Sikspārņu lapa

| |
[an error occurred while processing this directive]

Sikspārņu 'spietošana' pie ziemošanas vietām

Runājot par sikspārņiem, ar vārdu "spietošana" saprot vairāku sikspārņu vienlaicīgu ilgstošu lidināšanos ap savām mītnēm vai mītņu iekšpusē. Vasarā sikspārņi mēdz spietot pie mītnēm, kur tie slēpjas dienas laikā, un vislabāk šī spietošana novērojama agri no rīta pirms saullēkta. Savukārt vasaras beigās un rudenī sikspārņi spieto pie pazemes ziemošanas mītnēm, par ko pirmoreiz zinātniskajā literatūrā rakstīts tikai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Spietošana pie pazemes mītnēm raksturīga tām sikspārņu sugām, kas šādās mītnēs pārziemo. Spietotāju barā gan var iejukt arī citu sugu sikspārņi, tomēr tas gadās ļoti reti. No 2005. - 2007.g. veiktajiem pētījumiem zināms, ka Latvijā pie ziemošanas mītnēm spieto ūdeņu, dīķu, Branta, bārdainie un Naterera naktssikspārņi, kā arī ziemeļu sikspārņi un brūnie garausaiņi. Visvairāk sikspārņu spieto pie tām mītnēm, kur parasti arī pārziemo daudz sikspārņu, taču atsevišķi novērojumi liecina, ka viena vai dažu sikspārņu lidināšanās var notikt arī pie necilām ziemas mītnēm. Pēc nakts spietošanas sikspārņi parasti pazemes mītnes atstāj. Taču vēlīnākie spietotāji var arī tajās pavadīt nākamo dienu un aizlidot tikai nākamajā vakarā.

Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, vislielākā spietošanas aktivitāte pie ziemošanas vietām parasti ir augusta beigās un septembrī. Tāpēc to sauc par vēlās vasaras un rudens spietošanu, un tā sākas jūlijā, ilgstot līdz oktobra beigām un novembra sākumam, laika ziņā pārklājoties ar ziemošanas sākumu. Dažādu sugu spietošanas laiki ir atšķirīgi, tā piemēram, ziemeļu sikspārņi spieto jau jūlijā - augustā, bet Naterera naktssikspārņu spietošana sākas tikai septembra vidū.

Mazāk intensīva spietošana pie ziemošanas vietām novērojama arī pavasarī - marta beigās un aprīlī - kad sikspārņi pamet ziemas mītnes. Vēl izšķir arī agrās vasaras spietošanu, kas notiek maijā un jūnijā, taču tad spietošanā piedalās samērā maz sikspārņu, turklāt šāda spietošana nenotiek katru nakti, bet gan ar vairāku dienu vai pat nedēļu pārtraukumiem.

Joprojām zinātnieki diskutē par to, kāpēc sikspārņi spieto pie pazemes mītnēm. Spietošanas sākumā visvairāk novēroti pieaugušie tēviņi, bet mātīšu un jauno sikspārņu skaits pieaug ar laiku. Tas liek domāt, ka ar spietošanu tēviņi mātītēm, bet mātītes - saviem mazuļiem parāda ziemas mītņu atrašanos. Spietošana tiek saistīta arī ar sikspārņu pārošanos, jo vasaras beigās un rudenī vairumam sugu ir pārošanās laiks. Tā kā spietošana ir sikspārņiem ļoti darbietilpīgs un enerģiju tērējošs process, turklāt dažās spietošanas vietās reizē mēdz savākties pat vairāki simti sikspārņu, šādai uzvedībai vajadzētu būt nopietnam un bioloģiski pamatotam iemeslam. Reizēm gan rodas iespaids, ka sikspārņiem, kā jau sabiedriskām būtnēm, vienkārši patīk reizumis sapulcēties lielākā barā un tāpat - bez īpaša mērķa - palidināties, un parotaļāties.

Spietošanas pētīšanas procesa un paša sikspārņu spieta skatus var aplūkot fotogalerijā sadaļā "Spietošana".

Teksta autors: Jurģis Šuba

[an error occurred while processing this directive] Pēdējās izmaiņas
[an error occurred while processing this directive] (none)
Viestura Vintuļa teksts, noformēja UudiS

Autortiesības © 2008