Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Plēvspārņi (Hymenoptera)

Zoologs Andris Piterāns

      Šī ir sugu skaita ziņā otra lielākā kukaiņu kārta aiz vabolēm Pasaulē zināms > 300 000 sugu (Latvijā faunas sastāvs pilnībā nav izzināts, konstatētas ~2500 sugas, bet varētu būt ap 5000 sugu). Pie plēvspārņiem pieder gan samērā primitīvās auglapsenes, gan augsti attīstītie sabiedriskie kukaiņi (lapsenes, bites un skudras). Pieaugušie īpatņi pārtiek no augu barības, nektāra vai ziedputekšņiem vai ir plēsīgi. Savukārt kāpuri ir augēdāji, retāk pārtiek no ziedputekšņiem vai no pieaugušo īpatņu gremošanas orgānos daļēji pārstrādātas barības. Dažu plēvspārņu kāpuri ēd arī dzīvnieku izcelsmes barību, daļai tie ir plēsīgi. Daudzi plēvspārņi parazitē citu kukaiņu olās, kāpuros un kūniņās, retāk zirnekļos un to kokonos.

      Dabā plēvspārņi ir nozīmīgi augu apputeksnētāji, medus, propolisa, vaska, bišu indes ražotāji. Tomēr daudzas sugas, piemēram, zāģlapsenes, ir postīgas augiem, savukārt citas, piemēram, jātnieciņus, iespējams izmantot augu bioloģiskajā aizsardzībā.

      Kārtā 2 apakškārtas – auglapsenes (Symphyta) un iežmauglapsenes (Apocrita).

      Auglapsenes ir primitīvi vidēji lieli un ļoti lieli (līdz 3 cm) kukaiņi. To raksturīga uzbūves īpatnība – atšķirībā no iežmauglapsenēm – to vēders savienots ar krūtīm bez iežmaugas. Latvijā konstatētas ~400 auglapseņu sugas. Pazīstamākās dzimtas ir ragastu, stiebrlapseņu (Cephidae), koklapseņu (Argidae), vālīšlapseņu (Cimbicidae), skujlapseņu (Diprionidae), zāģlapseņu, un tīkllapseņu (Pamphiliidae) dzimtas.

      Daudz vairāk sugu pārstāv iežmauglapseņu apakškārtu. Šiem kukaiņiem pirmais vēdera posms ir ar iežmaugu. Pēc bioloģijas auglapsenes nosacīti var iedalīt 2 grupās. Parazītiskie plēvspārņi (Parasitica) ir, piemēram, panglapsenes, jātnieciņi, tumšlapsenes (Braconidae), spožlapsenes un trihogrammas, bet dzēlējplēvspārņus (Aculeata) pārstāv skudru, lapseņu, smilšlapseņu, racējlapseņu, griezējbišu (Megachilidae), pūkbišu (Anthophoridae), bišu u. c. dzimtas.

 

^

Ragastes (Siricidae)


      Ragastes ir vidēji lieli līdz lieli kukaiņi. Ragastu mātītēm ir spēcīgs dējeklis, ar kura palīdzību tās parasti bojāta vai satrupējuša koka stumbrā var izveidot līdz 2 cm dziļu eju, kurā dēj olas. Izšķīlušies kāpuri graužas virzienā uz koka serdi. Šajās ejās viņi arī iekūņojas. Pēc izšķilšanās pieaugušais īpatnis pats izgraužas no koka stumbra. Latvijā konstatētas 7 ragastu sugas. Visbiežāk sastopamā ir skujkoku ragaste (Sirex gigas). Tās kāpuri attīstās 2 vai vairākus gadus, dažkārt stipri bojādami egļu stumbrus. Savukārt lapkoku ragaste (Tremex fuscicornis) ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā.

 

^

Zāģlapsenes (Tenthredinidae)


      Šo plēvspārņu nosaukums cēlies no tā, ka mātītēm ir zāģveidīgs dējeklis, kas pielāgots olu dēšanai augu audos. Pieaugušie īpatņi parasti uzturas uz ziediem, kur barojas ar nektāru un ziedputekšņiem. Savukārt kāpuri grauž augu lapas, augļus un retāk skujas, tāpēc nereti ir uzlūkojami par visai bīstamiem kaitēkļiem. Piemēram, ģints Hoplocampa kāpuri ir postīgi plūmēm un ābelēm, bet ogulājiem kaitē jāņogulāju zāģlapsene (Pteronus ribesii), ērkšķogulāju gaiškāju zāģlapsene (Pristiphora pallipes) un upeņu zāģlapsene (Pochynematus pumilio). Savukārt zaļās zāģlapsenes (Rhogogaster viridis) mātītes ir plēsīgas un uzbrūk citiem kukaiņiem. Vairākas sugas, piemēram, Pontania viminalis, uz vītolu lapām un kātiem izraisa pangas. Latvijā konstatētas ~315 zāģlapseņu sugas.

 

^

Panglapsenes (Cynipidae)


      Sīki plēvspārņi (līdz 3 mm). Daļai panglapseņu kāpuri veido pangas uz koku un krūmu lapām, bet daļai sugu tie dzīvo un barojas citu kukaiņu kāpuru veidotajās pangās. Parasti pangas ir visai specifiskas, pēc kā viegli var noteikt sugu. Dažu sugu panglapseņu kāpuri ir parazīti. Pasaulē zināmas ~1500 sugas, bet Latvijā – 25 sugas. Uz ozoliem bieži atrodamas ozolu ābolveida panglapsenes (Cynips quercus-folii) lielās (līdz 2 cm diametrā), lodveidīgās pangas.

 

^

Jātnieciņi (Ichneumonidae)


      Sīki līdz ļoti lieli kukaiņi. Ķermeņa garums ir 0,5 - 4 cm, bet kopā ar dējekli (mātītēm) var sasniegt pat 17 cm (Latvijā gan tikai 8 cm). Jātnieciņu kāpuri parazitē citu kukaiņu, galvenokārt tauriņu, plēvspārņu, divspārņu un vaboļu kāpuros un kūniņās, retāk zirnekļos un to kokonos. Katra jātnieciņu suga parazitē noteiktā saimnieka sugā vai radniecīgu sugu grupā. Viņi var būt gan endoparazīti, gan ektoparazīti. Dažu jātnieciņu sugu mātītes dējekli spēj ievadīt koksnē un iedēt olas tur mītošajos kāpuros. Pieaugušie īpatņi bieži novērojami uz ziediem, it īpaši uz čemurziežiem, kur tie pārtiek no nektāra un ziedputekšņiem. Latvijā konstatētas > 1000 jātnieciņu sugu, bet pasaulē to ir > 20 000 sugu. Daudzām jātnieciņu sugām ir liela nozīme meža un lauksaimniecības kaitēkļu masveida savairošanās ierobežošanā, tāpēc daudzās valstīs to izpētei pievērsta īpaša uzmanība. Septiņas jātnieciņu sugas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

 

^

Spožlapsenes (Chalcididae)


      Nelieli (līdz 8 mm), metāliski spīdīgi plēvspārņi. Pieaugušie īpatņi parasti novērojami uz ziediem. Viņi barojas ar nektāru, ziedputekšņiem, laputu saldajiem izdalījumiem, kā arī sūc citu kukaiņu hemolimfu. Savukārt kāpuri ir citu kukaiņu (vaboļu, tauriņu, mušu) un to olu, kā arī zirnekļu parazīti. Var parazitēt arī kukaiņu kūniņās un pupārijos. Latvijā spožlapsenes maz pētītas.

 

^

Trihogrammas (Trichogrammatidae)


      Trihogrammas ir ļoti sīki (līdz 1,4 mm) plēvspārņi, kas dēj olas kukaiņu (tauriņu, vaboļu, cikāžu, blakšu, spāru, ķērpjutu, bruņutu) olās, kur attīstās to kāpuri. Mātītes ar spārniem, bet tēviņiem bieži vien spārnu nav. Mūsu dienās trihogrammas plaši izmanto bioloģiskajā augu kaitēkļu apkarošanā augļu dārzos. Laboratorijā trihogrammas, piemēram, Trichogramma embryophagum, savairo graudu kodes (Sitotroga cerealella) olās un pēc tam izlaiž kaitēkļu apdraudētajos dārzos. Latvijā trihogrammas ābolu tinēja (Laspeyresia pomonella) un tumšā zirņu tinēja (L. .nigricana) apkarošanai sāka izmantot kopš 1959. gada. Tomēr trihogrammu sugu sastāvs Latvijā nav pilnībā noskaidrots.

 

^

Skudras (Formicidae)


      Skudras ir sabiedriski kukaiņi. Parasti mēs novērojam tikai bezspārnu īpatņus – darbaskudras, kas ir neattīstītas mātītes. Tās veic visus nepieciešamos darbus – ligzdas jeb pūžņa būvi un aizsardzību, barības sagādi un kāpuru aprūpēšanu. Ja skudru mātīte dēj neapaugļotas olas, no tām attīstās darbaskudras, bet no apaugļotām olām izaug tēviņi. Spārni ir tikai tām mātītēm un tēviņiem, kas periodiski pamet ligzdu, lai pārotos. Pēc pārošanās tēviņi iet bojā, bet apaugļotās mātītes atbrīvojas no spārniem un sameklē vietu jaunas saimes veidošanai. Sākumā mātīte izaudzē tikai dažas darbaskudras. Šajā laikā mātīte pārtiek no ķermenī uzkrātajām barības vielām (tauku ķermeņa, spārnu muskulatūras), kā arī apēd daļu no pašas izdētajām olām. Kāpurus mātīte baro ar siekalu dziedzeru izdalījumiem. Turpmāk par kāpuriem rūpējas pirmās izaugušās darbaskudras, bet mātīte dēj tikai olas. Dažu sugu, piemēram, Lasius umbratus, mātītes pēc pārošanās pašas ligzdu neveido: tās iebrūk citas skudru sugas ligzdā, nogalina tur esošo mātīti un sāk dēt olas. Bez savas sugas mātītes palikušās darbaskudras nokļūst it kā „vergu” lomā un ir spiestas audzēt okupanta kāpurus. Tādējādi kādu laiku ligzdā ir jaukta saime, bet beigās paliek tikai agresīvās sugas īpatņi. Sarkanās meža skudras (Formica sanguinea) mātīte ieņemtajā ligzdā nonāvē ne vien mātīti, bet arī darbaskudras, jo tie svešajai mātītei nepakļaujas. No ieņemtajā ligzdā esošajām kūniņām mātīte izaudzē darbaskudras, kas to neuzskata par svešu un tāpēc aprūpē tās kāpurus. Sarkanās meža skudras uzbrūk arī „vergu” sugas ligzdām un papildina savu saimi nolaupot kūniņas, no tām izaudzējot jaunus „vergus” . Savukārt rūsgano meža skudru (F. rufa) mātītes mēdz iekārtoties tādās citās Formica sugu ligzdās, kurās kaut kādu iemeslu dēļ mātītes nav.

      Pieaugušās skudras pārtiek no dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem, kā arī no laputu saldajiem izdalījumiem. Pirmajā gadījumā tās ir derīgas, jo, piemēram, meža skudras Formica spp. iznīcina daudz meža kaitēkļu. Daudzām skudrām ir indes dziedzeri, kas izdala kodīgu šķidrumu, kas satur skudrskābi. Sāpīgi var „iedzelt” piemēram, rudā dzēlējskudra (Myrmica rubra) un melnā skudra (Lasius niger). Savukārt faraonskudru (Monomorium pharaonis) nereti var novērot cilvēku mitekļos. Šīs skudras brīvā dabā nedzīvo. Faraonskudras bojā pārtikas produktus un pārnēsā mikroorganismus.

      Pasaulē zināmas ~6000 skudru sugas, kas izplatītas galvenokārt tropos. Pie mums konstatētas ~40 sugas.

 

^

Lapsenes (Vespidae)


      Lapsenes vairākumam cilvēku ir labi pazīstamas. Tās ir galvenokārt sabiedriski kukaiņi, kas dzīvo saimēs. No papīram līdzīgas substances, ko iegūst no satrupējušas koksnes, to sakošļājot un samitrinot ar siekalām, lapsenes veido ligzdas (pūžņus). Tās var atrasties koku dobumos, ēkās, kokos, krūmos, zālē, alās un augsnē. Saimi dibina pārziemojusi mātīte, kas dēj olas un izaudzē pirmos pēcnācējus. Vēlāk par ligzdas paplašināšanu, kāpuriem un arī mātīti rūpējas „strādnieki” (jaunās mātītes, kas gadījumā, ja iet bojā ligzdas dibinātāja mātīte, var dēt olas). Pieaugušas lapsenes izmanto gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes barību – ēd ziedputekšņus, nektāru, laputu saldos izdalījumus, augļus, dažādas augu daļas, kā arī medī kukaiņus un to kāpurus. Savus kāpurus ligzdā lapsenes baro ar daļēji sakošļātiem vai saplosītiem kukaiņiem, bet tie savukārt laiku pa laikam atrij barības pilieniņus (ligzdā kāpuri novietojušies ar galvu uz leju), kurus nolaiza pieaugušās lapsenes. Šāda barības apmaiņa raksturīga visiem sabiedriskajiem plēvspārņiem. Rudenī no neapaugļotām olām attīstās mātītes un tēviņi, kas pārojas. Iestājoties aukstam laikam, apaugļotās mātītes dodas pārziemot (nevis ligzdā, bet citā slēptuvē), bet pārējie pieaugušie īpatņi apēd ligzdā palikušos kāpurus un kūniņas, un iet bojā. Dažas lapsenes, piemēram, Vespula austriaca, ir parazīti, kas pašas ligzdu neveido, bet olas iedēj citu sugu lapseņu ligzdās.

      Latvijā zināmas 12 lapseņu sugas. Lielākā suga (sasniedz 3 cm garumu) ir sirsenis jeb irsis (Vespa crabro). Bet visbiežāk pie mums sastopamas ir Paravespula germanica, kas ligzdas veido pamestās grauzēju alās, kā arī parastā lapsene (P. silvestris), kuras bumbierveidīgās ligzdas var atrast arī ēkās. Izplatīta suga ir arī rudā lapsene (P. rufa).

 

^

Smilšlapsenes (Pompilidae)


      Smilšlapsenes ir vidēji lieli, sarkanmelni plēvspārņi, kurus visbiežāk var novērot sausās, atklātās vietās uz meža ceļiem un takām, kā arī atklātos smilšainos klajumos ar skraju veģetāciju. Interesanta ir smilšlapseņu bioloģija. Pieaugušie īpatņi barojas galvenokārt ar nektāru, tomēr vienlaikus viņi aktīvi medī zirnekļus (parasti vilkzirnekļus), ar kuriem vēlāk barojas kāpuri. Parasti mātīte augsnē izrok alu, kur ievelk ar dzēlienu paralizētu zirnekli, un tad iedēj tur oliņu. Pēc tam ala tiek aizbērta un nomaskēta. Dažu sugu smilšlapseņu mātītes pašas nemedī; tās vai nu atņem zirnekļus citām mātītēm, vai arī aizvelk zirnekli, kamēr to paralizējusī mātīte rok alu. Latvijā konstatētas 37 sugas, no kurām visbiežāk sastopamā ir Anoplius viaticus.

 

^

Racējlapsenes (Sphecidae)


      Racējlapsenes ir vidēji lieli un lieli (līdz 25 mm) plēvspārņi. Parasti tās var novērot siltās, saulainās vietās. Līdzīgi smilšlapsenēm rok alas, parasti smilšainā augsnē, retāk izgrauž ejas trūdošā koksnē vai arī izmanto koksnē izgrauztas vaboļu ejas. Kāpuri barojas ar paralizētiem kukaiņiem un to kāpuriem, kā arī ar zirnekļiem. Racējlapseņu dzimtā Latvijā zināmas ~140 sugas (pasaulē ~5000 sugu). Racējlapseņu sistemātika ir visai neskaidra. Daži zinātnieki sadala šo dzimtu vairākās atsevišķās dzimtās. Pie mums smilšainās vietās samērā bieži var novērot paprāvo racējlapseni Ammophila sabulosa, kura kāpurus baro ar tauriņu un zāģlapseņu kāpuriem. Garlūpas racējlapsene (Bembix rostrata), kas sastopama smilšainās, ar zāli neaizaugušās vietās, iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.

 

^

Bites (Apidae)


      Viena no mazākajām bišu virsdzimtas dzimtām. Latvijā konstatēta 31 suga – 22 kameņu un 8 parazītkameņu sugas, kā arī visiem ļoti labi pazīstamā medusbite Apis mellifera. Jāatzīmē, ka bišu virsdzimtā, kurā ietilpst arī bišu dzimta, Latvijā konstatētas 293 sugas: vairākums sugu pātstāv tā saucamo vientuļo bišu dzimtas, piemēram, griezējbites (Megachilidae), pūkbites (Anthophoridae), slaidbites (Halictidae), smilšbites (Andrenidae) u. c.

      Kamenes (Bombus) dzīvo viengadīgās saimēs. Ligzdu veido galvenokārt pamestās grauzēju alās vai starp akmeņiem. Vasaras beigās ligzdā var būt līdz 200 īpatņu – apaugļotās mātītes un tēviņi, kā arī darbakamenes. Pārziemo tikai apaugļotās mātītes. Kamenes pārtiek no ziedputekšņiem un nektāra. Dabā liela nozīme kamenēm ir kā daudzu augu (īpaši sarkanā āboliņa un lucernas) apputeksnētājām, jo ar savu garo snuķīti tās var aizsniegt nektāru tādos ziedos, kuros citi kukaiņi to nespēj. Šrenka kamene (B. schrencki) ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā, tomēr saudzējamas ir visas kameņu sugas. Biežāk pie mums sastopamas melnā kamene (B. lucorum), lauku kamene (B. agrorum) un akmeņu kamene (B. lapidarius).

      Parazītkamenes (Psithyrus) ligzdas neveido un saviem kāpuriem barību nevāc. Viņas olas iedēj kameņu ligzdās. Katra parazītkamene dzīvo tikai pie noteiktas kameņu sugas, kurai tā pēc izskata ir ļoti līdzīga. Piemēram, P. rupestris, pēc izskata atgādina akmeņu kameni. Katrā kameņu ligzdā var būt tikai viena parazītkamenenes mātīte, jo vairākas mātītes kopā nesadzīvo un vājākās tiek padzītas. Dažas parazītkameņu mātītes pat nogalina savas saimnieksugas mātīti.

      Visiem pazīstamās medusbites ir sabiedriski kukaiņi, kas dzīvo saimēs ar sarežģītu struktūru un funkciju sadali. Normālā saimē ir viena apaugļota bišu mātīte (māte). Ik dienas bišu māte var izdēt 2000 - 3000 olu. No apaugļotām olām attīstās mātītes un darbabites, bet no neaapaugļotām – tēviņi (trani).

      Darbabites mutes orgāni pielāgoti nektāra sūkšanai. Nektāru un ūdeni darbabite pārnes medus guzā (tajā ietilpst 50 - 60 mg šķidruma), ko no guzas var viegli atrīt. Vēdera galā darbabitei un mātei ir dzelonis ar indes dziedzeru izvadu. Dzelonis ir atskabargains. Ja bite iedzeļ, piemēram, cilvēkam, dzeloni nevar izvilkt un tas parasti notrūkst, izraujot arī daļu iekšējo orgānu (tāpēc pēc iedzelšanas darbabites parasti nobeidzas). Dzelonis tiek likts lietā galvenokārt saimes aizsardzībai.

      Medusbites savām vajadzībām cilvēks sācis izmantot jau senatnē. No medusbitēm iegūst medu, vasku, ziedputekšņus, propolisu, peru pieniņu un bišu indi. Bites ir arī nozīmīgas augu apputeksnētājas. Pasaulē izveidojušās vairākas atšķirīgas medusbišu rases. Latvijā sastopama galvenokārt Viduseiropas tumšo medusbišu populācija, kas labi pielāgojusies vietējiem apstākļiem, tomēr ir ievestas arī citu rasu medusbites.
^

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «Apsveikums.shtml» veidoja Zoologs Andris Piterāns
sadarbībā ar eko@lanet.lv 2014.08.20

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *