Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Vaboles (Coleoptera)

Zoologs Andris Piterāns

Vaboles jeb cietspārņi ir sīki līdz lieli kukaiņi. Latvijas faunā sīkākie ir spalvspārnīši (Ptiliidae) – ķermeņa garums 0,3 - 1,2 mm, lielākie pieder pie skrejvabolēm, briežvabolēm un koksngraužiem (dižās briežvaboles ķermeņa garums līdz 7,5 cm).

Vaboles izplatītas visā pasaulē, visdažādākajos biotopos, izņemot ar ledu klātās teritorijās. Tās pārtiek gan no augu, gan dzīvnieku izcelsmes barības. Daudzas vaboles ēd augu lapas u. c. augu daļas, citas – pūstošas vielas, līķus, mēslus, putnu spalvas un sēnes. Ir arī plēsīgas vaboles.

Vaboles ir sugām bagātākā kukaiņu kārta. Tajā varētu būt vairāki miljoni sugu. Latvijā konstatētas > 3000 sugas, kas pārstāv vairāk nekā 90 dzimtas. Nozīmīgākās no tām bez jau minētajām ir smilšvaboļu, airvaboļu, ūdensmīļu, līķvaboļu, īsspārņu, spīdvaboļu, mīkstspārņu, eļļasvaboļu (Meloidae), sprakšķu, krāšņvaboļu, ādgraužu (Dermestidae), spīduļu (Nitidulidae), mārīšu, ķirmju, melnuļu (Tenebrionidae), skarabeju, lapgraužu, smecernieku un gremzdgraužu dzimtas.

 

^

Skrejvaboles (Carabidae)


Skrejvaboles dzīvo uz zemes. Pa dienu tās lielākoties slēpjas augsnes spraugās, zem akmeņiem, koku kritalām, vecām lapām un tamlīdzīgās vietās. Viņas pārvietojas galvenokārt ejot vai skrienot, tikai dažu sugu īpatņi ir veikli lidotāji. Skrejvaboles apdzīvo visdažādākos biotopus – dārzus, pļavas, upmalas u. c. biotopus. Tomēr lielākās un interesantākās skrejvaboles dzīvo mežos. Vaboles un to kāpuri ir zoofāgi, tātad plēsīgi. Viņas pārtiek no citiem kukaiņiem un to kāpuriem, sliekām un gliemežiem. Dažas ģints Carabus sugas spēj ar žokļiem sadragāt sīkāku gliemežu čaulu, savukārt gliemežu skrejvabolei (Cychrus caraboides) ir īpaši labi pielāgojušās gliemežu ēšanai. Šai vabolei ir sīka galva ar pagarinātiem mutes orgāniem un šauras krūtis, kas atvieglo iespraukšanos spirāliskajā, dziļumā sašaurinātajā gliemeža čaulā. Tomēr starp skrejvabolēm ir arī sugas, kas pārtiek no augiem, piemēram, dīgstu skrejvabole (Harpalus aeneus). Dažas sugas pāriet uz augu barību, ja ir pārāk liels sausums vai trūkst dzīvnieku barības. Piemēram, zemenāju skrejvabole (Psudophonus rufipes), ēd zemeņu sēklas, kas atrodas uz sulīgās ogas, tādējādi to no virsas sabojājot.

Tomēr dižākās skrejvaboles pārstāv Carabus ģinti. Lielā melnā skrejvabole (C. coriaceus) ir lielākā (līdz 4 cm) Latvijas skrejvabole. Šī vabole aktīva galvenokārt naktī, bet rudenī arī dienā. Pārtiek no sliekām, kukaiņiem un to kāpuriem. Dažreiz uzbrūk pat pelēm un ķirzakām. Šī un vēl 4 Carabus ģints sugas (pavisam Latvijā konstatētas 13 šīs ģints sugas) iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Gan dārzos un mežos, gan ganībās un tīrumos sastopama lauka skrejvabole (C. cancellatus), bet sausiem priežu mežiem raksturīga ir sila skrejvabole (C. arcensis). Mitros skujkoku un jauktos mežos var sastapt dārza skrejvaboli (C. hortensis), kurai uz priekšspārniem ir 3 rindas zeltainu, punktveida bedrīšu. Visbiežāk šo sugu var novērot sākot ar augusta vidu. Reizēm tās var atrast zem malkas šķilām un mizas gabaliem.

Skrejvaboles ir viena no lielākajām Latvijas vaboļu dzimtām. Konstatētas vairāk nekā 310 sugas (visā pasaulē > 50 000 sugas).

Skrejvabole, foto Aivars Petriņš
Skrejvabole
Carabus nemoralis

 

^

Smilšvaboles (Cicindelidae)


Atšķirībā no skrejvabolēm smilšvaboles ne tikai ļoti ātri skrien, bet spēj arī strauji pacelties gaisā un nolidot vairāk nekā 10 metrus. Šīs vaboles sastopamas galvenokārt atklātās, smilšainās vietās – pludmalēs, kāpās, uz meža ceļiem, izcirtumos. Smilšvaboļu kāpuri attīstās augsnē izraktās vertikālās ejās. Gan pieaugušās vaboles, gan kāpuri ir plēsīgi. Latvijā konstatētas 5 smilšvaboļu sugas. Viena no krāšņākajām ir tīruma smilšvabole (Cicindela campestris), kas mīt zālainās vietās ar mālainu augsni. Jūrmalas smilšvabole (C. maritima) iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. Samērā retas ir meža smilšvabole (C. sylvatica) un C. germanica. Bet visbiežāk sastopama ir brūnā smilšvabole (C. hybrida). Agrāk smilšvaboles iekļāva skrejvaboļu dzimtā.

Smilšvabole, foto Aivars Petriņš
Smilšvabole
Cicindela silvatica

 

^

Airvaboles (Dytiscidae)


Dīķos, upēs, ezeros, grāvjos un purvos dzīvo dažādas ūdensvaboles. Vienas no interesantākajām ir airvaboles. Tās ir nelielas, vidējas vai lielas vaboles (ķermeņa garums 2 - 4,5 cm), kas dzīvo galvenokārt stāvošos ūdeņos. Airvaboles peld ar pakaļkāju vienlaicīgiem vēzieniem, it kā airējoties, no kā cēlies arī dzimtas nosaukums. Gan vaboles, gan to kāpuri ir plēsīgi. Lielākās sugas uzbrūk pat kurkuļiem un zivju mazuļiem. Kāpuriem garajos, slaidajos knaibļveida žokļos ir kanāls, kas atveras tuvu žokļa galam. Pa šo kanālu upura satveršanas brīdī izplūst paralizējošs šķidrums, kas veic arī iepriekšēju ārpusķermeņa gremošanu. Rezultātā kāpurs no upura izsūc jau daļēji sagremotu barību.

No lielajām airvabolēm visbiežāk Latvijā sastopama zeltmalu airvabole (Dytiscus marginalis). Tās ķermenis ir 27 - 33 mm garš, samērā plakans, ar sašaurinātu priekšgalu un pakaļgalu. Pakaļkājas garas, plakanas, klātas gariem matiņiem. Tēviņam priekšspārni gludi, bet mātītei tie var būt arī rievoti. Arī zeltmalu airvabole ir plēsīga, bet ir noskaidrots, ka tā ilgi, pat 1 - 2 mēnešus, var iztikt bez barības. Šī vabole var nodarīt ievērojamu kaitējumu arī zivsaimniecībā. It sevišķi 2. un 3. stadijas kāpuri, jo viņi vislielākā skaitā sastopami vasaras pirmajā pusē, kad zivju, piemēram, karpu, mazuļi vēl ir mazi un viegli satverami. Kāpuri, tāpat kā pieaugušās vaboles, uzbrūk arī citiem ūdens kukaiņiem un to kāpuriem, kā arī gliemežiem, vardēm un tritoniem. Kad kāpurs ir pieaudzis tas atstāj ūdeni un uz sauszemes – augsnē – iekūņojas. Atkarībā no vides temperatūras kūniņas stadija ilgst 2 - 4 nedēļas un pat ilgāk.

Latvijā airvaboļu fauna pilnībā nav izpētīta. Domājams, ka pie mums varētu būt apmēram 120 sugas (pasaulē zināmas vairāk nekā 3200 sugas). Biežāk sastopami airētāju, airvaboļu un nirējvaboļu ģinšu pārstāvji. Jau minētā zeltmalu airvabole pieder airvaboļu (Dytiscus) ģintij. Pie šīs ģints pieder arī viena no lielākajām (ķermeņa garums 36 - 44 mm) Latvijas ūdensvabolēm – platā airvabole (D. latissimus), kas sastopama ezeros un lielos dīķos. Šī suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā.

