|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Zoologs Andris Piterāns |
Šīs posmkāju klases pārstāvjiem ķermenis sastāv no 3 nodalījumiem – galvas, krūtīm un vēdera. Daudziem vēžiem galvas posmi saplūduši ar krūtīm, veidojot galvkrūtis, ko klāj galvkrūšu vairogs jeb karapakss. Ķermeni klāj vairāk vai mazāk ciets hitīna apvalks – čaula. Čaula aizsargā dzīvnieku no ienaidniekiem, taču aizkavē augšanu, tāpēc it īpaši agrīnās attīstības stadijās vēži maina čaulu (novelkas). Vēžiem ir labi attīstīti maņu orgāni. Tāpat kā lielākajai daļai posmkāju, arī vairākumam vēžu ir pāris salikto acu jeb fasetacis. Tās bieži atrodas uz kustīgiem galvas izaugumiem – acu kātiņiem. No citiem posmkājiem vēžveidīgie atšķiras arī ar to, ka viņiem ir 2 taustekļu pāri – antenulas un antenas. Daudziem sīkiem vēžveidīgajiem īpašu elpošanas orgānu nav – viņi elpo ar visu ķermeņa virsu. Citi vēži elpo ar žaunām, kas ir īpaši izaugumi – epipodīti, kas parasti atrodas pie kājām vai īpašā žaunu dobumā zem galvas vairoga sānmalām (desmitkājvēžiem). Vēži lielākoties ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Daudziem novērojams arī izteikts dzimuma dimorfisms. Daži vēži, piemēram, sprogkājvēži, ir hermofrodīti. Savukārt citi, piemēram, kladoceras, spēj vairoties partenoģenētiski (ar neapaugļotām olām). Tas veicina šo vēžu savairošanos lielā skaitā. Vēži attīstās galvenokārt ar pārvēršanos – vienu vai vairākām kāpurstadijām.
Dzīvo pārsvarā ūdenī, tikai nedaudzi vēži ir pārgājuši dzīvot uz sauszemes, piemēram, mitrenes. Tie izplatīti visā pasaulē. Barošanās ļoti dzudzveidīga – no filtrēšanas, piemēram, sprogkājvēžiem, līdz aktīvai medīšanai, piemēram, sānpeldēm. Zināmas arī parazītiskas sugas, piemēram, daļa airkājvēžu. Daudzi sīkie vēži ir nozīmīgs citu dzīvnieku (galvenokārt zivju) barības objekts. Daudzus, piemēram, upesvēžus, krabjus un garneles, pārtikā izmantojam arī mēs.
Vēžu klasē zināmas > 40 000 sugas. Klasē vairākas apakšklases, no kurām Latvijā pārstāvētas 4 – žokļkājvēži (Maxillopoda), žaunkājvēži (Branchiopoda), gliemeņvēži (Ostracoda) un augstākie vēži (Malacostraca). Žokļkājvēžus Latvijā pārstāv 3 kārtas – airkājvēži, sprogkājvēži (Cirripedia) un žaunastvēži (Branchiura), žaunkājvēžus – 2 – bezčaulvēži (Anostraca) un lapkājvēži, bet augstākos vēžus 5 kārtas – šķeltkājvēži, kumacejvēži (Cumacea), vienādkājvēži, sānpeldvēži un desmitkājvēži, kopā > 240 sugas.
 |
Lapkājvēži (Phyllopoda) |
Lapkājvēži ir sīki, dažus milimetrus, retāk dažus centimetrus gari vēži. Dzīvo galvenokārt stāvošos saldūdeņos, retāk upēs un jūrā. Šajā vežveidīgo kārtā zināmas apmēram 700 sugas. Latvijā konstatētas 87 sugas. Nozīmīgākie kārtas pārstāvji ir kladoceras (Cladocera), kurām ir liela ekoloģiska nozīme. Daudzas no tām ezeros un dīķos savairojas masveidā un ir nozīmīga zivju mazuļu un planktonēdāju zivju barība. Kladoceras izmanto arī kā bioindikatorus ūdens piesārņojuma noteikšanai. Latvijā konstatētas 83 kladoceru sugas. Bieži sastopamas dafnijas jeb ūdensblusas (Daphnia), kuras bieži sastopamas dīķos, kur tās mākslīgi audzē karpu u. c. saimnieciski vērtīgu zivju mazuļu barošanai.
|
Airkājvēži (Copepoda) |
Airkājvēži lielākoties ir sīki, planktoniski vēži. Daudzi šīs kārtas pārstāvji ir parazīti (parazitē uz dažādiem dzīvniekiem, galvenokārt uz zivīm). Latvijā nozīmīgs zivju parazīts ir karpu lernejs (Lernaea cyprinacea). Saldūdeņos sastopamas arī vairākas ciklopu sugas (Cyclops spp.), kas ir cilvēka parazīta – platā lenteņa – starpsaimnieki. Airkājvēži dzīvo gan saldūdeņos, gan jūrās, nereti sastādot būtisku planktona daļu. Kārtā zināmas ~6000 sugas. Latvijā konstatētas vairāk nekā 50 airkāju sugas.
