© Edgars Vimba
© Edgars Vimba
Grīņa sārtene ir 15-50 cm augsts ēriku dzimtas sīkkrūms ar stāviem un tieviem zariem un daudzām lineārām , 2-4 mm garām un 0,3-0,5 mm platām lapām. Lapas pa 4 mieturī. Ziedi pa 2-4 blīvos, gandrīz galviņveidīgos čemuros pagarinātu vasu galos. Ziedu vainags rožaini sārts. Zied jūlijā, augustā. Auglis - pogaļa.
Ļoti reta suga. Kur tā sastopama un kur to pazīst, to sauc arī par zvaniņu virsi. Latvijā bagātākās atradnes ir Ziemupes un Sakas apkārtnē biotopos, ko vietējie iedzīvotāji sauc par grīņiem. Te arī atrodas 1936. gadā dibinātais Grīņu rezervāts. 20. gadsimta pēdējā ceturksnī atrasta arī Nīcā (1975.), netālu no Jelgavas (!978.) un arī Kolkā (1984.). Latvijā grīņa sārtene sasniedz izplatības austrumu robežu. PSRS Sarkanajā grāmatā, kuru izdeva 1975. gada V. Komarova Botānikas institūts pārrakstīšanās dēļ grīņa sārtenei Ziemupes atradnes vietā bija uzrādīta Zilupe.
Grīņu veidošanos noteikuši mikroklimatiski un kultūrvēsturiski apstākļi. Tā ir teritorija ar intensīvu vēju darbību un ar trūcīgu, smilšainu augsni, kas periodiski pārplūst. Cilvēks te pavasaros ir dedzinājis zāli, ganījis lopus, pļāvis sienu. Tādejādi veidojusies savdabīga ekoloģiskā sistēma - rets priežu mežs ar viršiem vai grīšļiem. Kad cilvēks sāka nepārdomāti iejaukties grīņu saimniecībā, rokot grāvjus un grīņus apmežojot, kā arī pēc rezervāta izveidošanas pārtraucot dedzināt zāli, rezultāts bija pretējs gaidītajam - samazinājās grīņa sārtenes izplatība un grīņi sāka aizaugt ar mežu.
Vecākajā floristiskajā literatūrā (E. Lēmana Polijas - Livonijas flora) minētas grīņa sārtenes atradnes Dundagā un Mazzalvē. Maz ticams, ka tāds atlantiskās izplatības augs kā grīņa sārtene būtu audzis tik tālu uz austrumiem. Par Dundagas atradnes pareizību varētu arī strīdēties. Dundagas pagasts agrākajos laikos aizņēma visu Kurzemes pussalas ziemeļu galu. Tagad Kolkā grīņa sārtene ir atrasta. Par šo atradni nevar teikt, ka te bagātīgi šis augs augtu (kā tas teikts minētajā literatūrā), taču augs te ir sastopams. Varbūt tā ir tieši tā pati atradne tikai laika gaitā izmainījusies ?
Grīņa sārtene izplatīta Eiropā Atlantijas okeāna un tā jūru piekrastēs no Portugāles dienvidos līdz Norvēģijai ziemeļos. Agrāk tā augusi Igaunijā pie Hāpsalas. Tur augs izzudis jau 19. gadsimta vidū. Lietuvā grīņa sārteni atrada Kuršu kāpā 1975. gadā.
Augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Grīņa sārtenes atradņu aizsardzībai un saglabāšanai jāveido mikroliegumi. Atbilstoši Ministru kabineta 2001. gada 21. marta „Noteikumiem par zaudējumu atlīdzību par īpaši aizsargājamo sugu indivīdu vai biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu” grīņa sārtene ieskaitīta 3. grupā un par tās iznīcināšanu vai bojāšanu zaudējumus atlīdzina divu minimālo mēnešalgu apmērā par katru indivīdu.
Grīņa sārtene ierakstīta Lietuvas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
Uz sākumu Atgriezties uz iepriekšējo lapu
 |
|
|
 
|
|
 
|
|
|
|
 |
 |
 |
|
 |
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |