Ir izveidota jauna sikspārņu pētnieku un aktīvistu lapa:

https://www.latvijassiksparni.org/.

Sikspārņu ķermeņa uzbūve un eholokācijas izmantošana

Sikspārņa ķermenis ir maksimāli pielāgots lidošanai. Tas ir garens, saplacināts muguras vēdera virzienā, kā 1. attēlā redzamajam rūsganajam vakarsikspārnim. Apmatojums parasti īss, pieglausts ķermenim; biezāks tas parasti ir vietās, kur jāaizpilda kādi "robi" - kakla daļā u.tml. Vairumam sugu ir salīdzinoši ar ķermeņa izmēriem lielas ausis, jo tām ir "acu" loma sikspārņa dzīvē - sikspārnis orientējas, izmantojot eholokāciju, t.i. orientējas pēc ar ausīm uztvertu ultraskaņas saucienu atbalsīm. Ausu izmēri un novietojums atkarīgi no sikspārņa dzīvesveida: ātrāk lidojošām sugām, lai samazinātu gaisa pretestību, ausis ir vairāk pieguļošas, salīdzinoši nelielas (kā 2. un 3. attēlā redzamajiem rūsganajam vakarsikspārnim un Natūza sikspārnim), bet lēni lidojošām sugām, piemēram, garausainajam sikspārnim, ausis var sasniegt pat 1/3 ķermeņa garuma (3. attēls). Acis lielākajai daļai sīksikspārņu ir mazas, un redze samērā vāja.

1. attēls Rūsganā vakarsikspārņa sānskats	2. attēls Rūsganā vakarsikspārņa auss	3. attēls Garausainā sikspārņa auss

Sikspārņa "lidaparātu" veido lidplēve: dubulta, labi apasiņota un nerviem caurausta ādas plēve, kura puslokā apņem visu sikspārņa ķermeni. To balsta visas četras ekstremitātes un, vairumam sugu, arī aste (4. attēls). Priekšējai ekstremitātei ir pagarināti apakšdelma un, īpaši, delnas un pirkstu falangu kauli, kuri kā lietussarga spieķi notur spārni izplestā stāvoklī. Vienīgais brīvais pirksts gandrīz visām sikspārņu sugām ir īkšķis, kurš bruņots ar asu, līku nagu, kuru dzīvnieks izmanto kāpelējot pa stāvu virsmu (5. un 6. attels). Arī pakaļkājas un asti savā starpā saista lidplēve (dažām sugām aste var būt daļēji vai pat pilnīgi brīva). Pakaļkājas ir vājāk attīstītas, bet arī to pieciem pirkstiem ir asi nagi, ar kuriem turēties pie substrāta, kad sikspārnis nelido. Visuzskatāmāk pakaļkāju un to nagu loma redzama ziemojošiem sikspārņiem, kuri raksturīgajā pozā - ar galvu uz leju - var karāties pieķērušies pat pie irdenas smilšakmens alas sienas (7. attels).

4. attēls Sikspārņa spārns	5. attēls	6. attēls	7. attēls

Latvijā sastopamās sugas pēc ķermeņa izmēriem, formas un arī apmatojuma krāsas ir līdzīgas. Tikai dažām sugām ir labi izteiktas morfoloģiskās atšķirības, pēc kurām tās bez īpašām grūtībām var noteikt pat nespeciālists (piem., garausainais sikspārnis, Eiropas platausis).

Visiem sīksikspārņiem ir raksturīga spēja izmantot orientācijai ultraskaņu. Lidojumā sikspārņi praktiski visu laiku izdod ļoti īsus, tikai dažas milisekundes garus ultraskaņas saucienus, kuri atbalsojas pret dažādiem šķēršļiem. Sikspārņi uztver atbalsotos signālus un pēc tiem orientējas, kā arī ķer medījumu. Latvijas sikspārņu sugas orientācijai izmanto ultraskaņas saucienus 20 - 60 kHz robežās. Daudzām sugām to izdotie orientācijas saucieni ir sugu specifiski, tādējādi, izmantojot ultraskaņas detektorus, iespējams pēc saucienu frekvences un ritma noteikt sikspārņa sugu.

Pamatā sikspārņiem izdala divus dažādus ultraskaņas saucienu veidus: CF jeb konstantas frekvences un FM jeb mainīgas (modulētas) frekvence saucienus. Pirmajā gadījumā visa sauciena laikā frekvence (kHz) praktiski nemainās, bet FM saucieniem, savukārt, frekvence mainās visa sauciena laikā; parasti tā ir "krītoša" no augstākas uz zemāku. Dabā gan parasti nepastāv "tīri" CF saucieni, parasti tie ir jaukta tipa: saucienā ir gan CF, gan FM elementi (apzīmē qCF). Praktiski visas sugas izmanto jauktos un FM tipa saucienus, bet ir sugas, kuras pārsvarā izmanto CF-qCF saucienu tipu.

8. attēls CF un FM signāli

CF un FM saucieni atšķiras pēc skaļuma un informācijas, kuru sikspārņi saņem pēc to atbalsīm. CF signāli ir skaļāki un garāki (līdz 15 vai pat vairāk ms). Šādi saucieni nesniedz sikspārnim sīku informāciju par objektiem, no kuriem tie atbalsojas, bet ir labi izmantojami orientācijai atklātā apvidū vai lielāku medījumu, piemēram, vaboļu "nopeilēšanai". FM saucieni ir klusāki, jo frekvences modulēšanai sikspārnim saucienā jāiegulda lielāka enerģija. Līdz ar to FM saucienu darbības rādiuss ir mazāks, toties tie sniedz dzīvniekam detalizētu informāciju par šķēršļu vai potenciālā medījuma īpašībām (virsmu, substanci utt.). Izmantojot FM saucienus, sikspārnis var atpazīt ēdamu objektu no neēdama, piemēram, atšķirt gaisā pamestu akmentiņu no kukaiņa.

CF un FM tipa saucienu izmantošana atkarīga gan no konkrētās sikspārņu sugas, gan no vietas apstākļiem, kādos sikspārnis pārvietojas (8. att.). Šaurās telpās (piemēram, starp kokiem, lapotnē), visas sugas pārslēdzas uz FM tipa saucieniem (9. att.). Atklātās telpās, savukārt, pat sugām, kuras pamatā izmanto FM saucienus, saucienu garums palielinās un tajos var parādīties qCF elementi. Atkarībā no vides, mainās arī saucienu ritms: atklātās vietās saucieni tiek raidīti retāk, bet šaurās telpās vai ķerot medījumu, saucieni var tikt raidīti pat līdz 250 reizēm sekundē (10. att.).

9. attēls Sikspārņu orientēšanās signālu izmaiņas atkarībā no apvidus (no atklātas vietas līdz šaurai, šķēršļiem bagātai telpai)

10. attēls Orientēšanās saucienu ritma izmaiņas, tuvojoties medījumam

Literatūra: Limpens H. 2000