Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes

Augu aizsardzība

Dr. biol. Edgars Vimba
Saturs


Augu aizsardzība

Latvijas apdraudeto un aizsargajamo vaskulāro augu saraksts
Latvijas apdraudeto un aizsargajamo sūnu saraksts

 

^

Augu aizsardzība


Šajā mājas lapā pastāstīsim par augu aizsardzību. Vispirms noskaidrosim, ko nozīmē termins „augu aizsardzība”. Terminam „augu aizsardzība” latviešu valodā ir divas nozīmes. Viena „augu aizsardzība„apzīmē to dabas aizsardzības nozari, kas rūpējas par reto un iznīkstošo augu sugu aizsardzību un saglabāšanu. Otra „augu aizsardzība” apzīmē to pasākumu kompleksu, kura uzdevums ir pasargāt kultūraugus no slimībām un kaitēkļiem. Krievu valodā pirmo sauc par „ohrana rasķeņij”, bet otro „zaščita rasķeņij”. Angļu valodā pirmo apzīmē par „plant conservation”, bet otro „plant protection”, lai gan ir arī sastopami gadījumi, kad dabas aizsardzībā runā par „protection”. Mēs runāsim par augu aizsardzību, kas nodarbojas ar reto, iznīkstošo sugu saglabāšanu. Jūs varēsiet iepazīties ar augu aizsardzības vēsturi Latvijā, pašreizējo stāvokli un sīkāk ar dažām aizsargājamo augu sugām. Iapazīstināsim ar augu aizsardzības vēsturi Latvijā, pašreizējo stāvokli un likumdošanu un sīkāk ar dažām aizsargājamo augu sugām.

 

^

Ieskats Latvijas augu aizsardzības vēsturē


Augu aizsardzība ir cieši saistīta ar teritoriju aizsardzību. Nav iespējams aizsargāt kādu augu sugu neaizsargājot tās augteni. Tāpēc arī teritoriju (rezervātu, liegumu) aizsardzība tai pašā laikā ir arī augu aizsardzība. Atskatoties vēsturē par pirmo augu aizsardzības pasākumu Latvijā jāuzskata Moricsalas dabas rezervāta (jeb kā toreiz teica „Dabas jaukumu apvidus”) nodibināšana 1912. gadā. Lai varētu efektīvi aizsargāt retās un iznīkstošās augu sugas jāzin to bioloģija un ekoloģija. Šajā ziņā lielu darbu 20. gadsimta 20.-ajos un 30.-ajos gados paveica J. Mežsēta pēto dzelteno kurpīti, K. Kiršteins un V. Eihe pētot parasto skābardi un A. Apinis pētot peldošo ezerriekstu.

1923. gadā Latviešu izglītības biedrības augstkolu sekcija izdeva „Latvijas dabas un kultūras pieminekļu tipu sarakstu „kurā bija izdalītas 7 pieminekļu grupas.. „Augu”, grupā bija ietverti tādi augi kā āmulis, pundurbērzs, efeja, ezerrieksts, īve, vairākas introducētas priežu sugas, parastais jeb meža dižskābardis, lapegles u. c. introducētas sugas. Te minēti arī parki, veci koki, meži ar pirmatnēju raksturu. Anotēts augu saraksts dots rakstu krājuma „Latvijas zeme, daba un tauta ” II sējumā, kas iznāca 1936. gadā. Tajā ar anotācijas dotas 12 augu sugām: efeja ,vijoklis (Hedera helix,), erika, sārtene (Erica tetralix), īve, platpaeglis (Taxus baccata), skābardis (Carpinus betulus), pundurbērzs (Betula nana), čužas, krūma platkājiņš (Potentilla fruticosa), ezerrieksts (Trapa natans), jūrmalas dadzis (Eryngium maritimum), palēpes (Limnanmthemum nymphaeoides), līlija, Daugavas līkija, turbāna līlija (Lilium martagon), Fritillaria meleagris, Alpu kreimule, Alpu taucene (Pinguicula alpina). No Latvijas retajām augu sugām bez anotācijām vēl minētas Elymus europaeus, Pedicularis silvatica, Scrophularia alata, Cotoneaster nigra, Viscum album, Ophrys muscifera, Ligularia sibirica, Saussurea alpina, Equisteum maximum

20. gadsimta 20.-ajos un 30.-ajos gados Latvijā bija izdalīti vairāki botāniskie liegumi reto un relikto augu sugu aiozsardzībai. Tā jau 1923. gadā izveidotajā Slīteres dabas piemineklī bija daudzas ļoti retu un iznīkstošu augu sugu, kā piemēram, parastās īves, Baltijas efejas u. c. atradnes. No 1927. gada visās mežniecībās kā dabas pieminekli aizsargāja parasto īvi.

Peldošā ezerrieksta saglabāšanai 1924. gada 9. februārī Zemkopības ministrija izdeva rīkojumu, kurā bija teikts:„Sakarā ar retā ūdensstāda - ezerrieksta - Trapa natans aizsardzības nepieciešamību Zemkopības ministrija paziņo, ka Jaunjelgavas apriņķa Biržu pagasta Klaucānu ezera daļās, kurās minētie stādi aug, ar šo pilnīgi tiek aizliegta ikkatra zveja un braukšana ar laivu. Izņēmumi pielaisti vienīgi ar Zemkopības ministrijas katrreizēju rakstisku atļauju”. Vēlāk ezeru nodeva Izglītības ministrijai un tas bija Skolu muzeja pārziņā.

No 1936. gada kā dabas retums aizsargāta čužu audze 40 ha platībā Abavas upes ielejā pie Kandavas. Jāpiemin arī 1936. gadā izveidotais Grīņu rezervāts ar tajā sastopamo reto atlantisko augu sugu - grīņu sārteni. Pašreizējā Grīņu rezervāta teritorijā esošie nogabali ar grīņu sārteni kādreiz bija nodoti Zemes fondā un tos sāka piešķirt jaunsaimniecībām. Sārtenes saudzēšanas nolūkos Latvijas Universitāte iesniedza protestu. Tad zemes piešķiršanu jaunsaimniecībām apturēja un attiecīgos nogabalus, lai netiktu iznīcināta sārtene nodeva atkal Mežu departamentam. Rajonu, kur bija sastopama sārtene, aizliedza nosusināt. Nogabala lietošanas tiesības paturēja Latvijas Universitāte.

Atsevišķu augu sugu aizsardzībai kalpoja arī daudzās ezeru salas, kas bija izsludinātas kā aizsargājamas.

Kopumā līdz 1936. gadam kā aizsargājamas bija izsludinātas 12 augu sugas, 7 rezervāti, nacionālie parki un dabas pieminekļi, 53 salas 17 ezeros u. c. objekti.,

Pēc II Pasaules kara Latvijas botāniķi veikuši plašu pētījumus par aizsargājamajiem augiem, izstrādājuši priekšlikumus valsts institūcijām likumdošanas aktu pieņemšanai. Lielu darbu ir veikuši LU Bioloģijas institūta botāniķi, Nacionālā Botāniskā dārza, ZRA „Silava”, LU Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedras, Latvijas lauksaimniecības universitātes, daugavpils pedagoģiskās universitātes speciālisti.

Milzīgu darbu 20. gadsimta otrajā pusē propagandējot augu aizsardzību un iepazīstinot ar aizsargājamajām augu sugām veikusi Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, organizējot lekcijas, izdodot fotomateriālus un bukletus. Sevišķi lielu ieguldījumu šajā darbā devusi LU docente Gaida Ābele, gan savā laikā vadot biedrības Floras aizsardzības sekciju, gan arī organizējot un vadot katedras studentu zinātnisko darbu rajonos, lai apzinātu un inventarizētu aizsargājamo augu atradnes.

Pēc II Pasaules kara pirmais likumdošanas akts par augu aizsardzību bija Latvijas PSR Ministru Padomes 1957. gada 219. lēmums „Par pasākumiem dabas aizsardzības pastiprināšanā”. Šī lēmuma 4. pielikumā bija minētas 5 īpaši aizsargājamās augu sugas: grīņu sārtene (Erica tetralix), Baltijas efeja (Hedera helix var. baltica), parastā īve (Taxus baccata), peldošais ezerrieksts (Trapa natans) un baltais āmulis (Viscum album).

Nākošais likumdošnas akts bija 1977. gadā pieņemtais MInistru Padomes lēmums „Par valsts aizsargājamo Latvijas PSR teritorijā esošo dabas objektu apstiprināšanu”. Tajā apkopoja laika periodā no 1957. gada pieņemtos papildinājumus un precizējumus. Šajā lēmumā minētas 109 aizsargājamo augu sugas, kuras bija sadalītas 3 grupās: 1. grupa - sevišķi retās sugas (43), 2. grupa - retās sugas (35) un 3. grupa - savvaļas dekoratīvie un ārstniecības augi (31 suga). Ar šo lēmumu izdalīja arī 29 botāniskos liegumus aizsargājamo sugu augteņu aizsardzībai.

1977. gadā Ministru Padome uzdeva ZA Bioloģijas institūtam izstrādāt Latvijas Sarkano grāmatu. Šādu Latvijas augu un dzīvnieku Sarkano grāmau institūts izstrādāja līdz 1980. gadam un 1980. gada 18. janvārī to apstiprināja Sarkanās grāmatas padome. Tajā bija ietvertas 112 augu sugas tās, atbilstoši starptautiskajai klasifikācijai, iedalot 5 kategorijās. Līdztekus šim darbam ZA Bioloģijas institūta botāniķi, sadarbībā ar citu zinātnisko iestāžu speciālistiem, sagatavoja un izdeva no 1978.- 1981. gadam Latvijas PSR floras horoloģiju (krievu val.) trīs laidienos, kur bija apkopota visa informācija par aizsargājamajām augu sugām. Šī izdevuma 4. laidiens „Perspektīvās aizsargājamās sugas” iznāca 1986. gadā. Tajā bija informācija par 69 sugām. 80.-ajos gados sāka iznākt arī izdevumu sērija, kas bija veltīta aizsargājamo teritoriju florām.

1987. gadā Ministru Padome pieņēma jaunu lēmumu „Par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem Latvijas PSR teritorijā”. Aizsargājamo augu sarakstā minētas 109 augu sugas, kuras, atbilstoši kategorijām Sarkanajā grāmatā, bija iedalītas 4 kategorijās. Lēmumā nebija minētas Sarkanās grāmatas 0. kategorijas sugas.

Jau 80.-ajos gados un 90.-o gadu sākumā botāniķi nāca pie slēdziena, ka Latvijas Sarkanajā grāmatā jāieraksta daudz vairāk reto augu sugu. 1992. gadā „Aizsargājamo paparžaugu un sēklaugu sarakstā” bija ietvertas 275 sugas, bet 1995. gada pavasarī Latvijas botāniķu biedrība, apspriežot jauno Latvijas Sarkanās grāmatas augu sugu projektu, tajā ietvēra 315 sugas.

1993. gadā iznāca Baltijas reģiona Sarkanā grāmata, kurā bija dati arī par Latviju.

 

^

Pašlaik…


Pašlaik to augu sugu, kuru eksistence ir apdraudēta, sarakstus un aprakstus atrodam jaunajā Latvijas Sarkanajā grāmatā, kura pašreiz (2002. gada janvāris) atrodas iesiešanā. Aizsargājamo sugu saraksti atrodami Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumos.

Latvijas Sarkanajā grāmatā ietvertas 319 augu sugas, kas izvietotas 5 kategorijās:


KategorijaKategorijas raksturojumsSugu skaits
0Izzudušās sugas - sugas, kuras nav atrastas pēdējo 50 gadu laikā, taču iespējams vēl saglabājušās atsevišķās vietās dabā, nebrīvē vai kultūrā un kurām nepieciešama īpaša valsts aizsardzība likumdošanas veidā16
1.Izzūdošās sugas - sugas, kurām draud iznīkšana, tās ir ļoti retas, jo to skaits jau samazinājies līdz kritiskai robežai un to turpmāka eksistence nav iespējama bez sevišķu pasākumu veikšanas; tām nepieciešama īpaša valsts aizsardzība likumdošanas veidā113
2.Sarūkošās sugas - sugas, kuru indivīdu skaits samazinās un areāls sašaurinās gadu gaitā dabisku cēloņu dēļ, cilvēka darbības rezultātā vai arī abu minēto faktoru ietekmē, tām nepieciešama indivīdu skaita izmaiņas kontrole un īpaša valsts aizsardzība likumdošanas veidā83
3.Retās sugas - sugas, kurām nedraud iznīkšana, bet kuras sastopamas tik nelielā skaitā, vai arī pēc platības tik ierobežotās un tik specifiskās vietās, ka var ātri iznīkt, tām nepieciešama īpaša valsts aizsardzība likumdošanas veidā89
4.Maz pazīstamas vai nepietiekami izpētītas sugas, kurām, iespējams, draud iznīkšana, bet ziņu trūkuma dēļ pagaidām nevar precīzi novērtēt šo sugu stāvokli: tām nepieciešama papildus izpēte18

2000. gada 14. novembrī Latvijas Republikas Ministru kabinets saskaņā ar „Sugu un biotopu aizsardzības likuma” 4. panta 1. punktu pieņēma „Noteikumus par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”. Šo „Noteikumu” 1. piel?ikumā dots „Īpaši aizsargājamo sugu saraksts”. Pielikuma 6. sadaļā minētas 219 ziedaugu un paparžaugu sugas tās sīkāk nedalot kategorijās pēc izplatības vai apdraudētības kā tas ir Sarkanajā grāmatā vai arī grupās. 7. sadaļā dots aizsargājamo sūnu saraksts - 137 sugas, bet 8. sadaļā - aizsargājamo ķērpju saraksts - 56 sugas. Noteikumi un to pielikumi satur tikai aizsargājamo augu sugu sarakstus bez jebkādiem norādījumiem par to aizsardzību vai saglabāšanu.

„Noteikumu” 2. pielikuma „Ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu saraksts” 4. sadaļā „Ziedaugi un paparžaugi” minētas 6 sugas: parastā purvmirte un 5 staipekņu sugas.

2000. gada 5. decembrī Ministru kabinets pieņēma „Noteikumus par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu”. Šo „Noteikumu” Pielikumā dots „Īpaši aizsargājamo biotopu veidu saraksts”.


BiotopiBiotopu skaits
Meži un krūmāji11
Purvi7
Pļavas15
Stāvoši saldūdeņi17
Tekoši saldūdeņi17
Jūras piekraste5
Iesāļūdeņi7
Alas, atsegumi un kritenes14

Arī šeit ir tikai saraksts bez jebkādiem norādījumiem par minēto biotopu aizsardzību un saglabāšanu.

2001. gada 30 janvārī Ministru kabinets pieņēma „Noteikumus Nr. 45” „Mikroliegumu izveidopšanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi”. Šo Noteikumu 7. pantā teikts:„Mikroliegumu platības īpaši aizsargājamo dzīvnieku, augu, sēņu, ķērpju sugu un biotopu saglabāšanai nosaka atbilstoši šo sugu un biotopu izplatībai…”. Tālāk šo „Noteikumu” 1. pielikumā „Īpaši aizsargājamo dzīvnieku, ziedaugu, paparžaugu, sūnu, ķērpju un sēņu sugas, kurām izveidojami mikroliegumi”. Šajā sarakstā minētas 146 ziedaugu un paparžaugu sugas, 16 sūnu sugas un 19 ķērpju sugas.

2001. gada 13. martā Ministru kabinets pieņēma „Noteikumus Nr. 117” „Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu individu un biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu”. 1. pielikumā minētas „Pirmās grupas īpaši aizsargājamās sugas” (augu šajā grupā nav), 2. pielikumā „Otrās grupas īpaši aizsargājamās sugas” (minētas 10 ziedaugu un paparžaugu sugas) un 3. pielikumā „Trešās grupas īpaši aizsargājamās sugas”. Te minētas 53 ziedaugu un paparžaugu sugas. Jāpiezīmē, ka arī šīm grupām nav nekāda sakara un atbilstības Sarkanās grāmatas kategorijām. Atbilstoši minētajām grupām „Noteikumos„paredzēti sodi par šo objektu iznīcināšanu vai bojāšanu. Tā 5. Noteikumu pantā teikts:„Par pirmās grupas īpaši aizsargājamo sugu individu (1. pielikums) iznīcināšanu vai bojāšanu zaudējumus atlīdzina divdesmit minimālo mēnešalgu apmērā par katru individu”. 6. pantā lasām: „Par otrās grupas īpaši aizsargājamo sugu individu (2. pielikums) iznīcināšanu vai bojāšanu zaudējumus atlīdzina četru minimālo mēnešalgu apmērā par katru individu”. 7. pantā teikts:” Par trešās grupas īpaši aizsargājamo sugu individu (3. pielikums) iznīcināšanu vai bojāšanu zaudējumus atlīdzina divu minimālo mēnešalgu apmērā par katru individu.

Jāatzīmē arī, ka Latvijā pašreiz ir 4 rezervāti, viens biosfēras rezervāts, 3 nacionālie parki, 22 dabas parki, 211 dabas liegumi, kuru teritorijās ir sastopamas daudzas aizsargājamo augu sugas. Vairāki dabas liegumi ir izveidoti kādas noteiktas augu sugas aizsardzībai.

Tālāk sniedzam ziņas par aizsargājamo augu sugu izplatību, bioloģiju un ekoloģiju, arī izpēti un tās vēsturi.

 

^

Alpu kreimule - Pinguicula alpina L.


Alpu kreimule ir kukaiņēdājs augs ar dzeltenzaļām, no gļotām spīdīgām lapām. Uz lapām attīstās divejāda tipa dziedzermatiņi: vieni ar garu daudzšūnu kātiņu, otri ar īsu vienšūnas kātiņu. Garo dziedzermatiņu izdalītajās gļotās iestieg kukaiņi un citi sīki bezmugurkaulnieki. Savukārt garie dziedzermatiņi izdala vielu, kas pēc kukaiņu pielipšanas izraisa lapu saritināšanos. Tad uz lapā iekļautajiem kukaiņiem iedarbojas īso dziedzermatiņu izdalītais gremošanas ferments, kas ķīmiski sadala kukaini, bet īso dziedzermatiņu šūnas uzsūc izšķīdinātās barības vielas. Šīs šunas ir saistītas ar lapas vadaudiem. Kad notvertais kukainis ir sagremots, lapa atkal atritinās. Tādejādi šie augi minerālvielas neiegūst no augsnes, bet satverot un sagremojot sīkus kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus.

Alpu kreimulei Latvijā bija zināma tikai viena atradne - Staburaga klints uz kuras kaļķainā substrāta lēni plūstošais un iztvaikojošais ūdens kā arī klints novietojums pret ziemeļiem nodrošināja šim augam atbilstošu zemu temperatūru. Šo vietu kā Alpu kreimules atradni pirmo reizi min Fišers un Lindemans 1839. gadā, nezināma kolektora herbārijs saglabājies no 1876. gada, bet pirmā latviešu botāniķa J. Ilstera vāktie augi saglabājušies no 1884. un 1886. gada. Staburaga atradni iznīcināja 1965. gadā, uzpludinot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi.

Dažus Alpu kreimules eksemplārus pārstādīja (jādomā jau 20. gadsimta 40.-ajos gados) uz Raunas Mazā Staburaga kur augam bija līdzīgi apstākļi kā Daugavas Staburagā. Kādu laiku tur bija izveidojusies neliela Alpu kreimules populācija. Pēc nepārbaudītām ziņām Alpu kreimule 2001. gadā tur nav redzēta.

Literatūrā 20. gadsimta 50.-ajos gados minēta Alpu kreimules atradne Priekuļos par kuru vēlāk nav nekādas informācijas. Izteikta varbūtība, ka arī ši atradne bijusi izveidota mākslīgi.

Alpu kreimules biotopi ir avotaini purvi, alpīnās pļavas, klinšu plaisas. Augam ir disjunktais (sadalītais) vispārējās izplatības apgabals: viena daļa atrodas Skandināvijas pussalas ziemeļos, otra - Eiropas kalnos - Alpos un Pirenejos, bet trešā - Himalajos. Atsevišķās atradnes starp šīm izplatības apgabala daļām liecina, ka suga agrāk bijusi ar daudz plašāku izplatību.

Alpu kreimule atzīta par pēcleduslaikmeta subarkstiskā laika reliktu (atlieku) Latvijas florā. Toreiz, ledājam atkāpjoties, izveidojās tundrai līdzīga veģetācija, kas, klimatam mainoties, saglabājās tikai nedaudzās vietās, kur patvērās arī Alpu kreimule.

Augs agrāk audzis Igaunijā netālu no Tartu, bet tur iznīcis jau 19. gadsimtā. Šodien Alpu kreimule Igaunijā aug Vīdumē rezervātā Sāmsalā. Lietuvā tā nav atrasta.

Alpu kreimule ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabinetā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Baltais āmulis - Viscum album L.


Baltais āmulis ir pusparazītisks krūms, kas Latvijā aug uz dažādu lapu koku (parastās liepas, parastās kļavas, pīlādžu, ābeļu, Berlīnes papeles, parastās apses, blīgznas, trauslā vītola, āra bērza) zariem. 19. gadsimtā minēta baltā āmuļa atrašana uz priedes starp Kapiņiem un Bērzgali Preiļu rajonā, taču šo ziņojumu neapstiprina herbārijs. Nav apstiprinājuma arī lietratūrā minētajai baltā āmuļa atrašanai latvijā uz egles.

Baltais āmulis Latvijā sasniedz savas izplatības ziemeļu robežu. Tas sastopams Latvijas dienviddaļā: Latgalē Preiļu un Daugavpils rajonos un Kurzemē Liepājas rajonā. Tikai pirms pāris gadiem (1999.) balto āmuli atrada Talsu rajonā Nevejā uz āra bērza. Liepājas rajonā baltā āmuļa aizsardzībai ir izveidots Gaviezes āmuļu dabas liegums.

Pirmā baltā āmuļa atradne Latvijas teritorijā - Rūjienā uz liepas minēta K. Ledebura Krievijas florā (Flora Rossica), kas iznāca no 1844.-1846. gadam. Kopš tā laika baltais āmulis Vidzemē nekur nav atzīmēts. Tas nav sastopams arī Igaunijā.

Baltais āmulis ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Baltijas efeja - Hedera helix L. var baltica Rehd.


Baltijas efeju dažreiz nepareizi sauc par vijīgo efeju. Efeju ģintī ir vairākas sugas. Tās visas ir ar vijīgiem dzinumiem. Tāpēc nav pamata šo īpašību pierakstīt vienai sugai.

Baltijas efeja Latvijā sastopama Piejūras ģeobotāniskajā rajonā. Šis augs kā sastopams Dundagas mežos (t. i. Slīterē, jo agrākajos laikos pie Dundagas piederēja viss Kurzemes ziemeļu pussalas gals) minēts jau K. Ledebura Krievijas florā, kas iznāca no 1842.-1853. gadam latīņu valodā Štutgartē. No Slīteres Baltijas efeju 1852. gadā, atsaucoties uz Lēnerta darbiem, Igaunijas, Livonijas un Kurzemes sēklaugu aprakstā (vācu val.) min F. Vīdemanis un E. Vēbers. J. Dērings (Döring) 1887. gadā rakstīja, ka apmeklējot Dundagu, tās īpašnieks T. fon Osten-Zakens viņam pastāstījis par efeju, kas augot Zilajos kalnos gan Dāvidalā, gan arī pie tās. Šodien botāniķiem ir zināmas efejas atradnes Slīteres nacionālajā parkā, taču ne Dāvidalā, ne arī tās gravā efeja šodien nav atrasta. Vai šī atradne būtu iznīkusi ?

Interesanta ir ziņa, kuru min dendrologs R. Cinovskis 1979. gadā, ka A. Rēders šo augu atradis pie Rīgas. Šāda atradne botāniķiem ne agrāk, ne arī tagad nav zināma.

Rucavā Baltijas efeju pirmo reizi min laikraksts Dūna Zeitung 1894. gadā.

Līdz šim Baltijas efeja Latvijā bija atrasta tikai neziedoša. Par Baltijas efeju kā neziedošu 1925. gadā rakstīja baltvācu botāniķis K. Kupfers. 1998. gada rudenī LU Botāniķu ekspedīcija (I. Berga, A. Piterāns) Rucavā atrada ziedošu efeju, kas bija krietni pakāpusies uz augšu gar koka stumbru. Protams, arī šajā gadījumā nav jādomā, ka mūsu klimata apstākļos efeja varētu nogatavināt dīgstošas sēklas. Līdz ar to rodas jautājums: kā gan šis augs, kurš mūsu zemē sastopams tikai veģetatīvā stāvoklī ir varējis visus šos garos gadus noturēties ?

Baltijas efeja ir ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Bezdelīgactiņa - Primula farinosa L.


^

Bezdelīgactiņa pašlaik vēl sastopama gandrīz visā Latvijas teritorijā; tā vienīgi nav atrodam dažuviet Latgalē un Augšzemē. Auga atradņu skaits stipri samazinājies 20. gadsimta otrajā pusē, kad meliorētas lielas mitro pļavu un zāļu purvu platības augsnes kultivēšanai. Izzūdot mitrajām, kaļķainajām pļavām un zāļu purviem, ievērojamā mērā ir samazinājusies bezdelīgactiņas izplatība.

Auga izplatības apgabals aptver Ziemeļu puslodes mēreno un subarktisko joslu. Eiropā tā galvenokārt sastopama Skandināvijā un Baltijā, arī Eiropas kalnos, Krievijā no tās rietumu robežas līdz pat Tālajiem Austrumiem. Bezdelīgactiņai aprakstītas vairākas formas. No 1558. gada bezdelīgactiņa audzēta kā dekoratīvs augs. jau pagājušājā gadsimtā Eiropā bijuši mēgīnājumu aizsargāt šo skaisto augu. Tā Vīnē no 1910. gada aizliegts pārdot bezdelīgactiņu.

Bezdelīgactiņa ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

^

Cepurainā neotiamte - Neotthianthe cucullata (L.) Schltr.

Cepurainā neotiante ir viena no retākajām Latvijas orhidejām. Latvijā to pirmo reizi atrada 1859. gadā Medumu apkārtnē Lauces ielejā. Taču jau 1895. gadā E. Lēmanis, atsaucoties uz botāniķa K. R. Kupfera mutisku informāciju, rakstīja, ka šī atradne iznīcināta.

1954. gadā botāniķis Alfrēds Rasiņš cepuraino neotianti atrada Tērvetes dižsilā. Tikai vēlāk, apkopojot materiālus par retajām un aizsargājamajām sugām, atklājās, ka Tērvetes atradne jau 19. gadsimta trešajā ceturksnī ir bijusi zināma Kurzemes floras pētniekam Teofilam Bīnertam par ko liecina pieraksts uz Bunges herbārijā ievietotā auga etiķetes „Hofzumberge” - tas ir Tērvete. Tātad šī retā orhideja Tērvetē saglabājusies vairāk nekā simts gadus.

1990. gadā - tas ir turpat pēc vesela gadsimta cepuraino neotianti atrada atkal arī Augšzemē - Rozališķu apkārtnē.

Cepurainā neotiante aug silos uz sūnu segas, lapkoku mežos, jauktos mežos. Tās attīstībai vajadzīga arī sēnes palīdzība, jo cepurainā neotiante ir mikotrofs augs.

Tās izplatības apgabals aptver Viduseiropu, Austrumeiropu, Sibīriju, Tālos Austrumus, Mongoliju, Ķīnu un Japānu.

Latvijā cepurainā neotiante ierakstīta Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Grīņa sārtene - Erica tetralix L.


Ļoti reta eriku dzimtas suga. Kur tā sastopama un kur to pazīst, to sauc arī par zvaniņu virsi. Latvijā bagātākās atradnes ir Ziemupes un Sakas apkārtnē biotopos, ko vietējie iedzīvotāji sauc par grīņiem. Te arī atrodas 1936. gadā dibinātais Grīņu rezervāts. 20. gadsimta pēdējā ceturksnī atrasta arī Nīcā (1975.), netālu no Jelgavas (1978.) un arī Kolkā (1984.). Latvijā grīņa sārtene sasniedz izplatības austrumu robežu. PSRS Sarkanajā grāmatā, kuru izdeva 1975. gada V. Komarova Botānikas institūts pārrakstīšanās dēļ grīņa sārtenei Ziemupes atrdnes vietā bija uzrādīta Zilupe.

Grīņu veidošanos noteikuši mikroklimatiski un kultūrvēsturiski apstākļi. Tā ir teritorija ar intensīvu vēju darbību un ar trūcīgu, smilšainu augsni, kas periodiski pārplūst. Cilvēks te pavasaros ir dedzinājis zāli, ganījis lopus, pļāvis sienu. Tādejādi veidojusies savdabīga ekoloģiskā sistēma - rets priežu mežs ar viršiem vai grīšļiem. Kad cilvēks sāka nepārdomāti iejaukties grīņu saimniecībā, rokot grāvjus un grīņus apmežojot, kā arī pēc rezervāta izveidošanas pārtraucot dedzināt zāli, rezultāts bija pretējs gaidītajam - samazinājās grīņa sārtenes izplatība un grīņi sāka aizaugt ar mežu.

Vecākajā floristiskajā literatūrā (E. Lēmana Polijas - Livonijas flora) minētas grīņa sārtenes atradnes Dundagā un Mazzalvē. Maz ticams, ka tāds atlantiskas izplatības augs kā grīņa sārtene būtu audzis tik tālu uz austrumiem. Par Dundagas atradnes pareizību varētu arī strīdēties. Dundagas pagasts agrākajos laikos aizņēma visu Kurzemes pussalas ziemeļu galu. Tagad Kolkā grīņa sārtene ir atrasta. Par šo atradni nevar teikt, ka te bagātīgi šis augs augtu (kā tas teikts minētajā literatūrā), taču augs te ir sastopams. Varbūt tā ir tieši tā pati atradne tikai laika gaitā izmainījusies ?

Grīņa sārtene izplatīta Eiropā Atlantijas okeāna un tā jūru piekrastēs no Portugāles dienvidos līdz Norvēģijai ziemeļos. Agrāk tā augusi Igaunijā pie Hāpsalas. Tur augs izzudis jau 19. gadsimta vidū. Lietuvā grīņa sārteni atrada Kuršu kāpā 1975. gadā.

Augs ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Jūrmalas zilpodze - Eryngium maritimum L.


Jūrmalas zilpodze sastopama Baltijas jūras piekrastē priekškāpu joslā smilšainās un akmeņainās vietās. Atsevišķi tās eksemplāri atrasti Ventspils - Papes posmā. Pirmo reizi augu Ziemupes apkārtnē atrada 1899. gadā K. R. Kupfers un P. Lakšēvics. Pēdējā laikā ir zināma jūrmalas zilpodzes atradne Užavā.

Jūrmalas zilpodze ir tipiska Eiropas suga, kura aug Atlantijas okeāna un tā jūru piekrastēs. Auga izplatības ziemeļu robeža iet no Dienvidzviedrijas uz Igaunijas rietumu piekrasti.

Latvijā jūrmalas zilpodze ierakstīta Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstā minētas pelēkās kāpas ar jūrmalas zilpodzi.

 

^

Laksis, meža loks - Allium ursinum L.


Laksis aug ēnainos, mitros mežos, galvenokārt gāršās, kur veido lielākas un mazākas audzes. Kalcifils augs. Latvijā laksis saniedz savas izplatības apgabala austrumu robežu. Tas nav atrasts valsts ziemeļaustrumos un dienvidaustrumos, pārējos rajonos izklaidus, reti. 2001. gadā to atrada Zemgalē, Tērvetē. Tipiskas lakša audzes redzamas Slīeres navionālajā parkā Zilo kalnu nogāzēs, kur tas aizņem simtiem kvadrātmetru platību veidojot blīvas audzes. Latvijā laksi pirmo reizi 1886. gadā ievācis G. Kizerickis Zaubes apkārtnē.

Lakša vispārējās izplatības apgabals aptver Eiropu no Skandināvijas līdz Vidusjūras piekrastei, Balkāniem un Kaukāzam.

Laksis ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Lielā kosa - Equisetum telmateja Ehrh.


Lielajai kosai Latvijā zināma tikai viena atradne - Ventas labajā krastā pie Piešu mājām Zlēku pagastā. Šo atradni 1895. gadā atklāja K. R. Kupfers. Lielā kosa te aug Ventas krasta nogāzes avoksnājā. Novērojumi rāda, ka augs katru gadu te veido sporas, taču savu izplatību Latvijā nepaplašina. J. Bickis 1923. gadā minēja lielās kosas atradni Kandavā. Vēlākie pētījumi to, nav apstiprinājuši.

Lielas kosas atradne Ventas krastā atrodas uz izplatības apgabala ziemeļrietumu robežas.

Vispārējais sugas izplatības apgabals aptver Eiropu un Ziemeļameriku.

Lielā kosa ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tās aizsardzībai izdalīts *Piešdangas dabas liegums.

 

^

Lielā zvaigznīte - Astrantia major L.


Lielā zvaigznīte kā savvaļas augs Latvijā sastopama tikai Dobeles rajona dienviddaļā Tērvetes, Sniķeres, Bukaišu un Augstkalnes apkārtnē kur tā galvenokārt aug upju krastos alksnājos un vietām arī attālāk no upēm lapu koku un jauktu mežu nogabalos. Latvijā augu pirmo reizi ievācis 1912. gadā Bukaišu apkārtnē Zeidenbergs.

Lielā zvaigznīte audzēta parkos un dārzos un daudzās vietās pārgājusi savvaļā (Vestiena, Ēdole, Jaunbebri u. c.).

Lielās zvaigznītes vispārējās izplatības apgabals aptver Eiropu. Latvijā augs sasniedz sava izplatības apgabala ziemeļu robežu.

Lielā zvaigznīte ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Parastā kreimule = Pinguicula vulgaris L.


Parastā kreimules biotopi ir zāļu purvi, purvainas un kūdrainas pļavas. Auga atradņu skaits stipri samazinājies 20. gadsimta otrajā pusē, kad meliorētas lielas mitro pļavu un zāļu purvu platības augsnes kultivēšanai. Izzūdot mitrajām, kaļķainajām pļavām un zāļu purviem, ievērojamā mērā ir samazinājusies šīs sugas izplatība.

Atbilstošos biotopos parastā kreimule sastopama Latvijas rietumu un vidusdaļā apmēram līdz līnijai Vireši - Ilūkste. No šīs līnijas uz austrumiem augs nav sastopams gandrīz nemaz, izņemot pāris izolētas atradnes.

Parastajai kreimulei plašs vispārējās izplatības apgabals, kas aptver gandrīz vai visu Eiropu (ziemeļos līdz Islandei un Nordkapam), Kaukāzu, Sibīriju, Ziemeļameriku.

Parastā kreimule ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Parastā īve - Taxus baccata L.


Parastā īve ir Latvijā ceturtais savvaļas skuju koks. To sauc arī par platpaegli. Tas ir divmāju augs. Rudeņos parastajai īvei veidojas zaļas sēklas ar sarkanu sēklsedzi ar kuru barojas putni tā izplatot īves sēklas. Zaļās sēklas ar sarkano sēklsedzi atgādina ogas. Taču nav pareizi parasto īvi saukt par ogu īvi kā to dažreis dara, jo tai kā kailsēklim nav auglenīcas un līdz ar to nav arī augļa.

Parastās īves tāpat kā Baltijas efejas izplatība saistīta ar Piejūras ģeobotānisko rajonu: tā atrasta Rucavā, Slīteres nacionālajā parkā, Engures un Ķemeru apkārtnē. arī Vidzemes jūrmalā Salacgrīvas apkārtnē. Pirmo reizi īvi kā sastopamu Kurzemē min J. Fišers 1784. gadā. Žurnālā „Die Quatember„1829. gadā, rakstot par īvēm Slīterē minēti koki ar 6 pēdu apkārtmēru (1 pēda = 30,5 cm). 1974. gadā S. Saliņš grāmatā par Latvijas dižkokiem un retajiem kokiem minēja īvi Slīteres mežniecības 118. kvartālā ar apkārtmēru 1,7 m. Tad jau tās pat sešas pēdas sanāk.

Parastā īve ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Peldošais ezerrieksts - Trapa natans L.


Viengadīgs ūdensaugs. Strīdīgs ir jautājums par auga sistemātisko piederību. Vieni speciālisti uzskata, ka ir tikai viena ļoti polimorfa suga - peldošais ezerrieksts, kurai arī Latvijas teritorijā atzīmētas vairākas formas. Citi turpretī uzskata, ka ir 25 - 30 un pat 200 ezerriekstu sugu.

Augs pirmo reizi Latvijā, kā to liecina herbāriju materiāli atrasts 1870. gadā Klaucānu ezerā, kas atrodas Jēkabpils rajonā. Visu šo laiku augs palicis uzticīgs Klaucānu ezeram, izplatījies tuvējā Priekulānu ezerā, bet tagad, kā to liecina J. Smaļinska pētījumi, izplatījies pat kādā meliorācijas grāvī un atrasts arī Podvāzes upē. Te jāatceras gadījums studentu ekspedīcijas laikā Tālajos Austrumos, kad ezerriekstu redzējām augam ceļa grāvī pie Hankas ezera.

Pakrates ezerā Balvu rajonā peldošo ezerriekstu atrada 1935. gadā.

Dabas enciklopēdijā norādīts, ka ezerrieksts agrāk audzis arī Viesītes ezerā, Rencēnu dzirnavezerā kā arī Varakļānu apkaimē. Par Viesītes ezeru dati stipri apšaubāmi, jo 1924. gadā žurnālā „Daba” publicētajā piezīmē ir teikts, ka ezerrieksts augot „vairāk ap vidu” [ezeram], kas ir stipri neticami, jo augs augšanai izvēlas galvenokārt no vēja aizsargātus ezeru līčus. Kā rāda novērojumi augs pēdējā laikā labi aug un attīstās, par ko liecina auga bagātīgās audzes Klaucānu, Priekulānu un Pokrotas ezerā.

Interesanti atzīmēt, ka P. Majevskis PSRS Eiropas vidusdaļas augu noteicējā, (1954) rakstot par ezerriekstu, piezīmē, ka tur, kur šis augs sastopams, tas veido lielas audzes. Jāņem vērā, ka peldošais ezerrieksts mūsu apstākļos ir viengadīgs augs, kurš katru gadu aug no jauna, zied, nogatavina auļus, kuri nogrimst ezera dūņās, kur pavada ziemu, lai nākošā gada pavasarī dīgtu un izaugtu atkal jauni augi. Ir norādījumi, ka ezerrieksta augļi dūņās dīgtspēju saglabā 2 - 3, pat 10 gadus. Literatūrā minētos datus, ka ezerrieksta augļi dīgtspēju varētu saglabāt 40 - 50 gadus, gan uzskata par apšaubāmiem. Labvēlīgos augšanas apstākļos Dienvidāzijā augs ir daudzgadīgs. Kā žurnālā „Daba un Zinātne” 1935. gadā raksta Arvīds Apinis, ezerrieksts daudzgadīgs izrādījies arī kultūrā LU Botāniskā dārza siltumnīcā.

Pēcledus laikmeta siltākajos posmos ezerrieksts Eiropā un arī Latvijā ir bijis daudz vairāk izplatīts. Par to liecina ezerrieksta augļu atradumi kūdrā un purvu ezeru nogulumos kā arī vēsturnieku atradumi arheoloģiskajos izrakumos. Kūdrā ezerrieksta augļi atrasti pie Ģipkas, Vecpiebalgā, pie Kārsavas, Štulvju ezerā Saukā, Baznīcas ezerā pie Balviem u. c., pavisam kādas 10 atradnes. Arheologi ezerrieksta augļu čaulas un vālītes ar kurām šie augļi pārsisti atraduši Aboras nometnē (Lubānas līdzenumā), Ičas apmetnē (Balvu rajonā) un Sārnates apmetnē (Ventspils rajonā). Tas liecina, ka jaunākajā akmens un bronzas laikmetā (apm. 3000 g. pr. Kristus) cilvēki ezerrieksta augļus lietojuši pārtikā, bet pašu augu, iespējams, arī audzējuši. Ezerrieksta augļi satur 72 % cietes, 15 % olbaltumvielu, 7,5 % taukvielu, 3 % cukura un 22,5 % ūdens.

Augs ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

Peldošā ezerrieksta atradne Pokrotas ezerā ir Eiropā vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā atradne. Agrāk ezerrieksts audzis arī Skandināvijā, par ko liecina fosilu augļu atradumi kūdrā pat līdz 60 - 630 ziemeļu platuma. Zviedrijā pēdējais ezerrieksts ievākts 1918. gadā Skonē Dienvidzviedrijā. Arī Lietuvā vēl 19. gadsimta otrajā pusē kādā ezerā pie Biržiem audzis ezerrieksts, kas tagad vairs nav sastopams.

 

^

Šķēplapu cietpaparde - Polystichum lonchitis (L.)Roth


Šķēplapu cietpaparde ir daudzgadīgs, ziemzaļš, līdz 20 cm augsts lakstaugs ar tumši zaļām, stīvām, ādainām, vienkārt plūksnaini dalītām lapām, kuru plātne ir līdz 40 cm gara un 4 - 6 cm plata. Lapas daļas asimetriskas ar dzeloņaini zāģzobainu malu. Lapu apakšpuse, kāts un galvenā ass ar brūniem plēkšņmatiņiem. Sori lapas galotnes daļā divās rindās uz sāndzīslām.

Augu 1987. gadā Tērvetē atrada J. Steņķevics. Bija tikai viens papardes cers ar 40 - 45 cm garām un 4 - 5 cm platām lapām. Atradnes biotops ar mīkstu meža zemi krasi atšķīrās no augam raksturīgā biotopa.

Augu jau pagājušā gadsimta 90.-ajos gados kāds izraka un šī atradne vairāk nepastāv. Šķēplapu cietpaparde 1935. gadā atrada Igaunijā Raplas rajonā, bet 20. gadsimta 80.-ajos gados arī Taevaskojas apkārtnē mežā. Lietuvā augs nav atrasts.

Tā vispārējās izplatības apgabals aptver Viduseiropu, Vidusjūras apgabalu, Skandināviju, Vidusāziju, Sibīriju, Tālos Austrumus, Himalajus, Ziemeļameriku. Tā biotopi ir klinšainas vietas, akmeņaini noguvumi, kalnu tundras ar mitrām neitrālām augsnēm.

Augs ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

 

^

Literatūra


 

Sākumlapa Kopskats Latvijas ģeogrāfija Latvijas augiLatvijas augi Latvijas sēnes Latvijas dzīvniekiLatvijas dzīvnieki Biotopi Aizsardzība Vārdnīca Sugu saraksti Fotoalbums Domu doze Šī servera jaunumi Vietējais meklētājs Noderīgas norādes
Meklētājs «Google» Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas putni Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija Bioloģiskā daudzveidība Latvijā, Informācijas un sadarbības tīkls (CHM) Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā Latvijas Malokologu biedrība Latvijas Botāniķu biedrība Sākumlapa Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LDF Ezeri Putni Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Sākums Meklē Raksti mums

Lappusi «Apsveikums.shtml» veidoja Dr. biol. Edgars Vimba
sadarbībā ar eko@lanet.lv 2008.05.12

* Dabas serveru kopa * LU Bioloģijas fakultāte * SF - Latvija * LVAF *