|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| Zoologs Andris Piterāns |
Zirnekļveidīgie galvenokārt ir sīki sauszemes dzīvnieki, kas elpo ar trahejām un plaušām. To ķermenis sastāv no galvkrūtīm un vēdera (izņēmums ir ērces). Zirnekļveidīgajiem ir 6 pāri ekstremitāšu – heliceras, pedipalpas un 4 pāri ejkāju. Ar helicerām tiek satverts un saplosīts medījums, to galā var būt indesdziedzera izvadkanāla atvere. Savukārt pedipalpas daudziem šīs klases pārstāvjiem aizstāj taustekļus – tās noder taustei un ožai. Zirnekļveidīgo ķermenis klāts ar hitinizētu dažāda biezuma kutikulu. Vairākums zirnekļveidīgo ir plēsīgi – viņi pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt posmkājiem. Daudzi upuri vispirms saplosa ar helicerām un pēc tam ievada tā audos gremošanas sulu. Kad medījuma mīkstie audi sagremoti, tie tiek uzsūkti. Vairākums zirnekļveidīgo dēj olas, bet māņskorpioni un ērces ir dzīvdzemdētāji.
Zirnekļveidīgo klase apvieno ~60 000 sauszemes helicerātu sugu, kas pieder pie 11 kārtām. Latvijā konstatētas 4 kārtas – zirnekļi, māņzirnekļi, māņskorpioni (Pseudoscorpiones, 9 sugas) un ērces.
 |
Zirnekļi (Aranei) |
Zirnekļiem atšķirībā no citiem zirnekļveidīgajiem vēdera pakaļgalā atrodas 3 pāri tīmekļkārpiņu ar tīmekļa dziedzeru izvadkanāliem. No tīmekļa zirnekļi veido ķeramtīklus, olu kokonus, ligzdas, ar to izklāj pašraktās alas; ar tīmekļa palīdzību jaunie zirnekļi pārvietojas („lido” ). Pilnīgi visi zirnekļi ir plēsīgi. Medījumu viņi satver un nogalina ar helicerām, kuru galā atrodas indes dziedzeru izvadkanālu atvere. Zirnekļi spēj uzņemt tikai šķidru barību, tāpēc medījumu sagremo ar izšļāktu gremošanas sekrētu. Daļa aktīvi medī uz zemes vai augiem. Citi savukārt medībām izmanto ķeramtīklus. Zirnekļiem raksturīgs dzimumu dimorfisms, parasti tēviņi ir mazāki par mātītēm. Tāpēc nav brīnums, ka dažu sugu mātītes pēc pārošanās tēviņu apēd. Dažu sugu tēviņi ir gudrāki, pirms pārošanās viņi mātītei pasniedz kukaini, kuru tā pārošanās laikā apēd (bet, ja ar to ir par maz, tad…!?). Izdētās olas mātīte ietin noteiktas formas kokonā. No olām izšķiļas sīki, pieaugušiem zirnekļiem līdzīgi mazuļi, kas aug periodiski novelkoties (nometot kutikulu).
Kārtā zināmas ~28 000 sugu, Latvijā konstatētas ~450 sugas. Pie riteņzirnekļiem (Araneidae) pieder zirnekļi, kas auž lielos, apaļos ķeramtīklus, pie tam tas notiek pēc noteikta plāna. Viena no biežāk sastopmajām sugām ir krusta zirneklis (Araneus diadematus). Interesanti ir lēcējzirnekļi (Salticidae), kas tīklus neauž, bet medījumam pielavās un uzbrūk ar strauju lēcienu. Savukārt krabjzirnekļiem (Thomisidae) raksturīgs saplacināts ķermenis un īpatnējs sānisks pārvietošanās veids, kas atgādina krabju pārvietošanos. Sausās vietās meža pļavās novērojami horizontāli, palagveida ķeramtīkli ar lielu piltuvveida alu pašā centrā, kur slēpjas pats saimnieks. Šādas lamatas izliek piltuvjzirneklis (Agelena labyrinthica). Šā zirnekļa ķeramtīklā nonāk samērā lieli kukaiņi, piemēram, siseņi un vaboles. Tikai 3 sugas Latvijā sastopamas no dižzirnekļu (Pisauridae) dzimtas. Tie ir lieli un ļoti lieli (garums 11 - 22 mm) zirnekļi. Dižzirnekļi sastopami mitrās, krūmiem aizaugušās pļavās, purvos un ūdenstilpju krastos. Lielākais Latvijas zirneklis ir Dolomedes plantarius (suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā). Briesmu gadījumā tas var patverties ūdenī – ielīst ūdenī pa auga stiebru vai arī tieši ienirt un palikt zem ūdens 10 - 15 minūtes. Tomēr lūgums nejaukt ar vienīgo zirnekļu sugu, kas patiesi dzīvo ūdenī. Tas ir ūdenszirneklis (Argyroneta aquatica). Šis zirneklis dzīvo zem ūdens zvanveida kamerā, kurā sanes gaisu. Bez lielākā Latvijas zirnekļa LSG iekļautas vēl 3 skrējējzirnekļu (Lycosidae) sugas – 1. kategorijā – Paradosa hortensis un P. wagleri, bet 2. kategorijā – Arctosa cinerea.
|
Māņzirnekļi (Opiliones) |
Māņzirnekļiem raksturīgs neliels ķermenis (2 - 6 mm) ar ļoti garām, tievām ejkājām, kas viegli notrūkst. Vēders posmots, pēc tā māņzirnekļus viegli atšķirt no zirnekļiem. Viņi barojas pārsvarā ar kukaiņiem, bet dažas sugas pārtiek no augu atliekām. Sastopami māņzirnekļi ir gan pļavas zālē, gan meža zemsedzē, uz koku stumbriem un pat pilsētās uz ēku sienām. Latvijā no pasaulē zināmajām ~3000 sugām konstatētas 14 sugas. Dzīvokļos, it sevišķi rudeņos, nereti sastopams Opilio parietinus.
|
Ērces (Acari) |
Ērces ir ļoti sīki dzīvnieki, kuru garums parasti nepārsniedz 1 milimetru, tikai dažas sugas garumā sasniedz vai pat pārsniedz 5 milimetrus. Galva ērcēm ir saplūdusi ar ķermeni. Galvas priekšgalā ir mutes orgāni barības satveršanai vai sūkšanai. Ir četri kāju pāri. Ērces attīstības ciklā izšķir olas, nimfas (kāpura) un imago (pieauguša īpatņa) stadijas. Ērču ekoloģija un bioloģija ir ļoti daudzveidīga – tās dzīvo augsnē, ūdenī, uz augiem un dzīvniekiem, tās pārtiek no trūdvielām, augu un dzīvnieku barības vai sūc sauszemes mugurkaulnieku, arī cilvēka asinis. Sastopams arī jaukts barošanās veids. Daudzas sugas uzlūkojamas kā kaitīgas, jo ir cilvēka un dzīvnieku parazīti un augu kaitēkļi.
Ērču sistemātika izstrādāta vāji, daudzas grupas vēl izpētītas nepilnīgi. Tāpēc domājams, ka pašreiz zināmais sugu skaits (~20 000) varētu būt pat desmitkārt lielāks. Latvijā līdz šim konstatētas ~600 ērču sugas. Kārtu iedala 3 apakškārtās. Tuvāk apskatīsim dažas no šo apkškārtu dzimtām. Pie apakškārtas Parasitiformes pieder ganībērces (Ixodidae, Latvijā konstatētas 6 sugas). Tās ir lielākās sauszemes ērces (asinis piesūkusies mātīte var būt 10 mm gara). Visās aktīvās attīstības stadijās ganībērces ir asinssūcējas. Parastākā suga ir suņu ērce(Ixodes ricinus), kas piesūcas cilvēkam, mājlopiem, savvaļas zīdītājiem un tiem putniem, kas perē vai barojas uz zemes. Ļoti reti parazitē arī uz ķirzakām. Parasti kāpuri parazitē uz sīkākiem zīdītājiem un putniem, bet nimfas un pieaugušas ērces – uz lielākiem dzīvniekiem un cilvēka. Nedaudz retāka ir taigas ērce (I. persulcatus), kas arī parazitē uz dažādiem dzīvniekiem. Šīs abas sugas ir galvenās ērču encefalīta – cilvēka nervu sistēmas smagas vīrusslimības izplatītājas. Tās var pārnest arī babeziozes un tularēmijas ierosinātājus, kā arī izraisīt Laima slimību. Pie otrās apakškārtas – Trombidiformes – pieder tīklērces (Tetranychidae), kas uz augu lapām veido tīklojumu. Parastā tīklērce (Tetranychus urticae), ko kļūdaini sauc arī par sarkano zirnekli, ir izplatīts siltumnīcu kaitēklis. Augu kaitēkļi ir arī pangērces (Eriophydae). Parazītiskas ir dzimtas Demodicidae ērces. Uz cilvēka parazitē cilvēka matu ērce (Demodex folliculorum), kas ierosina ādas slimību demodekozi (izkrīt mati). Pie trešās apakškārtas – Sarcoptiformes – pieder gan parazītiskas ērces, gan augsnē un zemsegā dzīvojošas sugas, kā arī noliktavu kaitēkļi. Ektoparazīti ir kašķērces (Sarcoptidae). Cilvēka kašķa ērce (Acarus siro) izgrauž cilvēka ādā ejas, kurās dēj olas un kurās uzturas kāpuri. Uz putnu ādas parazitē ādasērces (Epidermoptidae). Dažas sugas pāriet arī uz citiem mugurkaulniekiem. Cilvēkam šīs ērces dzīvo uz galvas matainās daļas ādas un izraisa sīkus, sarkanus, niezošus izsitumus. Cilvēks invadējas galvenokārt no mājdzīvniekiem – suņiem un kaķiem. Savukārt bruņērces (Oribatei) sastopamas augsnē, parasti līdz 20 cm dziļumam. Sevišķi daudz šo ērču ir meža augsnē, kā arī zemsegā, sūnās un ķērpjos. Bruņērces piedalās augsnes veidošanā. Dažas sugas ir lenteņu starpsaimnieki.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |