārņi vieglāk pārlaiž aukstuma periodus, tādējādi palielinot mazuļu izdzīvošanas iespējas. Koloniju izmēri atšķiras dažādām sugām. Dažām sugām aukļkolonijā ir tikai dažas mātītes (Eiropas platausis, brūnais garausainis), citām parasti no 10 līdz vairākiem desmitiem īpatņu (ziemeļu sikspārnis u.c.), bet dažām sugām raksturīgas tiešām lielas kolonijas, kur var sapulcēties (Latvijas apstākļos) vairāki simti sikspārņu (Natūza sikspārnis, dīķa naktssikspārnis u.c.). Atšķiras arī koloniju lielums sugām, kuras apmetas ēkās un sugām, kas apdzīvo koku dobumus. Pēdējām ierobežotās telpas dēļ kolonijas parasti ir mazākas. Arī tām sugām, kuras vienlīdz labi apdzīvo gan ēkas, gan dobumus, "ēku" kolonijas parasti ir lielākas, nekā dobumos esošās.

Atkarībā no sugas un veicamā attāluma no ziemošanas vietām, sikspārņi sāk ierasties aukļkoloniju mītnēs, sākot jau ar aprīli, tomēr sikspārņu skaits pilnībā nostabilizējas tikai ap maija beigām. Maija beigās - jūnijā sikspārņiem dzimst mazuļi. Sikspārņiem dzimst tikai viens līdz divi mazuļi gadā (atkarībā no sugas), tāpēc, lai suga spētu sevi atražot, ir svarīga katra mazuļa izdzīvošana. Mazuļi piedzimst kaili un akli (acis atveras apmēram nedēļas laikā), un tie tiek baroti ar pienu, līdz iegūst lidotspēju un sāk patstāvīgi medīt. Tas notiek apmēram mēneša laikā. Mazuļu augšanas laikā mātītes naktī izlido medībās, atstājot pēcnācējus mītnē, kur tie turas, pieķērušies pie mītnes sienām. Atgriežoties, mātes lielajā "bērnudārzā" nekļūdīgi atrod pašas savus bērnus. Mazuļiem iegūstot lidotspēju, mātes pakāpeniski atstāj kolonijas mītni, lai nekļūtu par barības konkurentiem saviem mazuļiem. Turklāt vasaras laikā kolonijā parasti savairojas daudz dažādu (sikspārņiem specifisku) parazītu (ērcītes, blusas u.c.), kuri padara apstākļus mītnē neciešamus un spiež sikspārņus pārcelties citur. Mazuļi kolonijas mītnē uzturas ilgāk; atkarībā no sugas - līdz augusta sākumam migrējošām sugām vai atsevišķos gadījumos pat līdz septembra beigām - oktobra sākumam dažām nemigrējošām sugām. Vairumam sugu tomēr septembrī aukļkoloniju mītnes ir atstātas.

Aukļkoloniju mītņu izvēlē un izmantošanā sikspārņi ir ārkārtīgi konservatīvi. Šīs mītnes parasti atrodas labu barošanās biotopu tuvumā, lai mazuļu laikā mātītes būtu drošas, ka barības pietiks; tās ir siltas un relatīvi (no sikspārņu viedokļa) drošas. Aukļkoloniju mītnēs sikspārņi atgriežas gadu no gada paaudzēm ilgi, tāpēc šādas mītnes zaudējums viegli var izraisīt visas kolonijas bojāeju (sk. nodaļu "Aizsardzība"). Izcili labās un lielās mītnēs (piemēram, baznīcu bēniņos) var apmesties vienlaicīgi vairāku sugu kolonijas. Arī Latvijā zināmas vairākas koloniju mītnes (baznīcas u.c.), kurās vienlaicīgi uzturas 2 - 4 sugu aukļkolonijas. Pat ja sikspārņu kolonija kādu gadu mītnē neuzturas, tas nenozīmē, ka tā vairs nekad netiks izmantota (ja citādi apstākļi mītnē nav mainījušies). Tepat Latvijā ir zināmi gadījumi, kad kolonijas pēc dažiem gadiem atgriežas šādās it kā pamestās mītnēs, vai arī tajās apmetas kādas citas sugas kolonija.

Vasaras mītņu un sikspārņu aukļkoloniju attēlus var skatīt fotogalerijā sadaļā "Vasaras mītnes".