Augu aizsardzība ir cieši saistīta ar teritoriju aizsardzību. Nav iespējams aizsargāt kādu augu sugu, neaizsargājot tās augteni. Tāpēc arī teritoriju (rezervātu, liegumu) aizsardzība tai pašā laikā ir arī augu aizsardzība. Atskatoties vēsturē, par pirmo augu aizsardzības pasākumu Latvijā jāuzskata Moricsalas dabas rezervāta (jeb, kā toreiz teica, „Dabas jaukumu apvidus”) nodibināšana 1912. gadā. Lai varētu efektīvi aizsargāt retās un iznīkstošās augu sugas jāzina to bioloģija un ekoloģija. Šajā ziņā lielu darbu 20. gadsimta 20.-ajos un 30.-ajos gados paveica J. Mežsēta pētot dzelteno kurpīti, K. Kiršteins un V. Eihe, pētot parasto skābardi un A. Apinis, pētot peldošo ezerriekstu.
1923. gadā Latviešu izglītības biedrības augstskolu sekcija izdeva „Latvijas dabas un kultūras pieminekļu tipu sarakstu kurā bija izdalītas 7 pieminekļu grupas. „Augu” grupā bija ietverti tādi augi kā āmulis, pundurbērzs, efeja, ezerrieksts, īve, vairākas introducētas priežu sugas, parastais jeb meža dižskābardis, lapegles u.c. introducētas sugas. Te minēti arī parki, veci koki, meži ar pirmatnēju raksturu. Anotēts augu saraksts dots rakstu krājuma „Latvijas zeme, daba un tauta ” II sējumā, kas iznāca 1936. gadā. Tajā ar anotācijas dotas 12 augu sugām: efejai ,vijoklim (Hedera helix,), erikai, sārtenei (Erica tetralix), īvei, platpaeglim (Taxus baccata), skābardim (Carpinus betulus), pundurbērzam (Betula nana), čužai, krūma platkājiņam (Potentilla fruticosa), ezerriekstam (Trapa natans), jūrmalas dadzim (Eryngium maritimum), palēpei (Limnanmthemum nymphaeoides), līlijai, Daugavas līlijai, turbāna līlijai (Lilium martagon), Fritillaria meleagris, Alpu kreimulei, Alpu taucenei (Pinguicula alpina). No Latvijas retajām augu sugām bez anotācijām vēl minētas Elymus europaeus, Pedicularis silvatica, Scrophularia alata, Cotoneaster nigra, Viscum album, Ophrys muscifera, Ligularia sibirica, Saussurea alpina, Equisteum maximum
20. gadsimta 20.-ajos un 30.-ajos gados Latvijā bija izdalīti vairāki botāniskie liegumi reto un relikto augu sugu aizsardzībai. Tā jau 1923. gadā izveidotajā Slīteres dabas piemineklī bija daudzas ļoti retu un iznīkstošu augu sugu, kā piemēram, parastās īves, Baltijas efejas u.c. atradnes. No 1927. gada visās mežniecībās kā dabas pieminekli aizsargāja parasto īvi.
Peldošā ezerrieksta saglabāšanai 1924. gada 9. februārī Zemkopības ministrija izdeva rīkojumu, kurā bija teikts: ”Sakarā ar retā ūdensstāda - ezerrieksta - Trapa natans aizsardzības nepieciešamību Zemkopības ministrija paziņo, ka Jaunjelgavas apriņķa Biržu pagasta Klaucānu ezera daļās, kurās minētie stādi aug, ar šo pilnīgi tiek aizliegta ikkatra zveja un braukšana ar laivu. Izņēmumi pielaisti vienīgi ar Zemkopības ministrijas katrreizēju rakstisku atļauju”. Vēlāk ezeru nodeva Izglītības ministrijai un tas bija Skolu muzeja pārziņā.
No 1936. gada kā dabas retums aizsargāta čužu audze 40 ha platībā Abavas upes ielejā pie Kandavas. Jāpiemin arī 1936. gadā izveidotais Grīņu rezervāts ar tajā sastopamo reto atlantisko augu sugu - grīņa sārteni. Pašreizējā Grīņu rezervāta teritorijā esošie nogabali ar grīņa sārteni kādreiz bija nodoti Zemes fondā un tos sāka piešķirt jaunsaimniecībām. Sārtenes saudzēšanas nolūkos Latvijas Universitāte iesniedza protestu. Tad zemes piešķiršanu jaunsaimniecībām apturēja un attiecīgos nogabalus, lai netiktu iznīcināta sārtene, nodeva atkal Mežu departamentam. Rajonu, kur bija sastopama sārtene, aizliedza nosusināt. Nogabala lietošanas tiesības paturēja Latvijas Universitāte.
Atsevišķu augu sugu aizsardzībai kalpoja arī daudzās ezeru salas, kas bija izsludinātas kā aizsargājamas.