|
Šķeltkājvēži jeb mizīdi (Mysidacea) |
Šīs kārtas pārstāvjiem raksturīgs slaids ķermenis un liels galvkrūšu vairogs. Šķeltkājvēži dzīvo galvenokārt jūrās, retāk saldūdeņos. Visas 5 Latvijas vietējās sugas mīt jūrā. Dienā šķeltkājvēži uzturas galvenokārt pie jūras dibena, bet naktī paceļas ūdens virsējos slāņos, tādējādi veicot diennakts migrācijas (līdzīgi kā airkājvēži). Šie vēži pieder pie aktīvi peldošā bentosa jeb nektobentosa. Šķeltkājvēži ir viena no svarīgākajām daudzu rūpniecisko zivju (reņģu, mencu, plekstu) barības sastāvdaļām. Rīgas līča piekrastes joslā starp augiem biežāk sastopamā suga ir Neomysis vulgaris. Vēl 3 sugas no Kaspijas baseina tika ieviestas Ķeguma ūdenskrātuvē un dažos ezeros zivju barības bāzes uzlabošanai.
|
Vienādkājvēži (Isopoda) |
Parastā mitrene Porcellio scaber |
Vienādkājvēži dzīvo jūrās, saldūdeņos, kā arī uz sauszemes, mitrās, tumšās vietās. Daļa ir ūdensdzīvnieku parazīti. Pasaulē zināmas ~ 4500 sugas, bet Latvijā tikai 24, no kurām 4 sugas sastopamas jūrā, 1 – saldūdeņos, bet 19 sugas uz sauszemes. Saldūdeņos bieži sastopams ir ūdens ēzelītis (Asellus aquaticus), bet jūrā dažādā dziļumā uz grunts dzīvo 5 - 7 cm garais grēvis (Mesidothea entomon), kam ir ļoti liela nozīme plekstu un mencu barībā. Pārējās 3 sugas koncentrējas piekrastes aļģu joslā. Savukārt visi Latvijas sauszemes vienādkāji pieder pie mitreņu virsdzimtas (Oniscoidea). Mitrenes mitinās mežu zemsegā, aiz kritušu koku mizas, zem akmeņiem un kritalām, pagrabos, siltumnīcās u. c. Biežāk var sastapt sugas Oniscus asellus un Porcellio scaber.
|
Sānpeldvēži jeb sānpeldes (Amphipoda) |
Šīs kārtas vēžiem raksturīgs sāniski saplacināts ķermenis. Arī peld viņi sāniski, retāk lec vai rāpo. Pārtiek no sīkiem dzīvniekiem, augiem vai detrīta. Vairākums sānpelžvēžu mīt jūrās, daļa saldūdeņos, galvenokārt grunts tuvumā. Latvijā konstatētas 14 sugas (pasaulē ~4500). Baltijas jūrā dzīvo 9 sugas (visbiežāk sastopamā Pontoporeia affinis ir nozīmīga suga bentosa sastāvā), bet 4 – saldūdenī. Ezeros parasta ir Gammarus lacustris, bet tekošos ūdeņos – G. pulex. Usmas ezerā un dažos Latgales ezeros mītošā Pallasa sānpelde (Pallasea quadrispinosa) iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Savukārt uz sauszemes sevišķi mitrās vietās sastopama suga Orchestia gammarellus (galvenokārt jūrmalā zem saskalojumiem, akmeņiem vai ierakusies smiltīs).
|
Desmitkājvēži (Decapoda) |
Desmitkājvēžiem raksturīgas ir stipri pārkaļķotas krūšu bruņas, kas viscaur saaugušas ar galvkrūtīm, tās pilnīgi nosedzot. Labi attīstīti arī 5 pāri ejkāju, no kā arī cēlies kārtas nosaukums. Pasaulē zināmas apmēram 8500 sugas. Kārtā 2 apakškārtas – peldvēži (Natantia) un rāpotājvēži (Reptantia). Pie peldvēžiem pieder primitīvākās desmitkājvēžu formas ar labi attīstītu, garu vēderu, pie kura ir peldēšanai izmantojamas ekstremitātes. Latvijā peldvēži pārstāvēti tikai ar 2 vai 3 garneļu sugām. Baltijas jūrā reti sastopama ir Ziemeļjūras jeb smilšu garnele Crangon crangon, kas dzīvo līdz 20 m dziļumam, galvenokārt uz smilšainas grunts. Rāpotājvēži atšķirībā no peldvēžiem ejkājas peldēšanai neizmanto. Pirmais ejkāju pāris liels, parasti beidzas ar spīlēm. Latvijā sastopamas 2 upesvēžu sugas – platspīļu upesvēzis (Astacus astacus, šī suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā) un šaurspīļu upesvēzis (A. leptodactylus), kā arī 2 krabju sugas – piekrastes peldkrabis (Carcinus maenas) un Ķīnas krabis (Eriocheir sinensis), kurš Latvijā retumis sastopams piejūras ezeros un upju grīvās.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |