Velna beka - Boletus satanas Lenz.

Angliski: Satan’s or Devil’s Boletus

Vāciski: Satanspilz; Satans-Röhrling

Krieviski: Сатанинский гриб

Kā ļoti reta Latvijā minēta velna beka (Boletus satanas).

Velna bekas cepurīte ir sudrabaini pelēka, olīvpelēka, gliemežu grauzumos dzeltena līdz sarkanīga, spilvenveidīgi izliekta, 6 - 25 cm plata, bieza ar sausu, vietām saplaisājušu, nenovelkamu virsmiziņu.

Stobriņi sākumā dzeltenīgi, tad dzeltenzaļi līdz netīri olīvdzelteni, ievainojumu vietās zilganzaļi, samērā īsi, taču pieaugušām sēnēm var sasniegt līdz 2,5 cm garumu. To atveres jauniem augļķermeņiem bāli dzeltenas, tad sarkanīgas, asinssarkanas, novecojot olīvzaļas, spieduma vietās zaļzilas.

Kātiņš 4 - 12 cm garš un tikpat resns, ar stipri paplašinātu vidusdaļu, gandrīz olveidīgs, dzeltens, ar platu karmīnsarkanu joslu vidusdaļā un smalku tīklveidīgu zīmējumu. Å āda karmīnsarkana josla nav raganu bekai, kuru bieži kļūdaini notur par velna beku.

Mīkstums baltgans, virs stobriņiem un cepurītes malā dzeltenīgi balts, griezumā zilganbalts, virs stobriņiem zilē intensīvāk, kātiņā vāji sārts, kātiņa pamatnē ar dzeltenu joslu. Vecām sēnēm īpatnēja pretīga smaka, kas atgādina maitu, garša saldena, līdzīga riekstu garšai.

Velna beku atklāja un aprakstīja H.O.Lencs (Lenz) 1831. gadā. 1840. gadā viņš ziņoja, ka saindēšanās gadījumos ar šo sēni vērojama caureja, nelabums, vemšana, sāpes vēderā. Taču nāves gadījumi un paliekoši organisma bojājumi pēc saindēšanās nav atzīmēti.

Mums pieejamajā 1978. gadā Vācijā izdotajā Mihela - Henniga darba ”Rokasgrāmata sēņu draugiem” I sējumā par šo sēni rakstīts:”...ēsta svaiga tā ir stipri indīga, cepta un lielākā daudzumā apēsta izraisa gremošanas traucējumus. Sēne nav tik slikta kā tās nosaukums, taču jau nepatīkamās smakas dēļ vien no tās vajadzētu atteikties”.

Vai šī sēne ir atrodama Latvijā ? Latvijas sēņu pazinējs F.E.Å tolls savā grāmatiņā „Latvijas sēnes” 1934. gadĆ¢ rakstīja:”Velna beka mīl augt dižajos lapu koku mežos (ozolu, ošu, liepu u.c.) kaļķainā zemē. Viņa diezgan bieži sastopama Igaunijā uz silūra kaļķakmeņa. Esmu ievācis dažus skaistus eksemplārus Sāmsalā. Turpat blakus īsajā zālē bija redzami balti akmeņi. Latvijā līdz šim vēl nav velna beka gluži droši uzrādīta, kaut gan mums ir pietiekoši daudz kaļķainas zemes. Mums gan nav silūra kaļķa, bet ir devona kaļķakmens. Var būt, ka ar to velna bekai nepietiek. Man pieteiktās velna bekas līdz šim arvien ir izrādījušās par raganu bekām. Bet velna beka varbūt tomēr ir atrodama starp Pļaviņām un Koknesi uz dolomīta klintīm saulainās vietās zem ozoliem”.

V.Lūkins velna beku min savā grāmatiņā „Bekas”, norādot, ka tā „Aug no augusta līdz septembra nogalei, lapu koku mežos, kaļķainā augsnē, ļoti reti,” bet nemin nevienu konkrētu atradni.

Konkrētu atradni sakarā ar jaunu aizsargājamo sēņu sugu izdalīšanu un ierakstīšanu Latvijas Republikas Ministru Kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, min Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele žurnāla „Latvijas daba” 2000. gada 13. numurā. Tā ir sēne, kuru es atradu 1996. gada rudenī Skrīveros (jau nolauztu un pamestu ozolu audzē). Velna beka jāatzīst Latvijā par ļoti retu sēni, kura ir saudzējama un varam secināt, ka sēņotājiem ir maz iespēju ar šo sēni „satikties”. Nav pamatots arī kādreiz medicīnas literatūrā rakstītais, ka velna beka ir viena no galvenajām indīgajām sēnēm Latvijā. Kā ļoti reta sēne velna beka atrasta arī Lietuvā un Igaunijā.

Velna beka skaitās reta sēne arī Viduseiropā. Vācijā tā ietverta apdraudēto makroskopisko sēņu saraksta 2. kategorijā, t.i. stipri apdraudētās sugas. 1999. gadā Vācijā tā bija izsludināta par gada sēni. Sēne veido mikorizu ar dižskābaržiem un ozoliem.

Uz sākumu Uz saturu