Kopumā līdz 1936. gadam kā aizsargājamas bija izsludinātas 12 augu sugas, 7 rezervāti, nacionālie parki un dabas pieminekļi, 53 salas 17 ezeros u.c. objekti.
Pēc II Pasaules kara Latvijas botāniķi veikuši plašu pētījumus par aizsargājamajiem augiem, izstrādājuši priekšlikumus valsts institūcijām likumdošanas aktu pieņemšanai. Lielu darbu ir veikuši LU Bioloģijas institūta botāniķi, Nacionālā Botāniskā dārza, ZRA „Silava”, LU Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedras, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Daugavpils Pedagoģiskās universitātes speciālisti.
Milzīgu darbu 20. gadsimta otrajā pusē propagandējot augu aizsardzību un iepazīstinot ar aizsargājamajām augu sugām veikusi Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, organizējot lekcijas, izdodot fotomateriālus un bukletus. Sevišķi lielu ieguldījumu šajā darbā devusi LU docente Gaida Ābele, gan savā laikā vadot biedrības Floras aizsardzības sekciju, gan arī organizējot un vadot Botānikas katedras studentu zinātnisko darbu Latvijas rajonos, lai apzinātu un inventarizētu aizsargājamo augu atradnes.
Pēc II Pasaules kara pirmais likumdošanas akts par augu aizsardzību bija Latvijas PSR Ministru Padomes 1957. gada 219. lēmums „Par pasākumiem dabas aizsardzības pastiprināšanā”. Šī lēmuma 4. pielikumā bija minētas 5 īpaši aizsargājamās augu sugas: grīņa sārtene (Erica tetralix), Baltijas efeja (Hedera helix var. baltica), parastā īve (Taxus baccata), peldošais ezerrieksts (Trapa natans) un baltais āmulis (Viscum album).
Nākošais likumdošanas akts bija 1977. gadā pieņemtais Ministru Padomes lēmums „Par valsts aizsargājamo Latvijas PSR teritorijā esošo dabas objektu apstiprināšanu”. Tajā apkopoja laika periodā no 1957. gada pieņemtos papildinājumus un precizējumus. Šajā lēmumā minētas 109 aizsargājamo augu sugas, kuras bija sadalītas 3 grupās: 1. grupa - sevišķi retās sugas (43), 2. grupa - retās sugas (35) un 3. grupa - savvaļas dekoratīvie un ārstniecības augi (31 suga). Ar šo lēmumu izdalīja arī 29 botāniskos liegumus aizsargājamo sugu augteņu aizsardzībai.
1977. gadā Ministru Padome uzdeva ZA Bioloģijas institūtam izstrādāt Latvijas Sarkano grāmatu. Šādu Latvijas augu un dzīvnieku Sarkano grāmatu institūts izstrādāja līdz 1980. gadam un 1980. gada 18. janvārī to apstiprināja Sarkanajā grāmatā padome. Tajā bija ietvertas 112 augu sugas, tās, atbilstoši starptautiskajai klasifikācijai, iedalot 5 kategorijās. Līdztekus šim darbam ZA Bioloģijas institūta botāniķi, sadarbībā ar citu zinātnisko iestāžu speciālistiem, sagatavoja un izdeva no 1978.- 1981. gadam Latvijas PSR floras horoloģiju (krievu val.) trīs laidienos, kur bija apkopota visa informācija par aizsargājamajām augu sugām. Šī izdevuma 4. laidiens „Perspektīvās aizsargājamās sugas” iznāca 1986. gadā. Tajā bija informācija par 69 sugām. 80.-ajos gados sāka iznākt arī izdevumu sērija, kas bija veltīta aizsargājamo teritoriju florām.
1987. gadā Ministru Padome pieņēma jaunu lēmumu „Par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem Latvijas PSR teritorijā”. Aizsargājamo augu sarakstā minētas 109 augu sugas, kuras, bija iedalītas 4 kategorijās atbilstoši kategorijām Sarkanajā grāmatā. Lēmumā nebija minētas Sarkanās grāmatas 0. kategorijas ietvertās augu sugas.
Jau 20.gs. 80.-ajos gados un 90.-o gadu sākumā botāniķi nāca pie slēdziena, ka Latvijas Sarkanajā grāmatā jāieraksta daudz vairāk reto augu sugu. 1992. gadā „Aizsargājamo paparžaugu un sēklaugu sarakstā” bija ietvertas 275 sugas, bet 1995. gada pavasarī Latvijas botāniķu biedrība, apspriežot jauno Latvijas Sarkanajā grāmatā ietveramo augu sugu projektu, tajā minēja 315 sugas.
1993. gadā iznāca Baltijas reģiona Sarkanā grāmata, kurā bija dati arī par Latviju.
Uz sākumu Atgriezties uz iepriekšējo lapu
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
| LDF | Ezeri | Putni | Sugu enciklopēdija |
Bioloģiskā daudzveidība |
Piekrastes biotopi |
Malokologu biedrība |
Botānikas biedrība |
Sākums | Raksti mums |