Bez airvabolēm Latvijas ūdeņos var sastapt vēl 3 dzimtu vaboles – peldvaboles (Haliplidae), virpuļotājus (Gyrinidae) un ūdensmīļus.

Zeltmalu airvabole, foto Aivars Petriņš
Zeltmalu airvabole
Dytiscus marginalis

 

^

Ūdensmīļi (Hydrophilidae)


Viena no mūsu lielākajām ūdensvabolēm ir lielais ūdensmīlis (Hydrous piceus). Šīs melni zaļganās vaboles ķermenis garumā var sasniegt 4 centimetrus. Jāatzīmē, ka daudzu sugu ūdensmīļi dzīvo ne vien ūdenī, bet arī mitrās vietās uz sauszemes vai arī svaigos, piemēram, govju, mēslos. Daudzu sugu vaboles izdod arī skaņu signālus. Latvijā konstatētas > 65 sugas (pasaulē > 2200 sugu). Ūdensmīļu dzimtā nereti iekļauj arī dīķvaboļu (Hydrochnidae) un dūņvaboļu (Spercheidae) dzimtas.

 

^

Līķvaboles (Silphidae)


Daudzu līķvaboļu sugu kāpuri barojas un attīstās uz dzīvnieku līķiem. Kapračvaboles (ģints Necrophorus) sīkākos dzīvnieku līķus ierok augsnē. No tā arī cēlies savdabīgais nosaukums (dažkārt šīs vaboles sauc vienkārši par kapračiem, tomēr, lai nerastos pārpratumi, ieteicams viņas dēvēt par kapračvabolēm). Biežāk sastopama ir raibā kapračvabole (Necrophorus vespillo). Uz līķiem, mēsliem, pūstošām sēnēm var atrast sarkankrūšu līķvaboli (Oiceoptoma thoracica). Dažas sugas, piemēram, biešvaboles (ģints Aclypea) pārtiek no augu barības, ir arī plēsīgas sugas, kas medī citus kukaiņus, gliemjus un tārpus. Latvijā zināmas ~20 sugas (pasaulē ~350 sugas). Četrpunktu līķvabole (Dendroxena quadrimaculata) iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Gan vabole, gan tās kāpuri ir plēsīgi.

 

^

Īsspārņi (Staphilinidae)


Īsspārņi ir viena no lielākajām vaboļu dzimtām pasaulē. Zināmas > 30 000 sugas. Latvijā īsspārņi pilnībā nav izpētīti. Līdz šim konstatētas apmēram 400 sugas, bet reālais sugu skaits varētu būt ievērojami lielāks.

Īsspārņi ir nelielas vaboles ar slaidu ķermeni un stipri saīsinātiem priekšspārniem, kas parasti sedz tikai pašu vēdera pamatni. Tikai dažas sugas pārsniedz 2 cm garumu (Creophilus maxillosus, Staphylinus ceasereus). Briesmu gadījumā īsspārņi, paceļot vēdera galu, ieņem raksturīgu brīdinājuma pozu. Kāpuri un vaboles dzīvo meža zemsedzē, bieži sastopami sēnēs, trūdošās augu atliekās, uz ziediem. Īsspārņi sastopami arī pļavās un agrocenozēs. Lielākā daļa sugu ir plēsīgas, ēd sprakšķu olas, kāpurus un pat pieaugušus kukaiņus. Daudzas sugas pārtiek no gliemjiem, citas savukārt no pūstošām augu un sēņu daļām vai aļģēm. Īsspārņi bieži sastopami arī dzīvnieku ekskrementos, kur tie barojas ar citu kukaiņu kāpuriem. Dažas sugas dzīvo skudru pūzņos, kur izēd skudru olas vai arī dzīvo simbiozē ar skudrām. Viens no lielākajiem un skaistākajiem īsspārņiem – pūkainais dižīsspārnis (Emus hirtus) – iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. Šajā pašā kategorijā iekļauta arī otra suga – sirseņu īsspārnis (Velleius dilatatus).

Īsspārnis, foto Aivars Petriņš
Īsspārnis
Staphylinus erythropterus

 

^

Spīdvaboles (Lampyridae)


Neliela vaboļu dzimta. Latvijā tikai 2 sugas (pasaulē, galvenokārt tropos ~2000 sugas) – visiem zināmais jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un mazais jāņtārpiņš (Phosphaenus hemipterus). Jāņtārpiņu mātītes līdzīgas kāpuriem (spārni reducēti). Trīs pēdējie vēdera posmi pārveidoti par gaismas izstarošanas orgāniem. Vaboles aktīvas naktī. Sastopamas mežmalās, ceļmalās, pļavās (arī kapos). Spīdvaboles ir plēsīgas. Pārtiek no gliemjiem un citiem bezmugurkaulniekiem.

Jāntārpiņš (mātīte), foto Aivars Petriņš
Jāntārpiņš
Lampyris noctiluca

 

^

Mīkstspārņi (Cantharidae)


Mīkstspārņiem raksturīgi īpaši plānie un mīkstie priekšspārni (tāpēc dzimtai dots tāds nosaukums). Vaboles un to kāpuri ir plēsīgi (pārtiek no sīkiem gliemjiem, kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem), bet reizēm grauž arī sulīgās augu daļas. Dažas sugas, piemēram, rūsgano mīkstspārni (Rhagonycha fulva), masveidā var novērot čemurziežu ziedos. Latvijā konstatētas 42 mīkstspārņu sugas (pasaulē > 3400 sugas). Viens no biežāk sastopamajiem ir tumšais mīkstspārnis (Cantharis fusca).

 

^

Sprakšķi (Elateridae)


Sprakšķi ir nelielas līdz vidēji lielas, slaidas vaboles. Nokritušas uz muguras, tās spēj, strauji atliecoties un apmetot kūleni, pagriezties pareizā stāvoklī. Šajā brīdī dzirdams raksturīgs troksnis – sprakšķis jeb knikšķis, kas rodas priekškrūšu izaugumam ieslīdot viduskrūšu iedobumā. Sprakšķu kāpuri, t. s. drātstārpi, reizēm var būt postoši augiem. Tie dzīvo augsnē, zem atmirušu koku mizas, trūdošos celmos, sēnēs. Viens no kaitīgākajiem ir tumšais sprakšķis (Agriotes obscurus). Augiem kaitīgi ir arī svītrainais sprakšķis (A. lineatus), mazais labības sprakšķis (A. sputator) un spīdīgais sprakšķis (Selatosomus aeneus). Dažu sugu kāpuri ir plēsīgi, viņi pārtiek no kukaiņu olām vai kāpuriem. Kāpuru attīstības cikls ilgst vairākus gadus. Dzimtā > 10 000 sugu, bet Latvijā konstatēta 71 suga. Dižais sprakšķis (Athous rufus), kas sastopams vecos priežu mežos, galvenokārt Piejūras zemienē, iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.

Sprakšķis, foto Aivars Petriņš
Sprakšķis
Denticollis linearis

 

^

Krāšņvaboles (Buprestidae)


Lielākā krāšņvaboļu daudzveidība novērojama tropos (> 13 000 sugu). Latvijā konstatētas 35 sugas. Krāšņvaboles ir slaidas, metāliski spīdīgas vaboles. To kāpuri grauž koksni (izņemot ģinti Trachys, kas izalo lapas). Vaboles var novērot uz celmiem, stumbriem, lapām, dažas sugas arī uz ziediem. Siltā, saulainā laikā vaboles var novērot arī uz elektrolīniju stabiem. Lielākā Latvijas krāšņvabole ir lielā krāšņvabole (Buprestis mariana, ķermeņa garums līdz 25 mm). Šī suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā.

Astoņpunktu krāšņvabole, foto Uģis Piterāns
Astoņpunktu krāšņvabole
Buprestis octoguttata

 

^

Mārītes (Coccinellidae)


Mārītes ir visiem vairāk vai mazāk pazīstami kukaiņi. To segspārni parasti ir spilgtā krāsā – dzelteni vai sarkanbrūni ar melniem, apaļiem plankumiem vai arī melni ar sarkaniem plankumiem. Košā krāsa brīdina kukaiņēdājus putnus un ķirzakas par to, ka mārītes nav ēdamas (ir negaršīgas), jo kāju locītavu vietās tās izdala dzeltenu, smirdīgu šķidrumu. Lielākā daļa mārīšu ir plēsīgas. Gan vaboles, gan kāpuri pārtiek galvenokārt no laputīm. Vienīgā augēdāja ir biešu mārīte (Subcoccinella vigintiquatuorpunctata), kas bojā ne vien biešu, bet arī lucernas lapas. Latvijā konstatētas ~50 mārīšu sugas (pasaulē zināmas 4250 sugas). Lielākā pie mums sastopamā mārīte ir acainā mārīte (Anatis ocellata), bet visbiežāk sastopamas ir septiņpunktu mārīte (Coccinella septempunctata) un divpunktu mārīte (Adalia bipunctata).

Mārīšu fotoalbums

Septiņpunktu mārīte, foto Aivars Petriņš
Septiņpunktu mārīte
Coccinella septempunctata

 

^

Ķirmji (Anobiidae)


Ķirmji ir sīkas, parasti tikai dažus milimetrus garas vaboles, kas pēc izskata atgādina gremzdgraužus. To kāpuri pārtiek galvenokārt no nedzīvas koksnes, izalojot un sabojājot kokmateriālus, vecu malku, koka ēku sienas, mēbeles, gleznu rāmjus utt. Kāpuri koksni var sagrauzt tā, ka tā pārvēršas drūpošā, koksnes miltus saturošā masā. Koksni bojā, piemēram, mēbeļu ķirmis jeb tikšķis (Anobium pertinax). Savukārt maizes ķirmja (Stegobium paniceum) kāpuri sagrauž miltu izstrādājumus. Latvijā konstatētas 23 ķirmju sugas (pasaulē ~1500 sugas).

 

^

Briežvaboles (Lucanidae)


Dzimta nosaukumu ieguvusi pēc īpatnējās tēviņu augšžokļu formas, kas atgādina brieža ragus. Latvijā konstatētas tikai 6 sugas (pasaulē > 1000 sugas), tomēr ļoti reti sastopamā dižā briežvabole (Lucanus cervus, Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorija) nenoliedzami ir viens no krāšņākajiem Latvijas kukaiņiem. Biežāk sastopamas briežvaboles ir zilais praulenis (Platycerus caraboides) un vienraga praulenis (Synodendron cylindricum). LSG iekļautas arī bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus) un blāvā briežvabole (Dorcus parallelopipedus), attiecīgi 1. un 2. kategorijā. Briežvaboles attīstās trūdošā koksnē, celmos, kritušu koku saknēs un zaros.

Vienraga praulenis, foto Aivars Petriņš
Vienraga praulenis
Synodendron cylindricum

 

^

Skarabeji (Scarabaeidae)


Skarabeji jeb plākšņtaustekleņi ir ļoti dažāda izmēra un izskata vaboles. Šiem kukaiņiem taustekļa vālīte sastāv no 3 - 7 posmiem, kas ir plākšņveida un sakārtoti vēdekļveidā. Tāda uzbūve palielina taustekļu spēju uztvert smaržas. Dzīves veids visai dažāds. Vaboles un kāpuri ir augēdāji, tomēr grauž ne tikai dzīvus augus, bet bieži vien pārtiek no augu atliekām, satrupējušas koksnes un mēsliem. Kāpuri dzīvo augsnē, trūdošā koksnē, mēslos, skudru pūžņos, zvēru alās un midzeņos. Dzimtu iedala vairākās apakšdzimtās, piemēram, bambalu (Geotrupinae), rožvaboļu (Cetoniinae), praulgraužu (Trichiinae) u. c. apakšdzimtās. Pie bambalu jeb mēslvaboļu apakšdzimtas pieder 6 sugas. Droši vien daudzi būs redzējuši melnzilas vai melzaļas, lēnīgi rāpojošas, vaboles, piemēram, bieži sastopamo meža bambalu (Geotrupes stercorosus). Šīs vaboles un to kāpuri pārtiek no liellopu mēsliem. Četras sugas pārstāv rožvaboļu apakšdzimtu. Visbiežāk sastopama zeltītā rožvabole (Cetonia aurata), kas bieži novērojama uz ziediem, piemēram, vīgriezēm. Šīs vaboles kāpuri attīstās trūdošā koksnē, arī skudrupūžņos. Arī praulgraužu apakšdzimtu pie mums pārstāv 4 sugas. Arī šo vaboļu kāpuri attīstās trūdošā koksnē. Trīs praulgraužu sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā (visas 1. kategorijā) – spīdīgais (Gnorimus nobilis), blāvais (G. variabilis) un lapkoku (Osmoderma eremita) praulgrauzis. Šeit aplūkotās apakšdzimtas ir neliela daļa no Latvijā sastopamajiem skarabejiem (kurš gan nepazīst maijvaboles, degunradžvaboles vai joslainās pūkvaboles, vismaz mēs tā ceram, ka vairākums jau nu noteikti). Latvijā pašlaik konstatētas 90 sugas (pasaulē > 2000 sugas). Bez 3 jau pieminētajām praulgraužu sugām LSG iekļautas arī: 2. kategorijā – trīsragu mēslvabole (Copris lunaris) un marmora rožvabole (Liocola marmorata); bet 4. kategorijā – komposta degunradžvabole (Oryctes nasicornis).

Skarabeju fotoalbums

Kameņvabole, foto Aivars Petriņš
Kameņvabole
Trichius fasciatus

Maijvabole, foto Kārlis Kalviškis
Maijvabole
Melontha hippocastani

 

^

Koksngrauži (Cerambycidae)


Koksngrauži jeb ūsaiņi visbiežāk ir lielas vaboles. Tām raksturīgs slaids ķermenis un gari taustekļi, kas nav tas pats kas ūsas, tāpēc nav īsti korekti viņus saukt par ūsaiņiem. Piemēram, malkciršiem (Acanthocinus), taustekļu garums vairākkārt pārsniedz ķermeņa garumu (tēviņiem pat 4 - 5 reizes). Gandrīz visām sugām ir labi attīstīts skaņu aparāts, kas atrodas starp priekškrūšu vairogu un vairodziņu. Skaņu signālus var dzirdēt arī cilvēks. Koksngraužu kāpuri ir augēdāji. Viņi dzīvo augošu un nokaltušu koku, retāk krūmu stumbros un zaros, kā arī zem mizas. Savukārt stublājgraužiem (Agapanthia) kāpuri attīstās lakstaugu stublājos. Tādējādi daudzas sugas var uzskatīt (un savairojoties masveidā tās tādas arī ir) par bīstamiem meža vai koksnes kaitēkļiem.

Interesanti koksngrauži ir ligzdeņi jeb ligzdu koksngrauži (Rhagium). Šīs vaboles sastopamas uz ziediem, celmiem, zem mizas. Kāpuri attīstās nokaltušu vai stipri novājinātu koku stumbru lejasdaļā vai celmos zem mizas. Tie iekūņojas īpašās apaļās ligzdās, kas izklātas ar koku skaidām. Šādus veidojumus bieži var novērot uz nokritušas mizas gabaliem. Bieži pie mums sastopamas 2 no 3 ligzdeņu sugām. Bieži sastopama suga ir R. mordax.

Lielākā pie mums sastopamā suga ir lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber). Tā ir 5 cm gara brūna vabole, kuras kāpuri dzīvo vecos priežu celmos un baļķos, galvenokārt piejūras teritorijā. Kāpuru attīstība ilgst 3 - 5 gadus. Konstatēts pat gadījums, kad kāpuri sagrauzuši mežu ugunsgrēku novērošanas torni. Pieaugušie īpatņi sastopami uz celmiem, baļķiem, atmirstošu koku stumbriem un to dobumos. Savukārt ēku koksngrauzis (Hylotrupes bajulus) ieviešas tikai iebūvētos sausos skuju koku baļķos, it īpaši no apaļkokiem celtās ēkās, kuras ar laiku sagrauž tik stipri, ka tās sabrūk (tādi gadījumi bijuši arī Latvijā). Par mierinājumu citu Latvijas novadu iedzīvotājiem šis koksngrauzis pārsvarā sastopams Kurzemes pusē.

Daudz koksngraužu dzīvo arī uz lapkokiem. Piemēram, uz apsēm dzīvo lielais (Saperda carcharias) un mazais (S. populnea) apšgrauzis. Savukārt melnais vītolgrauzis (Lamia textor) kaitē vītoliem un kārkliem.

Koksngrauži ir viena no labāk Latvijā izpētītajām vaboļu dzimtām. Konstatētas 102 sugas (pasaulē vairāk nekā 27 000 sugu). Desmit koksngraužu sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Ūsainis celmgrauzis, foto Aivars Petriņš
Ūsainis celmgrauzis
Anoplodera rubra

 

^

Lapgrauži (Chrysomelidae)


Lapgrauži ir viena no lielākajām vaboļu dzimtām pasaulē. Zināmas ~35 000 sugas. Latvijā konstatētas 340 sugas, bet iespējams, ka varētu atrast vēl jaunas sugas. Lapgraužiem raksturīgs atklāts dzīvesveids. Tās sastopamas uz dažādiem augiem, kur barojas ar augu audiem vai ziedputekšņiem. Vairākumam sugu pieaugušie īpatņi ziemo – zem nobirušām lapām, augsnē vai zem nokaltušu koku mizas. Arī lapgraužu kāpuri barojas ar augu lapām vai citām auga daļām. Pazīstamākā suga, kaut arī Latvijā pirmoreiz konstatēta tikai 1958. gadā ir kartupeļu lapgrauzis jeb Kolorado vabole (Leptinotarsa decemlineata), kas bojā nakteņu dzimtas augus, tai skaitā kartupeļus. Īpatnēji lapgrauži ir spradži (Halticinae). Šo vaboļu raksturīgākā īpatnība ir spēja lēkt.

Bieži sastopams pie mums ir alkšņu zilais lapgrauzis (Agelastica alni), arī lielais apšu lapgrauzis (Melasoma populi). Šī suga iztraucēta izdala sekrētu, kas atbaida ienaidnieku. Dārzos uz liliju dzimtas augiem bieži var novērot lilijgraužus (Lilioceris). It sevišķi melnkāju lilijgrauzi (L. lilii), kas pēdējos gadu desmitos savairojies masveidā gandrīz visā Latvijas teritorijā.

Kartupeļu lapgrauzis jeb Kolorado vabole
Kartupeļu lapgrauzis jeb Kolorado vabole
Leptinotarsa decemlineata

 

^

Smecernieki (Curculionidae)


Smecernieki ir plašākā vaboļu dzimta pasaulē. Zināmas > 50 000 sugas, bet Latvijā konstatētas > 350 sugas, bet to skaits varētu būt pat divreiz lielāks, jo šī dzimta pie mums ir maz pētīta.

Smecernieki vairākumā gadījumu ir sīki kukaiņi, samērā reti sastopami vidēji lieli kukaiņi. Lielākā suga Latvijā – cemeru smecernieks (Lixus paraplecticus) – garumā sasniedz 2 centimetrus. Raksturīgākā smecernieku pazīme ir galvas pagarinājums – smeceris, kura galā atrodas mutes orgāni. Smeceris var būt dažāda garuma. Visgarākais – aptuveni ķermeņa garumā tas ir riekstu smecerniekam (Balaninus nucum). Visi smecernieki ir augēdāji, tāpēc daudzas sugas var būt kaitīgas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Piemēram, ābeļu ziedu smecernieka (Anthonomus pomorum) kāpuri izgrauž ābeļu un bumbieru ziedus. Savukārt mežkopjiem vislielākās raizes sagādā priežu lielais smecernieks (Hylobius abietis), jo savairojoties masveidā noposta priežu stādus un jaunās priedītes.

Smecernieks, foto Aivars Petriņš
Smecernieks
Curculinoidae sp.

 

^

Gremzdgrauži (Scolytidae)


Gremzdgrauži jeb mizgrauži ir nelielas (1 - 8 mm) brūnganas vai melnas vaboles. Ķermenis cilindrisks. Vaboles un kāpuri grauž skujkoku mizu vai koksni, retāk, piemēram, ģints Scolytus sugas – lapkokus. Izgrauztās ejas ir tik raksturīgas, ka pēc tām viegli var noteikt sugu. Gremzdgrauži tāpat kā koksngrauži dod priekšroku novājinātiem vai nīkuļojošiem kokiem, bet masveida savairošanās gadījumos uzbrūk arī pilnīgi veseliem kokiem. Viens no pazīstamākajiem un bīstamākajiem meža kaitēkļiem ir egļu astoņzobis (Ips typographus), kas retumis mitinās arī uz priedes. Latvijā gremzdgrauži izpētīti ļoti labi. Konstatētas 58 sugas (pasaulē > 5000 sugu).

Ips sp.
Ips sp.
^

 

 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Atsauksmēm un Jautājumiem
LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Raksti mums

Lappusi «Apsveikums.shtml» veidoja Zoologs Andris Piterāns
sadarbībā ar karlo@lanet.lv 2014.08.20

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *