Baltie stārķi ligzdo lielākajā daļā Eiropas, šur tur Vidusāzijas rietumos un centrā, Āfrikas ziemeļrietumu malā un Āfrikas pašos dienvidos. Galvenokārt tie ir mitru un atklātu biotopu iemītnieki, kas apdzīvo zemienes, kaut gan Armēnijā un Marokā to ligzdas atrastas pat 2,5 km augstumā virs jūras līmeņa. Bet kur baltie stārķi ziemo? Lielākā daļa ziemu dodas pavadīt uz siltākām zemēm – visvairāk uz Āfrikas centrālajiem, austrumu un dienvidu apgabaliem, bet Vidusāzijas centrā ligzdojošie – uz Indostānas pussalu. Tikai Spānijas dienvidrietumos, Vidusāzijas rietumos un Āfrikas dienvidos ligzdojošie stārķi paliek ziemot turpat.
Latvijā baltie stārķi jeb svēteļi vairākumam cilvēku asociējas ar visnotaļ parastu un bieži novērojamu putnu. Bet vai tie pie mums dzīvojuši vienmēr? Tikai pamazām lauksaimniecības zemēm nomainot mežus, radās balto stārķu ligzdošanai piemērotas vietas. Vēl 18. gadsimtā baltie stārķi ligzdoja tikai Kurzemē. 19. gadsimta pirmajā pusē stārķu skaits sāka strauji augt un kopš 19. gadsimta vidus tie ligzdoja visā tagadējās Latvijas teritorijā. Par to, ka baltais stārķis ir samērā vēls ienācējs, liecina arī latviešu tautas folklora, kurā tas gandrīz netiek pieminēts.
Baltais stārķis apdzīvo galvenokārt atklātus biotopus – pļavas, tīrumus, ganības. Ligzdu parasti būvē viensētās, ceļmalās, pie fermām u.tml. vietās. Ļoti retos gadījumos ligzdo klajumos mežā. Ligzdot cenšas atgriezties iepriekšējā ligzdošanas vietā un daudzus gadus izmanto vienu un to pašu ligzdu. Pēcligzdošanas laikā, kā arī neligzdojošie putni lasās baros. Baltie stārķi pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, tārpiem, zivīm, grauzējiem, abiniekiem, rāpuļiem un citu putnu mazuļiem. Dažkārt ēd arī maitu. Latvijā ligzdo vairāk nekā 10 000 pāru. Suga iekļauta MK aizsargājamo dzīvnieku sarakstā.
Atšķirībā no baltā stārķa, melnajam stārķim raksturīgi dažādi mežu (izņemot priežu silu) biotopi, kur tuvumā atrodas piemērotas barošanās vietas – upītes, strauti, bebru dīķi, zivju dīķi u.tml. vietas. Pārtiek no zivīm, kukaiņiem, abiniekiem, rāpuļiem un sīkiem zīdītājiem. Klusā vietā, lielā vecā kokā (galvenokārt ozolā vai priedē), tā apakšējos zaros melnais stārķis būvē lielu ligzdu, kuru izmanto daudzus gadus pēc kārtas. Nelabvēlīgos gados neligzdo. Pārziemo Izraēlā un Āfrikā. Līdzīgi kā balto stārķi mēdz saukt par „svēteli”, arī melnajam stārķim ir tautā iegājies nosaukums – „gandrs”. Melnais stārķis ir iekļauts LSG 3. kategorijā, kā arī MK aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā ligzdo no 750 – 900 pāriem.
© Agris Celmiņš
http://www.putni.lv/
Raksturīgais biotops mazajam ērglim galvenokārt ir veci mozaīkveida jaukti un lapu koku meži, kas mijas ar izcirtumiem, pļavām, ganībām un tīrumiem. Ligzdu parasti būvē eglēs vai bērzos, parasti netālu no mežmalas. Par pamatu parasti izmanto vecas klijānu ligzdas, kurām virsū liek zarus. Ligzdu izklāj ar svaigiem, zaļiem zariņiem vai zāli. Pārtiek galvenokārt no strupastēm un vardēm, bet ēd arī zvirbuļveidīgos un vārnveidīgos putnus, baložus, irbes. Ziemu mazais ērglis pavada Āfrikā uz D no ekvatora. Suga iekļauta LSG 3. kategorijā un MK aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā sastopams visā teritorijā, bet diezgan nevienmērīgi. Domājams, ka pašlaik Latvijā ligzdo vairāk nekā 2000 pāri.
Mednis ir lielākais fazānu dzimtas putns Latvijā. Medņu gaiļi ir gandrīz divas reizes lielāki par vistām (tēviņiem ķermeņa svars pārsniedz 4 kg). Tādēļ katram dzimumam ir atšķirīga ekoloģija un tie izmanto dažādus biotopus. Vistas ziemā vairāk uzturas jaunākos un biezākos mežos, gaiļi dod priekšroku vecākām priežu vai jauktām audzēm ar egles piejaukumu. Ligzdo parasti riesta tiešā tuvumā. Kopš 20. gadsimta sākuma medņu skaits Latvijā nepārtraukti samazinās. Skaita samazināšanās galvenie cēloņi ir mežu meliorācija un purvu saimnieciska apgūšana, mežaudžu struktūras izmaiņas, veco gaiļu izmedīšana un riestu traucējošu faktoru pastiprināšanās. Mednis pārtiek no priežu skujām, lapu koku un krūmu pumpuriem, lapām un sēklām, lakstaugu jaunajiem dzinumiem, ziediem un dažādām ogām. Latvijā ligzdo vairāk nekā 1000 pāri, bet ziemo apmēram 2000 – 4000 putni. Mednis iekļauts LSG 3. kategorijā un MK aizsargājamo sugu sarakstā.
© Aivars Petriņš
Lai arī vakarlēpis jeb lēlis sastopams visā Latvijas teritorijā, kopš 20. gadsimta sākuma vērojama viņu skaita samazināšanās. Vakarlēpji dzīvo galvenokārt skrajos priežu, retāk jauktos mežos, izcirtumos, purvu malās, uz mežainām minerālzemes salām, kūdras karjeros, retāk sausās vietās augstajos purvos. Dienā nekustīgi sēž uz zemes vai cieši piekļāvies koka zaram, bet krēslā un naktī ir aktīvs. Vakarlēpis ēd galvenokārt no kukaiņiem, ko noķer lidojumā. Ligzdu netaisa. Ligzdo uz zemes, parasti sausā, saulainā vietā. Ziemu pavada galvenokārt Rietumāfrikā un Dienvidāfrikā. Latvijā ligzdo 3000 – 5000 pāri. Šī suga iekļauta LSG 4. kategorijā un MK aiszargājamo sugu sarakstā.
© Agris Celmiņš
http://www.putni.lv/
Šo putnu var novērot galvenokārt pļavās, pilsētu nomalēs, smilšainās ceļmalās un dzelzceļmalās u.tml. ainavās. Biežāk sastopams jūras piekrastē jūrmalas kāpu zonā. Latvija atrodas sugas ziemeļu perifērijā. Pie mums ligzdo 10 – 50 pāri. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem vērojama mērena skaita samazināšanās. Kādi 20 – 50 īpatņi pie mums arī ziemo. Cekulainais cīrulis iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā un Ministru kabineta aizsargājamo sugu sarakstā.
© Thomas W.
Johansen
http://www.putni.lv/
Pie mums ļoti reta suga. Ligzdo tikai 10 – 30 pāri. To skaits svārstīgs. Arī 20. gadsimta sākumā mājas apogs bija zināms kā ļoti rets ligzdotājs, zināmas bija tikai dažas konkrētas atradnes. Apmēram 20 – 50 putni pie mums arī ziemo. Mājas apogam raksturīgākais biotops ir lauku ainava ar ēkām un lieliem, veciem kokiem, sevišķi vītoliem, vistu un liellopu fermas un citas lauksaimniecības būves, veci muižu parki un, iespējams, arī apdzīvotas vietas un pilsētu nomales. Mājas apogs pārtiek no sīkiem grauzējiem, nelieliem putniem, kukaiņiem, gliemežiem, sliekām u.c. Mājas apogs iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā un Ministru kabineta aizsargājamo sugu sarakstā.
Gārgales ir zoss lieluma putni ar garu vārpstveida ķermeni un īsiem spārniem. Ļoti labi peldētāji un nirēji, bet uz sauszemes ir neveikli un pārvietoties var tikai rāpus. Apdzīvo atklātus ūdensbaseinus (jūras, lielus ezerus, purvus). Barojas galvenokārt ar zivīm. Labi lidotāji. Lidojumā kakls un kājas izstiepti. Lido straujiem spārnu vēzieniem. Latvijā sastopamas 2 sugas (visā pasaulē – 5). Abas sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Melnkakla gārgale Gavia arctica
© Māris Strazds
http://www.putni.lv/
Biežāk novērojama ir melnkakla gārgale Gavia arctica. Tā sastopama lielo sūnu purvu ezeriņos, kur arī ligzdo. Tomēr biežāk novērojama caurceļošanas un ziemošanas laikā – jūrā, jūras piekrastē un iekšējos ūdeņos. Pie mums ligzdo 8 – 10 pāri, galvenokārt lielajos augstajos purvos, kur ir ezeri, piemēram, Teiču purvā. Barībā izmanto nelielas zivis, sīkus vēžveidīgos, gliemjus, dēles un vardes. Suga iekļauta LSG 1. kategorijā.
Brūnkakla gārgale Gavia stellata
http://www.mbr-pwrc.usgs.gov/id/htmsl/h0110pi.jpg
Otra suga – brūnkakla gārgale Gavia stellata – iespējams Latvijā vairs nav sastopama, tāpēc iekļauta LSG 0. kategorijā. 20. gadsimta 20. – 30. gados vairāki ligzdošanas gadījumi konstatēti Cenas un Ķemeru – Smārdes tīrelī. Vēlāk ligzdošana nav pierādīta. Retumis brūnkakla gārgale novērojama caurceļošanas un ziemošanas laikā jūrā. Abas šīs sugas iekļautas arī MK aizsargājamo sugu sarakstā. Iespējams, ka Latvijā kā maldu viesi var sastapt melngalvas gārgali Gavia immer.
© Aivars Petriņš
Šis putns Latvijā vēl 19. gadsimtā tika uzskatīts par visai parastu putnu. Tomēr vēlāk lielo dumpju skaits ievērojami samazinājās. Lai gan mūsdienās lielais dumpis sastopams visā teritorijā, tā izplatība ir nevienmērīga. Dzīvo galvenokārt seklās ar niedrēm aizaugušās dažāda lieluma ūdenstilpēs – ezeros, zivju dīķos, dažkārt arī bebru uzpludinājumos. Lielais dumpis pārtiek galvenokārt no zivīm, abiniekiem un ūdens bezmugurkaulniekiem. Tomēr ēd arī sīkus zīdītājus un putnus. Lieliski maskējas. Briesmu gadījumā lielais dumpis saslienas stāvus, kaklu un knābi izslien uz augšu un šūpojas līdzi niedrēm. Maskēties palīdz ne tikai neparastā poza, bet arī raibais, dzeltenīgi brūnais apspalvojums. Lielajam dumpim raksturīgs galvenokārt naktī un krēslā saklausāms tēviņa sauciens – dobjš, atkārtots, tālu dzirdams „buuu” (it kā kāds pūstu tukšā pudelē). Lielais dumpis ir iekļauts LSG 3. kategorijā un MK aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā, domājams, ligzdo 200 – 300 pāri.
© Aivars Petriņš
Latvijā šis bridējputns sastopams upju un ezeru krastos, zālainās salās un augstajos purvos. Pie mums ligzdo apmēram 80 – 100 pāri. Ligzdošanas vietās parasti ierodas aprīļa sākumā un kādu laiku uzturas ūdeņu krastos pie sniegūdens lāmām. Zemei apžūstot melnā puskuitala ieņem ligzdošanas iecirkni. Monogāms putns. Pāris kopā turas nereti vairākus gadus. Barībā izmanto galvenokārt sīkus bezmugurkaulniekus, retumis sīkas zivtiņas, bet pavasarī arī varžu ikrus. Nedaudz izmanto arī augu barību. Ligzdošanas vietas atstāj jūlijā, augustā. Vairākums melno puskuitalu ziemo Āfrikā, bet neliela daļa arī Dienvideiropā. Suga iekļauta LSG 2. kategorijā un MK aizsargājamo sugu sarakstā.
Uz sākumu Atgriezties uz iepriekšējo lappusi
 |
|
|
 
|
|
 
|
|
|
|
 |
 |
 |
|
 |
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |
