Ir izveidota jauna sikspārņu pētnieku un aktīvistu lapa:

https://www.latvijassiksparni.org/.

Sikspārņu pētniecībā var tikt izmantotas samērā daudzas dažādas metodes, kas lielos vilcienos var tikt iedalītas divās grupās: tiešās metodēs, kuras saistītas ar sikspārņu ķeršanu, traucēšanu; un netiešās, netraucējošās metodēs. Īss metožu kopsavilkums pēc šī iedalījuma parādīts tabulā.

Traucējošās metodes	Sikspārņu ķeršana, gredzenošana, eksperimenti mītnēs/barošanās biotopos, ģenētiskie un parazitoloģiskie pētījumi, daļēji – uzskaites ziemošanas vietās un radiotelemetrija
Netraucējošās metodes	Uzskaites ar ultraskaņas detektoriem vai pie vasaras kolonijām, fekāliju/barības objektu izpēte u.c. Daļēji - radiotelemetrija

Tālāk aprakstītas dažas no Latvijas sikspārņu pētījumos līdz šim izmantotajām metodēm, to priekšrocības un trūkumi, kā arī pētījumiem nepieciešamais ekipējums.

Uzskaites

Ļoti bieži pielietota metožu grupa ir dažāda veida uzskaites. Sikspārņu uzskaitīšanai izmanto gan vizuālas (gk. ziemas laikā vai pie aukļkolonijām vasarā), gan detektoruzskaites, kuras tiek veiktas ar ultraskaņas detektoru palīdzību.

Vizuālās uzskaites

Ziemošanas laikā sikspārņi nekustīgi guļ savās ziemošanas vietās, tādējādi iespējams veikt to vizuālu uzskaiti, nosakot sugas un dzīvnieku skaitu. Uzskaites efektivitāte gk. atkarīga no mītnes sarežģītības (cik tā pieejama novērotājam un cik tajā dažādu nepārskatāmu slēptuvju) un skaitītāja pieredzes. Pieredze ir būtiska ne tikai, lai efektīvi atrastu paslēpušos sikspārņus, bet arī, lai novērotājs spētu ātri noteikt dzīvnieka sugu, to ilgstoši neapgaismojot un nepamodinot. Atšķirībā no citiem šeit aprakstītajiem uzskaišu veidiem, ziemojošo sikspārņu uzskaites daļēji ir sikspārņus traucējoša metode, jo uzskaiti veicot, neizbēgami daļa sikspārņu pamostas. Tādēļ ikgadējās ziemojošo sikspārņu uzskaites (monitoringu) veic gk. tikai pieredzējuši sikspārņu pētnieki un tikai vienu reizi ziemā, cenšoties radīt pēc iespējas mazāku traucējumu. Ziemojošo sikspārņu uzskaites prasa visai nopietnu ekipējumu: piemērotu ūdensdrošu kabatas lukturi ar fokusējamu gaismas kūli, “alu drēbes”, kuras nav žēl termināli noķēpāt ar smiltīm un dubļiem, gumijas zābakus. Atsevišķās mītnēs nepieciešams pat hidrotērps. Attēlā pa kreisi redzams Gunārs Pētersons uzskaites procesā Riežupes Smilšalā; pa labi - smilšakmens plaisā guļošs brūnais garausainis.

Vasarā bieži efektīvi tiek pielietotas vizuālas vai kombinētas vizuālas - detektoruzskaites pie sikspārņu aukļkoloniju mītnēm. Aukļkoloniju uzskaitēs pēc nelielas apmācības speciālistu vadībā sekmīgi var iesaistīties arī maz pieredzējuši amatieri. Uzskaite balstās uz sikspārņu uzvedības īpatnībām: praktiski visi kolonijas dzīvnieki izlido medībās vakarā apmēram stundas laikā (atkarībā no kolonijas lieluma un sugas). Tādējādi gaišajos vasaras vakaros iespējams pret debesu vai gaišas ēkas sienas fonu tos saskaitīt. Ja uzskaites tiek veiktas pareizos laikos, var iegūt precīzus datus gan par pieaugušo mātīšu skaitu gan, vēlāk, kopējo pieaugušo un jau lidojošo mazuļu skaitu. Pareizo uzskaites brīdi katrā sezonā nosaka, uzmanīgi veicot dažu (ne visu!) sikspārņu mītņu (bēniņu utt.) vizuālu apsekošanu dienas laikā, cenšoties iegūt informāciju, kad ir piedzimuši mazuļi. Attēlā (pa kreisi) redzama Ineta Kalniņa, uzskaitot izlidojošos dīķa naktssikspārņus pie Asūnes baznīcas (pa labi).

Detektoruzskaites

tiek veiktas ar ultraskaņas detektoru palīdzību: sikspārņi tiek konstatēti, uztverot (uzskaitot) sikspārņu izdotos orientēšanās saucienus. Detektormetodi var izmantot ļoti dažādiem mērķiem: teritoriju apsekošanā, lai konstatētu/kartētu dažādu sugu izplatību, lai noskaidrotu vai un kādi sikspārņi izmanto atšķirīgus biotopus, migrācijas intensitātes un migrējošo sikspārņu skaita noteikšanai utt. Standartizētas detektoruzskaites izmanto arī sikspārņu monitoringā (Latvijā kopš 1993. gada tā tiek veikts migrējošo sikspārņu monitorings).

Detektori

Atkarībā no uzskaites mērķa un pētāmajām sugām, var tikt izmantoti dažādi detektori un/vai automātiskie skaņu ierakstītāji. Visizplatītākie ir t.s. “Heterodyne” tipa detektori. Tādi ir, piemēram, Pettersson Elektronik modeļi D-100 un D-200, kā arī dažādu citu firmu detektori: tie pārveido ultraskaņu mums dzirdamā frekvencē, saglabājot sikspārņa saucienu oriģinālo ritmu. Ar šī tipa detektoriem var konstatēt naktī sikspārņu klātbūtni kā tādu, kā arī pēc pārveidotajiem signāliem +/- vizuāli dabā noteikt 5 – 6 sugas. Grūtāk nosakāmu sugu atšķiršanai, kur nepieciešams izmantot arī saucienu ierakstu datoranalīzi, jāizmanto detektori ar citām ultraskaņas pārveidošanas iespējām, piemēram, t.s. “Time Expansion” iespējas. “Time Expansion” detektoriem (Pettersson Elektronik modeļi D-240, D-240x, D-980, D-1000) ir iespēja ierakstīt (automātiski vai pēc novērotāja izvēles) dažas sekundes garu sikspārņu saucienu sēriju, kuru detektors pēc tam atkārto 10x palēninātā veidā, tādējādi pazeminot sauciena frekvenci. Šādi pārveidotus signālus iespējams analizēt datorā, iegūstot precīzu informāciju par saucienu garumu, frekvenci, skaļumu un citiem parametriem, kas palīdz atpazīt saucienu “autorus”. Saucienu ierakstus detektoram pievienotā digitālā ierakstu aparatūrā lauka apstākļos var izdarīt gan pats novērotājs, gan tas izdarāms arī automātiski. Jau tuvākajā nākotnē vairākas detektorus ražojošas firmas sola izveidot detektorus, kuriem jau būs iebūvēta ierakstu iekārta, kas padarīs aparatūru kompaktāku un vieglāk izmantojamu. Attēlā parādīta pašreiz izmantojamā automātiskā ierakstu sistēma: ūdensnecaurlaidīgā kastītē ievietots D-240x detektors ar tam pieslēgtu mp3 failu rakstītāju, kurš failu veidā reģistrē no detektora ienākošos pārveidotos ultraskaņas signālus.

Ķeršana un gredzenošana

Ķeršana

Sikspārņu ķeršanai, salīdzinājumā ar detektormetodi, ir gan zināmas priekšrocības, gan arī savi trūkumi. Priekšrocības: noķertam sikspārnim vienmēr var droši noteikt sugu (to ne vienmēr var ar detektora palīdzību), turklāt vienlaicīgi var ievākt arī virkni citu noderīgu datu: par sikspārņa dzimumu, vecumu, vairošanās statusu, ķermeņa izmēriem utt. Noķertam sikspārnim var uzlikt gredzenu vai to citādi iezīmēt, lai varētu dzīvnieku atšķirt, to atkārtoti noķerot. Trūkumi: metode neapšaubāmi ir dzīvnieku traucējoša un stresu izraisoša. Turklāt pastāv iespēja, ka sikspārnis var tikt ķeršanas gaitā ievainots vai nogalināts. Ķeršana ir arī ievērojami sarežģītāka, nekā sikspārņu klausīšanās ar detektoru – sikspārņi veikli prot izvairīties no dažādām ķeršanas ierīcēm; lai tos noķertu, labi jāzina dažādu sugu paradumus un izmantotos biotopus, un arī labās zināšanas ne vienmēr garantē rezultātus. Tāpēc ķeršanu kā metodi var izmantot tikai speciālisti (vai amatieri speciālista uzraudzībā). Sikspārņu ķeršanai parasti izmanto speciālus ļoti smalka linuma tīklus, kas domāti sīko dziedātājputnu un sikspārņu, vai, vislabāk, speciāli sikspārņu ķeršanai. Metode pamatojas uz faktu, ka sikspārņu izdotie ultraskaņas saucieni slikti atbalsojas no tīkla diegiem, tādējādi sikspārnis saņem maldinošu informāciju par priekšā esošo šķērsli (tīklu). Atsevišķos gadījumos (šaurās telpās u.tml.) var tikt pielietota arī rokas “ķesele” – tāds kā liels tauriņu ķeramais tīkliņš, tomēr šo rīku lietojot vienmēr ļoti jāpiesargās, lai dzīvniekus ķerot nenosistu vai nesalauztu tiem spārnus.

Gredzenošana, iezīmēšana

Līdzīgi kā putnus, arī sikspārņus var gredzenot: uzlikt tiem ļoti vieglus alumīnija gredzenus ar uzrakstu, pēc kura var konkrēto dzīvnieku atpazīt, to atkārtoti noķerot. Sikspārņiem gredzenu liek uz apakšdelma: pakavveidīgais gredzens netiek līdz galam aizspiests, bet brīvi slīd pa lidplēvi. Latvijā un vairākās citās valstīs līdz šim sikspārņu gredzenošanai tikuši pielietoti speciāli pielāgoti sīko dziedātājputnu gredzeni. Rietumeiropā izmanto nedaudz atšķirīgus speciālus sikspārņu gredzenus.

Latvijas gredzeniem uzraksts sastāv no adreses “Latvia Riga”, sērijas-izmēra apzīmējuma burta un gredzena numura, kurš katram gredzenam ir savādāks. Diemžēl gredzenošana sikspārņiem ir ievērojami kaitīgāka, nekā putniem, jo gredzens nereti var ievainot plāno lidplēvi, radot iekaisumus vai pat izraisot sikspārņa bojāeju. Attēlā redzams sikspārnis, kuram gredzens pārplēsis lidplēvi un pēc tam tajā ieaudzis. Tāpēc gredzenošanu kā metodi sikspārņiem neizmanto plaši, bet tikai noteiktu pētījumu ietvaros.

Atsevišķos gadījumos, ja pētījumu ietvaros nepieciešams noteiktus noķertus dzīvniekus atpazīt tikai neilgu laiku (dažas stundas – dažas nedēļas), var izmantot arī citas, dzīvniekiem mazāk kaitīgas iezīmēšanas metodes, piemēram, pielīmējot uz skausta vilnas luminiscējošas folijas strēmelīti vai nokrāsojot pakaļkāju nagus ar nagu laku.

Radiotelemetrija

Šī ļoti efektīvā, populārā un Eiropā plaši pielietotā metode tās dārgā ekipējuma dēļ līdz šim praktiski nav tikusi pielietota Latvijā, izņemot mūsu zviedru kolēģu vienu (nesekmīgu) mēģinājumu šādi pētīt dīķa naktssikspārņus Latgalē 1995.g. vasarā. Metodes vienkāršots apraksts ir šāds: sikspārnim tiek piestiprināts raidītājs, kurš nepārtraukti raida signālus. Tos uztverot ar speciālām antenām/uztvērējiem un nosakot dzīvnieka atrašanās vietu, iespējams vairāk vai mazāk precīzi izsekot konkrēta sikspārņa nakts gaitām: kur tas barojas, cik tālu naktī lido, vai un kad atpūšas utt. Radiotelemetrijas metodi var izmantot arī sikspārņu koloniju un cita veida mītņu meklēšanā. Kaut gan raidītāja uzlikšana noķertam sikspārnim liek pieskaitīt telemetriju traucējošām metodēm, pēc atlaišanas dzīvnieks vairs tiešā saskarē ar cilvēku nenonāk un izturas relatīvi dabiski (tiek pieņemts, ka raidītāja mazo izmēru un niecīgā svara dēļ tas sikspārņa uzvedību praktiski neietekmē). Ja raidītājs uzlikts, to pielīmējot pie sikspārņa kažoka uz skausta, pēc zināma laika tas nokrīt, un sikspārnis no tā atbrīvojas. Telemetrijas galvenie trūkumi ir dārgā aparatūra un īsais izmēros mazo raidītāju bateriju mūžs (parasti līdz 2 nedēļām), kas neļauj izsekot dzīvniekiem visas sezonas garumā. Attēlos: Eiropas plataušu radiotelemetrija Zviedrijā, 2006.g. vasarā: attēlā pa kreisi ar antenu rokās zviedru sikspārņu pētnieks dr. Johny de Jong kopā ar savu studenti, pa labi – platausis ar atstarojošu gredzenu un raidītāju (redzama tā antena) pie kolonijas mītnes.

Ilustratīvs ieskats pētīšanas norisē apskatāms arī fotogalerijas sadaļā “Vēsture bildēs”.